Jautājumi priesterim - 3
1) Ko darīt ar pasvētītiem priekšmetiem, kad tie ir nokalpojuši savu laiku? Kā no tiem cienīgi atbrīvoties? Roka īsti neceļas tos izmest atkritumos. Tāpat esmu dzirdējusi, ka cilvēki nezina, ko darīt ar kristīgo periodiku, īpaši, ja tur ir publicētas kādas lūgšanas, svēto attēli vai priesteru fotogrāfijas...
Jau agrāk par šīm tēmām bija rakstīts arī "Katoļu Baznīcas Vēstnesī". Pasvētītos priekšmetus, kuri ir nokalpojuši savu laiku mēs vai nu sadedzinam vai aprokam kādā cienīgā vietā. Jebkurā gadījumā nebūtu labi izmest atkritumos vai mētāt pa zemi šos priekšmetus vai papīrus ar sakrāliem tekstiem. Man kādreiz bija ideja Rīgā veidot speciālu vietu pie kādas draudzes, kur šie materiāli centralizēti tiktu savākti un cienīgi utilizēti.
2) Nu jau kādu laiku esmu divu burvīgu meitiņu mamma. Tiešām īstas un burvīgas princeses. Nesen manu vīru uzaicināja kļūt par krusttēvu citiem cilvēkiem. Un ar šo aizdomājos par kristībām meitām. Tā kā pati nokristījos kādu 15 gadu vecumā domāju ka meitenēm dot tādu pašu izvēli - kristīties tad un kad viņas to vēlēsies, jo pagaidām tas liekas nedaudz liekulīgi, jo baznīcu neapmeklējam (sorry to say). Diezgan pamatīgi vīru satricināja kāds atgadījums, pēc kura zinu ka ja viņš ticēja tad tagad vairāk ne par ko....
Tad nu jautājums par kristībām... svētdienas skolā teica ka Dievs mīl visus un bērnus itsevišķi, vai kristot vai otrādi nekristot mazās kkas dikti mainās?
Jau agrāk par šīm tēmām bija rakstīts arī "Katoļu Baznīcas Vēstnesī". Pasvētītos priekšmetus, kuri ir nokalpojuši savu laiku mēs vai nu sadedzinam vai aprokam kādā cienīgā vietā. Jebkurā gadījumā nebūtu labi izmest atkritumos vai mētāt pa zemi šos priekšmetus vai papīrus ar sakrāliem tekstiem. Man kādreiz bija ideja Rīgā veidot speciālu vietu pie kādas draudzes, kur šie materiāli centralizēti tiktu savākti un cienīgi utilizēti.
2) Nu jau kādu laiku esmu divu burvīgu meitiņu mamma. Tiešām īstas un burvīgas princeses. Nesen manu vīru uzaicināja kļūt par krusttēvu citiem cilvēkiem. Un ar šo aizdomājos par kristībām meitām. Tā kā pati nokristījos kādu 15 gadu vecumā domāju ka meitenēm dot tādu pašu izvēli - kristīties tad un kad viņas to vēlēsies, jo pagaidām tas liekas nedaudz liekulīgi, jo baznīcu neapmeklējam (sorry to say). Diezgan pamatīgi vīru satricināja kāds atgadījums, pēc kura zinu ka ja viņš ticēja tad tagad vairāk ne par ko....
Tad nu jautājums par kristībām... svētdienas skolā teica ka Dievs mīl visus un bērnus itsevišķi, vai kristot vai otrādi nekristot mazās kkas dikti mainās?
Liels paldies par jautājumu. Vispirms par situāciju, kad mūs ieļauno kāds baznīcas loceklis. Ja gribam iet kristīgo dzīves ceļu mums ir jābūt gataviem, ka kāds mūs jebkurā gadījumā ieļaunos, jo nav tādas "sterilās kristietības". Kamēr esam šajā pasaulē, mēs visi - sākot no pāvesta līdz ikvienam ticīgajam, esam iedzimtā un padarītā grēka skarti. Līdz ar to nevaram domāt, ka eksistē tāda perfektā draudze un ir veltīgi domāt, ka visi kristieši ir svēti un perfekti. Jā, mēs tiecamies uz svētumu, Dievs ir svēts un arī Baznīca, kā Kristus Mistiskā Miesa, ontoloģiski, tas ir pēc savas būtības ir svēta, bet ikviens Baznīcas loceklis ir grēcīgs, līdz ar to potenciāls ieļaunotajs. Skaidrs, ka mums ir jācenšas būt pēc iespējas laipnākiem, iejūtīgākiem, tomēr izslēgt to, ka mēs katrs varam kļūdīties mēs nevaram. Tas būtu attiecībā uz jūsu vīru.
Tagad par bērna kristībām. Jēzus saka: "Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem debesu Valstību". Citā vietā Jēzus saka: "Kas ticēs un taps kristīts, būs pestīts". Līdz ar to, mums nav iemesla atteikt kristību jau tikko dzimušajiem bērniem. Arī pirmo gadsimtu liecības norāda, ka jau tajos laikos tika kristītas ģimenes, dzimtas, kurā bija gan pieaugušie, gan bērni, piemēram Kornēlijs ar visu savu namu. Pat ja bērni vēl nevar paši apliecināt savu ticību, to viņu vārdā dara vecāki un krustvecāki. Protams, ja vecāki un krustvecāki paši nav ticīgi, tad bērnu kristība kļūst problemātiska, jo kurš tad apliecinās Baznīcai, ka rūpēsies par bērnu garīgo izaugsmi? Bet liegt bērniem iespēju saņemt pestīšanas žēlastību caur kristības sakramentu nebūtu pareizi.
Kā katolim reaģēt uz Ice Bucket Challenge?
Nevainīga apliešanās ar ūdeni? Tomēr nē! Ice Bucket Challenge atbalsta ALSA darbību, kas ar finansēm atbalsta cilmes šūnu pētījumus, kuros izmanto nedzimušu, jeb abortētu bērnu ķermeņus. No vienas puses akcijas mērķis it kā šķiet nevainīgs - finansiāli atbalstīt fondus, kas palīdz nedziedināmi slimu bērnu ārstēšanai, jo apliešanās ar ūdeni tiek saistīta ar kādas naudas summas iemaksu šī fonda kontos.
Vispārēji šī akcija liktos iepriecinoša, ja tai nesekotu līdzi nevainīgu bērnu slepkavību atbalstīšana. ALSA sabiedrisko attiecību pārstāvis Carrie Munk informēja, ka pētījumi ar cilmes šūnām šai kompānijai notiek jau sen un drīzumā tā plāno šos pētījumu pabeigt (pēc LifeNews.com).
Par šīs akcijas bīstamību jau brīdināja Romas Katoliskās Baznīcas Cincinnati arhidiecēze ASV. Speciāli šīm pasākumam izdotā vēstījumā, bīskapi nenosoda pilnībā šo akciju, tomēr aicina šīs akcijas dalībniekus savus līdzekļus novirzīt neitrāliem fondiem, vai arī tiem sociāli - karitatīvajiem fondiem kurus atbalsta Baznīca, piemēram www.caritaslatvija.lv.
Papildu info - priesteris Pēteris Skudra: http://katolis.lv/biblioteka/tematiskais-katalogs/labdariba/p-skudras-raksts-par-als-ice-bucket-akciju.html
Papildu info - priesteris Pēteris Skudra: http://katolis.lv/biblioteka/tematiskais-katalogs/labdariba/p-skudras-raksts-par-als-ice-bucket-akciju.html
Tulkots no poļu valodas.
Izmantots avots www.naszdziennik.pl un http://wadowice24.pl/index.php/magazyn/485-ice-bucket-nie-chodzi-tylko-o-to-aby-oblac-sie-zimna-woda/485-ice-bucket-nie-chodzi-tylko-o-to-aby-oblac-sie-zimna-woda.html
Jautājumi priesterim - 2
Un turpina pienākt dažādi jautājumi.
1) Vai Lurdā, Aglonā, Fatimā, Vatikānā vai jebkurā citā svētceļojumu galapunktā Dieva ir vairāk nekā vietējā draudzes baznīcā? :) Kurā brīdī svētceļojums pārtop par maģisku darbību vai "garīgo tūrismu"?
Dievs nav ierobežots un par Dievu nevaram lietot nekādas salīdzināmās pakāpes, sakot daudz vai maz. Dievs ir neierobežots pats sevī (per se). Tādēļ Dievu varam satikt jebkurā vietā. Tomēr Dievs, kurš pats paliek ne ar vienu nesaistīts, Pats ir vēlējies Sevi saistīt ar Baznīcu un svētajiem Sakramentiem. Līdz ar to Dievu mēs vispilnīgākā veidā šeit uz zemes satiekam Svētajā misē un svētajos sakramentos. Runājot par svētceļojuma vietām, Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver:
2) Sīkums, bet varbūt tomēr nē: kādu formu pareizi lietot - "āmen" vai "amen"? Saskaņā ar latviešu literārās valodas vārdnīcu būtu jālieto "āmen", tomēr katoļu literatūrā pastāvīgi sastopos ar formu "amen". Vai ir kāds konkrēts pamatojums, kāpēc šis vārds jālieto bez garumzīmes?
Uz šo jautājumu man ir grūti atbildēt, jo neesmu valodnieks. Tomēr Baznīcai ir tiesības valodu lietot arī nedaudz atkāpjoties no valodniecības formām, ja tā neprecīzi atspoguļo teoloģisko domu. Piemēram, valodnieciski pareizāk būtu lietot lūgšanā "Mūsu Tēvs...", tomēr mēs lietojam "Tēvs mūsu", lai precīzāk norādītu uz Dieva, kā Tēva primāro lomu.
3) Nav noslēpums, ka Baznīcas locekļi mēdz maldīties un izkropļoti uztvert savu ticību. Tas var notikt gan Baznīcas mācības nezināšanas, gan citu iemeslu dēļ. Vai tas var novest pie automātiskās ekskomunikācijas ("latae sententiae") un ar kuru brīdi var sākt uzskatīt, ka cilvēks ir sevi ekskomunicējis? Piemērs: katoļu lajs sludina, ka ir iespējamas neskaitāmas paradīzes un ka katra atsevišķā cilvēka paradīzes veidols ir atkarīgs tikai no konkrētā cilvēka apziņas...Jautājums par ekskomunikāciju vispār: kādi ir nodarījumi, par kuriem ekskomunicē? Un kā ir iespējama ekskomunikācijas atcelšana / uzņemšana atpakaļ Baznīcas komūnijā?
1) Vai Lurdā, Aglonā, Fatimā, Vatikānā vai jebkurā citā svētceļojumu galapunktā Dieva ir vairāk nekā vietējā draudzes baznīcā? :) Kurā brīdī svētceļojums pārtop par maģisku darbību vai "garīgo tūrismu"?
Dievs nav ierobežots un par Dievu nevaram lietot nekādas salīdzināmās pakāpes, sakot daudz vai maz. Dievs ir neierobežots pats sevī (per se). Tādēļ Dievu varam satikt jebkurā vietā. Tomēr Dievs, kurš pats paliek ne ar vienu nesaistīts, Pats ir vēlējies Sevi saistīt ar Baznīcu un svētajiem Sakramentiem. Līdz ar to Dievu mēs vispilnīgākā veidā šeit uz zemes satiekam Svētajā misē un svētajos sakramentos. Runājot par svētceļojuma vietām, Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver:
"Bez liturģiskajiem sakramentiem un sakramentālijām katehēzei ir jāņem vērā arī ticīgo dievbijības un tautas reliģiozitātes izpausmes formas. Kristīgās tautas reliģiskās jūtas vienmēr radušas savu izpausmi dažādās dievbijības formās, kas pavada Baznīcas sakramentālo dzīvi, kā, piemēram, relikviju godināšana, svētvietu apmeklēšana, svētceļojumi, procesijas, Krusta ceļa lūgšana, reliģiskās dejas, Rožukroņa lūgšana, medaljoni utt. Šīs izpausmes formas ir kā turpinājums Baznīcas liturģiskajai dzīvei, bet tās to neaizvieto: "To praktizēšana ir jāvirza tā, lai, ņemot vērā liturģiskos laikus un saskaņā ar liturģiju, tās smeltu savu iedvesmu liturģijā un ievadītu tajā tautu, jo pēc savas būtības liturģija tālu pārsniedz tautas dievbijības un reliģiozitātes izpausmes formas." (KBK 1674-1675) Katehisms paskaidro, ka svētceļojumi un citas tautas dievbijības formas ir jāatbalsta un jāciena, tomēr mūsu garīgās dzīves pamatu veido iksvētdienas svētā Mise draudzes dievnamā.
|
2) Sīkums, bet varbūt tomēr nē: kādu formu pareizi lietot - "āmen" vai "amen"? Saskaņā ar latviešu literārās valodas vārdnīcu būtu jālieto "āmen", tomēr katoļu literatūrā pastāvīgi sastopos ar formu "amen". Vai ir kāds konkrēts pamatojums, kāpēc šis vārds jālieto bez garumzīmes?
Uz šo jautājumu man ir grūti atbildēt, jo neesmu valodnieks. Tomēr Baznīcai ir tiesības valodu lietot arī nedaudz atkāpjoties no valodniecības formām, ja tā neprecīzi atspoguļo teoloģisko domu. Piemēram, valodnieciski pareizāk būtu lietot lūgšanā "Mūsu Tēvs...", tomēr mēs lietojam "Tēvs mūsu", lai precīzāk norādītu uz Dieva, kā Tēva primāro lomu.
3) Nav noslēpums, ka Baznīcas locekļi mēdz maldīties un izkropļoti uztvert savu ticību. Tas var notikt gan Baznīcas mācības nezināšanas, gan citu iemeslu dēļ. Vai tas var novest pie automātiskās ekskomunikācijas ("latae sententiae") un ar kuru brīdi var sākt uzskatīt, ka cilvēks ir sevi ekskomunicējis? Piemērs: katoļu lajs sludina, ka ir iespējamas neskaitāmas paradīzes un ka katra atsevišķā cilvēka paradīzes veidols ir atkarīgs tikai no konkrētā cilvēka apziņas...Jautājums par ekskomunikāciju vispār: kādi ir nodarījumi, par kuriem ekskomunicē? Un kā ir iespējama ekskomunikācijas atcelšana / uzņemšana atpakaļ Baznīcas komūnijā?
Jautājums priesterim
Kad uzsāku jauno konkursu, kādu laiku bija klusums. Bet te - pirmie 10 jautājumi. Tie bija tik saturīgi, ka publicēju un dodu atbildi.
1)Kā priesteris, pats būdams neprecēts, var man palīdzēt laulības dzīves sarežģījumos un grūtībās?
Lai palīdzētu cilvēkiem ģimenes dzīvē, nemaz nav vajadzīgs pašam būt precētam, jo daudzi garīgie principi un palīdzība nāk no Svētā Gara; daudz kas ir atklāts Bībelē un Baznīcas mācībā. Protams, precētiem cilvēkiem daudz kas top skaidrs ar pieredzi, tomēr priesteris ir tas, kurš bieži tiekas ar cilvēkiem, apmeklē ģimenes, risina problēmsituācijas un uzklausa grēksūdzes. Līdz ar to viņam varbūt pat ir plašāks skatījums uz ģimenes lietām, nekā laulātajam pārim, kurš izdzīvo tikai savas vai savu radu ģimeniskās problēmas.
2)Kāda ir kolārkrekla simboliskā nozīme?
Atradu ar "tantes" googles palīdzību samērā saturīgu rakstu un domāju, ka tas ir tulkots no kādiem ārzemju katoļu avotiem. Ne viss tur ir pieņemams, bet par kolārkreklu ir izsmeļoši pastāstīts. http://www.didziskukainis.lv/blogs-raksti/params/post/136896/kas-ir-kolarkrekls-un-kadel-garidznieki-tos-valka
3)Kā un kāpēc vislabāk veikt ziedojumus baznīcai (ja mēs to esam nolēmuši darīt vairāk vai mazāk regulāri)?
Par šo jautājumu esmu jau publicējies savā blogā: http://kalpotajs.blogspot.com/2013/07/kur-baznica-nem-naudu.html
Varu tikai piebilst, ka ziedojumu baznīcai var veikt svētdienas Svētajā Misē, iemetot ziedojumu traukā vai arī pārskaitot uz savas draudzes kontu konkrētu summu.
4)Kā pārvarēt mulsumu, ejot uz grēksūdzi pie pazīstama priestera?
Romas Katoliskajā Baznīcā, lai varētu doties pie dievgalda un pieņemt Svēto Komūniju, cilvēkam ir jāatrodas svētdarošās žēlastības stāvoklī, tas ir - bez smaga, nāvīga grēka. Ja tāds ir, tad dodamies pie derīgi iesvētīta katoļu priestera uz grēksūdzi. Šim priesterim nedrīkst būt liegums uzklausīt grēksūdzi. Baznīca nenosaka pie kura priestera būtu jāiet pie grēksūdzes. Šajā gadījumā mums ir pilnīga izvēles brīvība. No psiholoģiskā viedokļa ir grūti pieiet pie grēksūdzes pie pazīstama priestera, tādēļ dažās draudzēs ir vairāki garīdznieki, un tad varam izvēlēties. Tajās draudzēs, kurās ir tikai viens garīdznieks, prāvestam ir jāparūpējas, lai vairākas reizes gadā, īpaši pirms lieliem svētkiem vai draudzes atlaidu dienās ticīgajiem būtu iespējams pieiet pie grēksūdzes arī pie cita priestera.
Abonēt:
Ziņas (Atom)