Pēdējā laikā atkal ir
aktivizējušies Lefebristi, jeb tie, kas pēc Vatikāna II koncila, nespēja
pieņemt Koncila dekrētos un konstitūcijās noteiktās patiesības. Galvenais
iebildums ir, ka Katoliskā Baznīca ir atkāpusies no Tradīcijas. Bet kas tad ir
Tradīcija Romas Katoliskajā Baznīcā un vai tā var mainīties?
Ir dažādas galējības. Pirmā
galējība ir uzskatīt, ka Jēzus Kristus, nākot šeit uz zemes
"nodiktēja" dogmu, patiesību, Baznīcas Likumu kopumu un tas viss tika
apkopots "Svētajos Tekstos" - Bībelē, Tradīcijā, Koncilos, Katehismā,
Kanoniskajā Likumā. Mūsu uzdevums ir strikti un burtiski sekot šiem likumiem,
neatkāpjoties ne "par mata tiesu" no uzrakstītā "burta". Ja
šāda atkāpe notiek, Baznīca ir zaudējusi savu uzdevumu sekot patiesībai. Šādu
viedokli pārstāv lefebristi, tridentisti un tradicionālisti . Viņi uzskata, ka
svētā pāvesta Pija V svētās Mises kārtība ir tik dievišķa, ka kā ir Visu
Laikmetu Mise. Šāds uzskats ir herētisks un neatbilst Katoliskās Baznīcas
mācībai.
Otru galējību pārstāv modernisti, liberāļi, u.c., kuri uzskata, ka viena
patiesība nav iespējama, jo dzīvojam plurālistiskā sabiedrībā, tādēļ,
gadsimtiem mainoties, mainās arī patiesība un Jēzus Kristus Atklāsmi vajag
saprast brīvi, plūstoši un arī Baznīcai, laika gaitā vajag mainīties līdzi pasaules
domāšanai. Šādu viedokli pārstāvēja sholastikā nominālisti, vēlāk daļēji šo
ideju pārņēma apgaismība, protestanti, īpaši kalvinisti un mūsdienās visi
liberāļi. Bieži šīs idejas ir balstītas Hēgeļa idealismā.
Kāda tad ir īstā Baznīcas nostāja?
Jēzus Kristus, kā Otrā Trīsvienības Persona ir dievišķā
Atklāsme. Jēzus Kristus jau savas dzīves laikā pulcināja mācekļus un apustuļus,
kuriem tālāknodeva (tradere) savu
dievišķo Mācību, jeb Atklāsmi. Šī tālāknodošana vispirms notika mutiskā veidā,
jo Jēzus nelika saviem mācekļiem neko rakstīt. Vēlāk, pēc Jēzus Kristus nāves
un Augšāmcelšanās, Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas tieši Baznīca - 12
apustuļi kopā ar pirmo pāvestu – svēto Pēteri priekšgalā turpināja Jēzus
Kristus iesākto un norādīto kalpojumu - ejiet un māciet visas tautas... (Mt 28,
19-20). Daži no apustuļiem un viņu mācekļiem pierakstīja, Svētā Gara iedvesmā,
Dievišķo Atklāsmi un tā, pakāpeniski Baznīca apstiprināja 4 evaņģēlijus (no
daudziem desmitiem citiem evaņģēlijiem Baznīca izvēlējās tikai 4) un arī
pārējos tekstus, apstiprinot Svēto Rakstu kanonu. Itālijā, 1740. gadā kāds
vīrs, vārdā Muratori atrada senu dokumentu, kurā tika uzskaitīti Jaunās Derības
manuskripti, ko Baznīca Romā ap 170. – 180.gadu uzskatīja par Svētajiem
Rakstiem. Tomēr Bībele - drukāts teksts nevar saturēt visu Dievišķo Atklāsmi
(Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas
aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.
Jņ 21,25), tādēļ to tālāknodod (tradere)
gan rakstītā, gan nerakstītā veidā. Tradīcija nevar būt pretrunā ar Svētajiem
Rakstiem, bet Tradīcija var saturēt patiesības, kuras tiešā veidā nav minētas
Bībelē, bet netiešā veidā izriet no Bībelē ietvertās patiesības. Piemēram,
nekur Bībelē nav minēta Trīsvienība, tomēr mēs atzīstam, ka mēs ticam vienam
Dievam, bet trijās Personās.
IV un V gadsimtos Baznīcas
tēvi pulcējās koncilos un definēja ticības patiesības, kuras jau līdz šim tika
tālāknodotas gan Svētajos Rakstos - Bībelē, gan svētajā Tradīcijā. Nekad Bībele
nav dzīvojusi ārpus Baznīcas, bet vienmēr ir bijusi Baznīcas, īpaši liturģijas
sastāvdaļa. Tridentes koncilā bija mēģinājums rakstiski fiksēt
Tradīciju, jeb tos ticības elementus, kas netika pierakstīti Svētajos Rakstos.
Tomēr Koncils atteicās to darī™, jo Tadīcija nav nedzīvas un piefiksētas
tradīcijas, kā to uzskata tradicionālisti un lefebristi. Tradīcija vienmēr ir
dzīva un mainīga, neko neatmetot no dievišķā Atklāsmes mantojuma, bet
iedzīvinot to konkrētā kultūrā un laikmetā.
Kā nemainīgo dievišķo patiesību "pārtukot",
izteikt, interpretēt konkrētā laikmeta cilvēkam? Jo patiesība nemainās,
dogmatiskās patiesības nemainās, bet mainās laikmeti, kultūras un uztveres
veidi. Pirmajos gadsimtos Baznīcai bija jāsaskarās ar grieķu-romiešu kultūras,
filozofijas, mākslas un reliģijas pasauli. Kā reaģēt? Vai visiem izdalīt
Bībeles un visu noliegt, kas ir šajā kultūrā? Baznīcas tēvi tā nerīkojās. Tādēļ
Baznīca visos laikos, dažādos koncilos, pāvesti ar savu mācību, teologi, visa
Dieva Tauta nemitīgi pārdomā Apustulisko Mantojumu un Svētais Gars garantē to,
lai šis Mantojums neskarts un nesagrozīts nonāktu līdz visu laikmetu paaudzēm.
Bet Svētais Gars arī rūpējas, lai Evaņģēlijs - Atklāsme par Jēzu Kristu arī
iesakņotos konkrētās kultūrās, konkrētos laikmetos. Mums visiem ir kārdinājums
glorificēt kādu Baznīcas vēstures periodu un pateikt, ka tieši tad Baznīca bija
"vispareizākā", kā to dara tradicionālisti un tridentisti. Tomēr,
ievērojot svētīgā kardināla Dž. H. Ņūmena, pāvesta Benedikta XVI un citu
teologu precīzās hermeneitikas principus, apzināmies, ka visa Baznīcas mācība
jāskatās kopumā - horizontāli šajos laikos un horizontāli visos laikos. Nevaram
"glorificēt" Tridentes koncila, vai sv. pāvesta Pija V, vai Pija X
laikus vai pirmo gadsimtu Baznīcu. Baznīca turpina svētceļot cauri laikiem, un
Svētais Gars, caur Bībeli, Tradīciju, dogmām, konciliem, pāvestu mācību,
teologu atziņām un visu Dieva Tautu - Baznīcu turpina rūpēties, lai šis
dievišķais Depozīts - Atklāsme par Jēzus Kristu nonāktu līdz mūsdienām tieši
tāds, kādu to mums atnesa pats Jēzus Kristus. Un būtu naivi cerēt un domāt, ka
Baznīca, izgājusi cauri 2000 gadu svētceļojumam, tieši šodien, mūsdienās mainīs
savu mācību. Jo Baznīca nav šīs patiesības īpašniece, noteicēja, bet tikai dievišķās
Atklāsmes mantiniece un "depozīta" turētāja un interpretētāja.
Aicinu būt uzmanīgiem un
neuzķerties uz tradicionālistu sektantiskās darbības, kura pēdējā laikā ir
aktivizējusies Katoliskajā Baznīcā Latvijā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru