Zelta vidusceļš

Sprediķis 15.septembrim no izdevuma "Mieram tuvu"


Situācijas diagnoze.

Dārgie draugi! Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka Latvijas ticīgo cilvēku starpā ir izveidojušās divas grupas ar dažādiem viedokļiem, jautājumā par Baznīcu, kādai tai ir jābūt. Viena grupa cilvēku uzskata, ka Baznīca mūsdienās ir pārāk daudz padevusies sekulāri – liberālajiem strāvojumiem, līdz ar to Baznīca, pēc Vatikāna II koncila, ir tik ļoti izgājusi pretī mūsdienu pasaulei, ka ir sākusi izšķīst pasaulē un zaudējusi spēju būt par pasaules gaismu un zemes sāli. Šīs grupas cilvēki līdz galam pat neatzīst pāvesta Franciska autoritāti, sēj apjukumu ticīgo starpā, uzsverot viena vai otra, dažādu valstu Katoliskās Baznīcas bīskapu, liberālos izteikumus un uzskata, ka Baznīca pirms Vatikāna II koncila drosmīgi un bezbailīgi norādīja pasaule par grēku un morāliskajām normām. Šie cilvēki aizstāv tādu Baznīcu, kura ir triumfējoša un varena, kura it kā no augšas visiem visu skaidri pasaka un nekad nekļūdās un tā ir absolūti nemainīga savās ārējās formās. Šādi cilvēki mūsdienās dzīvo sava veida “garīgajā nostaļģijā” par senajiem un labajiem laikiem, kad Baznīcai bija zināma veida vara, autoritāte un ietekme sabiedrībā.
Otrā grupa atkal uzskata, ka Baznīca ir pārāk konservatīva, ieslēgusies sevī, “atpakaļrāpulīga”, aizvērta un neiet līdzi “laikmeta garam”. Šīs grupas cilvēki bieži atsaucas uz Jēzus žēlsirdību un mīlestību, un nevēlas pieņemt Baznīcas sludināto vēsti, kas skar ticības un tikumības, jeb morāles normas. Viņi uzsver, ka Jēzus sludināja mīlestības Valstību, neuzspiežot cilvēkiem nekādas morāliskās normas. Šīs grupas cilvēki labprāt izrevidētu Bībeli, izņemot no tās visas tās daļas, kuras neatbilst mūsdienu “modernā un progresīvā” cilvēka dzīvesveidam. Šīs grupas cilvēki vēlas sava veida “izlases kristietību”, jeb “kristietības izstrādājumu”.

Bet kā ir patiesībā? Kādai ir jābūt Baznīcai mūsdienās? Kādu ceļu iet?

Kardināls Jozefs Racingers (pāvests Benedikts XVI) savā laikā uzsvēra, ka Baznīcu nevar uzskatīt par gatavu, līdz galam izveidotu realitāti, kura uz visiem laikiem ir nodefinēta un nemainīga. Baznīca nemitīgi atrodas ceļā, tai ir jāmeklē veidi un līdzekļi pie katra laikmeta cilvēku sirdīm, lai atklātu tiem Augšāmcēlušos Kungu (Opera omnia, VII/1). Vatikāna II koncilā, kurš notika pirms vairāk kā 50 gadiem, viens no svarīgākajiem jautājumiem bija – kā saskaņot Dieva dotās patiesības un dogmas, kuras ir nemainīgas un kuras Baznīca nedrīkst manīt, ar mainīgajiem vēsturiskajiem apstākļiem, kādos atrodas Baznīca. Vai mainoties vēsturiskajiem apstākļiem un laikmetiem ir jāmaina arī dogmatiskās un nemainīgās patiesības?
Pāvests Francisks savā dokumentā Evaņģēlija prieks uzsver, ka “[ja Baznīcas] sludinātais vairs patiesībā nebūs Evaņģēlijs, bet kādi doktrinālie vai morālie akcenti, ko nosaka noteiktas ideoloģiskās izvēles, tad vēsts riskēs pazaudēt svaigumu un “Evaņģēlija smaržu” (EG 39). “Tāpēc, nemazinot evaņģēliskā ideāla vērtību, ar žēlsirdību un pacietību jāpavada cilvēki visos to iespējamos izaugsmes posmos” (EG44).
Vecajā Derībā tauta nemitīgi grēkoja, bet Dievs pacietīgi un ar žēlsirdību to aicināja uz atgriešanos. Apustulis Pāvils, sākotnēji bija Sauls, kurš vajāja Baznīcu, bet vēlāk kļuva par vienu no ietekmīgākajiem Evaņģēlija sludinātājiem. Stefans un kristieši, kurus viņš vajāja, tā vietā lai nosodītu, lūdzās par viņu un piedzīvoja agrākā vajātāja atgriešanos.
Pārāk ilgi Baznīca ir bijusi kā vecākais Dēls, kurš ar skaudību noraugās uz Tēva, viņaprāt, pārlieku lielo žēlsirdību. Konservatīvās grupas pārstāvji pārmet Baznīcai, ka viņa pārlieku viegli piedod un par maz uzsver Dieva taisnīgumu un stingrību. Viņi labprāt atjaunotu Syllabus, jeb aizliegto grāmatu indeksu un ar jaunu sparu apkarotu visus, kuri domā citādāk.
Savukārt liberālās grupas pārstāvji nemaz nevēlās pazudušā dēla atgriešanos. Viņi uzskata, ka cūkām domātais ēdiens ir labs un pazudušais dēls nekur nav pazudis, bet beidzot ir ieguvis brīvību, autonomiju no tēva. Un vispār – priekš kam tas tēvs ir vajadzīgs. Dzīvo, baudi un priecājies. Šīs grupas pārstāvji vēlas nolaupīt gan pazudušā dēla iespēju ēst kaut ko vērtīgāku un dzīvē sasniegt kaut ko vairāk, gan arī nevēlas lai tēvs piedzīvo pazudušā dēla atgriešanos. Viņi neredz, vai negrib redzēt Žēlsirdīgā Tēva rokas Baznīcā, kad ikvienam, kurš steidzas pie grēksūdzes un savus grēkus nožēlo, tiek piedots. Šīs grupas pārstāvji grēku vairs nesauc par grēku un ļauno sauc par labo. Pilnīgs sajukums.

Kā rīkoties mums?

Vatikāna II koncils visai Baznīcai parāda vidusceļu: mīlēt grēcinieku, nemīlot grēku. Vēsturiskie apstākļi, kuriem Baznīca piemērojas, nemaina Labo Vēsti, Dievišķo Atklāsmi, kuru Jēzus Baznīcai ir uzticējis sargāt un sludināt to nākamajām paaudzēm. Ļausim Jēzum Savā, tas ir Viņa Baznīcā, ar prieku nest uz saviem pleciem pazudušo avi un nebaidīsimies par to, ka Baznīca vēlas vēl plašāk atvērt savas durvis ikvienam, kurš vēlas pa tām ieiet. Ne jau mēs cilvēki, pat ne garīdznieki esam tie, kas sargājam ticības patiesības vai nodrošinām šo patiesību “aizsardzību”. Dievs ir devis apsolījumu, ka elles vārti neuzvarēs Baznīcu un Svētais Gars nodrošina to, ka Baznīca, izejot cauri dažādiem vēstures līkločiem ir spējusi saglabāt un tālāknodot to mantojumu, kuru Jēzus Kristus ir uzticējis savai Baznīcai. Pāvests Francisks uzsver: “Baznīca ir aicināta vienmēr būt atvērtam Tēva namam” (EG 47). Lai Dievs mums palīdz neiekrist vienā vai otrā galējībā, bet, kopībā ar pāvestu un visu Baznīcu drosmīgi doties uz priekšu, lai meklētu pazudušos visā pasaulē.


3 komentāri:

  1. Paldies par viedokli! Tikmēr brīvmūrnieki berzē rokas par pāvesta Franciska domu graudiem. Problēma, manuprāt, ir saistīta, ar ko šodien saprot Evaņģēliju. Kāda priecīgā vēsts tas ir? Kaut kas saistīts ar atbrīvošanas teoloģiju Franciska manierē, vai vēsts un prieks par Kunga un Karaļa nākšanu un viņa uzvaru?

    AtbildētDzēst
  2. Šo komentāru ir noņēmis emuāra administrators.

    AtbildētDzēst
  3. Es brīnos, ka priesteris Tolstovs un daudzi citi visnotaļ izglītoti katoļi nesaprot elementāru lietu. Baznīcas mācības būtība nav izmaināma ne jau tādēļ, ka izmaiņas nevēlētos kaut kāds "konservatīvais spārns". Īstenībā ir pavisam savādāk - katolicisma līdzšinējo sludināto būtisko patiesību atcelšana liecinātu par to, ka ka BAZNĪCA NAV NEKAS VAIRĀK KĀ CILVĒKU IZVEIDOTA ORGANIZĀCIJA. Tiešām, mēs visi labi zinām piemērus - jebkuras laicīgas organizācijas (valsts- vai NVO) konstitūcijas un satversmes ir maināmas un tiek mainītas pēc patikas. Ja Baznīca ne ar ko neatšķiras no šādām "biedrībām", tad Tā kļūst par parastu (lai gan, pagaidām, milzīgu) "Mednieku un Makšķernieku Klubu", "sastāvēšana" kurā ir individuālās gaumes jautājums. Katrs var pats izdarīt secinājumus par to, vai šādai "Baznīcai" vēl ir (un, vai vispār jebkad ir bijis) kaut kāds sakars ar mūžīgo un nemainīgo Dievu. Mateja 5-18.

    AtbildētDzēst