svētdiena, 2017. gada 13. augusts

Jura Rubeņa grāmatas “Viņa un viņš” teoloģisks komentārs

Jura Rubeņa grāmatas “Viņa un viņš” teoloģisks komentārs[1]

Daudzi no Vēstneša (Laikraksts "Katoļu Baznīcas Vēstnesis") lasītājiem man uzdos pamatotu jautājumu: “Kāpēc katoļu priesterim ir jākomentē luterāņu mācītāja izdota grāmata?” Atbilde ir pavisam vienkārša – grāmatā nav gandrīz nevienas atsauces uz kādu protestantu teologu, bet ir plaši pārstāvēta to katoļu teologu idejas, kas pieder liberāli plurālistiskajam virzienam.

Luterāņu mācītāja Jura Rubeņa grāmata “Viņa un viņš” ir pirmais tāda veida un tik liela apjoma darbs Latvijā, tādēļ ir vērts paanalizēt to katoļu Baznīcas mācības gaismā. Domāju, šī ir “pirmā bezdelīga”, jo Eiropā šāda veida plurālistisks un liberāls garīgums ir ļoti izplatīts un visdrīzāk šai grāmatai sekos daudzas citas. Pētot tajā izmantotos literatūras avotus, redzams, ka autors ir atlasījis tieši to katoļu darbus, kuri ar saviem rakstiem un dzīvesveidu vai nu balansējuši uz robežas, kas šķir autentisku Baznīcas mācību no maldiem un herēzijām, vai arī ir konsekventi attālinājušies no Baznīcas sludinātās mācības. Daudzus no viņiem katoļu Baznīcas autoritātes ir pat nosodījušas vai norādījušas uz viņu darbību morālisko un ticības aspektu neatbilstību. Tas jāņem vērā, lasot šo grāmatu.

Plurālisms

Mūsdienās kristietībā pastāv trīs pieejas garīgumam: ekskluzīvistiskā, kas izslēdz citādu viedokļu esamību; inkluzīvistiskā, ko pārstāv katoļu Baznīca, kas atzīst, ka eksistē viena patiesība un tā pilnīgā mērā pastāv katoļu Baznīcā, vienlaikus uzskatot, ka ārpus tās arī ir atrodami patiesības elementi, kaut nepilnīgā veidā; un plurālistiskā, kuru popularizē J. Rubenis. Saskaņā ar plurālistisko pieeju patiesību šeit uz zemes nav iespējams atklāt, tā cilvēkam ir nepieejama (I. Kanta “noumen”), bet visas reliģijas, konfesijas un garīgie strāvojumi un to līderi ir kā “fenomeni”, kuri šajā pasaulē mēģina izteikt šo “noumen”, neiepazīstamo “dievību” vai Dievu un ir kā nepilnīgas dievišķā spēka izpausmes formas. Šajā pieejā Kristus, Buda, Muhameds, Krišņa, u.c. ir līdzvērtīgās kategorijās („Viņa un viņš” 21.lpp – turpmāk tekstā tikai lapaspuses numurs). Tekstā (72, 73) parādās iepriekš minētā reliģiskā plurālisma iezīme – garīgums pāri konfesijām un reliģijām. Autors uzskata, ka svarīgākais ir tas, ka esi garīgs cilvēks. Tu vari būt ateists vai materiālists, svarīgākais ir būt iekļaujošam, visu mīlošam, nevienam neaizrādošam. Tomēr Jēzus skaidri norāda, ka Viņš mīl grēcinieku, bet nemīl grēku: “Ej un negrēko vairs!” (Jņ 5,14; Jņ 8,11) Jēzus prasības ir objektīvas un tur nav vietas plurālistiskajam relatīvismam. J. Rubenis cilvēku ar konkrētu pārliecību un kristīgo pasaules uzskatu ievieto fundamentāla un netoleranta cilvēka kategorijā, jau a priori izslēdzot dažādu viedokļu līdzāspastāvēšanu un sadursmi, kas ir nepieciešama garīgajai izaugsmei. Tiek (74) uzsvērts, ka integrāls garīgums ir inkluzīvs, tas iekļauj visu, neko neizslēdzot, tomēr Jura Rubeņa inkluzīvisms robežojas ar plurālismu, jo izslēdz vienas konkrētas patiesības eksistences iespējamību.


Es nenoliedzu, ka grāmata ir vērtīga un tajā ir daudz noderīgu atziņu un padomu attiecībā uz laulāto pāru attiecībām. Vienlaikus tajā ir klātesoša mērķtiecīga un rūpīgi sagatavota liberālā plurālisma propaganda, kas sagatavo augsni liberālisma nostiprināšanai Latvijā un rada tam šķietami teoloģisku pamatojumu, izmantojot liberāli plurālistisko katoļu teologu viedokļus. Autors apzināti un selektīvi no dažādu katoļu teologu uzskatiem ir atlasījis tikai tos, kas atbilst viņa paša mērķiem un uzstādījumiem. Var pat teikt, ka grāmata ir pirmā liberālā plurālisma rokasgrāmata Latvijā. J. Rubenis izmanto erotisma piesātinātajā sabiedrībā vienmēr “ejošo” tēmu – sekss un attiecības, tomēr tas ir tikai “āķis”. Uzskatu, ka viņa mērķis ir popularizēt plurālistisko pieeju. Un viņš to dara, citastarp izmantojot Teilāra de Šardēna evolucionisma pārspīlējumus (22).

Teilārdisms

Teilārs de Šardēns bija izcils franču teologs, jezuīts, antropologs, filozofs, ģeologs un paleontologs. Viņš darbojās zinātnes jomā, pētot sugu izcelšanos un mēģinot sintezēt kristīgo pasaules uzskatu ar evolūcijas teoriju. Viņa uzskati nonāca klajā pretrunā ar pāvesta Pija XII enciklikā Humani generis izteiktiem apgalvojumiem, kā arī saņēma Ticības mācības kongregācijas nosodījumu dokumentā Monitum (1962)[2]. Pēc viņa nāves izveidojās īpaša domubiedru kustība, ko sauc par teilārdismu. Šī uzskata piekritēji, iedvesmojoties no I. Kanta, E. Huslera, K. T. Jaspera filozofijas, kristietībā ienes kosmiska rakstura optimismu un nonāk līdz panteismam, kurā Dievu identificē ar radību, ar visu dabu.[3]

Grāmatas autors, līdzīgi kā to darīja Teilārds de Šardēns, laicīgo evolūcijas teoriju ļoti viegli pārnes uz garīgo jomu, turklāt, sekojot filozofa G. V. F. Hēgeļa dialektikai, uzsver, ka viss, ko domājām līdz šim, atrodas uz zemākas attīstības fāzes, tagad un uz priekšu mēs piedzīvosim citādu Dievu, nekā līdz šim esam sastapuši (28). Var teikt, ka autors, būdams luterāņu mācītājs, pats atkāpjas no M. Lutera un viņa sekotāju sludinātajiem principiem, ko vēlāk ļoti plaši attīstīja viens no slavenākajiem protestantu teologiem šveicietis Kārls Barts. Protestantisms lieto tēzi “tikai”. Tikai Kristus, tikai žēlastība, tikai Raksti. Katoļu Baznīca gan pirms Vatikāna II koncila, gan īpaši koncila laikā uzsvēra līdzsvaru starp Dievu un radību, Baznīcu un pasauli, lietojot saikli “un” vai “pastāv”. Savukārt J. Rubenis iekrīt otrā galējībā, identificējot Dievu ar radību, pilnībā likvidējot robežu starp dabisko un pārdabisko. Autoram Dievs ir arī cilvēks, cilvēkā, radībā, visur. Savos uzskatos autors (19) tuvojas ateismam, uzskatot, ka Dievu līdz galam nevar iepazīt, balstoties uz katoļu Baznīcas “apofātisko tradīciju”. Jāuzsver, ka Baznīcā apofātiskais misticisma virziens ir tikai viens garīguma aspekts, kas vienmēr ticis līdzsvarots ar cilvēka spēju iepazīt Dievu arī ar prāta palīdzību[4]. J. Rubenis “ideju par Dievu” ievieto cilvēka empīriskās pieredzes kategorijā, padarot Viņu par mūsu pašu fantāzijas un iedomu rezultātu. Tā ir nevis Dieva atklāsme, bet gan mūsu pašu Dieva “izveidošana” (22).

J. Rubeņa grāmatā varam redzēt klasisku reliģijas psiholoģizācijas piemēru un garīguma atdalīšanu no kādas konkrētas reliģijas vai konfesijas. Kā uzsver Sorbornas universitātes pasniedzējs André Comte-Sponville, arī ateists var būt garīgs un meklēt metafiziku radītajās lietās, izslēdzot Dievu, ideju par Dievu un Atklāsmi.[5]

J. Rubenis uzsver (44), ka integrālā teorija nav tas pats, kas sinkrētisms, kurš rada jēdzienu jucekli un slēpšanos. Tur viņam jāpiekrīt, jo integrālā teorija, kuru piedāvā Kens Vilbers, ir reliģiju un domāšanas veidu, filozofiju, dabaszinātņu dīvains apvienojums. Šīs teorijas zinātniskums tiek apšaubīts un drīzāk ievietots teozofijas, gnosticisma un ezotērikas kategorijā[6]. Arī franciskāņu mūks Ričards Rors, kuru citē J. Rubenis un kurš savu mācību balsta uz K. Vilbera integrālo teoriju, katoļu Baznīcā ir neviennozīmīgi vērtēts. Turklāt R. Rors ir cieši saistīts ar „New Ways Ministry”, kuru homoseksuālisma atbalstam izveidoja tēvs Roberts Nugent un kuras darbību nosodīja Ticības mācības kongregācija.[7]

J. Rubenis citē (46) K. Vilberu, kurš atsaucās uz kādu „kosmosu”, kuru raksta ar lielo burtu un kuram piedēvē dzīvas būtnes, garīgas dievības statusu. Ir grūti saprast, ko autors ar to ir domājis. Taču citāts liek domāt, ka tiek aprakstīta kāda ezotēriska un gnostiska mācība bez skaidra satura un vēstījuma. Jebkurā gadījumā ar kristietību te ir maz sakara.

Gnosticisms

Gnosticisms ir sena mācība, kura radusies Aleksandrijā. Vārds cēlies no grieķu gnõstikos – izzinošais, zinošais. Šim uzskatam ir raksturīga vienotā sākuma koncepcija, kas izvērš sevi caur daudzām emanācijām[8]. Pretēji jūdu un kristiešu uzskatiem, gnostiķi starp Dievu un pasauli novieto daudzas hipostāzes , jeb starpformas, kas var būt gan dievības, gan materiālās pasaules elementi. Cilvēks, izzinot savu iekšējo „es”, iegūst iespēju izzināt pasauli, un šādas zināšanas var iegūt tikai nedaudzi, tikai iniciētie. Gnosisā cilvēks pārvar savu dualitāti un sašķeltību un restaurē sabrukušo harmoniju. Glābšanu, pēc gnostiķu domām, cilvēks sasniedz pats sevī, caur izziņas palīdzību.[9] J. Rubenis (67) lieto gnosticismam raksturīgo izteiksmes veidu: “Tev ir nepieciešama zinošu, ar specifiskām zināšanām, noteikumiem, pārliecību saistīta cilvēku kopība... caur iniciāciju cilvēks atgūst saistību ar Visumu... iniciācija nav morāliska... garīgums nozīmē saiknes dibināšanu ar dievišķo, nevis moralizēšanu par to, kā pareizi jāuzvedas...”

Meditācija bez Jēzus personas

Grāmatā (56-61) atrodams vērtīgs un dziļš kristīgās meditācijas apraksts, doti labi padomi un tiek citēti katoļu mistiķi. Tomēr neatbildēts paliek jautājums, kāds ir meditācijas mērķis? Uzlabot sevi? Iegūt lielāku mieru un harmoniju pasaulē? Tie ir labi „blakusefekti”, tomēr kristīgajā tradīcijā, t.sk. karmela tradīcijā, kuru pārstāv J. Rubeņa plaši citētā sv. Avilas Terēze, meditācijas, jeb kontemplācijas mērķis ir satikt Dievu Jēzus Kristus personā, nonākt personiskās attiecībās ar Viņu, lai caur Jēzu Kristu ieietu Debesu Valstībā. Grāmatas formulējumos Jēzus nav! Par to liecina J. Rubeņa rakstītais: „Mācāmies citādu attieksmi pret ķermeni... es vienojos ar sevi... nemitīga nodarbošanās ar sevi.” (60, 61).

