trešdiena, 2017. gada 8. februāris

Katoļu Baznīca un citas reliģijas

Šī gada 20.septembrī pāvests Francisks tikās ar dažādu konfesiju un reliģiju līderiem Itālijas pilsētā Asīzē, lai kopīgi lūgtu un pārdomātu par mieru pasaulē. Līdzīgi, kā tas bija pirmo reizi 1986.gada 27.oktobrī, kad šo iniciatīvu pirmo reizi aizsāka svētais Jānis Pāvils II, arī šoreiz šī iniciatīva izsauca asas diskusijas par Katoļu Baznīcas un kristietības attiecības ar citām reliģijām. Katoļu Baznīca, pirms vairāk kā 50 gadiem, Vatikāna II koncila dokumentā Nostra aetate skaidri norādīja virzienu, kādā Baznīcai jāvirzās, sadarbojoties ar citām reliģijām. Baznīca oficiāli atteicās no ekskluzīvisma un plurālisma starpreliģiju attiecībās, bet gan izvēlējās inkluzīvisma ceļu. Lai labāk saprastu, kas ir ekskluzīvisms, inkluzīvisms un plurālisms, mēgināšu izklāstīt Romas Katoliskās Baznīcas nostāju šajā jautājumā, balstoties uz Vatikāna II koncilamācības. Rakstā izmantošu arī Jura Uļģes ļoti labi sagatavotā raksta Evanģēliski Luteriskās Baznīcas mājaslapā www.lelb.lv fragmentus.

Ekskluzīvisms - Katoļu Baznīcas un visas kristietības nostādne, kas izveidojās ap VI gadsimtu, kad svētais Fulgensijs no Rispes un citi sāka radikalizēt seno Baznīcas uzstādījumu, ka ārpus Baznīcas nav pestīšanas (Extra Ecclesia nula salus est). Līdz tam Baznīcas tēvi šo postulātu vairāk attiecināja uz tiem, kuri jau bija kristījušies Baznīcā bet kas izvelējās aiziet no tās. Balstoties uz so pustulātu, viņu aiziešana no Baznīcas nedeva tiem iespēju saņemt pestīšanu. Lielākais vairums Baznīcas tēvu bija atvērti uz grieķu - romiešu filosofiju un arī nenosodīja citas reliģijas, tikai vērsās pret okultismu, elkdievību un burvestībām. Tomēr pēc VI gs. gan Romas Katoliskā Baznīca, kā arī citu konfesiju pārstāvji sāka radikāli uzskatīt, ka visi, kuri atrodas ārpus redzamajām Baznīcas sturktūrām, nekādā ziņā nevar saņemt pestīšanu. Ievērojamākie šīs pozīcijas pārstāvji no protestantu puses 20. gs. ir Karls Barts un Emīls Brunners.

Ekskluzīvisma pozīcijas pārstāvji pārsvarā uzsver, ka Dievs savu pestīšanas darbu šajā pazudušajā pasaulē atklāj tikai un vienīgi caur Jēzu Kristu un citu reliģiju pārstāvji atrodas pazušanas stāvoklī, un kamēr viņi atklāti un tieši nepieņems Jēzu Kristu un neiekļausies Baznīcas redzamajā struktūrā, viņi netiks glābti. Tomēr jaunie atklājumi Amerijā un Āfrikā lika daudziem misionāriem uzdot vienu svarīgu jautājumu - kā tiks glābti tie, kuri nekad nav dzirdējuši par Jēzu Kristu, un tomēr dzīvo pēc savas sirdsapziņas? Vai arī, kā rīkoties tiem, kurus misionāri ar savu nekrietno uzvedību un varas un nuadas kāri savā laikā ir ieļaunojuši un viņi nevēlas iekļauties tādā Baznīcas struktūrā, kura viņiem neko labu nav atnesusi? Šie un vēl daudzi citi jautājumi XX gs. beigās lika teologiem domāt par jaunu - inkluzīvistisku pieeju šim jautājumam, kas patiesībā nebija jauna, bet gan atgriešanās pie Baznīcas tēvu nostājas, kāda tiem bija pirmajos kristietības gadsimtos.

Inkluzīvisms. Ja lūkojamies vēsturē, tad varam teikt, ka gandrīz visi Baznīcas tēvi (izņemot Tertuliānu un dažus vēl citus) bija inkluzīvi noskaņoti, jeb atvērti gan uz grieķu romiešu filozofiju, gan arī uz citām reliģijām, tās saucot par praeparatio evangelica, jeb sagatavošanos Evaņģēlijam. Svētais Justīns pagānu filozofijās un reliģijās redzēja jau Logosa sēklas, jeb aizmetņus patiesai ticībai, ko atnesa Jēzus Kristus. Baznīcas tēvi nepieņēma elkdievību un okultismu, tomēr nenosodīja pagānus par to, ka viņi vēl nebija iepazinuši Jēzu. Diemžēl, pēc VI gs. Baznīcā sāka dominēt ekskluzīvistiska pieeja jautājumam par citām reliģijām, tomēr XX gs. vidū daudzi teologi, kā Otto Karers, Īvs Kongārs, Žans Danielū, Karls Rāners, Hans Kings, u.c. saka padziļināti pētīt Baznīcas tēvu darbus un veidot jaunu, jeb atjaunotu Baznīcas pieeju starpreliģiju dialogam.

Šīs pozīcijas visspožakais pārstāvis ir Karls Rāners. Vatikāna II koncila laikā (1962-65) pāvests Jānis XXIII iecēla viņu par peritus, jeb teoloģisko ekspertu. Darbā Theological Investigations, Rāners izskaidro attiecības starp kristietību un citām reliģijām. Viņš attīsta četras tēzes:

1) Kristietība ir absolūta reliģija, kuras pamats ir Dieva Atklāsme Jēzū Kristū. Tie, kas ir dzīvojuši pirms šīs speciālās atklāsmes, vai tie, kas vēl nav to dzirdējuši, tomēr nav izslēgti no pestīšanas plāna, jo tas būtu pretrunā ar Dieva glābjošo gribu.

2) Citas reliģijas ir derīgas un spēj dot cilvēkam glābjošo žēlastību tik ilgi, kamēr tās sekotājiem nav ticis pasludināts Evaņģēlijs. Kad tas ir dzirdēts, tad no teoloģiska viedokļa, citu reliģiju tradīcijas vairs nav likumīgas un derīgas.

3) Uzticami citu reliģiju sekotāji ir “anonīmie kristieši”.

4) Kristietība nenomainīs citas reliģijas. Reliģiju plurālisms būs neatņemama cilvēces sastāvdaļa arī nākotnē.

Rāners neuzskata, ka visas reliģijas ir vienādā statusā. Kristietība ir ekskluzīva. Taču viņa jautājums ir par to, vai citās reliģijās arī ir tā pati glābjošā žēlastība. Šāda pieeja atļauj nepiekrist citu reliģiju doktrīnām, tajā pašā laikā atstājot cilvēkam iespēju saņemt pestījošo žēlastību arī citās reliģijās, par ko varētu, piemēram, liecināt, cilvēka nesavtīgā un pašuzupurējošā mīlestība pret savu tuvāko.

Inkluzīvisam pamatā ir ideja par to, ka Kristus glābjošā žēlastība visā pilnībā ir atrodama Kristū un Viņa Baznīcā, tomēr arī citās konfesijās un reliģijās ir atrodami nepilnīgi, tomēr autentiski šīs glābjošās žēlastības elementi. To vēl sauc arī par superiorismu - uzskatu, ka ir viena vispilnīgākā reliģija kas ir kristietība, bet pārējās ir nepilnīgas un savu spēku smeļ Jēzū Kristū un kristietībā. Individuāls cilvēks, kurš nav neko dzirdējis par Jēzu Kristu, var tikt glābts ja dzīvo pēc sirdsazpiņas, tomēr pašām šīm reliģijām, kā sistēmām, nav pestījoša rakstura. Arī apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem saka: "Jo ja pagāni, kam likuma nav, dabiski izpilda to, ko likums prasa, tad viņi paši ir sev likums, lai gan viņiem tāda likuma nav. Viņi rāda darbos, ka likums ierakstīts viņu sirdīs; viņu sirdsapziņa ir viņu lieciniece, un to domas viena otru vai nu apsūdzēs, vai arī aizstāvēs Tanī dienā, kad Dievs tiesās cilvēku noslēpumus saskaņā ar manu evaņģēliju caur Jēzu Kristu" (Rom 2, 14-16).

Vatikāna II koncils pieņēma tieši šādu, inkluzīvistisku pieeju un arī Katoliskās Baznīcas Katehisms skaidri norāda: "Baznīca atzīst Dieva meklējumus citās reliģijās, pat ja tie vēl joprojām noris "pustumsā un tēlos". Kaut arī Dievs vēl nav iepazīts, tomēr Viņš ir tuvu, tādēļ, ka tieši Viņš dod visiem dzīvību, garu un visu, un tādēļ, ka Viņš vēlas, lai visi cilvēki būtu pestīti. Tādējādi Baznīca uzskata, ka viss labais un patiesais reliģijās ir kā sagatavošana Evaņģēlijam "un ka to dod Tas, kas apgaismo katru cilvēku, lai visbeidzot viņam būtu dzīvība". (KBK 843)

Plurālisms. Tās spilgtākie pārstāvji ir Pauls Nitters un Džons Hiks. Hiks un Nitters aizstāv savu pozīciju, balstoties uz šādiem apsvērumiem:

1)Vienīgais veids kā pasaulē veicināt mieru un taisnīgumu ir uzsvērt visu reliģiju vienlīdzību.

2)Reliģiskā pieredze ir neaprakstāma, tādējādi neviena reliģija nevar pretendēt uz absolūtumu un eksluzivitāti.

3)Cilvēku vēsture un kultūra ir kā filtrs, caur kuru iet cauri reliģiskā pieredze, kā rezultātā rodas dažādi secinājumi, dažādi termini, dažādas koncepcijas par Absolūto Realitāti utt.

4)Visu reliģiju pestījošais mērķis ir pārvarēt centrēšanos uz sevi un sastapties ar Realitāti. Līdz ar to neviena reliģija nedrīkst pretendēt uz savu pārākumu.

Tā vietā lai apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs pāri visiem, šis uzskats uzsver, ka viens Kungs, kurš sevi ir manifestējis citos vārdos, ir pazīstams arī kā Jēzus. Citiem vārdiem sakot, Absolūtā Realitāte atklāj sevi daudz un dažādos vārdos un viens no tiem ir Jēzus.

Hika doma gaita ir apmēram šāda. Ja Jēzus patiešām bija mūžīgais Dievs-Radītājs, tad ir ļoti grūti Jēzu, Jauno Derību un kristīgo ticību ierindot tajā pašā līmenī, kurā atrodas citas reliģijas. Taču, tā vietā lai atzītu šo loģisko secinājumu, Hiks izvēlas par labu plurālismam un tādējādi ir spiests pārmainīt kristoloģiju. Hikam nav pieņemams uzskats, ka Jēzus ir viena persona un tajā pašā laikā patiess Dievs un patiess cilvēks. Jēzus ir Dieva Dēls nevis burtiskā nozīmē, bet gan tādā nozīmē, kā šis tituls tiek attiecināts uz senās pasaules ķēniņiem. Hiks atsaucas uz liberālo Jaunās Derības pētniecības spārnu, kurš uzsver, ka pats Jēzus nekad nav par sevi domājis kā par Dievu, nedz arī viņa mācekļi. Šī mācība par Jēzus dievišķību, viņaprāt, parādās tikai agrīnās baznīcas laikā.

Jāsaprot, ka plurālisms vairāk ir pat filozofija, nekā reliģija, jo Jēzus tēls šajā domu gaitā kļūst izplūdis un neskaidrs. Dievs ir centrā, ap to griežas visas reliģijas, arī kristietība. Džona Hika kritiķi jautā: "Kas ir tas par Dievu, kurš atrodas centrā?" Džons Hiks atsaucās uz I. Kanta noumen teoriju, kurā ir izklāstīta šāda teorija - Dievs ir transcendents, neiepazīstams, tātad noumen. Visas pārējās reliģijas, tai skaitā arī kristietība ir phenoumen, tātad šī neiepazītā un neiepazīstamā Dieva izpausmes, jeb fenomeni. Tādējādi šī. Džona Hika koncepcija pārstāj būt teoloģiska un kļūst par vienu on filozofiskajām spekulācijām. Viņam reliģijas ir kā daudz valodas, caur kurām pasaulē tiek mēģināts izteikt neiepazīstamā Dieva būtību. Viņam Jēzus nav Dievs, jo viņš ir ticis deificēts hellēnisma kultūras iespaidā.

Katoļu Baznīca nevar pieņemt un arī nepieņem plurālistisko koncepciju.

Darbā izmantots raksts: Juris Uļģis. Kristietības attieksme pret citām reliģijām – vai visi ceļi ved pie Dieva? http://www.lelb.lv/lv_old/?ct=vai_celi [14.09.2016]

Foto: Evita Grudule

2 komentāri:

  1. Sagatavošanās Evaņģēlijam bija PIRMSKRISTĪGĀS reliģijas. Nekas nesapratīšu, kā par kristietības Adventu var nosaukt PĒCKRISTĪGĀS reliģijas, kuras bieži vien ir apzināti eksplicīti ANTIKRISTĪGAS. Jebkuram skaidrs, ka, piemēram, islams, nevis sagatavo Evaņģēlijam, bet ir radikāls šķērslis kristietības pieņemšanai. Irāņi, kam islams zināmā mērā ir svešķermenis, daudz vieglāk konvertējas Baznīcā nekā "īstie" musulmaņi arābi. Āfrikas pagāni ir nesalīdzināmi vienkāršāk kristianizējami nekā ticīgi muhamedāņi. Pēdējie patiesībā nekonvertējas NEKAD.

    AtbildētDzēst
  2. Pilnībā piekrītu iepriekšējam komentāram. Svētie, piemēram, sv. Jānis no Damaskas, kuram bija tieša saskare ar agrīno islamu, visu labi saliek pa plauktiņiem (http://www.bombaxo.com/blog/st-john-of-damascus-on-islam/). Arī Akvīnas Toma "Contra Gentiles" vēstījums par dažādām reliģijām ir skaidrs un vienos vārtos.

    AtbildētDzēst