Rekolekcijas ar maizi (auzu pārslām) un ūdeni (tēju) Dzintaros 20.22.martā
Atbildes uz jautājumiem par homoseksuālismu
1.Kāda ir baznīcas attieksme pret viendzimuma attiecībām?
Katoļu Baznīcas oficiālā mācība ir atspoguļota Katoliskās Baznīcas Katehismā (www.katolis.lv/katehisms) 2357 līdz 2359 numuram. Tur lasām:
Homoseksuālisms ir attiecības starp vīriešiem vai sievietēm, kas dzimumtieksmi izjūt vienīgi vai pārsvarā pret sava dzimuma personām. Laika gaitā un atšķirīgās kultūrvidēs tā izpausmes formas ir ļoti dažādas. Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota. Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību (skatīt - Sal. Rad 19, 1-29; Rom 1, 24-27; 1 Kor 6, 9-10; 1 Tim 1, 10.) vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību".
2.Kopš kura laika Baznīca ir pret viendzimuma attiecībām?
Kā norāda Ticības Mācības Kongregācijas 1997.gada dokuments Persona humana, 8 numurs, tad Baznīcas nostāja homoseksualitātes jautājumā ir, bija un būs nemainīga.
3.Kāpēc tas ir grēks?
Baznīca nenosaka, kas ir vai nav grēks. Ir Dieva Baušļi un Svētajos Rakstos, Bībelē un Baznīcas Tradīcijā ietvertās patiesības. Baznīcai ir dots uzdevums šo Dieva atklāto patiesību cauri gadsimtiem nemainīgu un integrālu nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Kā iepriekš tika norādīts citētajos Bībele pantos, tad homoskesuālas attiecības ir ļaunas pēc savas būtības. Kā uzsver Katehisms, tad „tās (homoseksualās attiecības) ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām.”
4.Kā kristīgā Baznīca skaidro homoseksualitātes rašanos cilvēkā?
Jāuzsver, ka es pārstāvu Katoliskās Baznīcas viedokli. Ir kristīgās konfesijas, kas domā citādi. Baznīca šo jautajumu neskaidro, jo tās uzdevums nav skaidrot psiholoģiskos vai medicīnas procesus. Ar tiem nodarbojas zinātnieki. Baznīcas uzdevums ir liecināt par Dieva doto Atklāsmi, kas ir ietverts Bībelē un Baznīcas Tradīcijā. Bībele un Baznīcas Tradīcija skaidri norāda, ka šādas darbības ir ļaunas pašas par sevi. Arī mediķu vidū nav vienprātības par šo jautājumu. Ir daļa, kas saka, ka šī nosliece ir iedzimta, ir daļa, kas saka, ka iegūta dzīves laikā. Ir psihologi, kas uzskata, ka tieši izirušās ģimenes, tēva trūkums, moralā degradācija varētu būt par iemeslu šādām parādībam. Bet tās ir tikai hipotēzes.
5.Vai arī katoļu baznīcā ir priesteri,kuri neslēpj savu homoseksuālismu? Kā viņiem to izdodas apvienot ar kalpošanu Dievam?
Katoļu Baznīcā, starp 400 000 priesteriem, noteikti ir tādi, kuriem piemīt homoseksualitātes tieksme. Ja priesteris ar šo tieksmi cīnās, iet pie grēksūdzes un aktīvi nepraktizē homoskesuālas attiecības, viņš var turpināt kalpošanu. Pretējā gadījumā viņam kalpošana ir jāatstāj.
6.Ko no Katoļu Baznīcas var gaidīt homoseksuāls cilvēks, ja viņš vēlas to apmeklēt?
Katehisma citāts: „Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kurām tiem nākas sastapties savā dzīvē. Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm - ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību - šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai.” Jāuzsver, ka pati tieksme vēl nav grēks vai ļaunums. Ļaunums sakas tad, ja cilvēks šo tieksmi mēgina apmierināt, vai arī sāk ar šo noslieci lepoties, vai piedalīties homoseksualitātes propogandā un ideoloģijā. Baznīca nenosoda cilvēku, grēcinieku, bet nosoda grēku un ļaunumu. Grēcinieks ir aicināts uz atgriešanos un viņš saņem piedošanu, līdzjūtību.
8.Vai un kā, pēc Baznīcas viedokļa, ir ārstējama homoseksualitāte?
Baznīca nejaucas zinātnes pētījumos. Arī zinātnieki nedod precīzas atbildes. Tomēr Baznīcā ir dažādas atbalsta grupas, iekšējās dziedināšanas programmas, kas var palīdzēt. Tās ir anonīmas un šādās grupās cilvēki sastopas ar līdzīgam problēmām un tās kopā var pārrunāt un risināt.
Katoļu Baznīcas oficiālā mācība ir atspoguļota Katoliskās Baznīcas Katehismā (www.katolis.lv/katehisms) 2357 līdz 2359 numuram. Tur lasām:
Homoseksuālisms ir attiecības starp vīriešiem vai sievietēm, kas dzimumtieksmi izjūt vienīgi vai pārsvarā pret sava dzimuma personām. Laika gaitā un atšķirīgās kultūrvidēs tā izpausmes formas ir ļoti dažādas. Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota. Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību (skatīt - Sal. Rad 19, 1-29; Rom 1, 24-27; 1 Kor 6, 9-10; 1 Tim 1, 10.) vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību".
2.Kopš kura laika Baznīca ir pret viendzimuma attiecībām?
Kā norāda Ticības Mācības Kongregācijas 1997.gada dokuments Persona humana, 8 numurs, tad Baznīcas nostāja homoseksualitātes jautājumā ir, bija un būs nemainīga.
3.Kāpēc tas ir grēks?
Baznīca nenosaka, kas ir vai nav grēks. Ir Dieva Baušļi un Svētajos Rakstos, Bībelē un Baznīcas Tradīcijā ietvertās patiesības. Baznīcai ir dots uzdevums šo Dieva atklāto patiesību cauri gadsimtiem nemainīgu un integrālu nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Kā iepriekš tika norādīts citētajos Bībele pantos, tad homoskesuālas attiecības ir ļaunas pēc savas būtības. Kā uzsver Katehisms, tad „tās (homoseksualās attiecības) ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām.”
4.Kā kristīgā Baznīca skaidro homoseksualitātes rašanos cilvēkā?
Jāuzsver, ka es pārstāvu Katoliskās Baznīcas viedokli. Ir kristīgās konfesijas, kas domā citādi. Baznīca šo jautajumu neskaidro, jo tās uzdevums nav skaidrot psiholoģiskos vai medicīnas procesus. Ar tiem nodarbojas zinātnieki. Baznīcas uzdevums ir liecināt par Dieva doto Atklāsmi, kas ir ietverts Bībelē un Baznīcas Tradīcijā. Bībele un Baznīcas Tradīcija skaidri norāda, ka šādas darbības ir ļaunas pašas par sevi. Arī mediķu vidū nav vienprātības par šo jautājumu. Ir daļa, kas saka, ka šī nosliece ir iedzimta, ir daļa, kas saka, ka iegūta dzīves laikā. Ir psihologi, kas uzskata, ka tieši izirušās ģimenes, tēva trūkums, moralā degradācija varētu būt par iemeslu šādām parādībam. Bet tās ir tikai hipotēzes.
5.Vai arī katoļu baznīcā ir priesteri,kuri neslēpj savu homoseksuālismu? Kā viņiem to izdodas apvienot ar kalpošanu Dievam?
Katoļu Baznīcā, starp 400 000 priesteriem, noteikti ir tādi, kuriem piemīt homoseksualitātes tieksme. Ja priesteris ar šo tieksmi cīnās, iet pie grēksūdzes un aktīvi nepraktizē homoskesuālas attiecības, viņš var turpināt kalpošanu. Pretējā gadījumā viņam kalpošana ir jāatstāj.
6.Ko no Katoļu Baznīcas var gaidīt homoseksuāls cilvēks, ja viņš vēlas to apmeklēt?
Katehisma citāts: „Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kurām tiem nākas sastapties savā dzīvē. Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm - ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību - šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai.” Jāuzsver, ka pati tieksme vēl nav grēks vai ļaunums. Ļaunums sakas tad, ja cilvēks šo tieksmi mēgina apmierināt, vai arī sāk ar šo noslieci lepoties, vai piedalīties homoseksualitātes propogandā un ideoloģijā. Baznīca nenosoda cilvēku, grēcinieku, bet nosoda grēku un ļaunumu. Grēcinieks ir aicināts uz atgriešanos un viņš saņem piedošanu, līdzjūtību.
8.Vai un kā, pēc Baznīcas viedokļa, ir ārstējama homoseksualitāte?
Baznīca nejaucas zinātnes pētījumos. Arī zinātnieki nedod precīzas atbildes. Tomēr Baznīcā ir dažādas atbalsta grupas, iekšējās dziedināšanas programmas, kas var palīdzēt. Tās ir anonīmas un šādās grupās cilvēki sastopas ar līdzīgam problēmām un tās kopā var pārrunāt un risināt.
Gavēņa laiks Salaspils katoļu draudzē
Gavēņa laiks
Salaspils katoļu
draudzē
19.marts – svētā Jāzepa svētki, obligāti svinami
9.00 – sv. Mise krievu valodā
18.30 – sv. Mise latviski
25.marts – Kunga pasludināšanas svētki
9.00 – sv. Mise krievu valodā, garīgās
adopcijas solījumi
16.00 svētā Mise Tuberkulozes
slimnīcā, Upeslejās
18.30 – sv. Mise latviski, garīgās
adopcijas solījumi
Krustaceļš
Piektdienās 18.30
Svētdienās 10.00 latviski
Rūgto asaru dziedājums
Katru svētdienu pēc svētās Mises
11.00
Draudzes rekolekcijas – 4.-5.aprīlis
Informāciju skatīt atsevišķā
plakātā
Grēksūdzes sakramentu ir iespējams saņemt:
Svētdienās
8.30-8.55; 10.15-10.55.
