Lūgšanu nedēļas ietvaros. Ekumēnisms Katoļu Baznīcā

Ekumēniskās kustības vēsture

Kā katru gadu, arī šogad norisināsies lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Kā aizsākās ekumēniskā kustība? Jāsaka, ka līdz pat IX gadsimta vidum ar ekumēnismu saprata pavisam ko citu. Vārds ekumēnisms ir grieķu valodas vārds un nozīmē: oikos – nams un menein – palikt, būt, mājot. Grieķu pasaulē ar oikoumene saprata visu grieķu un barbaru pasauli, resp. teritoriju, kuru pazina tā laika cilvēki. Ar šo vārdu raksturoja universālismu un vispārīgumu. Bībelē dažās vietās tiek lietots vārds oikoumenen, piem. Lk. ev. 2,1: ķeizars Augusts lika sarakstīt iedzīvotājus visā valstī – visā ‘eikumēnē’. Jaunajā Derībā vārdu oikoumene mēs atrodam samērā reti, tikai 14 reizes.

Sākotnēji Baznīcā, jau ar Milānas ediktu, 313 gadā šo terminu lietoja runājot par Baznīcu, īpaši attiecībā uz Vispārīgajiem, jeb Ekumēniskajiem konciliem, kuri reprezentēja visu Kristus Baznīcu. Reizē ar Bizantijas impērijas krišanu vārds „ekumēniskais” zaudēja savu politisko nozīmi. To sāka lietot tikai Baznīcas ietvaros, kā sinonīmu katoliskajam. Katoliskais tika tulkots kā ekumēniskais un otrādi. Patristikas laikos par ekumēniskaijiem tika saukti arī Baznīcas tēvi, kuru mācība reprezentēja visas Baznīcas ticību un tā tika atzīta visā pasaulē.

VI gadsimtā apzīmējums „ekumēniskais” izraisīja konfliktu starp Romu un Konstantinapoli. Jau Halcedonas koncils (451) vairākkārt runāja par Romas bīskapu, kā par „ekumēnisko bīskapu un patriarhu”, kaut arī paši pāvesti šo titulu īsti neatzina un nelietoja. Pakāpeniski Konstantinapoles bīskapi sāka uzsvērt savas tiesības lietot titulu „ekumēniskais” kā Bizantijas impērijas pārmantotājiem. Pāvests Gregors Lielais kategoriski atteicās lietot šo titulu, uzsverot, ka viņš ir tikai Dieva kalpu kalps (servus servorum Dei) un aicinaja arī Konstantinapoles bīskapu darīt to pašu. Tomēr lielā shizma, jeb šķelšanās 1054.gadā savā veidā jau institucionāli atdalīja Baznīcas vienu no otras.Vēlākajos gados šis termins, vismaz Rietumu pasaulē netika lietots. XVI gadsimtā sākās reformācija, kas vēl vairāk sadrumstaloja kristietību Eiropā. Pēc ilgiem gadsimtiem ekumēnisma termins fragmentāri parādās XVI gadsimtā, Hernhūtiešu garīgā atjaunotnes kustība XVIII gadsimtā sāk lietot šo terminu, jau domājot par ekumēnismu, kā garīgu pamatu kristietības atjaunotnei Eiropā.

Par ekumēnisma sākumu mūsdienu izpratnē varam runāt sākot no XIX gadsimta vidus vispirms tieši protestantu vidē. Šīs kustības aizsācēji nebija kristīgās kopienas, bet gan atsevišķi teologi un piētiski – atjaunojošo protestantu grupu pārstāvji, kuri īpaši akcentēja pesonisku iesaistīšanos un personas konkrētu kristīgu dzīvi balstoties uz doktrināla pamata. Kā doktrīna tika izraudzīta Bībele, svētie Raksti. No šiem domubiedriem izveidojās dažas starptautiskas evaņģēliskas organizācijas, kuras balstījās uz evaņģēlisko draudžu postulātiem – sola Scriptura, sola fides, sola gratia. Šīs organizācijas 1846 gadā apvienojās Evaņģeliskajā Aliansē un tajā īpaši tika uzsvērta lūgšanu nepieciešamība par kristiešu vienotību un arī tika veidota sava veida opozīcija Katoļu Baznīcas centralizētai ietekmei uz protestantisko pasauli. Jāsaprot, ka šīs ekumēniskās aktivitātes veidojās saistībā ar misiju zemēm kā akūta nepieciešamība, jo tieši 19 gadsimta vidū protestanti izvērsa aktīvu misionāro darbību. Tieši misijās kristieši saprata, ka viņu sašķeltība ir kā pretliecība jaunajiem kristiešiem, kuri neko nezināja par Eiropas sāpīgo šķelšanās vēsturisko pieredzi. Bija nepieciešams satikties, lai šo situāciju pārrunātu un meklētu kopīgus risinajumus. Un šāda tikšanās notika 1910 gadā, Edinburgā, ko arī uzskata par organizētās ekumēniskās kustības oficiālo aizsākumu. Tā bija I Vispasaules Misiju Konference, ko organizēja kāda metodistu laju kristiete Johna Motta. Šajā konferencē klātesoši bija tikai protestantu kristieši. Šī konference ir ļoti nozīmīgs solis ekumēniskās kustības izveidē, jo tika ielikti spēcīgi pamati tālākai kopējai sadarbībai. Pēc šīs konferences izveidojās sava veida nozarojumi: misijas, „praktiskās kristietības”, doktrinālais un samierināšanas nozarojums. Visi šie nozarojumi, jeb kustības sāka darboties kā atsevišķas organizatoriskas vienības un rīkoja vēl savas atsevišķas konferences un tikšanās.

Nākamais svarīgais moments šīs kustības attīstībā bija Pasaules Baznīcu Padomes dibināšana. Pirmā ideja dzima 1919 gadā. 1937 gadā tika izveidota speciāla komiteja, kura līdz 1938 gadam sagatavoja Pasaules Baznīcu Padomes dibināšanas plānu un kopīgi satikās Ūtrehtā. Tomēr II Pasaules karš izjauca visus plānus un pirmā šīs padomes sanāksme notika 1948 gadā, Amsterdamā. Tajā bija pārstāvētas 147 ekleziālās kopienas (Baznīcas) no 44 valstīm. Vispasaules Baznīcu Padomes konstitūcijas pirmais paragrāfs skan šādi: „VBP ir „Baznīcu” kopiena (fellowship), kura, saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, atzīst, ka Jēzus Kristus ir Dievs un Glābējs, un tāpēc kopīgi cenšās izpildīt to, uz ko ir aicinātas, Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.” Ļoti svarīga šajā sakarā ir t.s. Toronto deklerācijas pieņemšana, kurā tika deklerēti šīs Pasaules Baznīcu Padomes galvenie postulāti. Galvenokārt tika uzsvērts, ka tā nav „super Baznīca” un tā nav paredzēta, lai sevī „iefiltrētu” citas Baznīcas. Zīmīgi, ka 1961 gadā šajā padomē iekļāvās atsevišķas Pareizticīgo Baznīcas un tanī pat laikā piedalījās Romas Katoliskās Baznīcas pārstāvji, bet tikai kā novērotāji.

Ekumēnisms Katoliskajā Baznīcā

Atskatoties vēsturē, pirmais, kas Baznīcā sāka runāt par kristiešu vienotību bija pāvests Leons XIII (1878-1903). Enciklikā Orientalium dignitas (1894) viņš runāja par austrumu kristietības nozīmīgumu, īpaši liturģijā un klosterdzīvē. Viņš izvairījās, attiecībā uz Austrumu Baznīcām lietot vārdu „herētiķis” un „shismatiķis”. Savukārt enciklikā Praeclara gratulationis (1894) viņš, runājot par pareizticīgajiem lieto vārdus – „mīļotie brāļi”. Pāvests mudina austrumu Baznīcu uz vienotību, bet savukārt protestantus mudina atgriezties Mātes Katoliskās Baznīcas klēpī. 1885 gadā viņš izveido Baznīcu vienotības pāvesta komisiju un apstiprināja īpašu lūgšanu – novennu pirms Vasarsvētkiem. Pāvests lika lielas cerības uz anglikāņu pievienošanos Baznīcai, tomēr, neatzīstot anglikāņu ordinācijas derīgumu, process apstājās. Nākamie pāvesti turpināja Leona XIII iesākto, kaut Pijs X bija spiests stāties pretī modernisma izaicinajumiem un īsti nodarboties ar ekumēnisma jautājumiem viņam neizdevās. Benedikta XV (1914-1922) laikā tika dibināti pirmie kontakti ar ekumēnisko kustību „Ticība un Iekārta”. Lai arī pāvests Benedikts XV bija atvērts ekumēniskajiem centieniem, tomēr 1919 gadā tika izdots dekrēts, kurā norādīts, ka bez Apustuliskā Krēsla atļaujas neviens nedrīkst iesaistīties ekumēniskajā dialogā. Lielākoties tas bija saistīts ar to, ka tikko dzimusī ekumēnskā kustība sevī ietvēra indeferentisma un liberālisma briesmas.

Pēc Lozanjas konferences pāvests Pijs XI publicēja encikliku Mortalium animos (1928), kurā asi kritizēja ekumēnisko kustību. Pāvests baidījās, ka jaunā ekumēniskā kustība radīs sajukumu konfesiju starpā un vēl vairāk palielinās šķelšanos. Bija vajadzīgi dziļāki pētījumi pašas Baznīcas iekšienē. Pāvests enciklikā uzsvēra atšķirības, kādas ir starp Katolisko Baznīcu un pārējām konfesijām un uzsvēra, ka Katolisko Baznīcu nevar traktēt kā pares cum pare – līdzīgu starp līdzīgiem. Enciklikas beigās atkal sekoja uzaicinājums visiem atgriezties Katoliskās Baznīcas klēpī. Pijs XI meklēja iespēju izlīgt ar Austumu Baznīcu un aicināja katoļus labak iepazīt pareizticīgo Baznīcu. Pijs XII turpināja iepriekšējo pāvestu iesākto, tomēr lūzuma punkts bija 1949 gadā, kad tika izdota instrukcija De motione oecumenica, kurā tika uzsvērts, ka ekumēniskā kustība ir svētā Gara darbs, bīskapiem tika uzticēts sekot līdzi ekumēniskajām aktivitātēm un tika doti praktiski norādījumi katoļiem tiekoties ar nekatoļiem. Kad mūžībā aizgāja pāvests Pijs XII un par pāvestu kļuva svētīgais Jānis XXIII, neviens nevarēja paredzēt, ka viņš kļūs par katoliskās ekumēniskās kustības spēcīgu virzītāju. Kad 1959 gada 25 janvārī viņš pasludinaja ekumēniskā konsila sasaukšanu, bija skaidrs, ka tas skars arī kristiešu vienotības jautājumus. Līdz Vatikāna II koncilam varam izdalīt šādas ekumēniskās aktivitātes Katoliskajā Baznīcā:

1. 1925 gadā, pateicoties pāvesta Pija XI ierosmei Amay ciematā Beļģijā tika izveidots pirmais Benediktīņu klosteris, kurā īpaši tika attīstīta Austrumu Baznīcas teoloģija un liturģija. Vēlāk šīs klosteris tika pārcelts uz Chevetogne (Belģija);

2. 1938 gadā vācietis Max Joseph Matzegars (1887-1944) izveidoja brālību „Una sancta”

3. Brāļa Roger Schutz dibinātā kopiena Taize ciematā Francijā praktiski meklēja vienotības ceļus kristiešu starpā;

4. Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. To iesāka divi anglikāņu garīdznieki 1908 gadā, kuri vēlāk paši konvertējās katolicismā. Sākotnēji šī lūgšanu nedēļa tika saprasta, kā lūgšana par to, lai visi pārejie atgriežas Katoliskajā Baznīcā. Tomēr 1935 gadā franču garīdznieks Paul Couturier no Lionas ierosināja nevis lūgties par citiem kristiešiem, bet kopā ar viņiem. Pakāpeniski šī lūgšanu nedēļa attīstījās kā visu kristiešu kopīgā lūgšana un kļuva par Katoliskās Baznīcas ekumēniskās lūgšanas „centrālo asi”.

Vatikāna II koncils, kas risinājās no 1962-65 gadam precīzi definēja ekumēnisko kustību Katoliskajā Baznīcā, īpaši dokumentos Unitatis redintegratio, Orientalium Ecclesiarum, tomēr jāsaka, ka visos Vatikāna II koncila dokumentos ir atrodams ekumēniskais aspekts. Kopumā, rezumējot var teikt, ka ekumēniskā kustība Baznīcā balstās uz šādiem pamatprincipiem:

1. Visas vienotības pamatā ir svētā Trīsvienība;
2. Baznīca ir vienotības Sakraments starp Dievu un cilvēkiem. Sakraments ir gan zīme, gan žēlastība, līdz ar to Baznīcā izpaužas gan horizontala (cilvēks – Dievs), gan vertikāla vienotība (starp cilvēkiem);
3. Kristus Miesa pastāv Katoliskajā Baznīcā (subsistit in) un pestīšanas pilnība ir atrodama Katoliskajā Baznīcā, bet pestīšanas elementi ir atrodami arī ārpus Katoliskās Baznīcas.
4. Baznīca ir tad, kad ir vienotība euharistijā un episkopātā. Ja tādas nav, tad nevaram saukt par Baznīcu. Ir tikai viena Baznīca, pārējās ir tikai ekleziālas kopienas. Lai ieietu redzamajā Kristus Baznīcā ir nepieciešama kopība ticībā, kopība sakramentos un kopība episkopāta, jeb bīskapu vienībā.
5. Starp Baznīcu un pārējām kopienām eksistē nepilnīgas saites.
6. Kopīgās vainas princips – kristieši kolektīvi ir atbildīgi par kristiešu šķelšanos.
7. Nedrīkst vainot mūsdienu kristiešus par viņu senču šķelšanos. Bērns, kas piedzimis atšķeltajā kopienā neko nav noliedzis, tikai pieņēmis to, ko māca un kam tic šī kopiena.
8. Baznīcai ir nepieciešama nepārtraukta reforma, jo Baznīcai ir dota pestīšanas pilnība, bet šī pilnība nemitīgi ir jāatklāj. Šķelšanās kristiešu starpā kavē Baznīcai īstenot katolicismu pilnā mērā.
9. Nodalām konvertēšanos no ekumēnisma. Ekumēnisma mērķis nav konvertēšana. Konvertēšanās ir pieļaujama, bet ekumēnisms nedrīkst būt prozelītisks.

Noslēdzot šo ļoti īso apskatu, citēšu Jāni Pāvilu II viņa ekumēnismam veltītajā enciklikā Ut unum sint (1995): „Ticēt Kristum nozīmē gribēt vienotību, gribēt vienotību nozīmē gribēt Baznīcu, gribēt Baznīcu nozīmē gribēt sadraudzību želastībā, sadraudzību, kas no mūžiem atbilst Tēva plānam. To, lūk nozīmē Kristus lūgšana „Ut unum sint”” (9)

Pēc rokasgrāmatas materiāliem (Piotr Jaskóła. „Podstawy Ekumenizmu.” Redakcja Wydawnictw Widziału Teologicznego Uniwersytetu Opolskiego, 2010) sagatavoja pr. Ilmārs Tolstovs