Dārgie klausītāji. Vēlos šodien kopā ar jums doties mazā ekskursijā pa Latvijas dievnamiem. Jā, mūsu skaistajā Latvijā ir lielas, skaistas un varenas baznīcas, kā Rīgas Doms vai Aglonas bazilika, bet ir arī dievnami, no kuriem pāri palikušas ir vien drupas, kuri nav spējuši pretoties padomju propogandas un dievnamu iznīcināšanas spiedienam. Latvijai atgūstot neatkarību, daudzi no šiem dievnamiem atguva savu sākotnējo spožumu, bet ne visiem tā paveicās. Jau vairākus gadus, ejot svētceļojumā uz Aglonu dodamies garām Sēlpils luterāņu baznīcai, un ir prieks redzēt, kā no dievnama drupām, kur bija redzamas tikai sienas, ar katru gadu šis dievnams atgūst savu sākotnējo spožumu - ir uzlikts jumts, ielikti logi un pakāpeniski, lēnām tas atgūst savu “cilvēcisko seju”. No otras puses, apmeklējot dažādas Eiropas valstis, ir nācies redzēt dievnamus, kuri labākajā gadījumā ir pārvērsti par koncertzālēm, muzejiem, viesnīcām, bet sliktākajos gadījumos – par bāriem, naktsklubiem, diskotēku zālēm vai vispār nojaukti. Kopš neatkarības atjaunošanas Katoļu Baznīca Latvijā ir uzbūvējusi vairāk par 40 jauniem dievnamiem, īpaši Vidzemē, un liela daļa šo jauno baznīcu interjera elementu ir nākuši no Nīderlandes slēgtajām vai nojauktajām baznīcām. Kāds liktenis vēl gaida daudzas mazās lauku baznīciņas, laikā, kad migrācijas un darba meklējumi ir aizpludinājuši tik daudzus agrākos draudzes locekļus un dievnams stāv tukšs un vientuļš lauka vidū vai kalna galā?
Jā, mēs nevaram izmainīt sociālantropoloģiskos procesus sabiedrībā un mainīt globalizācijas tendences. Vēstures gaitā mes redzam dažādus lielus satricinājumus un ģeopolitiskās izmaiņas, kuras ir ietekmējušas arī dievnamu stāvokli dažādos Latvijas novados – dievnami ir deguši, tie ir tikuši nopostīti karos un epidēmiju rezultātā ir mainījušies apdzīvoto vietu centri. Arī padomju okupācijas gados, valdošā vara speciāli veidoja jaunus administratīvos centrus tā, lai dievnama ēka, kura pirms tam atradās sabiedriskās dzīves centrā, atrastos nomalē un aizmirstībā. Redzot tādu kontrastu, kas skar dievnamus, varam uzdot jautājumu, kas tad ir patiesā baznīca? Vai tikai mūra, vai koka celtne, ēka, vai kas vairāk?
Jēzus šodien ir ieradies Jeurzalemes svētnīcā, lai svinētu Lieldienas, jeb Pashas svētkus. Vai viņa destruktīvā rīcība, vēršoties pret tirgotājiem templī ir pamatota un kādu motīvu virzīts viņš to dara? Pāvests – emeritus Benedikts XVI savā slavenajā grāmatā “Jēzus no Nācaretes”, triloģijas otrajā daļā, komentējot šo evaņģēlija fragmentu norāda, ka tempļa attīrīšana nenozīmēja uzbrukumu pašam templim, bet gan attiecās vienīgi uz tā ļaunprātīgu izmantošanu. Jēzus nav politisks dumpinieks, vai revolucionārs kurš iestājas pret esošo iekārtu. Arī mūsdienās ir cilvēki, pat ticīgie cilvēki, kuri redzot kādas nebūšanas Baznīcā vai tās locekļu grēkus, uzreiz vēlas Baznīcu noslaucīt no zemes virsmas, sakot, ka Jēzu vēl kaut kā viņi atzītu, bet Baznīca ir tikai cilvēcisks veidojums, ārēja un nepilnīga struktūra, kura vajag atmest. Tomēr Jēzus, attīrot svētnīcu norāda uz to Templi, kuru Viņš būvē ar savām asinīm, ciešanām, nāvi pie krusta un goda pilno Augšāmcelšanās. Jēzus neatbalsta destrukciju vai reliģisku fanātismu kādas cēlas idejas vārdā. Jēzus saka: “es neesmu nācis atcelt Likumu, bet gan to piepildīt”. Pāvests Benedikts XVI turpina, sakot, ka ne jau Jēzus sagrauj templi; iznīcībai to atdod tie, kuri to padara par laupītaju midzeni”. Baznīca irk as vairāk par celtni vai konkrētiem grēcīgiem cilvēkiem mūsdienās un arī visos laikos. Kas tad ir tā patiesā Baznīca, kuru Jēzus uzcēla trijās dienās?
Cilvēkiem ir vajadzīgi brīnumi un zīmes. Šodienas evaņģēlijā jūdu jautā Jēzum: “Kādu zīmi Tu mums parādīsi, ja jau dari šādas lietas?” No seniem laikiem dievnama torņi un dievnams ciemata vai pilsētas centrā bija un ir nepārprotama zīme par Dieva klātbūtni cilvēku vidū. Tomēr laika gaitā ne arhitektūra ne dievnama varenums vairs nespēj pārsteigt mūsdienu moderno un tehnoloģiju pārņemto cilvēku. Kā lieliska ilustrācija tam ir Ņujorkas svētā Patrika katoļu katedrāle, kas uzcelšanas laikā bija kā spēcīga apkārtnes dominante, neogotikas stilā un iedvesa aprīnu un lika aizturēt elpu ikvienam, kas to apbrīnoja. Tā tika iesvētīta 1879. gadā un ir 100 metrus augsta. Tomēr tai blakus esošais Rokfellera centra debesskrāpis, kurš tika uzcelts 20 gs. 30-tajos gados ir 259 metrus augsts un šobrīd katoļu katedrāle milzīgo debeskrāpju ieskauta, izskatās kā tāds mazs pundurīts. Līdz ar to nekāda cilvēciska vai pasaulīga zīme vai brīnums nespēj un nespēs pārsteigt mūsdienu tehnokrātisma un metamodernisma pārņemto cilvēku, kurš pats sevi jau sen ir novietojis dieva vietā. Pāvests Benedikts norāda, ka Jēzus zīme ir nave un augšāmcelšanās. Jēzus noraidīšana, viņa sišana krustā, vienlaikus nozīmē arī vecā jūdu tempļa galu. Tempļa laiks ir pagājis. Nāk jaunais kults, ne cilvēku rokām darinātā templī. Šis templis ir Viņa miesa – augšāmceltais, kurš sapulcina tautas un tās vieno savas Miesas un Asins sakramentā. Neviena cita zīme netiks dota šai ciltij, kā tikai pravieša Jonas zīme. Jā Jonas trīs dienas un naktis bija zivs vēderā, tā Cilvēka Dēls trešajā dienā augšāmcelsies.
Mūsdienu ateistiskie sociālantropologi skandina kristietības norietu un pat pasludina tās galu. Viņi, veicot dažādas socioloģiskas aptaujas un antropoloģiskos pētījumus, norāda, ka kristietības un Baznīcas laiks ir pagājis. No vienas puses var viņiem piekrist, ka ir pagājis samākslotas, virspusējas, tikai uz ārējām ēkām un spožumu balstītas kristietības laiks. Izcilais filozofs Frīdrihs Nīče savā "Jautrā zinātne" 125. Fragmentā saka: “ Dievs ir miris! Dievs paliks miris! Un mēs esam viņu nogalinājuši”. Nīče nebija pret Dievu kā tādu, bet gan pret Dieva “karikatūru” un izkropļojumu, ko mēs paši mēdzam producēt, arī esot Baznīcā. Cilvēki savu dievbijību un reliģiozitāti nereti, tīri cilvēciski, saista ar dievnama ārējo vai iekšējo skaistumu, dažādām tautas tradīcijām un formām. Tas nav slikti, tomēr ir risks kristīgo ticību “ieslēgt” mūsu pasu nepilnīgajos priekšstatos un shēmās, tādējādi neļaujot Dievam daudz plašāk darboties mūsu dzīvēs un atklāt mums Sevi caur Viņa paša dibināto Baznīcu.
Sākot kalpot Salaspils draudzē, sastapos ar daudzu salaspiliešu skepsi, attiecībā uz vienu no neveiksmīgāk uzcelto katoļu dievnamu, kurš tika būvēts Latvijas atgūtās neatkarības laikā un tieši šogad oktobrī svinēsim dievnama iesvētīšanas 25 gadu jubileju. Tomēr, tad kad cilvēki redz tikai dievnama ārējo skaistumu vai tieši otrādi – to neredz, gribās pašiem sev pajautāt – vai mēs esam bijuši arī dievnama iekšienē. Tad daudzi ar pārsteigumu secina – oho, cik pie jums skaisti. Un tad es uzdodu nākamo jautājumu – vai jūs zināt cik šī, Salaspils katoļu draudze ir spēcīga, ka svētdienās pirms pandēmijas to apmeklēja vairāki simti cilvēku un kas ir pats svarīgākais – vai jūs zināt, ka dievnama centrā ir mazs sefiņš, jeb Tabernākuls, ko apzīmē degoša sarkana lampiņa. Un vai jūs zināt, ka šajā seifiņā atrodas pats Jēzus Kristus, reāli, zem Maizes zīmēm klātesošs Dievs? Tieši Jēzus, kurš mājo mūsu vidū Svētajā Misē, jeb Euharistijā, arī Tabernākulā baznīcā un vēl vairāk – savu ticīgo cilvēku, kristiešu sirdīs, padara Baznīcu skaistu. Baznīces spēks un skaistums neslēpjas triumfāli skaistos un grandiozos dievnamos, milzīgos pūļa dievkalpojumos Vatikānā, pāvestu vizītēs vai Aglonā. Baznīcas spēks nebalstās statistiskos vai socialoģiskajos pētījumos. Baznīca sākās ar krusta sakāvi un Jēzus pats kļuva par upuri tā laika “cancel”, jeb izslēgšanas domāšanas veidam. Un tā tas turpinās līdz pat mūsdienām. Un nevajag lolot ilūzijas un “piebāzt” Baznīcu ar daudzām liekām lietām. Jēzus nav pret ārējām formām, greznību, skaistumu un lieliem pūļiem. Bet ir svarīgi savu ticību un tās stiprumu nebalstīt ārējā dievnama skaistumā, vai garīdznieka personībā, vai citos ārēji mainīgajos apstākļos. Baznīca nav tika ēka. Tā ir svētceļniece vēstures bangojošajā okeānā.
Bieži vien mēs līdzinamies ļaudīm, kuri četrdesmit sešus gadus cēla svētnīcu. Ar cilvēciskiem spēkiem nav viegli uzcelt dievnamu. Kā liecina 1996.gada 15.novembra “Salaspils vēstis”, tad dievnamu Salaspilī uzcēla rekordīsā – gada laikā. Sekas ir jūtamas vēl šodien. Tomēr Jēzus Savas Miesas svētnīcu būvē ar citiem līdzekļiem un paņemieniem. Dievnamu ēkas šajos 2000 gados ir tikušas celtas, tad nojauktas, atjaunotas un spridzinātas. Tomēr Jēzus Kristus celtā ēka – Baznīca visa pasaulē turpina pastāvēt un dinamiski attīstīties. Jā, vienā pasaules reģionā tā iet mazumā, citā atkla uzplaukst. Ja Eiropieši atsakās no Kristus un Baznīcas, tad Āfrikā, Āzijā, Latīņamerikā cilvēku sirdis ir atvērtas Baznīcas nestajai Vēstij par Jēzus Kirstus Augšāmcelšanos.
Noslēgšu ar kādu skaistu tekstu no II gadsimta, ko ir uzrakstījis kāds anonīms autors kādam Diognetam
Kristieši neatšķiras no pārējiem cilvēkiem ne savas zemes, ne valodas ne ikdienas darbu veikšanas ieradumiem. Viņi neapmetās uz dzīvi kādās īpašās apmetnēs, pilsētās, viņi nelieto kādu īpašu dialektu un viņu dzīve īpaši neatšķiras no pārējiem. Tikai viņu mācība nav izdomu auglis vai tādu ļaužu izdomājums, kuri meklē sensācijas. Viņi nav pakļauti kādai cilvēciskai mācībai, kā pārējie. Bet, viņi dzīvojot barbaru un helēņu pilsētās, kā nu kuram sanāk un sekojot viņu iedzīvotāju ģērbšanās, ēšanas stilam un citiem ieradumiem viņi parāda pārsteidzošu un patiesi neparastu dzīves veidu. Dzīvo viņi savā tēvijā, tomēr kā svešinieki. Viņi kā pilsoņi piedalās it visā un visu pacieš kā ārzemnieki. Viņiem ikviena sveša valsts ir kā tēvija un jebkāda tēvija – kā sveša zeme.
Viņi dodas laulībā kā visi, dzemdē bērnus, tikai nepamet tos. Viņiem ir kopīgas maltītes, tikai ne kopīga gulta. Viņi ir miesā, bet nedzīvo pēc miesas. Viņi atrodas virs zemes, bet pēc būtības ir debesu pilsoņi. Viņi ir paklausīgi dotajiem likumiem, bet ar savu dzīvi viņi pārspēj pašus likumus. Viņi mīl visus cilvēkus un visi viņus vajā. Viņus nepazīst, bet notiesā; viņus nodod nāvei, bet nāvē viņi atrod dzīvību; viņi ir nabadzīgi, bet daudzus bagātina, apdāvina. No visa apdalīti viņi visā pateicās. Viņus nolād, bet viņi ar to tiek pagodināti, nomelno viņus, bet viņi izrādās attaisnoti, ļaunu runā, bet viņi svētī, viņus apvaino, bet viņi atbild ar pateicību; viņi dara labu, bet viņus tiesā kā ļaundarus. Kad viņus notiesā, viņi priecājas tā, it kā viņiem dāvātu jaunu dzīvi. Jūdi bruņojās pret viņiem kā pret gūstekņiem; arī helēņi viņus vajā, tomēr ienaidnieki nevar pateikt par ko viņus neieredz. Vienvārdu sakot: kas dvēsele miesā, tas kristietis pasaulē. Kā dvēsele ir izplatīta pa visu cilvēka miesu, tā arī kristieši pa visām pasaules pilsētām. Dvēsele, kaut arī mājo miesā, tomēr nav miesīga; arī kristieši dzīvo pasaulē, tomēr nav no pasaules. Dvēsele, kaut arī neredzama, tomēr mājo redzamā ķermenī, tā arī kristieši atrodas pasaulē redzami, tomēr viņu Dieva pielūgsmes kults paliek neredzams. Miesa neieredz dvēseli un karo pret to un lai arī tā neko tam ļaunu nav nodarījusi, tāpēc ka dvēsele tai neļauj pakļauties baudām. Tāpat arī pasaulē neieredz kristiešus, no kuriem taču nav nekāds ļaunums, tieši tāpēc ka viņi ir sacēlušies pret viņu baudām. Dvēsele mīl savu miesu un tās locekļus, neskatoties uz to, ka tā neieredz dvēseli, un arī kristieši mīl tos, kas viņus neieredz. Dvēsele ir ieslēgta miesā, bet tā pati uztur miesu. Tāpat arī kristieši, ieslēgti pasaulē it kā cietumā paši uztur pasauli. Nemirstīga dvēsele mājo mirstīgā miteklī; tāpat kristieši mājo kā atnācēji no tālienes pārejošā pasaulē, gaidot nepārejošo debesīs. Dvēsele, pārcietusi izsalkumu un slāpes kļūst labāka; arī kristieši, esot sodīti katru dienu kļūst vairāk. Tik slavējams ir viņu stāvoklis, kurā Dievs viņus ir nolicis un no kā viņi atteikties nedrīkst.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru