Kas ir Tradīcija un kas nav Tradīcija Romas Katoliskajā Baznīcā?

Kas ir Tradīcija un kas nav Tradīcija Romas Katoliskajā Baznīcā?

Pēdējā laikā atkal ir aktivizējušies Lefebristi, jeb tie, kas pēc Vatikāna II koncila, nespēja pieņemt Koncila dekrētos un konstitūcijās noteiktās patiesības. Galvenais iebildums ir, ka Katoliskā Baznīca ir atkāpusies no Tradīcijas. Bet kas tad ir Tradīcija Romas Katoliskajā Baznīcā un vai tā var mainīties?

Ir dažādas galējības. Pirmā galējība ir uzskatīt, ka Jēzus Kristus, nākot šeit uz zemes "nodiktēja" dogmu, patiesību, Baznīcas Likumu kopumu un tas viss tika apkopots "Svētajos Tekstos" - Bībelē, Tradīcijā, Koncilos, Katehismā, Kanoniskajā Likumā. Mūsu uzdevums ir strikti un burtiski sekot šiem likumiem, neatkāpjoties ne "par mata tiesu" no uzrakstītā "burta". Ja šāda atkāpe notiek, Baznīca ir zaudējusi savu uzdevumu sekot patiesībai. Šādu viedokli pārstāv lefebristi, tridentisti un tradicionālisti . Viņi uzskata, ka svētā pāvesta Pija V svētās Mises kārtība ir tik dievišķa, ka kā ir Visu Laikmetu Mise. Šāds uzskats ir herētisks un neatbilst Katoliskās Baznīcas mācībai.

Otru galējību pārstāv modernisti, liberāļi, u.c., kuri uzskata, ka viena patiesība nav iespējama, jo dzīvojam plurālistiskā sabiedrībā, tādēļ, gadsimtiem mainoties, mainās arī patiesība un Jēzus Kristus Atklāsmi vajag saprast brīvi, plūstoši un arī Baznīcai, laika gaitā vajag mainīties līdzi pasaules domāšanai. Šādu viedokli pārstāvēja sholastikā nominālisti, vēlāk daļēji šo ideju pārņēma apgaismība, protestanti, īpaši kalvinisti un mūsdienās visi liberāļi. Bieži šīs idejas ir balstītas Hēgeļa idealismā.


Kāda tad ir īstā Baznīcas nostāja?

Jēzus Kristus, kā Otrā Trīsvienības Persona ir dievišķā Atklāsme. Jēzus Kristus jau savas dzīves laikā pulcināja mācekļus un apustuļus, kuriem tālāknodeva (tradere) savu dievišķo Mācību, jeb Atklāsmi. Šī tālāknodošana vispirms notika mutiskā veidā, jo Jēzus nelika saviem mācekļiem neko rakstīt. Vēlāk, pēc Jēzus Kristus nāves un Augšāmcelšanās, Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas tieši Baznīca - 12 apustuļi kopā ar pirmo pāvestu – svēto Pēteri priekšgalā turpināja Jēzus Kristus iesākto un norādīto kalpojumu - ejiet un māciet visas tautas... (Mt 28, 19-20). Daži no apustuļiem un viņu mācekļiem pierakstīja, Svētā Gara iedvesmā, Dievišķo Atklāsmi un tā, pakāpeniski Baznīca apstiprināja 4 evaņģēlijus (no daudziem desmitiem citiem evaņģēlijiem Baznīca izvēlējās tikai 4) un arī pārējos tekstus, apstiprinot Svēto Rakstu kanonu. Itālijā, 1740. gadā kāds vīrs, vārdā Muratori atrada senu dokumentu, kurā tika uzskaitīti Jaunās Derības manuskripti, ko Baznīca Romā ap 170. – 180.gadu uzskatīja par Svētajiem Rakstiem. Tomēr Bībele - drukāts teksts nevar saturēt visu Dievišķo Atklāsmi (Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. Jņ 21,25), tādēļ to tālāknodod (tradere) gan rakstītā, gan nerakstītā veidā. Tradīcija nevar būt pretrunā ar Svētajiem Rakstiem, bet Tradīcija var saturēt patiesības, kuras tiešā veidā nav minētas Bībelē, bet netiešā veidā izriet no Bībelē ietvertās patiesības. Piemēram, nekur Bībelē nav minēta Trīsvienība, tomēr mēs atzīstam, ka mēs ticam vienam Dievam, bet trijās Personās.

IV un V gadsimtos Baznīcas tēvi pulcējās koncilos un definēja ticības patiesības, kuras jau līdz šim tika tālāknodotas gan Svētajos Rakstos - Bībelē, gan svētajā Tradīcijā. Nekad Bībele nav dzīvojusi ārpus Baznīcas, bet vienmēr ir bijusi Baznīcas, īpaši liturģijas sastāvdaļa. Tridentes koncilā bija mēģinājums rakstiski fiksēt Tradīciju, jeb tos ticības elementus, kas netika pierakstīti Svētajos Rakstos. Tomēr Koncils atteicās to darī™, jo Tadīcija nav nedzīvas un piefiksētas tradīcijas, kā to uzskata tradicionālisti un lefebristi. Tradīcija vienmēr ir dzīva un mainīga, neko neatmetot no dievišķā Atklāsmes mantojuma, bet iedzīvinot to konkrētā kultūrā un laikmetā.

Kā nemainīgo dievišķo patiesību "pārtukot", izteikt, interpretēt konkrētā laikmeta cilvēkam? Jo patiesība nemainās, dogmatiskās patiesības nemainās, bet mainās laikmeti, kultūras un uztveres veidi. Pirmajos gadsimtos Baznīcai bija jāsaskarās ar grieķu-romiešu kultūras, filozofijas, mākslas un reliģijas pasauli. Kā reaģēt? Vai visiem izdalīt Bībeles un visu noliegt, kas ir šajā kultūrā? Baznīcas tēvi tā nerīkojās. Tādēļ Baznīca visos laikos, dažādos koncilos, pāvesti ar savu mācību, teologi, visa Dieva Tauta nemitīgi pārdomā Apustulisko Mantojumu un Svētais Gars garantē to, lai šis Mantojums neskarts un nesagrozīts nonāktu līdz visu laikmetu paaudzēm. Bet Svētais Gars arī rūpējas, lai Evaņģēlijs - Atklāsme par Jēzu Kristu arī iesakņotos konkrētās kultūrās, konkrētos laikmetos. Mums visiem ir kārdinājums glorificēt kādu Baznīcas vēstures periodu un pateikt, ka tieši tad Baznīca bija "vispareizākā", kā to dara tradicionālisti un tridentisti. Tomēr, ievērojot svētīgā kardināla Dž. H. Ņūmena, pāvesta Benedikta XVI un citu teologu precīzās hermeneitikas principus, apzināmies, ka visa Baznīcas mācība jāskatās kopumā - horizontāli šajos laikos un horizontāli visos laikos. Nevaram "glorificēt" Tridentes koncila, vai sv. pāvesta Pija V, vai Pija X laikus vai pirmo gadsimtu Baznīcu. Baznīca turpina svētceļot cauri laikiem, un Svētais Gars, caur Bībeli, Tradīciju, dogmām, konciliem, pāvestu mācību, teologu atziņām un visu Dieva Tautu - Baznīcu turpina rūpēties, lai šis dievišķais Depozīts - Atklāsme par Jēzus Kristu nonāktu līdz mūsdienām tieši tāds, kādu to mums atnesa pats Jēzus Kristus. Un būtu naivi cerēt un domāt, ka Baznīca, izgājusi cauri 2000 gadu svētceļojumam, tieši šodien, mūsdienās mainīs savu mācību. Jo Baznīca nav šīs patiesības īpašniece, noteicēja, bet tikai dievišķās Atklāsmes mantiniece un "depozīta" turētāja un interpretētāja.

Aicinu būt uzmanīgiem un neuzķerties uz tradicionālistu sektantiskās darbības, kura pēdējā laikā ir aktivizējusies Katoliskajā Baznīcā Latvijā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru