piektdiena, 2017. gada 15. septembris

Izrādes "Klūgu mūks" recenzija

Vakar bija iespēja noskatīties izcilo Indras Rogas iestudējumu "Klūgu mūks" Latvijas Nacionālajā teātrī, kurš tika veidots pēc izcili monumentālā Ingas Ābeles romāna "Klūgu mūks" motīviem. Pirms ilgāka laika bija iespēja izlasīt pašu grāmatu, tādēļ ar zināmu interesi un ziņkāri devos uz izrādi, lai novērtētu, salīdzinātu un secinātu.

Izrāde ilga gandrīz 4 stundas un tajā piedalījās gandrīz viss Latvijas Nacionālā teātra kolektīvs. Izrāde gandrīz visās niansēs seko Ingas Ābeles darba sižeta līnijām, kas arī raisīja pārsteigumu, jo biju gaidījis vairāk pašas režisores interpretācijas un pienesumu. Jāsaka ka pats Ingas Ābeles darbs ir variācija par tēmu - garīdznieks, valstvīrs un personība Francis Trasuns. Biju gaidījis Indras Rogas variāciju par tēmu vai nu Francis Trasuns vai Ingas Ābeles "Klūgu mūks". Pēc izrādes noskatīšanās bija sajūta, ka dažām tēmām tika pavirši paskriets garām.

Teātra direktors Ojārs Rubenis pirmizrādes sākumā pieteica, ka izrāde būs par Latvijas valsts atjaunošanu, jo izrāde ievada Latvijas simtgades svinības, tomēr izrādē šīs tēmas apskate izpalika. Tai pavirši tika ātri paskriets garām. Tas netika pienācīgi aplūkots arī Ingas Ābeles romānā. Izrādē gaidīju, ka režisore vairāk aplūkos tieši šo tēmu, jo priestera Trasuna devums Latvijai bija nevis attiecības vai "neattiecības" ar sievietēm vai viņa problēmas ar tā laika katoļu garīdzniecību, bet gan cīņa un darība Latgales kongresā un Saeimā. Bija par maz frāzes "Mani kungi...".

Var uzslavēt izcilo aktieru spēli un izcilo režiju. Ļoti izdevies bija paņēmiens ar sievieti, kura visu izrādes laiku klausās un vēro izrādi uz skatuves. Bija sajūta, ka ar viņas starpniecību arī mēs visi skatītāji esam tur, pie aktieriem. Tas satuvināja. Tomēr izrādē tika mēģināts attīstīt tās daudzās sižeta līnijas, kuras risināja Inga Ābele savā romānā, un izrādē tas bija par garu un par daudz, tādējādi kļuva smagnēji. Franča brāļa Jezupa sižeta līnija kļuva pavisam blāva un tā līdz galam arī nenolasāma. Bet no otras puses var saprast arī režisori, jo romānā šīs abas līnijas ir cieši sasaistītas.

Noslēgumā vēl mazliet par ekskomunikāciju. Būtu labi, ja izrāde beigtos nevis ar ekskomunikāciju, bet gan ar dzimstošu Latvijas valsti un ar vēsti, ka Baznīca pēc komunistu vajāšanām un neatkarības atjaunošanu ekskomunikāciju ir atcēlusi un Franci reabilitējusi. Bet šī vēsts neparādās ne Ingas Ābeles romānā, ne arī ir klātesoša šajā izrādē. Bet tā visumā izrāde ir ļoti izcila un paldies gan Ingai Ābelei, gan Indrai Rogai un aktieru kolektīvam par lielo ieguldīto darbu.

7 komentāri:

  1. Ļoti profesionāla recenzija. Vai neizlasot romānu skatītājs kādu vērtīgu vēstījumu no izrādes saņems?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Domāju ka saņems, jo izrāde samērā precīzi atspoguļo romānā rakstīto, tomēr iesaku vispirms izlasīt pašu romānu

      Dzēst
  2. Katoļa pārdomas pēc pirmizrādes.

    Izrādē ir parādīta ciniska attieksme pret Katoļu Baznīcu. Nelietīga Dieva Vārda un liturģisko tekstu valkāšana, necienīga sutanas valkāšana. Zaimojoša attieksme pret sakramentiem īpaši necienīga attieksme pret Vissvētāko Sakramentu. Literārais tēls un galvenais varonis Francis Sebalds no Franča Trasūna ir aizguvis tikai un vienīgi piederību Katoļu Baznīcai, bet savā dzīvē to ir izdzīvojis cinisma pilnā attieksmē pret Katoļu Baznīcu un tās mācību.

    AtbildētDzēst
  3. Šī drīzāk ir nevis recenzija, bet "es gaidīju" pret "ko es redzēju un kā man likās".

    AtbildētDzēst
  4. Izlasot šo "recenziju" rodas priekšstats, ka to ir rakstījis pamatskolas skolnieks - diemžēl, priesteris mākslas jautājumos ir analfabēts.

    AtbildētDzēst
  5. Priesteris nav teātra kritiķis vai akadēmisks mākslas vēsturnieks. Priesteris runā par teoloģiskiem aspektiem izrādē un grāmatā, un tie ir vērā ņemami. Arī man biežāk gribējās dzirdēt frāzi "Mani kungi...", kā arī par Franča Trasuna nenovērtējamo ieguldījumu Latvijas valstiskuma tapšanā. Paldies Ilmāram Tolstovam, kurš lasa grāmatas, iet uz izrādēm un izsaka viedokli. Arī sprediķos, piemēram, ir runājis par Noras Ikstenas grāmatu "Mātes piens" u.c.

    AtbildētDzēst
  6. Bet šī vēsts neparādās ne Ingas Ābeles romānā, ne arī ir klātesoša šajā izrādē.

    Vajag lasīt arī pēcvārdu, tajā tika pateikts.

    AtbildētDzēst