Aicinājums aizlūgt!
Manam radiniekam Pēterim ir kuņģa vēzis, kurš strauji progresē. Lūdzu jūsu lūgšanas par viņu, par viņa dvēseles glābšanu un lai notiek Dieva prāts. Paldies!
Svētceļojums, gatavojoties Dieva Žēlsirdības gadam
Svētceļojums
gatavojoties Dieva žēlsirdības gadam
23.10.2015 – 01.11.2015
Maršruta
apraksts
23.10 Izbraukšana
no Jelgavas pl. 20:00
24.10 Krakova:
sv. Jāņa Pāvila II un Dieva žēlsirdības sanktuāriju apmeklējums. Nakšņošana
klosterī Krakovā
25.10 Marija Bistrica: Horvātijas nacionālais
Dievmātes sanktuārijs. Nakšņošana Bistricā
26.10 Dubovaca: Horvātijas nacionālais sv. Jāzepa
sanktuārijs
Siņa: Dievmātes sanktuārijs, lūgšana
pie “Žēlsirdības Jaunavas Marijas” brīnumdarītājas svētbildes. Iebraukšana Medžugorjē*
27.10 Tikšanās un lūgšanas Medžugorjē
28.10 Tikšanās un lūgšanas Medžugorjē
29.10 Tikšanās un lūgšanas Medžugorjē
30.10 Izbraukšana no Medžugorjes, ierašanās
Zakopanē (Polijā)
31.10 Zakopane: Dievmātes sanktuārijs, uzbūvēts kā
pateicība Fatimas Dievmātei par sv. Jāņa Pāvila II izglābšanu no nāves pēc
atentāta
01.11 Ierašanās Jelgavā pl. 7:00
CENA:
260 eiro
Svētceļojumu
organizē ticīgie no Kalnciema, Nākotnes un Jelgavas draudzēm
Pieteikšanās: tālr.
29766441 (Maija Valaine),
Svētceļniekus
pavada pr. Aleksandrs Stepanovs
* Tā kā Baznīcas
autoritātes vēl nav izteikušas oficiālo atzinumu par Dievmātes parādīšanās
autentiskumu Medžugorjē, svētceļnieki tur dodas tikai kā uz lūgšanu vietu.
Sprediķis svētdienai, 4.oktobrim (speciāli Vatikāna radio)
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 10, 2-16)
Tajā laikā farizeji piegāja pie Jēzus un, Viņu kārdinādami, jautāja, vai vīrs drīkst šķirties no savas sievas. Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: “Ko Mozus jums ir pavēlējis?” Viņi teica: “Mozus atļāva rakstīt šķiršanās rakstu un atlaist.” Bet Jēzus viņiem sacīja: “Jūsu cietsirdības dēļ viņš jums šo likumu ir rakstījis. Bet pasaules iesākumā Dievs radīja viņus – vīrieti un sievieti. Tāpēc cilvēks atstās savu tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa. Tādēļ, ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt!”
Un Viņa mācekļi mājās atkal Viņam jautāja par to pašu. Un Viņš tiem sacīja: “Ja kāds šķiras no savas sievas un citu precē, tas pārkāpj ar viņu laulību. Un, ja sieva šķiras no sava vīra un iziet pie cita, viņa pārkāpj laulību.”
Pie Viņa nesa arī bērnus, lai Viņš tiem pieskartos, bet mācekļi nesējus bargi norāja. Bet Jēzus, to redzēdams, sadusmojās un viņiem sacīja: “Ļaujiet bērniem nākt pie manis! Neaizturiet viņus, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi, Es jums saku: kas Dieva valstību nepieņems kā bērns, tas tajā neieies.” Un Viņš apskāva bērnus un tos svētīja, uzlikdams viņiem rokas. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Dārgie Vatikāna Radio klausītāji. Šodienas evaņģēlijā Jēzus saviem mācekļiem izklāsta mācību par laulību. Tieši šodien Romā, Vatikānā sākas ģimeņu problemātikai veltītā bīskapu sinode. Daudzi cilvēki Baznīcas iekšienē ir uztraukušies par to, ka visā pasaulē, un tai skaitā arī Baznīcas locekļos ir iezadzies domāšanas veids, kas mazina un pat nicina tradicionālās laulības un ģimenes nozīmi. Tomēr jāatcerās, ka bīskapiem pulcējoties kopā ar pāvestu Francisku šajā sinodē klātesošs būs Svētais Gars, kurš ir galvenais Baznīcas vadītājs un Viņš arī garantēs to, ka arī šajā sinodē tiks padziļināta laulības un ģimenes vērtība, kāda tā ir norādīta Evaņģēlijā caur pašu Jēzu Kristu.