Lielo svētku
dienās, kas iekrīt darbadienās:
8.30-8.55; 18.00 – 18.25.
Darbadienās 20 minūtes pirms katras
svētās Mises
Nepieciešamības gadījumā ir iespējams
sarunāt ar priesteri atsevišķi laiku, kad izsūdzēt grēkus, ārpus norādītajiem.
Vatikāna II koncils par gavēni
Sacrosanctum Concilium, 109. Gan
liturģijā, gan liturģiskajā katehēzē lielāka vērība jāvelta abām būtiskajām Gavēņa
laika iezīmēm – Gavēņa laiks galvenokārt ar gatavošanos Kristības sakramentam
vai tā atsaukšanu atmiņā un ar gandarīšanu aicina ticīgos biežāk ieklausīties Dieva
Vārdā un lūgties un tādējādi tos sagatavo svinēt pashālo noslēpumu.
Tāpēc:
a)
daudz plašāk jālieto
Gavēņa laika liturģijai atbilstošie Kristības sakramenta elementi un, ja tas
tiek uzskatīts par labu esam, no senās tradīcijas jāizvēlas citi;
b)
tas pats sakāms par
gandarīšanas elementiem. Ja runa ir par katehēzi, tad svarīgi, lai ticīgajos
rastos ne tikai izpratne par grēka sabiedriskajām sekām, bet arī par
gandarīšanas būtību, – grēks tiek ienīsts, jo tas ir pret Dievu vērsts
apvainojums. Nav jāaizmirst Baznīcas nozīme gandarīšanas darbībā un ļaudis
jāmudina aizlūgt par grēciniekiem.
Sacrosanctum Concilium, 110. Gavēņa
laika gandarīšanai nav jābūt tikai iekšējai un individuālai, bet arī ārējai un
sabiedriskai. Autoritātēm, kas minētas 22. pantā [Apustuliskais Krēsls vai bīskaps], ir jāiedrošina un jāiesaka gandarīšanas
prakse, ņemot vērā mūsu laikmeta un dažādu reģionu iespējas, kā arī ticīgo
apstākļus.
Tomēr dievbijīgi
jāsaglabā pashālais gavēnis, kas visur jāievēro Kunga ciešanu un nāves piektdienā un, ja iespējams, jāpaildzina
līdz Lielajai sestdienai, tā lai ar paceltu un atbrīvotu sirdi varētu iemantot
augšāmcelšanās svētdienas prieku.
Sacrosanctum Concilium, 35. 4) Jāsekmē Dieva Vārda liturģijas
svinēšana lielāku svētku vigīlijās, atsevišķās Adventa un Lielā gavēņa dienās,
svētdienās un svētku dienās, turklāt jo īpaši vietās, kur trūkst priestera;
šādā gadījumā svinības jāvada diakonam vai citai bīskapa deleģētai personai.
Par celibātu (katoļu garīdznieki, kuri labprātīgi izvēlas dzīvot bez laulības) Katoliskajā Baznīcā!
Katoliskās Baznīcas Katehisms, runājot par šo jautājumu uzsver: „Visi latīņu Baznīcas ordinētie kalpotāji, izņemot pastāvīgos diakonus, parasti tiek izvēlēti no vīriešu vidus, kas ir neprecēti un kas vēlas saglabāt celibātu "debesu valstības dēļ" ( Mt 19, 12). Aicināti sevi nedalīti veltīt Kungam un Viņa lietām, viņi sevi pilnībā atdod Dievam un cilvēkiem. Celibāts ir šīs jaunās dzīves zīme, kurai kalpot Baznīcas kalpotājs tiek konsekrēts; celibāts, pieņemts ar priecīgu sirdi, spilgtā veidā sludina Dieva valstību. Austrumu Baznīcās kopš daudziem gadsimtiem pastāvējusi cita kārtība: bīskaps tiek vienmēr izvēlēts no neprecēto vīriešu vidus, taču par diakoniem un priesteriem var tikt ordinēti arī precēti vīrieši. Šī prakse jau izsenis tiek uzskatīta par likumīgu; šie priesteri pilda auglīgu kalpojumu savās kopienās. Starp citu, priesteru celibāts Austrumu Baznīcās ir lielā godā, un daudzi priesteri to brīvi izvēlas debesu valstības dēļ. Taču kā Austrumos, tā Rietumos tas, kurš saņēmis Ordinācijas sakramentu, vairs nevar noslēgt laulību.” (KBK 1579-1580)
Pats no savas pieredzes, īpaši kalpojot slimnīcās, bieži saskaros ar šo jautājumu. Parasti man jautā par ticīgi cilvēki: „Jūs gan, priesterīši esat nelaimīgi cilvēki. Jūs nevarat precēties.” Es parasti atbildu: „Vai Jūs redzat, ka es esmu nelaimīgs? Un vai tad jums ir jādzīvo mana dzīve. Nevis es nevaru precēties, bet es pats to labprātīgi izvēlējos debesu valstības dēļ. Noslēgumā norādīšu divas Svēto Rakstu vietas, ka skalpo kā arguments par labu celibāta žēlastībai.