Autors lieto terminus (170), kuri, lasot šo grāmatu, tā arī netop skaidri: “Intimitāte ir nemainīgas Lielas Klātbūtnes pieredze, tu vari nonākt attiecībās ar to ne vien caur otru cilvēku, bet arī caur smalku sevis uztveri.” Kas ir Lielā Klātbūtne? Ja tas ir Dievs, vai tad mēs meklējam Dievu sevī? Vai arī sevī caur Jēzu Kristu, kurš iemiesojās, mira un augšāmcēlās mūsu dēļ. Rodas iespaids, ka autors nojauc robežu starp transcendenci, jeb pārdabisko un imanenci, jeb dabisko, materiālo, radīto, un radību identificē ar Dievu, iekrītot panteismā. Tā patiesībā ir visas grāmatas problēma.

Autors izsaka šādu apgalvojumu (187): „Dieva vārds ir neizrunājams, tas ir tikai elpojams.” J. Rubenim lūgšanā pazūd Dievs kā objekts, pie kā vēršamies. Es pats arī esmu Dievs, daļa no Dieva, līdz ar to – es meditācijā satieku sevi, pielūdzu sevi, pilnveidoju sevi. Uz šo bīstamību saistībā ar kristīgo meditāciju savā laikā, būdams kardināls un Ticības mācības prefekts, norādīja pāvests Benedikts XVI.[10]

Gender ideoloģijas popularizēšana

Autors (101), izmantojot K. Vilbera uzskatus, ļoti rafinēti dod “teoloģiskus” pamatojumus gender ideoloģijai[11], ko pāvests Francisks jau ir nosodījis[12], bet par to šajā grāmatā, protams, nav ne vārda. Grāmatas 107. atsaucē var atrast domu, ka tieši K. Vilbera padomi palīdzēs mums akceptēt un realizēt gender, jeb dzimtes ideoloģijas aspektus. Citāts no grāmatas: “K. Vilbers mudina pamanīt atšķirības starp dzimumu bioloģiskajām un kulturālajām atšķirībām. Bioloģiskās, seksuālās atšķirības parasti tiek apzīmēts ar vārdiem vīrišķs un sievišķs, bet kulturālās atšķirības – ar vārdiem vīrišķīgs un sievišķīgs. Vīrišķās un sievišķās īpašības nav iespējams mainīt, savukārt vīrišķīguma un sievišķīguma jēdzienus kultūras nemitīgi definē no jauna. (101). Autors, neņemot vērā kristīgās antropoloģijas pamatus, kaut vai svētā Jāņa Pāvila II “miesas teoloģijas”[13] un citas atziņas, pārspīlē kultūrvides ietekmi uz cilvēka dzimuma izpratni un veidošanos. Arī 108. atsaucē autors tieši uzbrūk tādiem teologiem un kristiešiem, kuri uzdrīkstas palikt pie nemainīgām patiesībām un drosmīgi tās sludināt, neskatoties uz pārejošām ideoloģijām. J. Rubenis ar pārspīlētu evolucionismu un hēgelisku dialektismu mēģina lasītāju pārliecināt, ka patiesība mainās līdz ar pārejošiem apstākļiem. Šāds uzskats ir raksturīgs modernismam, kuru pāvests Pijs X un Pijs XI nosodīja jau 20.gs. sākumā.[14]

Liberālā egzegēze

Formu vēstures skolas (formgeschichte) pārstāvji jau vairākus gadsimtus, pētot Bībeles tekstus attīstīja vēsturiski – literāro Bībeles tekstu pētniecības metodi, kurā tiek izdalītas mazas literārās vienības, kas palīdz atklāt vēsturisko vidi, kurā radās noteiktais Bībeles teksts. Pati par sevi šī metode ļoti palīdzēja attīstīties Bībeles pētniecības zinātnei, tomēr daudzos gadījumos teksta pētnieki atdalīja Jēzus sludināto vēsti no evaņģēlistu, apustuļa Pāvila un citu autoru rakstītā, uzskatot, ka šie iedvesmotie autori savos tekstos ir rakstījuši citādāku vēsti, nekā Jēzus vēlējies. Šīs skolas pārstāvji uzskata, ka nav viens Jēzus, bet divi – viens ir vēsturiskais, par kuru mēs ļoti maz ko varam zināt un pateikt, bet otrs – “ticības” Jēzus, kuru atklāj Bībeles teksti, bet tas ir sagrozīts, nepatiess un “pārstāstīts stāsts par Viņu”.

Grāmatas autors (111) izcilā modernisma un arī formu vēstures skolas, jeb liberālās egzegēzes stilā Jēzus sludināto vienkāršo kristietību atdala no t.s. institucionalizētās kristietības, ko pārstāv Baznīca 2000 gadus. Autors citē R. Roru, kurš saka: “Jēzus nekad nav aicinājis sevi pielūgt, bet tikai mudinājis sekot viņam.” (124) Tomēr mēs zinām, ka Jēzus saka: “Kas redz Mani, redz Tēvu!”[15] un “...īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā”[16]. Autors noliedz Jēzus dievišķību, piedēvējot Viņam parasta skolotāja, guru, garīgā meistara statusu.[17] Autors atdala Jēzus personu no Likuma un uzsver, ka Likumu ir devuši cilvēki un Jēzus nav nācis, lai veidotu kādu institūciju, piemēram, Baznīcu vai Laulības sakramentu (206-208). Pēc autora domām, laulību veido paši laulātie. Katoļu Baznīcas teoloģijā tā arī ir – Laulības sakramentu laulātie dāvā viens otram, tomēr Laulības sakramenta iedibinātājs ir Jēzus un tas ar kanonisku formu tiek pieņemts un izdzīvots Baznīcas kopienā. „Likumi ir vajadzīgi tad, kad mīlestība ir beigusies,” uzskata J. Rubenis. Tomēr Jēzus pats dod jauno Likumu – Dieva un tuvākmīlestības bausli – un uzsver, ka neviens likums nav atcelts, bet rod piepildījumu šajā visaugstākajā bauslī. Grāmatas autors, runājot par mīlestību, izslēdz citu likumu nepieciešamību tai līdzās, atdala garīgumu no institūcijas, atņemot mīlestībai un garīgumam jebkādu ietvaru. Ilgākā laika posmā šāds garīgums ir lemts izkropļojumam un nostāsies pret pašu cilvēku.