Mūsdienu cilvēks var jautāt: “Šodien, kad valda ne tikai laulības, bet vispārējā vērtību krīze, vai vispār ir iespējams realizēt savā dzīvē radikālos Jēzus norādījumus?” Notiek tik daudz laulību šķiršanu, daudzi pat baidās laulāties, domājot, vai varēs visu dzīvi nodzīvot kopā. Daudziem šķiet, ka laulība kā institūcija jau pieder pagātnei, un ka mūsdienu cilvēkam šādi ierobežojumi nav nepieciešami. Tomēr būtu maldīgi uzskatīt, ka visos Baznīcas 2000 gados nav bijušas pat vēl lielākas gan laulības, gan arī citādākas krīzes. Baznīca šādās situācijās nav piemērojusies pasaules prasībām un cilvēka grēcīgajai dabai, bet tieši otrādi – vēl neatlaidīgāk un spēcīgāk ir sludinājusi Labo Vēsti, kas reizē ir arī mīlestības, žēlsirdības un arī cerības Vēsts. Dievs nav nācis lai cilvēkus mocītu un ieslēgtu “laulības važās”. Dievs ir devis laulību cilvēkam kā dāvanu un laulības nešķiramība vienkārši norāda uz šīs dāvanas lielumu un arī ir kā garantija tai mīlestībai, kura ir dzimusi abu laulāto draugu starpā. Stiprās ģimenēs aug stipri bērni. Stipras ģimenes ir arī visas sabiedrības pamats un balsts. Sākoties šai bīskapu sinodei, kurā piedalās arī Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, apņemsimies katru dienu veltīt īpašu lūgšanu par pāvestu un visiem sinodes tēviem, lai Svētais Gars viņus pavada un palīdz paust skaidro Evaņģēlija mācību par laulību un ģimeni un lai viņi spēj atrast veidus un līdzekļus, kā šo nemainīgo vēsti par ģimeni un laulību pasludināt mūsdienu cilvēkam mainīgajā pasaulē.
Jau pašos pirmsākumos Dieva plāns bija, lai laulātie veidotu vienu miesu, tādēļ laulības šķiršana nebija pieļauta. Tieši laulībā, attiecībās, ko veido vīrietis un sieviete notiek savstarpējā papildināšanās, un Dievs, radot cilvēku divos dzimumos ir vēlējies izteikt kaut ko īpašu, radot cilvēku pēc sava tēla un līdzības. Tas, ka mēs esam vīrietis vai sieviete ir dziļi saistīts ar mūsu identitāti un saistīts ar mūsu aicinājumu šajā dzīvē. Jaunajā Derībā laulības ir derība un aicinājums, ne tik daudz kā līgums vai vienošanās. Jēzus šo divu cilvēku dabisko savienību paceļ sakramentālā līmenī un savā veidā laulātie caur sakramentu jau sāk šeit uz zemes izdzīvot dzīvi Debesu Valstībā.
Kādēļ gan pēc fragmenta, kur Jēzus pasludina laulības nešķiramību, uzreiz seko šī epizode ar bērniem? Tādēļ, ka lai saprastu Jēzus mācību, kas daudziem šķiet radikāla ir jākļūst kā bērnam. „Kas Dieva Valstību nepieņems kā bērns, tas tajā neieies.” Tikai ar ticības acīm raugoties, mēs spējam ieraudzīt laulības un ģimenes skaistumu un tikai ar ticības skatījumu mēs spējam pārvarēt visas krīzes un grūtības, kādas laulātie piedzīvo savā laulības dzīvē. Lai tuvojoties Žēlsirdības gadam, kurā mēs atcerēsimies Vatikāna II koncila slēgšanas 50 gadadienu, ikviens no mums vēl dziļāk raudzītos uz Jēzus vārdiem ar ticības acīm un ticībā šos vārdu pieņemtu kā savējos un arī īstenotu tos savā dzīvē.
ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 10, 2-16)
Tajā laikā farizeji piegāja pie Jēzus un, Viņu kārdinādami, jautāja, vai vīrs drīkst šķirties no savas sievas. Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: “Ko Mozus jums ir pavēlējis?” Viņi teica: “Mozus atļāva rakstīt šķiršanās rakstu un atlaist.” Bet Jēzus viņiem sacīja: “Jūsu cietsirdības dēļ viņš jums šo likumu ir rakstījis. Bet pasaules iesākumā Dievs radīja viņus – vīrieti un sievieti. Tāpēc cilvēks atstās savu tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa. Tādēļ, ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt!”