Mateja evaņģēlija 19.nodaļa sākas ar epizodi, kad Jēzus šķērso Jordānu un no Galilejas nonāk Jūdejā. Daudzi slimnieki tiek nesti pie Viņa un saņem dziedināšanu. Farizeji, laikam aiz skaudības, ka Jēzum ir tādi panākumi uzdod provokatorisku jautājumu, kas skar laulības nešķiramību. Jēzus vārdi pat mācekļiem šķiet par smagu, tādēļ viens no tiem izsaka varbūtību: „Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad labāk neprecēties.” Lūk, ko Jēzus atbild: „Visi nesaprot šo vārdu, bet tie, kam tas ir dots.
"Ir einuhi, kas tādi dzimuši no mātes miesām; un ir einuhi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir einuhi, kuri paši atteikušies no laulības dzīves debesvalstības dēļ. Kas var to saprast, lai saprot!" (Mt 19,11-12)
Arī apustulis Pāvils pirmajā vēstulē Korintiešiem norāda: "Bet es saku neprecētajiem un atraitņiem: labi viņiem būtu, ja viņi paliktu tā kā es.” (1 Kor 7,8)
Katoliskā Baznīca nekad nevar atcelt celibātu, jo tā ir Dieva dāvana un nav atceļama. Jautājums ir tikai par to, vai atsevišķās situācijās pieļaut jau precētu cilvēku ordinēšanu, jeb iesvētīšanu priestera kārtā. Jau šobrīd precēti vīrieši Romas Katoliskajā Baznīcā grieķu ritā var kļūt par priesteriem, bet latīņu ritā par diakoniem. Tomēr, jāsaka, ka neredzu citās konfesijās lielus panākumus vai augļus tikai tāpēc, ka viņu garīdznieki ir precēti. No savas puses varu teikt, ka dzīve celibātā dod man iespēju brīvi, nedalīti, 100% kalpot Dievam un Baznīcai. Esmu sevi pilnībā atdevis Dieva un Baznīcas rīcībā, un tā ir žēlastība man pašam un žēlastība arī Baznīcai.
Pats no savas pieredzes, īpaši kalpojot slimnīcās, bieži saskaros ar šo jautājumu. Parasti man jautā par ticīgi cilvēki: „Jūs gan, priesterīši esat nelaimīgi cilvēki. Jūs nevarat precēties.” Es parasti atbildu: „Vai Jūs redzat, ka es esmu nelaimīgs? Un vai tad jums ir jādzīvo mana dzīve. Nevis es nevaru precēties, bet es pats to labprātīgi izvēlējos debesu valstības dēļ. Noslēgumā norādīšu divas Svēto Rakstu vietas, ka skalpo kā arguments par labu celibāta žēlastībai.
Mateja evaņģēlija 19.nodaļa sākas ar epizodi, kad Jēzus šķērso Jordānu un no Galilejas nonāk Jūdejā. Daudzi slimnieki tiek nesti pie Viņa un saņem dziedināšanu. Farizeji, laikam aiz skaudības, ka Jēzum ir tādi panākumi uzdod provokatorisku jautājumu, kas skar laulības nešķiramību. Jēzus vārdi pat mācekļiem šķiet par smagu, tādēļ viens no tiem izsaka varbūtību: „Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad labāk neprecēties.” Lūk, ko Jēzus atbild: „Visi nesaprot šo vārdu, bet tie, kam tas ir dots.
"Ir einuhi, kas tādi dzimuši no mātes miesām; un ir einuhi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir einuhi, kuri paši atteikušies no laulības dzīves debesvalstības dēļ. Kas var to saprast, lai saprot!" (Mt 19,11-12)
Arī apustulis Pāvils pirmajā vēstulē Korintiešiem norāda: "Bet es saku neprecētajiem un atraitņiem: labi viņiem būtu, ja viņi paliktu tā kā es.” (1 Kor 7,8)
Katoliskā Baznīca nekad nevar atcelt celibātu, jo tā ir Dieva dāvana un nav atceļama. Jautājums ir tikai par to, vai atsevišķās situācijās pieļaut jau precētu cilvēku ordinēšanu, jeb iesvētīšanu priestera kārtā. Jau šobrīd precēti vīrieši Romas Katoliskajā Baznīcā grieķu ritā var kļūt par priesteriem, bet latīņu ritā par diakoniem. Tomēr, jāsaka, ka neredzu citās konfesijās lielus panākumus vai augļus tikai tāpēc, ka viņu garīdznieki ir precēti. No savas puses varu teikt, ka dzīve celibātā dod man iespēju brīvi, nedalīti, 100% kalpot Dievam un Baznīcai. Esmu sevi pilnībā atdevis Dieva un Baznīcas rīcībā, un tā ir žēlastība man pašam un žēlastība arī Baznīcai.
Salaspils katoļu baznīcas siltināšana
Kad ierados dievnamā, uzreiz sapratu, ka ir jāpārkārto apkures sistēma, un tādēļ siltā gaisa ventilātorus ielikām pašā dievnama telpā, kas palielināja siltuma efektivitāti. Tomēr ar to ir par maz. Ir jāsāk paša dievnama fasādes siltināšana un remonts. Par jumtu vispār vēl nevaram pat domāt. Ir uzsākti projektēšanas darbi un plānojam šovasar sākt siltināt un renovēt dievnama fasādi. Izdevumi plānoti vairākos desmitos tūkstošu. Daudz palīdz paši draudzes locekļi un Salaspils novada dome, kā arī citi uzņēmēji un sponsori. Bet ar to ir daudz par maz. Ļoti lūdzu jūsu palīdzību Salaspils draudzei, lai dievnams uzplauktu un draudzei būtu skaista baznīca.
Salaspils Romas Katoļu Draudze
Reģistrācijas Nr. 90000470778
Adrese Rīgas iela 26, Salaspils,
LV-2121, Latvija
Konts ziedojumiem
AS SEB banka
SWIFT(BIC): UNLALV2X
konts: LV41UNLA0050000010880
Helikopters, kurš aicina celties augstāk. Izrādes "Baltais helikopters" recenzija
 |
| Jozefa Racingera kopotie raksti "Opera omnia" (poļu valodā) |
Necentīšos šajā recenzijā atkārtot to ko ir teikuši citi, jo recenziju pa šo laiku ir bijis samērā daudz. Tomēr vēlos paklausīt Agneses Irbes teiktajam, ka “"Helikoptera" gadījumā informatīvā pārbagātība, manuprāt, rada nopietnas problēmas izrādei, bet par to lai raksta citi”[1]. Tad arī mēgināšu šīs izrādes informatīvo bagātību mazliet paanalizēt. Skaidrs, ka neatkārtošu citu teikto, bet izcelšu tās nianses, kas man pašam likās svarīgas.
Vispirms paša režisora skaidrojumi, kādēļ viņš vēlējās radīt šo izrādi. Jāsaka, ka izrādes režisoram, kaut kādā ziņā, rūp Baznīca un tās nākotne, kaut arī pats viņš sevi nepozicionē kā katoli. Ir interesants sižets, pirms vairākiem gadiem, kur A. Hermanis asi kritizē kādu kardināla Jāņa Pujata uzrunu Aglonā[2]. Jā, viņa izteikumi tad bija asi, tomēr caur šiem asajiem izteikumiem ir jūtama sāpe par pašu Baznīcu, par tās sludināto vēsti. Nav jau tā, ka kardināls Pujats savā sprediķī būtu teicis aplamības, bet varbūt tas veids, sniegums aizskāra režisoru toreiz. Šajā izrādē režisoram rūp Katoļu Baznīca un tās nākotne. Kāpēc? Tāpēc, ka autors intuitīvi jūt, ka šajā pasaulē Katoliskā Baznīca ir sava veida sabiedrības sirdsapziņa un morālisko vērtību etalons. Un režisors ir sapratis, ka tieši pāvests Benedikts XVI, izvēloties Nursijas svētā Benedikta vārdu, vēlas dod Eiropai jaunu jēgu un virzienu. Izrādi noskatoties ir skaidrs, ka katrs no mums ir aicināts atrast savu “Benediktu” sevī? Vai varbūt precīzāk – konfrontēt pāvesta Benedikta “Jēzu” ar to priekšstatu, kāds man ir par Dievu, Baznīcu un ticību. Vēl režisors kādā intervijā saka: “Visus šos daudzos gadus strādājot Rietumu teātros, esmu piedzīvojis, ka viennozīmīgi valda tikai ironiska, ciniska, postmodernistiska attieksme pret pasaules uzbūvi. Vienreiz mēģinājumā pateicu vārdu "Dievs", un visi vācu aktieri vienkārši uzkārās. Kā kompjūters uzkaras. Viņi nesaprata – vai es tagad dzenu vellu vai ko. Tajā brīdī sapratu, ka mūsdienu mākslā runāt par Dievu ir tabu. Tā ir teritorija, kas tiek totāli ignorēta. Tāpēc man ir aizdomas, vai mums visiem modernajiem cilvēkiem, kas veiksmīgi ir tikuši vaļā no baznīctēvu apkampieniem, kaut kas ir vietā? Cilvēki vairs neiet uz baznīcu, labi, varbūt viņi ievēro baušļus tīri instinktīvi, bet es pilnīgi neesmu pārliecināts, vai cilvēkiem ir serde. Jā, viņi ir ļoti brīvi, ļoti jauki, atvērti visam kaut kam, bet mēs visi esam cilvēki bez kaut kādas serdes. Par to esmu diezgan pārliecināts. Viena no zināmākajām Racingera teorijām ir relatīvisma diktatūra – ka viss ir relatīvs. Esam brīva sabiedrība, vienīgā mēraukla ir individualitāte, cilvēka vēlmes, iegribas un sajūtas. Tas, manuprāt, ir ļoti apšaubāmi”[3].
Kādēļ es varētu izteikties par šo izrādi un pāvestu Benediktu XVI? Tā nu ir sanācis, ka savas doktora disertācijas ietvaros, man ir jāiepazīstas ar kardināla Jozefa Racingera kopoto rakstu sēriju Opera omnia. Kopumā tie ir 16 sējumi, kuru skaits atšķiras, atkarībā no valodas, kādā tie tiek izdoti[4]. Esmu iepazinies ar lielāko daļu no tiem un pašam mani ir sajūta, ka pazīstu pāvestu Benediktu caur viņa darbiem.
Tomēr atgriezīsimies pie izrādes. Pats režisors intervijā uzsver, ka “Jozefs Racingers 60. gados, vēl būdams pavisam jauns teologs, bija pazīstams kā ļoti progresīvs, revolucionāri, reformātiski noskaņots cilvēks, kurš ļoti tiešā veidā piedalījās katoļu baznīcas reformās. Savukārt, jau būdams amatā, viņš bija pazīstams ar aizvien konservatīvāku pasaules uzskatu”[5]. Šeit no savas puses vēlos teikt, ka autors līdz galam nav sapratis J. Racingera teoloģiju, jo ārēji raugoties un pavirši lasot Racingera darbus, var šķist, ka viņš laika gaitā no progresīvista ir kļuvis par konservatīvistu, tomēr gan šāds uzskats, un vispār šāds dalījums Baznīcā, gan attiecībā uz teoloģiju vai Vatikāna II koncilu nav objektīvs. J. Racingers savos kopotajos rakstos runā par diahronisko hermeneutiku, kas nozīmē, ka Baznīcas vēsture tiek skatīta kā vienots veselums, “hēgeliski” nesadalot un neveicot pretstāvi vecajam un jaunajam, iepriekšējam un nākamajam. Tomēr, var augsti vērtēt režisora ieguldīto darbu, jo man pašam, skatoties izrādi, bija patīkami “just” autora iedziļināšanos detaļās un Ratcingera teoloģijas samērā labu pārzināšanu. Autors uzsver, ka “nolēmu uzrakstīt lugu, lai dotu Racingeram vārdu. Lai viņam būtu iespēja izteikties. Visi cilvēki, ar kuriem esmu runājis un kuri personīgi viņu pazinuši, teica, ka, viņuprāt, Racingers ir gudrākais cilvēks uz pasaules, kurš vislabāk redz kopbildi. Viņš ir intelektuālis atšķirībā no Jāņa Pāvila vai no tagadējā pāvesta Franciska, kas vairāk ir šovmeņi. Racingers viennozīmīgi bija intelektuālis, bibliotēku cilvēks. Viņš bija grāmatu cilvēks”[6]. Šeit atkal jāuzsver, ka režisors nodala Baznīcas laikmetus, sadalot un pretstatot Jāņa Pāvila, Benedikta un Franciska periodus, kam īsti nevaru piekrist. Jāatsaucas uz Agneses Irbes izteiktajām replikām[7], par režisora nepatiku pret pāvestiem Jāni Pāvilu II un Francisku, kas gan vairāk izriet no nezināšanas un viņa paša “neesamības” Katoliskajā Baznīcā, tādēļ šo pieeju mēs viņam varētu piedot. Kaut arī pats autors ir atradis svētā Augustīna citātu, kuru savukārt citē Benedikts XVI, par to, ka tie, kas ir ārā, varbūt ir vairāk iekšā, nekā tie, kas ir iekšā. Man pašam šķita, ka izrādē parādās daudz dziļāki jautājumi, kurus savā laikā risinājām ar šobrīd izcilo fundamentālteoloģijas profesoru Volfgangu Klausniceru (Wolfgang Klausnitzer) no Vācijas, par pāvesta lomu Baznīcā un pāvesta attiecībām ar bīskapiem, kā arī Baznīcas centralizācijas un partikulārisma jautājumiem. Izrādē skaidri parādās doma, par to, ka Katoliskā Baznīca samazinās tikai Eiropā, bet pārējā pasaulē tās ietekme un spēks tikai pieaug. Tādējādi autors ir precīzi nolasījis Benedikts XVI pravietisko vēstījumu, kuru viņš jau izteica tālajos sešdesmitajos gados par Eiropas, pasaules un Baznīcas nākotni. Var piekrist Kitijai Balcerei, kura savā recenzijā uzsver, ka mūsdienās „“Patiesība nav modē.” Šis citāts no izrādes ir precīzs mūslaiku virsraksts, zem kura rindojas puspatiesības, baumas, sensācijas, viltus ziņas, mākslīgā intelekta iedīgļi un pirmie augļi, sociālo tīklu algoritmi“[8]. Jāpiekrīt arī izcilai teātra kritiķei Maijai Svarinskai, ka „Alvis Hermanis ir radījis lielisku izrādes tekstuālo plānu“[9].
Daudzi man zināmi cilvēki, pēc izrādes noskatīšanās, bija neapmierināti un vīlušies, jo izrāde likās par garu un garlaicīgu. Jā, Baltais helikopters“ nav „Skroderdienas silmačos“ vai „Latgola“. Vilšanās un izrādes „nenolasīšana“ var būt, ja nav priekšzināšanu, skaidrs, lai šo izrādi tā līdz galam saprastu ir jābūt zināšanām par Katoļu Baznīcu, pāvestību, teoloģiju un arī par pašu J. Racingeru. Tikai tad šī izrāde pa īstam „nolasās“. Jāatsaucas uz teātra kritiķi Silviju Radzobi, kura saka, ka „tekstu veido dokumentāli fakti un tieši pāvesta citāti, tātad savā ziņā luga ir dokumentāla, bet tikai – savā ziņā, jo mērķis, uz kuru ved šī saruna, ir režisora subjektīvi radīts un noslēpumā paturēts. To nevar dzirdēt, izteiktu vārdos, var daļēji saskatīt, bet vistiešāk – nojaust, ja izdodas izrādē tikt iekšā. (Te, protams, nav runa par biļetes dabūšanu un tikšanu iekšā skatītāju zālē)“[10].
Noslēdzot, vēlos pateikties režisoram, aktieriem, skatuves māksliniecei, ikvienam, par ieguldīto darbu. Mūsdienu relatīvisma diktatūras, post-post modernajā, post faktuālajā, vienas patiesības noliedzošajā, sekulārajā sabiedrībā šis darbs bija kā atgādinājums, par Eiropas kristīgajām saknēm un kristietību, kā vadošo un dzīvinošo spēku nākotnes Eiropā
[1] Agnese Irbe, Baltā sutana, https://satori.lv/article/balta-sutana
[2] 2010.gada 18.augusts; https://www.youtube.com/watch?v=vowCoYKjvys.
[3] Undīne Adamaite, Katram savs saziņas tunelis. Intervija ar režisoru Alvi Hermani, https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/katram-savs-sazinas-tunelis.-intervija-ar-rezisoru-alvi-hermani-14230318
[4] http://www.fondazioneratzinger.va/content/fondazioneratzinger/en/joseph-ratzinger/opera-omnia.html
[5] Undīne Adamaite, Katram savs saziņas tunelis. Intervija ar režisoru Alvi Hermani, https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/katram-savs-sazinas-tunelis.-intervija-ar-rezisoru-alvi-hermani-14230318
[6] Turpat.
[7] Agnese Irbe, Baltā sutana, https://satori.lv/article/balta-sutana
[8] Kitija Balcare, Piezīmes par JRT izrādi «Baltais helikopters»: Atlūgums, https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/piezimes-par-jrt-izradi-baltais-helikopters-atlugums.a339944/
[9] Maija Svarinska, Zināt nevar, bet var ticēt. Izrādes Baltais helikopters recenzija, https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/zinat-nevar-bet-var-ticet.-izrades-_baltais-helikopters_-recenzija-14231181
[10] Silvija Radzobe, Mistērija, https://www.kroders.lv/verte/1366
[1] Agnese Irbe, Baltā sutana, https://satori.lv/article/balta-sutana
[2] 2010.gada 18.augusts; https://www.youtube.com/watch?v=vowCoYKjvys.
[3] Undīne Adamaite, Katram savs saziņas tunelis. Intervija ar režisoru Alvi Hermani, https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/katram-savs-sazinas-tunelis.-intervija-ar-rezisoru-alvi-hermani-14230318
[4] http://www.fondazioneratzinger.va/content/fondazioneratzinger/en/joseph-ratzinger/opera-omnia.html
[5] Undīne Adamaite, Katram savs saziņas tunelis. Intervija ar režisoru Alvi Hermani, https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/katram-savs-sazinas-tunelis.-intervija-ar-rezisoru-alvi-hermani-14230318
[6] Turpat.
[7] Agnese Irbe, Baltā sutana, https://satori.lv/article/balta-sutana
[8] Kitija Balcare, Piezīmes par JRT izrādi «Baltais helikopters»: Atlūgums, https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/piezimes-par-jrt-izradi-baltais-helikopters-atlugums.a339944/
[9] Maija Svarinska, Zināt nevar, bet var ticēt. Izrādes Baltais helikopters recenzija, https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/zinat-nevar-bet-var-ticet.-izrades-_baltais-helikopters_-recenzija-14231181
[10] Silvija Radzobe, Mistērija, https://www.kroders.lv/verte/1366
Kādēļ Bībeles tekstos ir pretrunas?
.JPG) |
| Bērnu nometnē, Vecbebru katoļu baznīcā |
Slavēts
Jēzus Kristus! Lasot Jauno Derību, man radās jautājums par Jēzus augšāmcelšanās
aprakstiem evanģēlijos. Diemžēl Katehismā atbildi neradu. Kā baznīca skaidro
to, ka Mateja evanģēlijā ir minēta viena enģeļa parādīšanās, kurš noveļ akmeni,
bet Lk.evanģēlijā ir apraksts par diviem enģeļiem (vīri spožās drānās), tāpat
Jņ. ev. minēti 2 enģeļi, kurus Magdalēna redz sēžam Kunga guldīšanas vietas galvgalī
un kājgalī? Mt. ev. sievietes apskauj Kunga kājas,kad Viņš tām parādās, taču
Jņ. ev. Jēzus Marijai saka, lai tā viņu neaizskar, jo Viņš vēl nav aizgājis pie
Tēva... Vai pirmā pie kapa devās
Magdalēna, vai tomēr visas minētās sievietes kopā? Kādēļ šie apraksti ir tik
atšķirīgi? Sapratu, ka šo atšķirību dēļ, nespēju sev izveidot kopainu par Jēzus
augšāmcelšanās notikumu. Liels paldies par atbildi!
Liels paldies par jautājumu.
Jā, patiešām, kad vērīgāk iedziļināmies evaņģēlijos, īpaši tajās vietās, kur
tiek aprakstīta Jēzus un Viņa mācekļu dzīve, ir redzamas diezgan lielas
nesakritības un dažviet pat pretrunas. Tādēļ rodas pamatots jautājums – vai gadījumā
evaņģēlisti nav rakstījuši lietas, par kurām paši nav bijuši pārliecināti, vai
vēl trakāk – varbūt pat izdomājuši. Mēģināsim atrisināt šo samērā svarīgo
problēmu.
Vispirms jāsaka, ka tajos
laikos, kad tapa Jaunā Derība, evaņģēliji, tiem, kuri tos rakstīja nebija
svarīgi burtiski, vēsturiski piefiksēt visu, ko Jēzus un viņa sekotāji darīja.
Tas gan nenozīmē, ka Bībelē nav attēlotas vai tā nebalstās vēsturiskās patiesībās
un faktos. Tieši otrādi – daudzi Bībelē attēlotie notikumi sakrīt ar tā laika
vēsturnieku vēsturiskajiem aprakstiem. Tomēr Bībeles primārā funkcija ir
pasludināt Dieva glābjošo plānu visai cilvēcei un katram no mums. Bībeles
atslēga ir kerigma – Labā Vēsts par to, ko Dievs ir darījis pasaulē un vēsturē
jau no radīšanas brīža līdz pat Pastarai Tiesai laiku beigās. Visas Bībeles
kodols, ass, kulminācija ir Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās. Tieši šādā
gaismā mums ir jālasa ikviena Bībeles lappuse un tādā garā ir arī jāinterpretē
visi notikumi un apraksti, kas ir atrodami Bībelē.
Vēl ir jāsaka, ka pirmajos
gadsimtos šie augšāmcelšanās apraksti draudžu vidū cirkulēja mutiskās
tradīcijas veidā un katrs no lieciniekiem – sievietes, apustuļi šo faktu „redzēja”
un arī vēlāk evaņģēlisti fiksēja savādāk. Jāuzsver, ka nav neviena tieša Jēzus
augšāmcelšanās liecinieka. Ir tie, kuri redzēja, ka kaps ir tukšs, ir eņģeļi,
kas liecināja par to. Vēlāk pats Augšāmcēlies Kungs nāca savu mācekļu vidū un
šo faktu apliecināja.
Jāsaprot, ka mēs katrs uz vienu
un to pašu notikumu raugāmies ar citām acīm. Vienu un to pašu notikumu mēs
varam aprakstīt mazliet savādāk, un tad var šķist, ka kāds melo vai saka
nepatiesību. Bieži vien tas arī ir iemesls daudziem pārpratumiem un
konfliktiem. Tomēr visu evaņģēlistu uzdevums ir katram no sava skatu punkta
aprakstīt vienu un to pašu notikumu, bet no sava skatu leņķa un ar teoloģisku
uzdevumu – uzsvērt glābjošo, pestījošo jēgu šiem notikumiem. Bībeles autori
neiegrimst sīkumos tur, kur tas nav nepieciešams, bet tur kur teoloģiski ir
vajadzīgs – visu apraksts ļoti sīki (piemēram, Jēzus ciešanu aprakstu). Līdz ar
to, ja kāds evaņģēlists kaut ko izlaiž vai nepiemin, tas nenozīmē ka tas tā
nebija. Vienkārši viņš to neuzskatīja par tik nozīmīgu, lai iekļautu to savā
evaņģēlijā. Cits atkal domāja citādi un to iekļāva. Līdz ar to, mēs, kas lasām
Jauno Derību, uz Jēzu un mācekļiem, kā arī uz visiem pārējiem notikumiem
skatamies it kā ar četru evaņģēlistu un pārējo Jaunās Derības autoru „brillēm”.
Un nav tā, ka vienas būtu pareizākas un otras mazāk pareizas. Visa Bībele mums
atklāj šo Dieva glābjošo plānu mūsu pestīšanai. Noslēgumā vēl tikai vēlos
piebilst, ka šīs šķietamās neprecizitātes un nesakritības norāda arī uz tekstu autentiskumu.
Ja teksts pēc tam tiktu rediģēts, pielabots un mainīts, tad šādas lietas, it kā
teksta „skaistuma” dēļ būtu jāizņem, jāpielabo. Bet tas nav darīts, kas
liecina, ka mūsu priekšā ir autentiski Jēzus dzīves, nāves un augšāmcelšanās
apraksti. Mēģināsim saskatīt visas Bībeles kopskatu, kas mums palīdzēs labāk
uztvert detaļas un tekstā ietverto domu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)