Ir klāt Lielā nedēļa. Nedēļa, kurā mēs izdzīvojam mūsu ticības svarīgākos notikumus. Nedēļa, kurā mūsu Kungs Jēzus Kristus mira un augšāmcēlās par mūsu grēkiem. Šodienas Svētā Mise sākas citādāk nekā parasti. Arī nākamā nedēļa būs citādāka, nekā ierasts. Kāpēc? Tāpēc, ka Jēzus vēlas satricināt, sakustināt mūsu sasalušo un nejūtīgo sirdi.
Pāvests Benedikts XVI savā Gavēņa vēstījumā teica: „Raksti mūs brīdina par briesmām nocietināt sirdi ar sava veida „garīgo anestēziju”, kas padara mūs aklus pret citu ciešanām.” Šodienas liturģijā mēs dzirdam Kristus ciešanu aprakstu. Vai šie Svēto Rakstu teksti aizkustina mūsu sirdi? Vai arī mēs tikai pasīvi noklausāmies šo tekstu, domājot, ko darīsim pēc Svētās Mises, kā gatavosim pusdienas utt. Pāvests savā apustuliskajā pamudinājumā Verbum Domini uzsver, ka „liturģija ir galvenā vieta, sfēra, kur Dievs runā ar mums šajā momentā, mūsu dzīvē .. , tādēļ Dieva Vārds, kas pastāvīgi tiek pasludināts liturģijā, vienmēr dzīvi un darbīgi, pateicoties Svētajam Garam, dara klātesošu Tēva mīlestību, kas nekad nepārstāj izlieties pār visiem ļaudīm.” (52) Lielajā nedēļā mūsu Baznīcas liturģijā atšķirībā no protestantiskajām draudzēm tiek lietoti dažādi liturģiskie žesti un simboli, kas palīdz izdzīvot šos senos notikumus tā, it kā tie notiktu šodien. Visa Baznīca, tās liturģija ir kā „pestīšanas Sakraments”, ar kura starpniecību mēs caur redzamām zīmēm saņemam neredzamas Dieva žēlastības. Tādēļ, lai labāk izdzīvotu šīs nedēļas notikumus, aicinu ikvienu piedalīties visās nākamās nedēļas liturģiskajās norisēs un nevienu no tām neizlaist, jo tikai tā mēs spēsim patiešām būt klātesoši Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā. Dienas no Lielās ceturtdienas līdz Lieldienām tiek sauktas par trim svētajām dienām jeb latīņu valodā – Tridiuum. Trīs dienas ir kā viena vienīga diena – Kristus nāves un augšāmcelšanās piemiņa –, kuru var aplūkot un svinēt kā vienu vienīgu veselumu.
Pirmā diena – Lielā ceturtdiena līdz Lielajai piektdienai
Ar Lielās ceturtdienas dievkalpojumiem tiek ievadītas Lieldienas, t.i., trīs svētās dienas Kristus nāves un augšāmcelšanās piemiņai. Rīta pusē diecēžu katedrālēs pulcējas bīskapijas priesteri, lai kopā ar savu bīskapu atjaunotu priesterības solījumus, un bīskaps kopā ar priesteriem iesvēta eļļas, kuras tiek lietotas sakramentu svinēšanā. Hrizmas eļļa tiek lietota Kristības, Iestiprināšanas un Ordinācijas sakramentos, kā arī konsekrējot dievnamu. Katehumenu jeb eksorcisma eļļa tiek lietota Kristības sakramentā, bet slimnieku eļļu – Slimnieku sakramentā.
Lielās ceturtdienas vakarā sākas trīs svēto dienu svinības un notiek Svētā Mise par piemiņu Pēdējam vakarēdienam, kura laikā Kristus iedibināja Vissvētāko Sakramentu (Dievmaizi) un dalīja to apustuļiem. „Ņemiet un ēdiet: šī ir mana Miesa.” (Mt 26, 26) Arī ticīgajiem šajā dienā ir ieteicams pieņemt svēto Komūniju tieši Mises laikā. Dievkalpojuma beigās Vissvētākais Sakraments tiek procesijā aiznests un novietots īpašā altārī. To mēdz saukt arī par „cietumu” vai „tumsības vietu”, jo Kristus šajā vakarā tika nodots. Tad kareivji un virsnieks, un jūdu kalpi apcietināja Jēzu un sasēja Viņu. (Jņ 18, 12) Šī notikuma traģiskais raksturs izpaužas arī ārēji Baznīcas liturģijā, jo Vissvētākā Sakramenta „mājiņa” lielajā altārī paliek atvērta un tukša, – altāris paliek neapsegts, ērģeles un zvani apklust līdz pat Lielās sestdienas vakaram. Jāatgādina, ka Lielās ceturtdienas vakara Svētā Mise ir bez noslēguma – simboliski šis dievkalpojums turpinās līdz pat Lieldienu Svētajai Misei.