Un Viņa mācekļi mājās atkal Viņam jautāja par to pašu. Un Viņš tiem sacīja: “Ja kāds šķiras no savas sievas un citu precē, tas pārkāpj ar viņu laulību. Un, ja sieva šķiras no sava vīra un iziet pie cita, viņa pārkāpj laulību.”
Pie Viņa nesa arī bērnus, lai Viņš tiem pieskartos, bet mācekļi nesējus bargi norāja. Bet Jēzus, to redzēdams, sadusmojās un viņiem sacīja: “Ļaujiet bērniem nākt pie manis! Neaizturiet viņus, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi, Es jums saku: kas Dieva valstību nepieņems kā bērns, tas tajā neieies.” Un Viņš apskāva bērnus un tos svētīja, uzlikdams viņiem rokas. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Dārgie Vatikāna Radio klausītāji. Šodienas evaņģēlijā Jēzus saviem mācekļiem izklāsta mācību par laulību. Tieši šodien Romā, Vatikānā sākas ģimeņu problemātikai veltītā bīskapu sinode. Daudzi cilvēki Baznīcas iekšienē ir uztraukušies par to, ka visā pasaulē, un tai skaitā arī Baznīcas locekļos ir iezadzies domāšanas veids, kas mazina un pat nicina tradicionālās laulības un ģimenes nozīmi. Tomēr jāatcerās, ka bīskapiem pulcējoties kopā ar pāvestu Francisku šajā sinodē klātesošs būs Svētais Gars, kurš ir galvenais Baznīcas vadītājs un Viņš arī garantēs to, ka arī šajā sinodē tiks padziļināta laulības un ģimenes vērtība, kāda tā ir norādīta Evaņģēlijā caur pašu Jēzu Kristu.
Mūsdienu cilvēks var jautāt: “Šodien, kad valda ne tikai laulības, bet vispārējā vērtību krīze, vai vispār ir iespējams realizēt savā dzīvē radikālos Jēzus norādījumus?” Notiek tik daudz laulību šķiršanu, daudzi pat baidās laulāties, domājot, vai varēs visu dzīvi nodzīvot kopā. Daudziem šķiet, ka laulība kā institūcija jau pieder pagātnei, un ka mūsdienu cilvēkam šādi ierobežojumi nav nepieciešami. Tomēr būtu maldīgi uzskatīt, ka visos Baznīcas 2000 gados nav bijušas pat vēl lielākas gan laulības, gan arī citādākas krīzes. Baznīca šādās situācijās nav piemērojusies pasaules prasībām un cilvēka grēcīgajai dabai, bet tieši otrādi – vēl neatlaidīgāk un spēcīgāk ir sludinājusi Labo Vēsti, kas reizē ir arī mīlestības, žēlsirdības un arī cerības Vēsts. Dievs nav nācis lai cilvēkus mocītu un ieslēgtu “laulības važās”. Dievs ir devis laulību cilvēkam kā dāvanu un laulības nešķiramība vienkārši norāda uz šīs dāvanas lielumu un arī ir kā garantija tai mīlestībai, kura ir dzimusi abu laulāto draugu starpā. Stiprās ģimenēs aug stipri bērni. Stipras ģimenes ir arī visas sabiedrības pamats un balsts. Sākoties šai bīskapu sinodei, kurā piedalās arī Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, apņemsimies katru dienu veltīt īpašu lūgšanu par pāvestu un visiem sinodes tēviem, lai Svētais Gars viņus pavada un palīdz paust skaidro Evaņģēlija mācību par laulību un ģimeni un lai viņi spēj atrast veidus un līdzekļus, kā šo nemainīgo vēsti par ģimeni un laulību pasludināt mūsdienu cilvēkam mainīgajā pasaulē.
Jau pašos pirmsākumos Dieva plāns bija, lai laulātie veidotu vienu miesu, tādēļ laulības šķiršana nebija pieļauta. Tieši laulībā, attiecībās, ko veido vīrietis un sieviete notiek savstarpējā papildināšanās, un Dievs, radot cilvēku divos dzimumos ir vēlējies izteikt kaut ko īpašu, radot cilvēku pēc sava tēla un līdzības. Tas, ka mēs esam vīrietis vai sieviete ir dziļi saistīts ar mūsu identitāti un saistīts ar mūsu aicinājumu šajā dzīvē. Jaunajā Derībā laulības ir derība un aicinājums, ne tik daudz kā līgums vai vienošanās. Jēzus šo divu cilvēku dabisko savienību paceļ sakramentālā līmenī un savā veidā laulātie caur sakramentu jau sāk šeit uz zemes izdzīvot dzīvi Debesu Valstībā.
Kādēļ gan pēc fragmenta, kur Jēzus pasludina laulības nešķiramību, uzreiz seko šī epizode ar bērniem? Tādēļ, ka lai saprastu Jēzus mācību, kas daudziem šķiet radikāla ir jākļūst kā bērnam. „Kas Dieva Valstību nepieņems kā bērns, tas tajā neieies.” Tikai ar ticības acīm raugoties, mēs spējam ieraudzīt laulības un ģimenes skaistumu un tikai ar ticības skatījumu mēs spējam pārvarēt visas krīzes un grūtības, kādas laulātie piedzīvo savā laulības dzīvē. Lai tuvojoties Žēlsirdības gadam, kurā mēs atcerēsimies Vatikāna II koncila slēgšanas 50 gadadienu, ikviens no mums vēl dziļāk raudzītos uz Jēzus vārdiem ar ticības acīm un ticībā šos vārdu pieņemtu kā savējos un arī īstenotu tos savā dzīvē.
Pēdējais pārbaudījums Baznīcai
Citāts no Katoliskās Baznīcas Katehisma - 675-677 numuriem (http://www.catholic.lv/katehisms/d1s2n2.html#a7)
Pirms Kristus otrreizējās atnākšanas Baznīcai ir jāiztur pēdējais pārbaudījums, kas satricinās daudzu kristiešu ticību. Vajāšanas, kas pavada tās svētceļojumu virs zemes, atklās "netaisnības noslēpumu" kā viltus reliģiju, kura cilvēkiem piedāvās viņu problēmu šķietamu risinājumu par patiesības atmešanas cenu. Viltus reliģijas galējā izpausme ir antikrista izraisīta, tas ir, pseidomesiānisms, kad cilvēks godina pats sevi Dieva un miesā nonākušā Mesijas vietā.
Pirms Kristus otrreizējās atnākšanas Baznīcai ir jāiztur pēdējais pārbaudījums, kas satricinās daudzu kristiešu ticību. Vajāšanas, kas pavada tās svētceļojumu virs zemes, atklās "netaisnības noslēpumu" kā viltus reliģiju, kura cilvēkiem piedāvās viņu problēmu šķietamu risinājumu par patiesības atmešanas cenu. Viltus reliģijas galējā izpausme ir antikrista izraisīta, tas ir, pseidomesiānisms, kad cilvēks godina pats sevi Dieva un miesā nonākušā Mesijas vietā.
Šī antikrista viltus reliģija atklājas pasaulē ikreiz, kad kāds pretendē vēsturē piepildīt mesiānisko cerību, kura var tikt īstenota, vienīgi pārkāpjot tās slieksni caur eshatoloģisko tiesu: Baznīca šo nākamās valstības viltojumu ir atmetusi, pat tā vismaigākajā izpausmē, kuru sauc par hileasmu jeb milenārismu jo īpaši, kad tas parādās sekularizētā mesiānisma politiskā izpausmē, kas "savā būtībā ir ļauna".
Baznīca valstības godībā ieies vienīgi caur šo pēdējo Pashu, kurā tā sekos savam Kungam Viņa nāvē un augšāmcelšanā. Tātad valstība tiks iegūta nevis ar Baznīcas uzvaru vēsturē, kas tiktu sasniegta ar pakāpenisku augšupeju, bet ar Dieva galīgo uzvaru pār ļaunumu tā pēdējā uzbrukumā, ar uzvaru, kas ļaus Līgavai nonākt no debesīm. Dieva triumfs pār ļaunuma sacelšanos izpaudīsies kā Pēdējā tiesa, kas notiks pēc šīs pārejošās pasaules galējā kosmiskā sabrukuma.
Baznīca valstības godībā ieies vienīgi caur šo pēdējo Pashu, kurā tā sekos savam Kungam Viņa nāvē un augšāmcelšanā. Tātad valstība tiks iegūta nevis ar Baznīcas uzvaru vēsturē, kas tiktu sasniegta ar pakāpenisku augšupeju, bet ar Dieva galīgo uzvaru pār ļaunumu tā pēdējā uzbrukumā, ar uzvaru, kas ļaus Līgavai nonākt no debesīm. Dieva triumfs pār ļaunuma sacelšanos izpaudīsies kā Pēdējā tiesa, kas notiks pēc šīs pārejošās pasaules galējā kosmiskā sabrukuma.
Lūgšana par bīskapu sinodi Romā
4.oktobrī, Romā sāksies bīskapu sinode par ģimeni. Sinode notiks no 4. līdz 25. oktobrim. Tās temats: „Ģimenes aicinājums un misija Baznīcā un mūsdienu pasaulē”. Sinodē piedalīsies arī Rīgas arhibīskaps - metropolīts Zbigņevs Stankevičs.
Aicinu ikvienu lūgties šīs sinodes nodomā vai nu rožukroni, ko mēs tradicionāli lūdzamies oktobra mēnesī, vai arī kādu citu lūgšanu par šīs sinodes veiksmīgu norisi un lai sinodes tēvi, kopā ar pāvestu ieklausās Svētā Gara balsī.
Aicinu ikvienu lūgties šīs sinodes nodomā vai nu rožukroni, ko mēs tradicionāli lūdzamies oktobra mēnesī, vai arī kādu citu lūgšanu par šīs sinodes veiksmīgu norisi un lai sinodes tēvi, kopā ar pāvestu ieklausās Svētā Gara balsī.
Vai šādi izteikties ir deputātes cienīgi?
"Vienotības" lēnais "krahs"
Kamēr Nils lasa&tulko dzeju, tikmēr Rīgā deg skola. Nu vai nav bļ...?!?!
— Ilze Vinkele (@Vinkele) September 30, 2015
Jauna kalpošana
Dārgie draugi! Pirmdien, 28.septembrī uzzināju, ka esmu iecelts par Rīgas Garīgā Semināra inspektoru. Līdz ar to, turpmāk dzīvošu Garīgajā Seminārā un turpināšu rakstīt doktora darbu. Lūdzu jūsu lūgšanas jaunajam kalpojumam.
Kas ir patiesie bēgļi?
Pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā aktīvi diskutē par bēgļu jautājumu. Tomēr vēlos vērst uzmanību uz kādu, vēl svarīgāku problēmu. Mums Latvijā ir daudzi bērni - bēgļi, no kuriem ir vai nu aizbēguši vecāki vai arī šie bērni ir uzauguši bez vecākiem, jo tie ir pāragri aizgajuši bojā. Varbūt varam, pirms domāt kur un kā izmitināt šos, no citām valstīm atbraukušos, padomāt kā izdarīt, lai Latvijā bērni vairs nedzīvotu bērnu namos, bet gan ģimenēs, kur viņi varētu saņemt tēva un mātes mīlestību. Tieši tādēļ svētās Ģimenes mājā sāksies semināri, speciāli veltīi šai tēmai, aicinot mums katram, savu iespēju robežās palīdzēt šiem bērniem atrast savas mājas.
Šo piektdien, 25. septembrī, Svētās ģimenes mājā kampaņas “Katram bērnam savu ģimeni” ietvaros sāksies četru semināru cikls potenciālajām viesģimenēm, audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem. Kopā kampaņas laikā notiks četri semināri, aicinot draudžu ģimenes nebaidīties uzņemties rūpes par kādu bez vecākiem palikušu bērnu.
Kā pastāstīja profesionālo audžuģimeņu apvienības vadītāja Ārija Martukāne, semināru laikā klātesošie tiks iepazīstināti ar bērnunama bērnu “portretu”, kā arī viņiem tiks izstāstītas iespējas, kā šiem bērniem var sniegt palīdzību. Tāpat semināru dalībnieki uzzinās, ko nozīmē kļūt par audžuģimeni, viesģimeni utt., kādi pienākumi jāuzņemas, kā jāgatavojas, ar ko jārēķinās. Semināros kā lektori būs Rīgas Bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs, profesionālo audžuģimeņu apvienības vadītāja Ārija Martukāne, starptautiskās iniciatīvas "Bāreņu svētdiena" vadītāji, praktizējošu audžuģimeņu un viesģimeņu vecāki. Semināros parasti būs arī kāds pieredzes stāsts. Pirmajā seminārā par savu pieredzi, uzņemot ģimenē bez vecākiem palikušus bērnus, stāstīs Dzierkaļu ģimene.
Kampaņa, kuras mērķis ir informēt, ka institucionālā vide nav labvēlīga bērna pilnvērtīgai attīstībai, Latvijā notiek jau ceturto gadu, bet otro gadu tā notiek sadarbībā ar Latvijas kristīgajām draudzēm. Tā noslēdzas ar Bāreņu svētdienu novembra pirmajā svētdienā.
Ā. Martukāne pastāstīja, ka kampaņai līdz šim ir bijuši pozitīvi rādītāji. Ja pirms kampaņas sākšanas ģimenes Latvijā adoptēja 40 – 70 bērnus gadā, bet ārzemnieki – vairāk nekā 100. Tad pēc kampaņas pirmo reizi Latvijā uz vietas adoptēto bērnu skaits pārsniedza 100.
Dalība ir bezmaksas. Pieteikties semināriem var aizpildot anketu: http://goo.gl/forms/5fDFETYzgv. Sīkāka informācija, rakstot uz e-pastu: i.svekle@gmail.com.
Pasākumu prganizē nodibinājums “Bīskapa Boļeslava Sloskāna garīgā un kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanas un saglabāšanas fonds” sadarbībā ar ģimenes atbalsta centru “Svētās Ģimenes Māja”, Rīgas domes Labklājības departamentu, starptautisko iniciatīvu “Bāreņu svētdiena” un profesionālo audžuģimeņu apvienību “Terēze”.
Šo piektdien, 25. septembrī, Svētās ģimenes mājā kampaņas “Katram bērnam savu ģimeni” ietvaros sāksies četru semināru cikls potenciālajām viesģimenēm, audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem. Kopā kampaņas laikā notiks četri semināri, aicinot draudžu ģimenes nebaidīties uzņemties rūpes par kādu bez vecākiem palikušu bērnu.
Kā pastāstīja profesionālo audžuģimeņu apvienības vadītāja Ārija Martukāne, semināru laikā klātesošie tiks iepazīstināti ar bērnunama bērnu “portretu”, kā arī viņiem tiks izstāstītas iespējas, kā šiem bērniem var sniegt palīdzību. Tāpat semināru dalībnieki uzzinās, ko nozīmē kļūt par audžuģimeni, viesģimeni utt., kādi pienākumi jāuzņemas, kā jāgatavojas, ar ko jārēķinās. Semināros kā lektori būs Rīgas Bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs, profesionālo audžuģimeņu apvienības vadītāja Ārija Martukāne, starptautiskās iniciatīvas "Bāreņu svētdiena" vadītāji, praktizējošu audžuģimeņu un viesģimeņu vecāki. Semināros parasti būs arī kāds pieredzes stāsts. Pirmajā seminārā par savu pieredzi, uzņemot ģimenē bez vecākiem palikušus bērnus, stāstīs Dzierkaļu ģimene.
Kampaņa, kuras mērķis ir informēt, ka institucionālā vide nav labvēlīga bērna pilnvērtīgai attīstībai, Latvijā notiek jau ceturto gadu, bet otro gadu tā notiek sadarbībā ar Latvijas kristīgajām draudzēm. Tā noslēdzas ar Bāreņu svētdienu novembra pirmajā svētdienā.
Ā. Martukāne pastāstīja, ka kampaņai līdz šim ir bijuši pozitīvi rādītāji. Ja pirms kampaņas sākšanas ģimenes Latvijā adoptēja 40 – 70 bērnus gadā, bet ārzemnieki – vairāk nekā 100. Tad pēc kampaņas pirmo reizi Latvijā uz vietas adoptēto bērnu skaits pārsniedza 100.
Dalība ir bezmaksas. Pieteikties semināriem var aizpildot anketu: http://goo.gl/forms/5fDFETYzgv. Sīkāka informācija, rakstot uz e-pastu: i.svekle@gmail.com.
Pasākumu prganizē nodibinājums “Bīskapa Boļeslava Sloskāna garīgā un kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanas un saglabāšanas fonds” sadarbībā ar ģimenes atbalsta centru “Svētās Ģimenes Māja”, Rīgas domes Labklājības departamentu, starptautisko iniciatīvu “Bāreņu svētdiena” un profesionālo audžuģimeņu apvienību “Terēze”.
Kam es sekoju?
Pēdējā laikā mūsu diecēzē ir notikušas straujas un negaidītas pārmaiņas, kas skāra dažādu priesteru pārcelšanu no vienas draudzes uz citām. Tādēļ vēlos ticīgajiem atgādināt dažas teoloģiskas un kanoniski - juridiskas patiesības, lai norādītu uz problēmām un palīdzētu labāk saprast, kā māca un kam tic Baznīca.
1. Jāatgādina, ka Katoliskā Baznīca pastāv izkaisīta visā pasaulē un realizējas caur vietējām bīskapijām, jeb diecēzēm. Katoliskā Baznīca neveidojas no šo diecēžu summas, bet gan katrā vietējā bīskapijā, kuras priekšgalā ir bīskaps - ordinārijs, kā apustuļu pēctecis un kurš pastāv vienotībā ar Romas pāvestu un pārējo bīskapu kolēģiju, pastāv Romas Katoliskā Baznīca. Tātad diecēzes bīskaps ir gans, tēvs un apustuļu pēctecis, kuram pienākas cieņa un paklausība. Bīskaps, vienotībā ar pāvestu un pārējo bīskapu kolēģiju, gana, svētdara un māca Dieva tautu un rūpējas, lai ticības mantojums - Atklāsme, nemainīgi un pareizi tiktu interpretēta, skaidrota un nodota nākamajām paaudzēm.
2. Diecēzē, jeb bīskapijā esošie priesteri ir diecēzes bīskapa - ordinārija palīgi un kopā ar bīskapu veido diecēzes prezbiterātu. Bīskaps, ieceļot priesteri par draudzes prāvestu, uztic viņam uz noteiktu laiku draudzes ganīšanas, svētdarīšanas un mācīšanas kalpojumu un priesteris ikvienu darbību draudzē veic sava bīskapa vārdā un uzdevumā. Bīskaps pats pēc saviem ieskatiem, konsultējoties ar cietiem, izlemj kad un kuru priesteri pārcelt no vienas draudzes uz citu. Priesteris nav kādas konkrētas draudzes īpašums, bet viņš ir aicināts kalpot ikvienai draudzei visā diecēzē, tieši tur, kur bīskaps viņu nozīmē.
3. Draudze ir Baznīcas pamatšūniņa. Katram ticīgajam ir jāapzinās, ka viņa draudze ir tā, kuras teritorijā viņš dzīvo. Ja gadījumā nav skaidras draudzes teritoriālās robežas, draudze ir tā, kurai ir vieglāk piekļūt ar transportu vai uz kuru esmu regulāri gājis, vai ir gājuši vecāki. Tomēr arī šajā gadījumā ir svarīgi būt vienā konkrētā draudzē un tur arī kalpot.
4. Nav pareizi kristības, pirmo svēto Komūniju, laulības vai citus sakramentus pieņemot, izvēlēties garīdznieku, kurš man patīk vai kurš "piedāvā vieglākus nosacījumus." Cita situācija ir ar biktstēviem vai garīgajiem tēviem. Baznīca ļauj ikvienam pie grēksūdzes iet pie tā garīdznieka, pie kura katrs ticīgais pats vēlas. Tādēļ arī draudžu prāvestiem ir jānodrošina, lai draudzēs, kurās ir tikai viens priesteris, regulāri viesotos cits priesteris, pie kura ticīgie varētu izsūdzēt grēkus.
5. Ja gadījumā notiek priestera pārcelšana, draudzē nav jārīko parakstu vākšanas, demonstrācijas, "piketi" un jāvērpj intrigas, lai tikai paturētu iepriekšējo prāvestu. Ir stingri jātic, ka caur bīskapa lēmumu runā pats Dievs un katras pārmaiņas ir Svētā Gara pārņemtas. Pat ja cilvēciskā ziņā var tikt pieļautas kļūdas, tomēr jātci, ka Baznīcas galvenais vadītājs un Arhitekts ir Svētais Gars.
6. Mīlēsim savu Baznīcu, bīskapu, prāvestu un draudzi un tā vietā lai šķeltos un būtu opozīcijā, centīsimies saglabāt vienotību un mīlestību savā starpā, kas ir zīme tam, ka mūsos mājo Svētais Gars. Neapslāpēsim Svēto Garu!
1. Jāatgādina, ka Katoliskā Baznīca pastāv izkaisīta visā pasaulē un realizējas caur vietējām bīskapijām, jeb diecēzēm. Katoliskā Baznīca neveidojas no šo diecēžu summas, bet gan katrā vietējā bīskapijā, kuras priekšgalā ir bīskaps - ordinārijs, kā apustuļu pēctecis un kurš pastāv vienotībā ar Romas pāvestu un pārējo bīskapu kolēģiju, pastāv Romas Katoliskā Baznīca. Tātad diecēzes bīskaps ir gans, tēvs un apustuļu pēctecis, kuram pienākas cieņa un paklausība. Bīskaps, vienotībā ar pāvestu un pārējo bīskapu kolēģiju, gana, svētdara un māca Dieva tautu un rūpējas, lai ticības mantojums - Atklāsme, nemainīgi un pareizi tiktu interpretēta, skaidrota un nodota nākamajām paaudzēm.
