otrdiena, 2022. gada 15. novembris

"Cerību suns" - recenzija par Dailes teātra izrādi "Pusnakts šovs..."

 Pirms dažām dienām bija iespēja  noskatīties Dailes teātra režisora Mārtiņas Eihes iestudējumu – “Pusnakts šovs ar Jūdu iskariotu” (Stīvens Adlijs Girgis).

Pirms manām pārdomām, par šo izrādi jau ir izteikušies daudzi citi. Lūk daži fragmenti. Kitija Balcere, LSM,LV redaktore uzdod jautājumu: „Vai šķīstītavā var dabūt vienu cerību uz maizītes? Izrādē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" Dailes teātrī tas ir visnotaļ iespējams, jo "karsto suņu" vietā te izvietojies "hope dog" jeb "cerību suņu" ēdamvagoniņš. Pie tā savu mūžīgo dzīvi rāmā garlaikotībā aizvada Alda Siliņa tiesas kārtībnieks Jūlijs no Ārējās Mongolijas un Arta Robežnieka tiesnesis Litlfīlds. Līdz brīdim, kad tur ierodas Ilzes Ķuzules-Skrastiņas kareivīgi un feministiski noskaņotā advokāte Fabiana Aziza Kaninghema ar rosinājumu, vēlāk jau no pašas "augšas" parakstītu rīkojumu pārskatīt Jūdas lskariota  lietu  (https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/seko-man-dailes-teatra-izrades-pusnakts-sovs-ar-judu-iskariotu-recenzija.a480061/). Savukārt Dailes teātra aktrise Ilzi Ķuzule-Skrastiņa, Aijas Kaukules (La.lv) intervijā uzsver, ka “Darbība notiek šķīstītavā, bet Jūda ir nokļuvis Dantes elles devītajā, skarbākajā, lokā. Luga tiešām ir provokācija – sākotnēji jau autora provokācija. Pats autors ir dzimis un audzis katoļu ģimenē, un, kā tas nereti notiek, viņam pieaugot radās daudz jautājumu, iespējams, kā pretestība pret uzspiestiem reliģiskiem kanoniem, kādi mēdz būt katoļu ģimenēs.

Neraugoties uz šo šova formātu un reizēm ļoti melnu humoru, te tiek risināti dziļi teoloģiski jautājumi. Strādājot pie materiāla, tikāmies ar katoļu priesteri Jāni… Mans jautājums viņam bija – vai jūs kā dziļi ticīgu cilvēku šis izrādes stāsts neaizvaino un nešķiet pārāk ķecerīgs? Viņš atbildēja, ka nē, jo tiek risināti jautājumi, par ko joprojām diskutē teologu aprindās. Mūžīgie jautājumi. Es domāju, ja cilvēks spēj būt atvērts un pasmieties gan par sevi, gan par visu pārējo, tas tikai palīdzētu šo skatīties. Ticīgs vai ne – ja patiešām esi domājošs, inteliģents cilvēks, tu spēj uz šādām diskusijām skatīties atvērti”  (https://www.la.lv/mes-visi-esam-ka-rezervisti).

Ar dalītām jūtām, mazliet baidoties devos uz šo izrādi. Neanalizēšu visas šīs izrādes detaļas un scenogrāfiskos aspektus, par kuriem ir runāts jau citās recenzijās. Noskatījos šo izrādi ar katoļu priestera, ticīga kristieša acīm un vēlos teikt, ka izrāde risina ļoti svarīgu jautājumu – kurš tad ir cienīgs nonākt debesīs un kā uz mums katru skatās Dievs. Noņemot nost visu izrādes ārējo ietērpu, arī vulgaritāti, kas nepieciešama, lai uzturētu interesi un intrigu skatītājos, tomēr soli pa solim šajā izrādē tiek risināts jautājums par nodevību, nožēlu, taisnīgumu, atgriešanos un pazudināšanu. Jūdas Iskarots nav kanonizēts Romas Katoliskās Baznīcas svētais. Kaut arī savā izejas pozīcijā viņš ir ļoti līdzīgs pārējiem Jēzus sekotājiem, mācekļiem un apustuļiem – apvīts ar varas un nauda skāri, intrigām, savas vietas meklējumiem un vēlmi būt par ko vairāk, nekā tikai parastu zvejnieku vai citas profesijas pārstāvi. Jūdas un Pēteris  - abi ir nodevēji. Tomēr svētā apustuļa Pētera atgriešanās ir plaši aprakstīta Bībelē. Jūdas ir pašnāvienieks, kurus vēl nesenā pagātnē neizvadīja ar garīdznieku un neapbedīja draudzes kapsētā. Bet vai Jūdas Iskariots ir ellē? Katoliskā Baznīca ne par vienu cilvēku nav pateikusi ka viņš ir ellē. Vai Jūdas Iskariots ir debesīs? Nezinām, jo oficiāli Baznīca viņu nav kanonizējusi par svēto. Vai Dievs mīl tikai svētos? Vai Dievs mīl arī Jūdasu Iskariotu? Vai Dievs gribēja, ka Jūdas nodod Jēzu? Tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem mēģina atbildēt šī izrāde. Vairāk neko nestāstīšu, tikai aicināšu to noskatīties un ceru, ka Dailes un citi mūsu Latvijas teātri turpinās uzdot tik pat eksistenciālus jautājumus saviem skatītājiem. Lai izdodas.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru