Neoficiāls "Traditiones Custodes" tulkojums, kas skar ekstraordinārās svētās Mises lietojumu Baznīcā

Uzmanību! Privāts tulkojums, paredzēts privātai lietošanai. Atsaucoties, norādīt kā neoficiālu tulkojumu!

Oficiālais teksts pieejams šeit: https://www.vatican.va/content/francesco/en/motu_proprio/documents/20210716-motu-proprio-traditionis-custodes.html

Viņa Svētības pāvesta Franciska

Apustuliskā vēstule Motu Proprio

“Traditionis Custodes”

Saistībā ar Romas liturģijas, pirms 1970.gada reformas, lietošanu          

Bīskapi, būdami tradīcijas sargi (traditionis custodes), vienotībā ar Romas bīskapu, ir vienotības redzamais princips un pamats savās partikulārajās Baznīcā. [1]. Svētā Gara vadībā , sludinot Evaņģēliju un svinot Euharistiju, viņi vada sev uzticētās partikulārās Baznīcas [2].

Lai pavairotu Baznīcas saskaņu un vienotību, ar tēvišķām rūpēm par tiem, kuri dažos reģionos ir pieņemuši tādas liturģiskās formas, kādas bija pirms reformas, kādu vēlējās Vatikāna II koncils, mani Cienījamie Priekšteči – svētais Jānis Pāvils II un Benedikts XVI atzina un noregulēja normas, kuras noteica Romas Misāles, kuru izdeva svētais Jānis XXIII 1962 gadā, lietošanu [3]. Tādā veidā viņi vēlējās „atvieglot ekleziālo vienotību tiem katoļiem, kuri izjūt piesaisti dažādām senās liturģijas formām”, bet ne citiem [4].

Saistībā ar mana Cienījamā Priekšgājēja Benedikta XVI iniciatīvu, lai rosinātu bīskapus novērtēt Motu Proprio Summorum Pontificum pielietošanu, trīs gadus pēc tā publicēšanas. 2020.gadā Ticības Doktrīnas Kongregācija veica plašu konsultāciju ar bīskapiem, kuru rezultāti tika cītīgi analizēti šo trīs gadu iegūtās pieredzes gaismā.

Šobrīd, ņemot vērā episkopāta izteiktās ierosmes un uzklausot Ticības Doktrīnas Kongregācijas viedokli, vēlos ar šo apustulisko vēstuli vēl vairāk turpināt tiekšanos pēc ekleziālās vienotības. Saistībā ar to, atzinu par nepieciešamu noteikt sekojošo:

1. Liturģiskās grāmatas, kuras ir pāvestu Pāvila VI un Jāņa Pāvila II apstiprinātas, saskaņā ar Vatikāna II koncila dekrētiem, ir vienīgā Romas Rita lex orandi izteiksmes forma.

2. Diecēzes bīskapa, kā partikulārās Baznīcas visas liturģiskās dzīves moderatora, virzītāja un sarga[5] uzdevums ir liturģiskās dzīves regulācija savā diecēzē[6]. Tādēļ viņa īpašā kompetnece ir atļaut lietot diecēzē Romas Misāles 1962.gada izdevumu, saskaņā ar Apustuliskā Krēsla vadlīnijām.

3. Diecēzēs, kurās šobrīd ir klātesoša viena vai vairākas grupas, kuras celebrē, atbilstoši Misālei, kura izdota pirms 1970.gada reformas, bīskaps:

a) lai pārliecinās, ka šīs grupas neizslēdz liturģisko reformu, kuras noteica Vatikāna II koncils un pāvesta Maģistērijs, svarīgumu un patiesumu;

b) lai nosaka vienu vai vairākas vietas, kurās ticīgie, kuri pieder pie šādām grupām var pulcēties, lai svinētu Euharistiju (tikai ne draudzes baznīcās un lai netiktu veidotas jaunas personālās draudzes);

c) lai noteiktā vietā nosaka dienas, kurās ir atļauta euharistiskā celebrācija, izmantojot Romas Misāli, kuru aprobējis svētais Jānis XXIII 1962.gadā [7]. Šajās celebrācijās lasījumi lai tiek lasīti tautas valodās, izmantojot Svēto Rakstu tulkojumu, kuru apstiprinājusi vietējā Bīskapu Konference;

d) lai nozīmē priesteri, kurš kā bīskapa delegāts būs atbildīgs par celebrāciju un šo ticīgo grupu garīgo aprūpi. Priesterim ir jābūt atbilstošam un jāspēj kalpot, izmantojot Romas Misāli, izdotu pirms 1970.gada reformas, viņam ir jāzin latīņu valoda tādā līmenī, lai pilnībā spētu saprast liturģiskos tekstus un rubrikas, viņam ir jābūt ar dzīvu pastorālu mīlestību un Baznīcas vienotības izjūtu. Viennozīmīgi, šim atbilstošajam priesterim ir jārūpējas ne tikai par cienīgu liturģisku svinēšanu, bet arī jārūpējas par konkrēto ticīgo garīgo un pastorālo aprūpi;

e) lai personālajās draudzēs, kuras ir kanoniski eriģētas šo ticīgo labumam, tiek veiktas atbilstošas pārbaudes, lai pārliecinātos, kādu garīgās izaugsmes labumu tās nes un bīskaps lai izlemj, vai tās saglabāt, vai nē;

f) lai rūpējas par to, ka netiek veidotas jaunas šādas ticīgo grupas.

4. Priesteri, kuri tiek iesvētīti pēc šī Motu Proprio publicēšanas un kuri vēlas celebrēt, atbilstoši Romas Misāles, kura izdota 1962.gadā, tiem ir jāvēršas ar formālu lūgumu pie diecēzes bīskapa, kurš, pirms dot šādu atļauju, konsultēsies ar Apustulisko Krēslu.

5. Priesteri, kuri jau celebrē, atbilstoši 1962.gada Romas Misālei, lai lūdz diecēžes bīskapa atļauju turpināt celebrēt pēc šīs Misāles.

6. Konsekrēto Dzīves Institūti un apustuliskās dzīves kopienas, kuras ir izveidotas, saskaņā ar Pāvesta komisiju Ecclesia Dei, tiek nodotas Konsekrēto Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu kongregācijas kompetencē.

7. Dievišķā Kulta un Sakramentu Disciplīnas Kongregācija un Konsekrēto Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu Kongregācija, savu kompetenču ietvaros, izmantos Apusuliskā Krēsla varu, lai rūpētos par šo noteikumu ievērošanu.

8. Visas iepriekšējās normas, instrukcijas, atļaujas un ieradumi, kuri nav saskaņā ar šo Motu Proprio, tiek atcelti.

Nosaku, lai viss, kas tika izteikts šajā apustuliskajā vēstulē, Motu Proprio formā, tiktu ievērots pilnībā, neņemot vērā nekādus pretargumentus, pat ja tam būtu cienījams iemesls, un lai viss šeit teiktais tiktu nopublicēts laikrakstā L’Osservatore Romano, stājoties spēkā nekavējoties un lai reizē tiktu nopublicēts Apustuliskā Krēsla oficiālais komentārs Acta Apostolicae Sedis.

Izdots Romā, pie svētā Jāņa Laterāna, 2021.gada 16.jūlijā, Karmela Dievmātes liturģiskajos svētkos, mana pontifikāta devītajā gadā.

FRANCISKS

[1] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 23: AAS 57 (1965) 27.

[2] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 27: AAS 57 (1965) 32; Conc. Œcum Vat. II, Decr. de pastorali Episcoporum munere in Ecclesia Christus Dominus, 28 octobris 1965, n. 11: AAS 58 (1966) 677-678; Catechismus Catholicae Ecclesiae, n. 833.

[3] Cfr. Ioannes Paulus II, Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988: AAS 80 (1998) 1495-1498; Benedictus XVI, Litt. Ap. Motu proprio datae Summorum Pontificum, 7 iulii 2007: AAS 99 (2007) 777-781; Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesiae unitatem, 2 iulii 2009: AAS 101 (2009) 710-711.

[4] Ioannes Paulus II, Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988, n. 5: AAS 80 (1998) 1498.

[5] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. De sacra liturgia Sacrosanctum Concilium, 4 decembris 1963, n. 41: AAS 56 (1964) 111; Cæremoniale Episcoporum, n. 9; Congregatio de Cultu Divino et Disciplina Sacramentorum, Instr. de quibusdam observandis et vitandis circa Sanctissimam Eucharistiam Redemptionis Sacramentum, 25 martii 2004, nn. 19-25: AAS 96 (2004) 555-557.

[6] Cfr. CIC, can. 375, § 1; can. 392.

[7] Cfr. Congregatio pro Doctrina Fidei, Decr. Quo magis de approbatione septem novorum praefationum pro forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020, et Decr. Cum sanctissima de celebratione liturgica sanctorum in forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020: L’Osservatore Romano, 26 martii 2020, p. 6.