Miesiskums un garīgums

Visā grāmatas tekstā var just autora vēlmi līdzsvarot miesīgumu un garīgumu, jo, pēc autora domām, Baznīcas vēsturē šajā jomā ir bijuši pārspīlējumi, un miesīgums daudzos gadījumos ir noliegts un apspiests. Autors citē svēto Jāni no Krusta (144, 145), izcilāko katoļu Baznīcas mistiķi un doktoru, kā arī viņa dzejoli “Tumšā nakts”, lai pamatotu domu, ka arī šis svētais mistiķis ir izcēlis Vecās Derības dziedājumu Augsto Dziesmu, kā pamatojumu tuvībai ar Dievu ne tikai garīgā, bet integrālā, garīgi – miesīgā veidā. Tomēr svētais Jānis no Krusta šajā dzejā nerunā par miesīguma glorifikāciju, kā to saprot grāmatas autors, bet gan par mistisku savienošanos ar Dievu, ko izsaka tēlainā, jā, arī miesīgā valodā. Te ir redzama J. Rubeņa smalkā un meistarīgā manipulācija, kas ik uz soļa atkārtojas šajā grāmatā.

Homoseksuālisma propaganda

Patiess manipulācijas un demagoģijas piemērs sākas, autoram aplūkojot homoseksualitātes tēmu (161). Pat ja viņš ievadā norāda, ka rakstītais nav nodeva politkorektumam vai “laikmeta garam”, viss tālākais izskatās pēc rūpīgi sagatavotas “prelūdijas” homoseksuālu attiecību attaisnošanai “kristīgā garā”. Un kā “lielgabala artilērija” tiek izmantots pāvests Francisks, Bīskapu sinode Romā, utml., bet, protams, parādot tikai vienu medaļas pusi. Autora tekstā neatradīsim Katoliskās Baznīcas katehisma citātu par homoseksuālu attiecību ļaunumu pēc būtības[18], jo J. Rubeņa mērķis ir tās attaisnot, izmantojot Katoliskās Baznīcas autoritāti. Autors (162) mīkstina apustuļa Pāvila izteikumus Pirmajā vēstulē romiešiem[19] un pieraksta tos noteiktam kultūras modelim. Lai pamatotu homoseksuālu attiecību legalizēšanu, (atgādinu, ka Baznīca nediskriminē cilvēkus, kuriem ir šāda tieksme, bet nosoda pašu homoseksuālo aktu) autors izmanto gan gender teoriju, gan citē R. Roru, kurš saka, ka “dzimums ir dziļš dvēseles arhetips”. 178. atsaucē autors plaši komentē 2014. gada Bīskapu sinodi Romā un tās lēmumus komentē atbilstoši savai pārliecībai, ka lūk, arī katoļu Baznīcā ir bīskapi, kuri atbalsta homoseksuālas savienības (neskatoties uz to, ka realitātē šādu bīskapu ir mazākums). Tas arī ir liberāļu uzdevums – par katru cenu saņemt garīgās autoritātes piekrišanu saviem uzskatiem. Šīs grāmatas autors J. Rubenis veiksmīgi atlasa faktus, lai šādu šķietamu piekrišanu sniegtu.

Jēzus un precējies?!

Grāmatas otrajā daļā (212) autors īsteno teoloģiskas spekulācijas par to, vai Jēzus bija vai nebija precējies. Jēzus ir Dieva Dēls, patiess Dievs un patiess Cilvēks, un neviena no vadošajām konfesijām 2000 gadu laikā nav izteikušas tādas tēzes, kādas izsaka šīs grāmatas autors. Par zaimojošajiem attēliem grāmatas 213.lpp un 214.lpp neizteikšos. Tas lai paliek uz autora paša sirdsapziņas.

Noslēgumā vēl vēlos piebilst, ka ierobežotā apjoma dēļ neaplūkoju autora pārdomas par feminismu. Un gribu teikt, ka šī grāmata ir liels izaicinājums mums, katoļiem. Tā aicina labi iepazīt savas ticības būtību un būt gataviem nākotnē dažāda veida uzbrukumiem un pārbaudījumiem. Mūsu uzdevums ir nevis nosodīt un apkarot, bet gan saprast, izglītoties un izglītot citus. Tāpēc ir vērts lasīt, studēt un iepazīt savu ticību.

[1] Juris Rubenis. Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss. Apgāds Zvaigzne ABC, Rīga, 2016.
[2] https://www.ewtn.com/library/CURIA/CDFTEILH.HTM
[3] Encyklopedia katolicka. TNK-KUL. Lublin. 2013. T. 19. 583-584.
[4] sk. Vatikāna I koncils, Dei filius
[5] Andre Comte-Sponville. Duchowość ateistyczna. Wprowaszenie do duchowości bez Boga. Wydawnictwo Czarna Owca. Warszawa, 2011.
[6] http://www.wilber.pl/en/wiedza/duchowosc-integralna/new-age-i-ja
[7] http://www.vatican.va/roman_curia/congregations/cfaith/documents/rc_con_cfaith_doc_19990531_gramick-nugent-notification_en.html
[8] Emanācija – [lat. emanatio ‘izplūšana’] – neoplatonisma un gnosticisma mācībā – tāda materiālās pasaules rašanās, kas notiek, garīgam pirmsākumam (dievībai) izstarojot savu radošo enerģiju (Svešvārdu vārdnīca. Apgāds “Jumava”, 1999, 195)
[9] Andris Rubenis. Ētika. Kristīgās antropoloģijas un ētikas veidošanās. Zvaigzne ABC. 67-71.
[10] http://www.vatican.va/roman_curia/congregations/cfaith/documents/rc_con_cfaith_doc_19891015_meditazione-cristiana_en.html
[11] Gender ideoloģijas pamatā ir postulāts, ka dzimums ir nevis bioloģiski nosacīta jeb iedzimta cilvēka pazīme, bet gan sociāls konstrukts, kuru cilvēkam savas dzīves laikā ir tiesības brīvi izvēlēties un mainīt.
[12] http://www.catholicherald.co.uk/news/2016/10/03/pope-criticises-indoctrination-of-gender-theory/
[13] http://www.theologyofthebody.net/ [skatīts: 23.02.2017]
[14] Modernisms – specifisks teoloģisks virziens, kurš attīstījās 19.gs. beigās un bija mēģinājums jaunākos zinātniskos atklājumus integrēt ar Baznīcas nemainīgajiem postulātiem. Mēģināja norādīt, ka nemainīgās ticības patiesības vēsturisku apstākļu rezultātā var mainīties.
[15] Jāņa 14,9
[16] Jāņa 4,23
[17] Tajā pašā lapaspusē autors atsaucas uz kādu bijušo katoļu klostermāsu no Šveices, Piu Gīgeri, kura pārstāv starpreliģiju dialoga centru, kurā kristīgā garīgā prakse tiek savienota ar dzenbudisma un citām austrumu reliģiju pielūgsmes formām. Diemžēl rietumos, īpaši vāciski runājošajās zemēs arī katoļu Baznīcā ir radušās dažādas sinkrētiskas garīgās skolas, kurās notiek īsta elkdievība, kurā kristīgā vēsts tiek sajaukta ar dažādām okultām un ezotēriskām formām.
[18] http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/Katehisms_/d3s2n2.html#a6
[19] „Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās: sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos.” (Rom 1,26-27)


Publicēts "Katoļu Baznīcas Vēstnesī", 2017.gada marta izdevumā.

16 comments:

  1. Vai kāds man var paskaidrot, kādēļ cilvēkus, kas "konsekventi attālinājušies no Baznīcas sludinātās mācības" turpina dēvēt par katoļiem (bez pēdiņām), lai gan visos laikos Baznīca ir mācījusi, ka nepieciešams priekšnosacījums būšanai par katoli ir katoliska ticība? Ja daudzu vienkāršo katoļu ticības maldus var daļēji attaisnot, jo "viņi nezina, ko dara", tad mācīti teologi viennozīmīgi ZINA, KO DARA. Tas nozīmē, ka pēdējie noliedz Baznīcas ticību APZINĀTI, METODISKI UN PĀRDOMĀTI. Kādā veidā šādus indivīdus var turpināt saukt par katoļiem?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Varbūt viņi tomēr nezina, ko dara. Katrā ziņā ceru, ka tā.

      Dzēst
  2. Par kuru katoli ir runa? Par raksta autoru?

    AtbildētDzēst
  3. Rubenis, mana pieredze, veic lielu darbu (uzdevumu?) palidzot Dievu ieraudzit cilveciska limeni. Dievs ir gatavs mus satikt musu, ikviena cilveka, uztveres limeni. To palidzet saprast, un nevis akademiski netverami apskatit, manuprat, ir LOTI nozimigi.

    AtbildētDzēst
  4. Ir skumji ka cilvēki dažkārt ļoti daudz enerģijas patērē norādot kas ir pareizi un kas nepareizi...bet varbūt galvanais ko Dievs no cilvēka gaida ir mīlestība,pieņemšana...Cilvēki ir izslāpuši pēc tā ka viņus kāds pieņem.Cik gan daudz piemēru ir tam ka viens atstumtais gejs vai ezotēriķis savā dzīvē ir parādījis mīlestību, kuru vien kārtīgs ierindas kristietis bieži vien neparāda,jo viņa prātu aizņem pārsvarā citas lietas....Un kurš tad galu galā nonāks paradīzē,to mēs nezinam,to Dievs tikai zin."Tā nu paliek ticība,cerība,mīlestība. Bet lielākā no tām ir mīlestība" Kor.13

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Tas, ko Jūs sakāt, ir nonsenss! Hitlers mīlēja suņus, daudzi muhamedāņu teroristi mīl savas mātes un Allahu (toties neieredz mūs) utt. Palasiet, cik cilvēciski un maigi bija nacistu bendes savā ģimenes lokā! Patiesība ir tāda, ka pietiek nomirt VIENA VIENĪGA nenožēlota nāvīga grēka stāvoklī, lai nokļūtu mūžīgā pazušanā. Tāda ir oficiālā Baznīcas mācība! Daļējs svētums ir tikpat neiespējams, kā daļēja grūtniecība.

      Dzēst
  5. Kad katoļu priesteri sāk spriedelēt par laulību,attiecībām un seksu, starp vīrieti un sievieti, tad nekas cits,kā smaids nesanāk. Ja spriedelējat par homoseksuālām un pedofīlām, tad ir "ieskaitē", bet citādi nē... Nerunājat to,ko nezināt.

    AtbildētDzēst
  6. Sinkrētisms tagad modē. Un ne tikai Rubeņa darbos. Arī priekšnieki Romā ir uz šī viļņa. Iepriekšējais jezuītu ģenerālis salīdzina, piemēram, budismu ar ceļu (no Jēzus teiktā par ceļu, patiesību un dzīvību; patiesība tad nu būtu kristietība) un ar labāko, ko Āzijas kultūra ir radījusi, ka tā ir Gara darbs, un agrākais paša ordeņa misijas darbs nemaz nebija tik pareizs. Arī pāvests visiem (izņemot saviem katoļiem, kuriem pārmet it kā piemītošu farizejiskumu) glauda pa spalvai. Paldies pr. Tolstovam par labo rakstu.

    AtbildētDzēst
  7. Priestera raksts zinātniskā līmenī, ļoti gudrs. Minēto grāmatu neesmu lasījusi, bet ja autors saka, ka Kristus bijis precējies, tad sāku šaubīties par grāmatas autora veselo saprātu...

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Autors to nesaka, bet norāda, ka kanonos neiekļauta literatūra kā apokrifiskie raksti u.tt., arī tā laika jūdu tradīcijas ļauj izdarīt arī tādu secinājumu. Kanons, no kura grāmatām var secināt, ka Jēzus nebija precējies, tika apstiprināts tad, kad kristietība Romas impērijā jau bija valsts atzīta. Tātad - baznīca jau sadarbojās ar politisko varu līdz ar to var saprast, ka arī tā laika politiķiem ir sava loma kanona apstiprināšanā un ei nu zini, kāds Jēzus - precējies vai neprecējies labāk patika Romas varaskungiem. Un kāpēc tad pieņēmums, ka jūdu vīrietis bijis precējies, ir pretrunā ar veselo saprātu? Iznāk, ka laulība-Dieva gribēta no Iesākuma ir pretrunā ar veselo saprātu? Mazliet pretunā ar veselo saprātu gan ir gadusimtos ieviestā un nevajadzīgi glorificētā bezlaulības tradīcija, to noliekot augstāk par laulību, tikai pēdējie pāvesti ir izpratuši laulības īsto nozīmi. Nav ievērots, ka tādu bezlaulības iespēju Mt 19 Jēzus piedāvā kā rezerves plānu pēc sarunas ar mācekļiem, kad tie ir atzinuši, ka nešķirama laulība ir gauži grūts pasākums. Jēzus no laulības nobijušamies mācekļiem piedāvā produktīva un jēgpilna egoisma formu - ja negribi un nespēj- ir arī psiholoģiska nespēja būt laulībā,tad paliec viens, izkop un lieto savas dāvanas debesu valstības labā. Tagad ir lieli brīnumi par procesiem mūsdienu sabiedrībā - kas tad ir tā "nekatrā" dzimte,kuru tur Rubenis propagandējot-tas atkarīgs no tā, ko katrs tur grib redzēt, un ko tiešām cenšas uzspiest dažādas varavīksnes toņos iekrāsotas organizācijas. Tas ir sava veida "spoguļattēls", "atsperes atsitiens" tam, kas kristietībā, acīmredzot, ilgajos gadusimtos ir nogājis greizi. Gadusimtus neauglīgums un bezlaulība bija slavēti un pārslavēti debesu valstības dēļ, cilvēka seksualitāte dēmonizēta - tātad faktiski tāds kā nekatrās dzimtes modelis jau bija radīts, bet tagad to mazākuma diktatūra meģina "pārcelt" uz laicīgu vidi "pasaules valstības dēļ". Katrā ziņā Rubeņa grāmata mudina arī domāt, kā vēsturiski veidojusies kristietības tradīcija, kāpēc vispār ir tādi vai citādi pieņēmumi un visa tā niknā polemika liek uzdot jautājumu - CIK lielā mērā visa mācība ir Gara darbs un kur tajā iejaukusies un to korektējusi karaļu un imperatoru griba.

      Dzēst
  8. Paldies, ļoti labs, analītisks un akadēmiski gudrs raksts. Visu cieņu šī raksta autoram, lai gan pats neesmu katolis.
    Gan Baznīcas mācībā, gan Evaņģēlijā vienmēr mīlestība ir bijusi saistīta ar konkrētu labā izpratni un labā darīšanu, piemēram: "Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos." Jņ.ev.14:21.
    Augstākā iepazīšanas ceļš, kas sākas ar “meditatīvu sapņošanu” (bez labā un ļaunā robežu atzīšanas, un tiešas savu grēku nožēlas), patiešām ved uz kaut ko pār-cilvēcīgāku, taču diez vai pie paša Dieva. Evaņģēlijs un Baznīcas divu tūkstošu gadu pieredze skaidri atklāj, ka dažkārt: "..pats sātans izliekas par gaismas eņģeli." 2.Kor.11:14. Pie kā gan Sātans labāk var manifestēties, ja ne pie tā, kas toleranti visus uzskatus un attiecību veidus ir gatavs iekļaut savā pasaules redzējumā, savienojumā ar transcendentā meklējumiem? Šādā plurālistiskā pasaules uztveres modelī, neviļus tas kas cilvēkā pašā ir kļuvis par labā mērauklu - tas ko es pieņemu par patiesi labu un par īstu mīlestību, izriet no tā, kā es ko izjūtu. “Iesākumā bija cilvēks un cilvēks bija pie Dieva, un cilvēks bija Dievs,”… vai tik tiešām tā teica Kristus?
    Vienīgais ceļš kā no šī apmāna izbēgt, ir pieņemt, ka patiesība ir ārpus manis, un ka kāds cits ir tas kas zina labāk par mani – kas ir labs un pilnīgs. Tamdēļ Kristus teica: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus." Šo “Palikt Kristus vārdos” var citādāk skaidrot, kā vientiesīgi pieņemt un necensties Rakstus iztulkot no cita sarežģīta un maz ticama skatu punkta. Vispirms mācības un baušļu pieņemšana , tad patiesības atzīšana un tikai pēc tam brīvība; nevis otrādāk. Baznīcas mācībā pirmajos gadsimtos bija dominējoša atziņa, ka “paklausība ir visu tikumu māte”. Kāpēc gan ne mīlestība vai ticība? Jo garīgais bērns, līdzīgi kā miesā dzimušais var tikt viegli piemuļķots, paklausot savām izjūtām, iegribām un kaislībām. Vispirms jāmācās uzticēties, un bez ierunām paklausīt saviem vecākiem vai garīgam tēvam, laužot savu gribu, lepnību un mācoties pazemību. Kā mēdz teikt: “No malas viss ir labāk redzams.” Un tikai kad “trauks ir pietiekoši tukšs”, bez sava es draņķības, tikai tad tajā var bez bīstamības iemiesoties Diev-apceres un šķīstas mīlestības saldme.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Ļoti labi. Man patika. Tikai es domaju, ka atbilde ir dualitatē. Labā un ļaunā atzīsanā.

      Dzēst
  9. man aizdomas,un pamatotas aizdomas,ka mūs baznīcas kungi grib turēt tautu tumsā,un domā ka tauta arī tumsa dzīvo.neesam mēs vairs vakarējie,ka par šādām lietām jārunā kaktos,un čukstus.
    Paldies J,Rubenim,par šo grāmatu,un gaidīsim vēl.

    AtbildētDzēst
  10. Mazliet dīvaini, ka es savu komentāru rakstu gandrīz gadu pēc I.Tolsova teoloģiskās recenzijas publicēšanas. Taču es pa šo laiku J.Rubeņa grāmatu "Viņa un viņš" izlasīju 3 reizes, lai pilnībā saprastu šīs sabiedrībā šķelšanos radošās grāmatas būtību.
    Mans secinājums ir tāds, ka grāmata ir mēģinājums palīdzēt cilvēkiem, kuri nonākuši grūtībās, kas saistītas ar dzimumu jautājumiem. Varbūt ne pārāk veiksmīgs mēģinājums sarežģītās valodas dēļ. Arī tā dēļ, ka tiešām, grāmatā ir grūti saprast, kur autors aizstāv un kur attaisno ārēji grēcīgas darbības, tomēr viennozīmīgi teikt, ka J.Rubenis aizstāv grēku, ir apvainojums šim autoram. Viņš nav arī klasiski liberāls (bez prasībām), bet viņa prasības ir smalkākas. Piemēram, viena no viņa prasībām ir katram strādāt ar sevi, mainīties. Tāda veida uzbrukumi kā "autors speciāli atlasījis liberālus teologus" vai (citur dzirdēju) "pelna naudu" vai "bijušais čekists" (arī tautās dzirdēts apvainojums), ir negodīgi sitieni zem jostas vietas, tas nesaskan ar izglītotu cilvēku diskusiju kultūru.
    Vajadzētu atcerēties, ka Juris Rubenis ir viens no Atmodas kustības dalībniekiem 80. gados, ir bijis tautā mīlēts, pratis labi izskaidrot kristietības pamatlietas padomju laikos notrulinātajai tautai. Tādi cilvēki ir jāsaudzē.
    Te runa vispār nevar būt par plurālistiskā teoloģiskā uzskata propagandu, tādēļ, ka grāmatai ir cits temats - vīrieša un sievietes attiecības. Bet, ja tas neliekas svarīgi, tad tiešām pirmajā vietā izvirzās teoloģiskā doktrīna, ko var saskatīt šajā grāmatā, un tad nu ir šausmīgi.
    Taču, ja grāmatu lasa kā autora mēģinājumu dalīties ar mums par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēku kā no divām daļām sastāvošu - radītu - būtni - vīrieti un sievieti, tad jau ir interesantāk.
    Teijārs de Šardēns, lai gan no sākuma Baznīcas kritizēts, tomēr pēc tam tika pieņemts, un uz viņu atsaukušies arī daži pāvesti. Šis jezuītu tēvs grāmatas "Cilvēka fenomens" (Le phénomène humain) ievadā raksta, ka viņa sacerējums nav metafizisks darbs vai teolģiska eseja, bet gan zinātnisks manuskripts.
    Jura Rubeņa grāmatai trūkst norādījums, kāda veida darbs tas ir. Lielākā daļa kritiķu to uztver kā teoloģiju, lai gan tur vairāk runāts par cilvēku attiecībām. Drīzāk tā ar psiholoģija. Vai visdrīzāk, tas ir starpdisciplinārs sacerējums.
    Man neliekas veiksmīgs arī grāmatas mākslinieciskais noformējums - tas nav atbilstošs nopietnajam saturam. Kopumā grāmata ir diezgan himēriska, taču, izlasot to vairākkārt, saprotams, ka autors centies visas viņa iegūtās zināšanas salikt vienuviet, ko viņš arī pats atzīst 154. lpp, sakot, ka katrā reizē cilvēks var apgūt tikai 5% jaunā, bet šajā grāmatā jaunā ir daudz vairāk.
    Es neteikšu, ka man ļoti sajūsmina K.Vilbers, bet viņā ir kāds komponents - neviltotība - kas mūsdienās cilvēkos trūkst. R.Rors daudziem no mūsu katoļiem ir ļoti mīļš - un es zinu viņa piekritējus starp man pazīstamiem cilvēkiem, kas nebūt nav liberāli, bet daudz stingrāki baušļu pildīšanā kā es. Rors nebaidās runāt par lietām, kas nav īsti precīzi traktētas katoļu Baznīcā, un dažiem var likt krist ticības grūtībās. Taču R.Rors bieži ir ļoti aptuvens savos izteicienos un nenoved lietu līdz galam. Bez šiem galvenajiem "liberāļiem" J.Rubenis taču citē arī tādus katolicisma bastionus kā Bernāru no Klervo, Juliānu no Noridžas, Bonaventūru. Autors citē savam pasaules redzējumam tuvus autorus, bet tādas ir viņa tiesības. Grāmata ir personiska izvēleto autoru ziņā. Viņš atsaucas arī uz Jāni no Krusta. Šī pieminēšana pēc recenzenta domām esot manipulācija un pārprasts svētā nodoms labāk izteikt savu mistisko pieredzi. Taču tomēr jautājums: kādēļ svētajam vajadzēja izmantot tieši šādas, ar dzimumiem saistītas metaforas?

