Katoliskās Baznīcas katehisma 54.nodarbība (pēdejā, par Tēvs Mūsu lūgšanu)

Ar šo ierakstu noslēdzam mūsu studijas. Liels paldies visiem, kas klausījās. Būsim vienoti lūgšanās. Un aicinu ikvienu padziļināt savu izpratni par ticību, ikdienā lasot Bībeli, katehismu, studējot teoloģiju, īpaši RARZI, u.c. 

Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com 

Visi ieraksti vienkopus atrodami https://drive.google.com/folderview?id=0B2q4giISr3FFQVJTVFdvV0dkTk0&usp=sharing

Pr. A. Ševeļa sprediķis un sv. Mise Magdalēnas baznīcā 1.februārī

Lasītāju jautājumi

1.Mozus gr., 32 nodaļa

23 Un tai pašā naktī viņš piecēlās, paņēma abas savas sievas un abas savas kalpones, un savus vienpadsmit dēlus un cēlās pāri Jabokas upes braslam.
24 Tad viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, tāpat visu, kas tam pašam piederēja.
25 Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.
26 Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu.
27 Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi."
28 Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs."
29 Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis."
30 Un Jēkabs jautāja un sacīja: "Pasaki jel savu vārdu!" Bet tas sacīja: "Kādēļ tu man prasi manu vārdu?" Un Viņš to tur svētīja.
31 Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību."
32 Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja garām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ.
33 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla. 

Kā gan cilvēks var pieveikt visvareno Dievu? Un kāpēc lai Dievs vēlētos cīnīties ar cilvēku? Kādu gudrību Dievs vēlas mums dot šai stāstā- darīt visu, lai cīnītos ar Viņu un mēģināt Viņu uzvarēt?

Liels paldies par jautājumu. Aplūkosim, ko saka Bībeles komentārs. Vispirms komentāru autori saka, ka viss fragments ir jāskata kopumā, 32.nodaļa no 23-33.pantam. Šajā teksta materiālā mēs varam atrast trīs svarīgas etimoloģiskas norādes: tiek izskaidrota Izraēla vārda nozīme (29.pantā), konkrētai vietai tiek dots vārds Pniēla (31) un redzam norādi uz gūžas cīpslas nelietošanu uzturā (33). Cīņa ar noslēpumainu „vīru” joprojām paliek noslēpumaina, jo nav zināms, kurš šajā cīņā uzvarēja. Šī rakstu vieta ir it kā pretēja tam, jo Jēkabs izdarīja, kad ar viltu ieguva svētību Ēzava vietā. Šeit ir cīņa. Bet nav pilnīga skaidrība, vai tas tiešām bija Dievs, ar ko Jēkabs cīnījās. Vairākoms komentātoru saka, ka iespējams, tomēr tā ir paša Jēkaba izjūta, jeb interpretācija. Ir svarīgi, ka šī cīņa notiek starp rakstu vietām, kas norāda cīņu starp Ezavu un viņu. Visa Izraēla vēsture ir cīņa ar Dievu, kas mijās ar nepaklausību un ilgām pēc Mesijas. Visa Vecā Derība ir jāskata Jaunās Derības, Jēzus Kristus atnākšanas gaismā. Jēkaba – Izraēla cīņa ar Dievu norāda uz nemitīgo grēka drāmu, kāda pastāv pasaulē līdz pat mūsdienām.

Kāpēc priesteri tiek saukti par “tēviem” un Pāvests “Svētais tēvs”, kad Matejs 23:9 saka:

Un nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas ir debesīs.

Priesteri netiek saukti par tēviem. Parasti par tēviem Baznīcā tiek saukti mūki, un šī tradīcija tiek saistīta jau ar Ēģiptes tuksneša mūkiem, jeb tēviem. Arī pirmo gadsimtu Baznīcas rakstnieki un teoloģiskās domas veidotāji tiek saukti par Baznīcas Tēviem un arī tie bīskapi, kuri piedalās koncilos tiek saukti par koncila tēviem un arī pāvestu mēs saucam par svēto tēvu. Tomēr visas šīs „tēvišķības” ir dziļi saistītas ar Dieva „Tēvišķību”, ko Viņš mums atklāj savā Dēlā un caur priesterības sakramentu šī Dieva „Tēvišķība” atklājas. Bībelē Jēzus vēlējās mūs sargāt no elkdievības, ja mēs kādu citu cilvēku vai lietu liktu Dieva vietā. Bet Baznīcā ikviens garīgais tēvs reprezentē pašu Jēzu Kristu, nevis ieņem Viņa vietu.

10 gadu priesterības jubileja Lielvārdē 2015.gada 31.janvārī

Nemainīgā Patiesība mainīgajā pasaulē

Vai patiesība ir viena, vai ir vairākas patiesības? Vai patiesība laika gaitā mainās? Uz šādiem jautājumiem mēģināšu īsi atbildēt, jo arī Baznīcas aprindās ir atrodami divu veidu uzskati, kas abi ir galējības un neatbilst Jēzus Kristus gribai?


Pirmā galējība ir uzskatīt, ka Jēzus Kristus, nākot šeit uz zemes "nodiktēja" dogmu, patiesību, Baznīcas Likumu kopumu un tas viss tika apkopots "Svētajos Tekstos" - Bībelē, Tradīcijā, Koncilos, Katehismā, Kanoniskajā Likumā. Mūsu uzdevums ir strikti un burtiski sekot šiem likumiem, neatkāpjoties ne "par mata tiesu" no uzrakstītā "burta". Ja šāda atkāpe notiek, Baznīca ir zaudējusi savu uzdevumu sekot patiesībai. Šādu viedokli pārstāv radikālie protestanti, arī Lefevristi un vēl citi.


Otra grupa ir modernisti, liberāļi, u.c., kuri uzskata, ka viena patiesība nav iespējama, jo dzīvojam plurālistiskā sabiedrībā, tādēļ, gadsimtiem mainoties, mainās arī patiesība un Jēzus Kristus Atklāsmi vajag saprast brīvi, plūstoši un arī Baznīcai, laika gaitā vajag mainīties līdzi pasaules domāšanai. Šādu viedokli pārstāvēja sholastikā nominālisti, vēlāk daļēji šo ideju pārņēma apgaismība, protestanti, īpaši kalvinisti un mūsdienās visi liberāļi. Bieži šīs idejas ir balstītas Hēgeļa idealismā.


Kāda tad ir īstā Baznīcas nostāja?


Jēzus Kristus, kā Otrā Trīsvienības Persona ir dievišķā Atklāsme. Jēzus Kristus jau savas dzīves laikā pulcināja mācekļus un apustuļus, kuriem tālāknodeva (tradēre) savu dievišķo Mācību, jeb Atklāsmi. Šī tālāknodošana vispirms notika mutiskā veidā, jo Jēzus nelika saviem mācekļiem neko rakstīt. Vēlāk, pēc Jēzus Kristus nāves un Augšāmcelšanās, Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas tieši Baznīca - 12 apustuļi ar pirmo pāvestu - Pēteri priekšgalā turpināja Jēzus Kristus iesākto un norādīto kalpojumu - ejiet un māciet visas tautas... (Mt 28, 19-20). Daži no apustuļiem un viņu mācekļiem pierakstīja, Svētā Gara iedvesmā, Dievišķo Atklāsmi un tā, pakāpeniski Baznīca apstiprināja 4 evaņģēlijus (no daudziem citiem izvēlējās tikai 4) un arī pārējos tekstus, apstiprinot Svēto Rakstu kanonu. Itālijā, 1740. gadā kāds vīrs, vārdā Muratori atrada senu dokumentu, kurā tika uzskaitīti Jaunās Derības manuskripti, ko Baznīca Romā ap 170. – 180.gadu uzskatīja par Svētajiem Rakstiem. Tomēr Bībele - drukāts teksts nevar saturēt visu Dievišķo Atklāsmi (Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. Jņ 21,25), tādēļ to tālāknodod (tradēre) gan rakstītā, gan nerakstītā veidā. IV un V gadsimtos Baznīcas tēvi pulcējās koncilos un definēja ticības patiesības, kuras jau līdz šim tika tālāknododtas gan Rakstos, gan Tradīcijā. Nekad Bībele nav dzīvojusi ārpus Baznīcas, bet vienmēr ir bijusi Baznīcas, īpaši liturģijas sastāvdaļa.


Kā nemainīgo dievišķo patiesību "pārtukot", izteikt, interpretēt konkrētā laikmeta cilvēkam. Jo patiesība nemainās, dogmatiskās patiesības nemainās, bet mainās laikmeti, kultūras un uztveres veidi. Pirmajos gadsimtos Baznīcai bija jāsaskarās ar grieķu-romiešu kultūras, filozofijas, mākslas un reliģijas pasauli. Kā reaģēt? Vai visiem izdalīt Bībeles un visu noliegt, kas ir šajā kultūrā? Un tādēļ Baznīca visos laikos, dažādos koncilos, pāvesti ar savu mācību, teologi, visa Dieva Tauta nemitīgi pārdomā Apsutulisko Mantojumu un Svētais Gars garantē to, lai šis Mantojums neskarts un nesagrozīts nonāktu līdz visu laikmetu paaudzēm. Bet Svētais Gars arī rūpējas, lai Evaņģēlijs - Atklāsme par Jēzu Kristu arī iesakņotos konkrētās kultūrās, konkrētos laikmetos. Mums visiem ir kārdinājums glorificēt kādu Baznīcas vēstures periodu un pateikt, ka tieši tad Baznīca bija "vispareizākā". Tomēr, ievērojot svētīgā kardināla Dž. H. Ņūmena, pāvesta Benedikta XVI un citu teologu pareizās hermeneitikas principus, apzināmies, ka visa Baznīcas mācība jāskatās kopumā - horizontāli šajos laikos un horizontāli visos laikos. Nevaram "glorificēt" Tridentes koncila, vai sv. pāvesta Pija V, vai Pija X laikus vai pirmo gadsimtu Baznīcu. Baznīca turpina svētceļot cauri laikiem, un Svētais Gars, caur Bībeli, Tradīciju, dogmām, konciliem, pāvestu mācību, teologu atziņām un visu Dieva Tautu - Baznīcu turpina rūpēties, lai šis dievišķais Depozīts - Atklāsme par Jēzus Kristu nonāktu līdz mūsdienām tieši tāds, kādu to mums atnesa pats Jēzus Kristus. Un būtu naivi cerēt un domāt, ka Baznīca, izgājusi cauri 2000 gadu svētceļojumam, tieši šodien, mūsdienās mainīs savu mācību. Jo Baznīca nav šīs patiesības īpašniece, noteicēja, bet tikai mantiniece un "depozīta" turētaja un interpretētāja. Mīlēsim savu Baznīcu. Mīlēsim arī Baznīcas mācību, jo Jēzus Kristus nav tikai "obrazeņš" pie sienas vai sensitīvi emocionāls pārdzīvojums Ziemassvētkos, Lieldienās vai Aglonā. Jēzus Kristus ir Persona ar konkrētu saturu - glābjošo Vēsti mums katram. Pieņemsim to, dzīvosim pēc tās. Amen. :)

Piedāvājums

Man labi draugi ceļo uz Poliju no Rīgas uz Ļubļinu, Krakovu, Tatriem, Čenstohovu un Varšavu no 16.-22.februārim. Kādā ceļa posmā arī es pievienošos. Pieteikties pie manis.

Homoseksuālistu porno „zvaigzne” par apsēstību un atbrīvošanu

Patiess stāsts par Josepha Sciambry, 44-gadīgu vīrieti, kas bija apsēsts ar seksu un nonācis dēmona varā. Tagad šis amerikānis no Kalifornijas palīdz cilvēkiem, kas cieš tā, kā viņš kādreiz cieta.

Viņam bija 8 gadi, kad viņš pirmo reizi nonāca saskrasmē ar pornogrāfiju – žurnālu, ko bija pazaudējis viņa brālis. Sāka pašapmierināties, vēlāk vēlējās sekot tam, ko bija ieraudzījis pornogrāfiskajos žurnālos. Ar laiku sākās prostitūtu pakalpojumi un publisko namu apmeklējumi, kas kļuva par rutīnu. Arī tas viņam apnika. Meklējot jaunus dzinuļus, 19 gadu vecumā viņš ienāca San Francisko geju aprindās. Reiz, kādā vietā, kurā tika veiktas lielas nešķīstības, Jozefs atdeva sevi sātanam, kurš viņam atklājās atvērtas mutes izskatā ar garu, izbāztu mēli. No tā laika vīrietis sāka sevī dzirdēt sātana balsi. Viņš kļuva par homoseksuālistu porno aktieri un par vīriešu prostitūtu. Nonāca līdz tam, ka vairs nebija spējīgs izjust seksuālu baudījumu, ja tai nesekoja vardarbība un sāpes. Sāka iesaistīties sadistiskās porno filmu ainās. Viņam vēl nebija 30 gadu, kad viņš saprata, ka viņa dzīvē nav palicis nekas, kā tikai naids uz visu pasauli, naids uz citiem cilvēkiem un pašam uz sevi.