Par katastrofālo Salaspils katoļu baznīcas jumtu
Turpināšu informēt par reālo situāciju, kādā atrodamies, saistībā ar mūsu jumtu.
Jumta kopējā platība ir 1000 m2. Pēc ekspertīzes, kas veikta šim jumtam, ir noskaidrots, ka jumtā ir "sastūķēta" akmens vate, apmēram 10 cm. biezumā. Bet vislielākās problēmas ir salaiduma vietas, jo tikai pagājušajā gadā ar betonu tika piepildītas sānos esošās caurules, kas šobrīd nodrošina baznīcas stabilitāti. Visus šo 25 gadus baznīca stiprā vējā "staigāja" kā tāds kāršu namiņš. Tieši šuvju un salaidumu vietas ir tās, kas laiž ūdeni un baznīcā tek. Ir skaidrs, ka jumts ir jāmaina, jo ar katru dienu situācija kļūst aizvien sliktāka. Vēl pēc brīža dievnamā sēdošiem, stipra lietus laikā vajadzēs sēdēt ar lietussargiem. Un tas nav joks vai sarkasms. Tā ir realitāte.
Kādi ir risinājumi? Līdz rudenim mūsu draudzei ir jāsavāc vismaz 200 000 eiro, lai varētu uzsākt jumta rekonstrukciju. Tie, kuri orientējas šī brīža cenās, zinās, ka tā ir minimālā summa. Šobrīd mūsu draudzes kontā ir apmēram 50 000 eiro un katru svētdienu mēs varam savākt apmēram 1000 eiro ziedojumos. Apmēram. Mums vēl ir elektrības, apkures un daži citi izdevumi, tomēr ir iespējams, ka gadā mēs 50 000 varam savākt. Lai uzsāktu jumta rekonstrukciju, šādā tempā mums būs jāvāc trīs gadi. Baznīcas jumts tomēr nākamo ziemu var nepārdzīvot.
Kādi ir risinājumi?
1. Ja šīs vasaras laikā summa netiek savākta, rudenī es ierosināšu Salaspils katoļu baznīcas ēku atzīt par ekspluatācijai nedrošu un to slēgt.
2. Draudze tomēr savāc nepieciešamo summu, kas gan ir maz ticams.
3. Runāju ar arhibīskapu un ierosināju šo jautājumu pārrunāt visas arhidiecēzes līmenī, jo tā nav tikai mūsu personīgā lieta. Draudzes locekļi nav vainīgi pie tā, ka deviņdesmito gadu vidū tika uzcelts šāds "monstrs" un būtu tikai pareizi, ja visa diecēze uzņemtos solidāru līdzdalību šī jautājuma risināšanai. Tad kad mums būs jauns jumts, mēs arī būsim gatavi, vajadzības gadījumā, palīdzēt citām draudzēm, kad viņas nonāks līdzīgā situācijā.
4. Ņemt aizdevumu bankā, tomēr, jāsaprot, ka reliģiskas organizācijas nav pelnošs uzņēmums un bankai ir vajadzīgas garantijas, ka mēs šo aizdevumu atdosim.
Tāda ir realitāte. Mums ir laiks līdz vasaras vidum vai beigām. Draudze šobrīd intensīvi strādā ar firmām, kas nodarbojas ar jumtu likšanu, lai izvērtētu potenciālos darbu veicējus. Lai Visvarenais Dievs un Visvētākā Jaunava Marija, Rožukroņa Karaliene, ar Svētā Meinarda aizbildniecību mums visiem palīdz šajā ceļā.
Tukšo solu efekts
Dārgie bloga lasītāji. Pēdējā laikā manī ir rosijušās dažas pārdomas, ar kurām vēlētos padalīties šajā reizē. Bieži vien nākas satikt cilvēkus, katoļus, kuri saka, ka viņiem "neprasās" iet katru svētdienu uz dievnamu, ka "tad kad jutīšu, tad iešu", u.t.t. Bieži vien mēs paši, aktīvie draudzes locekļi viņus saucam par "Ziemassvētku un Lieldienu katoļiem". Tādēļ šoreiz es vēlos pārdomāt, kāpēc ir svarīgi iet katru svētdienu un lielos svētkos uz baznīcu un kāds zaudējums mums un citiem ir tad, ja mēs to nedarām.
Katoļticīgos saista Dieva bauslis: "Tev būs svēto dienu svētīt" un Baznīcas bauslis: "Tev būs svētdienās un svētku dienās apmeklēt Svēto Misi". Tomēr motivācijai apmeklēt dievnamu būtu jābūt daudz dziļākai. Kādai?
2. Ja es svētdien neaizeju uz baznīcu, tad mans sols dievnamā paliek tukšs. Un ja daudzi draudzes locekļi svētdien neaiziet uz baznīcu, tad tā paliek tukša. Tukša baznīca ir spēcīgs negatīvs signāls un simbols gan "neticīgajai" pasaulei, gan arī pārējiem daudzes locekļiem, kuri ir atnākuši. "Redzi, neviens nenāk, baznīca pustukša. Varbūt arī man nenākt. Ko es te viens daru?" Kopiena ir vērsta uz ticības stiprināšanu un kopīga satikšanās svētienas dievkalpojumā ir atbalstoša ticībā.
3. Ticības tālāknodošana citām paaudzēm. Mana klātbūtne iksvētdienas dievkalpojumā ir kalpojums nākamajām paaudzēm - bērniem, mazbērniem. Mēs paši ticību saņēmām no mūsu dievbijīgajiem vecākiem un vecvecākiem. Bet kādu ticību saņems mūsu bērni un mazbērni? Lieldienu un Ziemassvētku ticību? "Kad es jutīšu, tad iešu?" "Baznīcā ir laba aura, enerģētika?" Ja mēs katru svētdienu neejam uz baznīcu, kāda garantija ir tam, ka to darīs mūsu bērni un mazbērni? Kurš viņiem tālāk nodos svēto katolisko ticību? Vai viņi baznīcu apmeklēs arī lielajos svētkos?
4. Finanses. Kas uztur dievnamu? Ir Baznīcas bauslis: "Tev būs uzturēt baznīcu un tās kalpus". Baznīca pārtiek no ziedojumiem. Ja es neeju regulāri uz baznīcu, es arī neziedoju. Daži saka, ka viņiem patīk uz baznīcu aiziet Lielajos svētkos "ķert fīlingu". Bet ja tā darīs visa draudze? Kādēļ dažiem ir jāuztur dievnams katru svētdienu, bet es atnāku tikai lielajos svētkos un baudu šo atmosfēru, ko ir radījuši aktīvie draudzes locekļi. Un ja visi nāks tikai lielajos svētkos, tad pārējā laikā baznīca ir jāslēdz ciet vai arī jāizīrē kādam muzejam, izstāžu zālei vai koncertzālei? Atcerēsimies, ka mēs katrs esam "baznīca" un mums ir jābūt ciešā kontaktā ar savu draudzi.
5. Personīgās attiecības ar Jēzu. Šo punktu vajadzēja likt kā pirmo. Ja es mīlu Dievu un Dievs mīl mani, tad es nevaru neiet svētdienā un baznīcu. Mani velk. Svētdienas dievkalpojums kā mīlestības izpausme un vēlme dalīties šajā mīlestībā ar citiem.
Dārgie draugi! Pandēmija pakāpeniski beidzas. Vai mēs atgriezīsiemies dievnamā svētdienās klātienē? Bez regulāras klātienes piedalīšanās svētdienas dievkalpojumā nav autentiskas ticības. Svētīgu visiem šo laiku.
Katoļticīgos saista Dieva bauslis: "Tev būs svēto dienu svētīt" un Baznīcas bauslis: "Tev būs svētdienās un svētku dienās apmeklēt Svēto Misi". Tomēr motivācijai apmeklēt dievnamu būtu jābūt daudz dziļākai. Kādai?
1. Ir tāds teiciens: "Atstājiet draudzi 40 gadus bez priestera un viņi sāks pielūgt kokus". Svētdienas dievkalpojums ir arī kristīgās formācijas vieta. Dievkalpojuma laikā dzirdam sprediķi, komunicējam ar kopienu, dalāmies savā ticībā. Katru svētdienu it kā "uzlādējam savas garīgās dzīves baterejas". Ir būtiski regulāri padziļināt savu ticību gan garīgā, gan intelektuālā veidā.
2. Ja es svētdien neaizeju uz baznīcu, tad mans sols dievnamā paliek tukšs. Un ja daudzi draudzes locekļi svētdien neaiziet uz baznīcu, tad tā paliek tukša. Tukša baznīca ir spēcīgs negatīvs signāls un simbols gan "neticīgajai" pasaulei, gan arī pārējiem daudzes locekļiem, kuri ir atnākuši. "Redzi, neviens nenāk, baznīca pustukša. Varbūt arī man nenākt. Ko es te viens daru?" Kopiena ir vērsta uz ticības stiprināšanu un kopīga satikšanās svētienas dievkalpojumā ir atbalstoša ticībā.
3. Ticības tālāknodošana citām paaudzēm. Mana klātbūtne iksvētdienas dievkalpojumā ir kalpojums nākamajām paaudzēm - bērniem, mazbērniem. Mēs paši ticību saņēmām no mūsu dievbijīgajiem vecākiem un vecvecākiem. Bet kādu ticību saņems mūsu bērni un mazbērni? Lieldienu un Ziemassvētku ticību? "Kad es jutīšu, tad iešu?" "Baznīcā ir laba aura, enerģētika?" Ja mēs katru svētdienu neejam uz baznīcu, kāda garantija ir tam, ka to darīs mūsu bērni un mazbērni? Kurš viņiem tālāk nodos svēto katolisko ticību? Vai viņi baznīcu apmeklēs arī lielajos svētkos?
4. Finanses. Kas uztur dievnamu? Ir Baznīcas bauslis: "Tev būs uzturēt baznīcu un tās kalpus". Baznīca pārtiek no ziedojumiem. Ja es neeju regulāri uz baznīcu, es arī neziedoju. Daži saka, ka viņiem patīk uz baznīcu aiziet Lielajos svētkos "ķert fīlingu". Bet ja tā darīs visa draudze? Kādēļ dažiem ir jāuztur dievnams katru svētdienu, bet es atnāku tikai lielajos svētkos un baudu šo atmosfēru, ko ir radījuši aktīvie draudzes locekļi. Un ja visi nāks tikai lielajos svētkos, tad pārējā laikā baznīca ir jāslēdz ciet vai arī jāizīrē kādam muzejam, izstāžu zālei vai koncertzālei? Atcerēsimies, ka mēs katrs esam "baznīca" un mums ir jābūt ciešā kontaktā ar savu draudzi.
5. Personīgās attiecības ar Jēzu. Šo punktu vajadzēja likt kā pirmo. Ja es mīlu Dievu un Dievs mīl mani, tad es nevaru neiet svētdienā un baznīcu. Mani velk. Svētdienas dievkalpojums kā mīlestības izpausme un vēlme dalīties šajā mīlestībā ar citiem.
Dārgie draugi! Pandēmija pakāpeniski beidzas. Vai mēs atgriezīsiemies dievnamā svētdienās klātienē? Bez regulāras klātienes piedalīšanās svētdienas dievkalpojumā nav autentiskas ticības. Svētīgu visiem šo laiku.
Atbilde uz Minhenes arhibīskapa iebildumiem, saistībā ar celibāta "atcelšanu"
Jautājums par celibāta t.s. “atcelšanu” Romas Katoliskajā Baznīcā virmo jau vairākus gadu desmitus. Laika posmā no 1962-1965.gadam Romas Katoliskajā Baznīcā notika Vatikāna II koncils, kas bija milzīga visu bīskapu un vadošo garīdznieku sanāksme, kurā daudzi cerēja, ka tiks dota iespēja Romas rita katoļu garīdzniekiem precēties. Jāuzsver, ka Romas Katoliskajā Baznīcā ir dažādi riti, kā piemēram grieķu katoļu rits, kurā jau tiek pieļauts ordinēt par diakoniem un priesteriem precētus vīriešus. Bīskapiem, gan austrumu pareizticīgajā, gan Romas katoliskajā Baznīcā, vienmēr jābūt neprecētiem.
Pēc Vatikāna II koncila tika atļauts ordinēt par diakoniem (pirmā priesterības pakāpe) precētus vīriešus, tomēr, jautājumā par Romas rita katoļu priesteriem, Koncils noteica turēties pie senās tradīcijas un ordinēt tikai neprecētus vīriešus. Tā ir sena Baznīcas prakse un Koncilā esošie garīdznieki uzskatīja, ka šī prakse ir vērtīga un tādējādi saglabājama.
Pirms dažiem gadiem notika Amazones reģionam veltītā bīskapu sinode, pēc kuras daudzi cerēja, ka pāvests Francisks pieļaus precētu vīriešu ordināciju Katoliskās Baznīcas Romas ritā, tomēr, dokumentā Querida Amazonia nekas par to netika minēts. Celibāta praksi kā vērtīgu ir ieteicis pats Jēzus Kristus Mateja evaņģēlija 19.nodaļā, sakot, ka “ ir bezdzimuma cilvēki, kas tādi no mātes miesām. Un ir bezdzimuma cilvēki, ko citi padarījuši par tādiem. Un ir bezdzimuma cilvēki, kas paši sevi padarījuši par tādiem Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot” (19.pants). Līdz ar to Baznīca celibātu uzlūko kā lielu dāvanu un iespēju katoļu garīdzniekam sevi pilnībā atdot kalpošanā Dievam un cilvēkiem un tādējādi būt par Dieva Valstības zīmi mūsdienu pasaulē. Ja uz celibātu raugās tikai no pragmatiskā vai produktivitātes viedokļa, tad to ir samērā grūti izprast.
Raugoties uz iebildumiem, ka celibāts veicina garīdznieku vientulību, tad jāsaka, ka arī daudzi ģimenes cilvēki, dzīvojot kopā, piedzīvo zināma veida vientulību un dažādas laulības dzīves krīzes, un šādas krīzes ir klātesošas arī celibātā dzīvojošo garīdznieku vidū. Vācijā, kuru pārstāv jau minētais kardināls, daudzi garīdznieki, diemžēl, ir kļuvuši kā draudžu “ierēdņi”, kuri saņem algu no valsts un tikai izpilda savus pienākumus draudzēs, bez dziļāka kontakta ar draudzes locekļiem. Normālā gadījumā garīdznieks nekad nav viens, jo ar viņu ir draudze, kura, kopā ar garīdznieku, veido garīgo ģimeni, jeb kopienu. Tātad, problēma nav pats celibāts, bet kristīgo draudžu un, šajā gadījumā, lokālās Baznīcas problēma Vācijā, kuru izsaka minētais kardināls.
Arī saistībā ar pedofilijas skandāliem, vēlos vērst uzmanību uz Annas Solteras (Anna Soltera „VARMĀKAS. Pedofīli, izvarotāji un citi”. Apgāds ADRIA, 2007. 264 lpp.) pausto viedokli, kura norāda, ka Baznīca, ņemot vērā tās lielo prestižu sabiedrības acīs un arī sava veida uzticēšanos cilvēkiem, ir ļoti pateicīga “ēsma” dažādiem cilvēkiem, kuri vēlas tajā realizēt šādas un cita veida perversijas. Tomēr, kā uzsver norādītā autore, arī citās sabiedriskās dzīves jomās un sfērās šīs perversijas ir klātesošas. Tādēļ Baznīca mūsdienās apzinās situācijas nopietnību un dara visu, lai pedofīliju izskaustu no visām Baznīcas struktūrām, tomēr tā neuzskata, ka pedofilijas galvenais iemesls un cēlonis būtu garīdznieku celibāts. Balstoties uz Annas Solteras, kā arī citu speciālistu viedokļiem, ir jāveic ļoti plaši bērnu un pusaudžu aizsardzības pasākumi gan Baznīcas iekšējās struktūrās, kā arī vispār sabiedrībā, un ir jāpieturas pie absolūtās “0” tolerances, attiecībā uz šādiem gadījumiem un situācijām, kā arī jādara viss, lai jebkurā Katoliskās Baznīcas struktūrā un sabiedrībā kopumā, bērni un jaunieši justos droši un pasargāti.
Pēc Vatikāna II koncila tika atļauts ordinēt par diakoniem (pirmā priesterības pakāpe) precētus vīriešus, tomēr, jautājumā par Romas rita katoļu priesteriem, Koncils noteica turēties pie senās tradīcijas un ordinēt tikai neprecētus vīriešus. Tā ir sena Baznīcas prakse un Koncilā esošie garīdznieki uzskatīja, ka šī prakse ir vērtīga un tādējādi saglabājama.
Pirms dažiem gadiem notika Amazones reģionam veltītā bīskapu sinode, pēc kuras daudzi cerēja, ka pāvests Francisks pieļaus precētu vīriešu ordināciju Katoliskās Baznīcas Romas ritā, tomēr, dokumentā Querida Amazonia nekas par to netika minēts. Celibāta praksi kā vērtīgu ir ieteicis pats Jēzus Kristus Mateja evaņģēlija 19.nodaļā, sakot, ka “ ir bezdzimuma cilvēki, kas tādi no mātes miesām. Un ir bezdzimuma cilvēki, ko citi padarījuši par tādiem. Un ir bezdzimuma cilvēki, kas paši sevi padarījuši par tādiem Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot” (19.pants). Līdz ar to Baznīca celibātu uzlūko kā lielu dāvanu un iespēju katoļu garīdzniekam sevi pilnībā atdot kalpošanā Dievam un cilvēkiem un tādējādi būt par Dieva Valstības zīmi mūsdienu pasaulē. Ja uz celibātu raugās tikai no pragmatiskā vai produktivitātes viedokļa, tad to ir samērā grūti izprast.
Raugoties uz iebildumiem, ka celibāts veicina garīdznieku vientulību, tad jāsaka, ka arī daudzi ģimenes cilvēki, dzīvojot kopā, piedzīvo zināma veida vientulību un dažādas laulības dzīves krīzes, un šādas krīzes ir klātesošas arī celibātā dzīvojošo garīdznieku vidū. Vācijā, kuru pārstāv jau minētais kardināls, daudzi garīdznieki, diemžēl, ir kļuvuši kā draudžu “ierēdņi”, kuri saņem algu no valsts un tikai izpilda savus pienākumus draudzēs, bez dziļāka kontakta ar draudzes locekļiem. Normālā gadījumā garīdznieks nekad nav viens, jo ar viņu ir draudze, kura, kopā ar garīdznieku, veido garīgo ģimeni, jeb kopienu. Tātad, problēma nav pats celibāts, bet kristīgo draudžu un, šajā gadījumā, lokālās Baznīcas problēma Vācijā, kuru izsaka minētais kardināls.
Arī saistībā ar pedofilijas skandāliem, vēlos vērst uzmanību uz Annas Solteras (Anna Soltera „VARMĀKAS. Pedofīli, izvarotāji un citi”. Apgāds ADRIA, 2007. 264 lpp.) pausto viedokli, kura norāda, ka Baznīca, ņemot vērā tās lielo prestižu sabiedrības acīs un arī sava veida uzticēšanos cilvēkiem, ir ļoti pateicīga “ēsma” dažādiem cilvēkiem, kuri vēlas tajā realizēt šādas un cita veida perversijas. Tomēr, kā uzsver norādītā autore, arī citās sabiedriskās dzīves jomās un sfērās šīs perversijas ir klātesošas. Tādēļ Baznīca mūsdienās apzinās situācijas nopietnību un dara visu, lai pedofīliju izskaustu no visām Baznīcas struktūrām, tomēr tā neuzskata, ka pedofilijas galvenais iemesls un cēlonis būtu garīdznieku celibāts. Balstoties uz Annas Solteras, kā arī citu speciālistu viedokļiem, ir jāveic ļoti plaši bērnu un pusaudžu aizsardzības pasākumi gan Baznīcas iekšējās struktūrās, kā arī vispār sabiedrībā, un ir jāpieturas pie absolūtās “0” tolerances, attiecībā uz šādiem gadījumiem un situācijām, kā arī jādara viss, lai jebkurā Katoliskās Baznīcas struktūrā un sabiedrībā kopumā, bērni un jaunieši justos droši un pasargāti.
Svētdienas skola pieaugušajiem 20.februārī
Svētdienas skola pieaugušajiem
Salaspils Romas katoļu draudzē
(tiem, kuri vēlas sagatavoties kristībām, iesvētībām (pirmajai svētajai Komūnijai) un laulībām)
Pirmā nodarbība notiks:
- svētdien, 20.februārī plkst. 15.00 baznīcā.
Nodarbības notiks katru svētdienu plkst. 15.00. Noslēgums plānots 5.jūnijā. Visas nodarbības tiks ierakstītas video formātā un pieejamas tiešraidē www.salaspilsdraudze.lv un arī pēc tam Youtube kanālā.
Nodarbības tiks organizētas, atbilstoši epidemioloģiskai tā brīža situācijai. Sīkāka informācija 26382126 (pr. Ilmārs)
2.februāris - Sveču diena!
Kunga Prezentācijas svētki (sveču diena)
2.februāris
9.00
svētā Mise krievu val.
18.30
svētā Mise latviski
katrā sv. Misē svētīs sveces
Svētā Blazija diena
3.februāris
18.30
svētā Mise,
svētība pret kakla slimībām
Svētās Agates diena
5.februāris
8.00 svētā Mise
16.00 svētā Mise
svētajā Misē svētīs Agates maizi
un ūdeni
No 17.00 – 19.30 adorācija,
slavēšana un grēksūdzes.
Vissvētākās Jaunavas
Marijas parādīšanās Lurdā piemiņas diena – slimnieku diena
11.februāris
Svētā Mise 8.00.
Pēc svētās Mises svētība slimniekiem un slimnieku
sakramenta dalīšana Mises laikā visiem, kuri vecāki par 60 gadiem un smagā
slimībā esošiem neatkarīgi no vecuma.
Salaspils katoļu draudzes jaunumi
Dārgie draudzes locekļi. Informēšu jūs, par tālākajiem draudzes attīstības plāniem. Izskatās, ka jumta atjaunošana būs jāatliek, jo jāveic nopietna složu izpēte un pārrēķins, lai zinātu, kādu metodi pielietot jumta atjaunošanai. Ja jums ir zināms būvkonstruktors, kas to varētu veikt, dodiet ziņu. Šobrīd esam ķērušies invalīdu uzbrauktuves projektēšanai un kāpņu atjaunošanai. Viena firma pandusa izbūvei jau ir sarēķinājusi 24 tūkstošus eiro. Pandusa kopgarums 36 metri. Domāju, ka tas ir pa dārgu un meklējam vēl citu firmu piedāvājumus. Tāpat arī domājam par kādiem labiem meistariem, kura varētu atjaunot baznīcas kāpnes, kuras brūk kopā. Atgādinu, ka draudze nepieder prāvestam un viņam vienam nav jādomā par šīm lietām. Ja jūtat, ka variet iesaistīties, dodiet ziņu, un pievienošu jūs atsevišķai watsapp grupai. Tāpat ir nolemts, ka mūsu draudzes bērnu nometne notiks no 11.-16.jūlijam Bārbeles skolā "Saknes un spārni (www.barbele.lv). Ja kāds vēlas piedalīties un palīdzēt nometnes organizēšanā, dodiet ziņu. Mūsu draudzes kontā šobrīd ir 35 270,52 eiro. Paldies visiem, kas iesaistās un palīdz. Dieva svētību visiem.
Abonēt:
Ziņas (Atom)