    AtbildētDzēst
  11. Varbūt aizmirsts tiek tas, ko J.Rubenis daudzkārt apraksta grāmatā, ka erotiskais nav tikai miesisks, erotiskais ir arī garīgs - agape pēc struktūras ir līdzīga, taču ir garīga. Tās, protams, ir smalkas lietas, grūti izprotamas. Kā dzirdēju, J.Rubenis no sākuma grāmatu bija paredzējis "iekšējai lietošanai" Baznīcā, bet tad kādu iemeslu dēļ (varbūt neatsaucības) no tā atteicies. Jā, šī grāmata varētu būt laba rokasgrāmata garīdzniekiem, lai paturētu prātā darbības laukus ar dzimumiem saistītu jautājumu risināšanā... Ja nebūtu šo asumu un kategorisma diskusijās.
    Pati asākā kritika tiek, protams, vērsta uz to, ka Jēzus varētu būt bijis precējies. Citi pat iedomāties par to neuzdrīkstas. Un, manuprāt, J.Rubenis varēja šo jautājumu pasniegt maigāk, ne tik atklāti un sausi. Tā ir zināma provokācija lasītāja trauslajai uztverei, jo tas tiešām ir ļoti delikāts jautājums. Taču, no otras puses, ja šī grāmata pretendē uz PILNĪGI VISU par "Viņa un viņš", tad nevar noslēpt, ka daži ebreju autori domā, ka Jēzus varētu būt bijis precējies. Tas bija jāpasaka. Taču uz to ne mazākā norāde nav atrodama man zināmajos Svētajos Rakstos un nez vai ir arī citos vēsturiskos avotos. J.Rubenis pie tā arī paliek - varbūt bija, un mani tas netraucē. Tomēr šajā vietā bija lasītājs jāizved no meža un jāpaskaidro, kas tieši liedza Jēzum precēties. Vai arī jādod nopietnas norādes uz to, ka Jēzus bija precējies. Nevis tikai jāpaspēlējas.
    Par precēšanās jautājumu pie apustuļiem ļoti intriģējošs ir teksts (ko autors arī piemin) 1. kor. 9, 5 “Vai mums nav tiesības kādu māsu ņemt par sievu un ar to kopā ceļot, kā to dara citi apustuļi, arī Tā Kunga brāļi un Kēfa.” Tālākā tekstā apustulis Pāvils gan atsakās no tā, lai neradītu šķēršļus Evanģelijam. Taču tas ir iemesls padomāt, vai garīdzniekiem precēšanās ir pilnīgi nepieļaujama.
    Attēli ar sievieti ar garajiem matiem un Jēzu krustā kā arī otrs attēls tik pamatīgai grāmatai tomēr piederas. Tie ir slavenu mākslinieku radīti, un nevaram izolēties no viņu mākslinieciskajām domām. Evaņģelija aina, kur Marija Magdalēna ar savām asarām mazgā un matiem žāvē Jēzus kājas, arī ir pietiekoši erotiska, taču ne jau grēcīgā nozīmē. Par to, kā tas izskatījās no malas, mēs pat neesam padomājuši.
    Grāmatas trūkums varbūt ir tas, ka vairāk ir runāts par attiecībām cilvēku starpā kā tādām, nevis tieši par erotisko attiecību noslēpumiem. Lai gan tās var būt tīri garīgas, tomēr tā ir arī uguns, kas iznīcina.
    Taču māka savaldīt uguni rodas attiecību pilnveidošanas procesā. Zinu no savas pieredzes, ka sieviete tālumā (nesaprotama) ir vairāk kārdinoša nekā tuvumā (saprotama, mīļa māsa).
    Vai tiešām attiecības starp dzimumiem labi var tikt atrisinātas tikai Baznīcas ietvaros? Vai baznīcā laulāti pāri tāpat nešķiras? Apgalvojumu, ka nav nekāda universāla garīguma, es īsti nesaprotu. Tad, kad vīrietis un sieviete dzīvo, kad viņi atrodas skolā, darbavietā, dzīvoklī, mežā pastaigā, - viņi taču ir viens pret vienu, dažreiz pat intīmi 1:1, un, kad iemīlas, kad iedraudzējas, kad sajūt kopīgo uzskatos, jūtās - kāds gan cits, ja ne visaptverošs universāls garīgums viņus vada? Parasti tas ir Dievs. Arī jautājums, par ko jādomā.
    Grāmatā ir par daudz tēmu, lai tās aprakstītu vienā komentārā.
    Ļoti labi šķiet dotie vingrinājumi. Piemēram, kā diskutēt (154.lpp.) Ka nedrīkst sarunu partneri apstādināt, neļaut viņam izteikties. Nedz arī pašam nepateikt visu. Jāmācās domai plīvot gaisā (lai karogs nedz netiktu norauts, nedz sašļuktu). Strīdēties, bet nesastrīdēties. Lai būtu produktīvs iznākums.

    AtbildētDzēst
  12. Darbs ar ēnām. Ēnas manā saprašanā ir ievainojumi no pārestībām un paša grēkiem. R.Rors raksta, ka cilvēkiem tiktu izdarīts liels pakalpojums, ja tos iemācītu (iemācītos?) atšķirt ēnu no grēka. Tas, manuprāt, būtu pakalpojums grēksūdžu kvalitātei, jo pats jūtu, ka bieži nepieciešama tā ārstēšana, ko uzskatu par grēku.
    Grāmatā lietots aizdomīgs vārds "iniciācija". Taču tas atrodams arī Katoļu Baznīcas katehismā.
    Ir daudz vērtīgu domu, ko grūti paturēt prātā, bet, kas lasot šķiet zīmīgas. Piemēram,
    "Pirms veidot jaunas attiecības sabrukušo vietā, veiciet mājas darbu un pastrādājiet ar sevi." vai "Ēdene, kur mēs esam trijatā - tu, es un Dievs".
    "Jēzus – pilnīgi jauna veida vīrietis". Nu tā arī bija - Jaunais Ādams.
    J.Rubenis meditācijā uzsver vērīgumu, un tas ir pareizi. Avilas Terēze nevarēja meditāt bez Jēzus ļoti reālas iedomāšanās, taču viņa kādā vietā "Dzīvē" raksta, ka pieļauj, ka citi varētu meditēt arī citādi, par Dievu domājot vairāk transcendenti.
    J.Rubenis ļoti bieži visur iepin evolūciju. Man šis vārds kaitina. Evolūcijas teorija gan nav atspēkota, taču tai pilntiesīgi blakus stāv radīšanas teorija. Tomēr J.Rubeņa iespaidā radās doma, ka Genesis 1 arī var saskatīt savdabīgu evolūciju, proti, Dievs rada lietas vienu pēc otras, un tad skatās, vai tās ir labas. Vienā gadījumā nebija labi, ka cilvēks bija viens, un tas tika izlabots, radot sievieti. Šinī gadījumā tā nav "dabīgā", bet gan Dieva veikta izlase.
    Visbeidzot homoseksualitāte. Esmu sekojis līdzi bīskapu sinodēm Romā par šiem jautājumiem, un bija taču mirklis, kad arī no katoļu rindām uzbruka pāvestam par it kā liberālu attieksmi pret šīm novirzēm. Taču es pāvesta pozīciju - iecietīgāku attieksmi pret šo noviržu upuriem, nevis doktrīnas maiņu - taču saprotu. Un vai J.Rubenis negribēja teikt tieši to pašu?
    Kopumā ņemot, grāmata koncentrēti atklāj ar dzimumu attiecībām saistītās problēmas un dod ieteikumus to risināšanai. Tādēļ tā ir vērtīga grāmata. Tomēr pēc formas un izklāsta manieres tā varēja būt vieglāk uztverama. Grāmatā ir daudz vietu, kur tiek aprakstītas liberāla rakstura teorijas, tomēr nevis uzspiežot tās, bet demonstrējot. Jēzus dievišķības un Evaņģelija mācības patiesuma noliegšanu nevarēja ieraudzīt.

    AtbildētDzēst