2. Diecēzē, jeb bīskapijā esošie priesteri ir diecēzes bīskapa - ordinārija palīgi un kopā ar bīskapu veido diecēzes prezbiterātu. Bīskaps, ieceļot priesteri par draudzes prāvestu, uztic viņam uz noteiktu laiku draudzes ganīšanas, svētdarīšanas un mācīšanas kalpojumu un priesteris ikvienu darbību draudzē veic sava bīskapa vārdā un uzdevumā. Bīskaps pats pēc saviem ieskatiem, konsultējoties ar cietiem, izlemj kad un kuru priesteri pārcelt no vienas draudzes uz citu. Priesteris nav kādas konkrētas draudzes īpašums, bet viņš ir aicināts kalpot ikvienai draudzei visā diecēzē, tieši tur, kur bīskaps viņu nozīmē.
3. Draudze ir Baznīcas pamatšūniņa. Katram ticīgajam ir jāapzinās, ka viņa draudze ir tā, kuras teritorijā viņš dzīvo. Ja gadījumā nav skaidras draudzes teritoriālās robežas, draudze ir tā, kurai ir vieglāk piekļūt ar transportu vai uz kuru esmu regulāri gājis, vai ir gājuši vecāki. Tomēr arī šajā gadījumā ir svarīgi būt vienā konkrētā draudzē un tur arī kalpot.
4. Nav pareizi kristības, pirmo svēto Komūniju, laulības vai citus sakramentus pieņemot, izvēlēties garīdznieku, kurš man patīk vai kurš "piedāvā vieglākus nosacījumus." Cita situācija ir ar biktstēviem vai garīgajiem tēviem. Baznīca ļauj ikvienam pie grēksūdzes iet pie tā garīdznieka, pie kura katrs ticīgais pats vēlas. Tādēļ arī draudžu prāvestiem ir jānodrošina, lai draudzēs, kurās ir tikai viens priesteris, regulāri viesotos cits priesteris, pie kura ticīgie varētu izsūdzēt grēkus.
5. Ja gadījumā notiek priestera pārcelšana, draudzē nav jārīko parakstu vākšanas, demonstrācijas, "piketi" un jāvērpj intrigas, lai tikai paturētu iepriekšējo prāvestu. Ir stingri jātic, ka caur bīskapa lēmumu runā pats Dievs un katras pārmaiņas ir Svētā Gara pārņemtas. Pat ja cilvēciskā ziņā var tikt pieļautas kļūdas, tomēr jātci, ka Baznīcas galvenais vadītājs un Arhitekts ir Svētais Gars.
6. Mīlēsim savu Baznīcu, bīskapu, prāvestu un draudzi un tā vietā lai šķeltos un būtu opozīcijā, centīsimies saglabāt vienotību un mīlestību savā starpā, kas ir zīme tam, ka mūsos mājo Svētais Gars. Neapslāpēsim Svēto Garu!
Katehisma studijas Valmierā
Sākot ar 19.septembri, ik sestdienu
Valmieras katoļu baznīcā, Stacijas ielā 20
Katoliskās Baznīcas Katehisma studijas
Paredzēts
tiem, kas jau ir izgājuši pamata katehēzi un pieņēmuši kristību un pirmo svēto Komūniju
(iesvēti)
17.00
Vissvētākā Sakramenta adorācija
18.00
katehisma kursi
Noslēgumā
katrs saņems sertifikātu
Vada
pr. Ilmārs Tolstovs
Svētdienas skola bērniem un pieaugušajiem.
Valmieras katoļu draudzē - atsākas (no 19.septembra)
Svētdienas skola bērniem un pieaugušajiem.
Bērniem: Katru svētdienu 12.30. Sk. Ilona Rektiņa 26491907
Pieaugušajiem: Katru sestdienu 18.00 (draudzes mājā) pr. Lauris
Sprediķis 6.septembrī (speciāli Vatikāna radio)
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 7, 31-37)
ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 7, 31-37)
Jēzus, izgājis no Tiras robežām, caur Sidonu nonāca pie Galilejas ezera, pāriedams Dekapoles apvidu.
Un pie Viņa atveda kurlmēmo un lūdza, lai Viņš tam uzliek roku. Paņēmis to savrup no ļaudīm, Jēzus ielika savus pirkstus viņa ausīs un ar siekalām aizskāra viņa mēli, un, paskatījies uz debesīm, nopūtās, un sacīja viņam: “Effata!” – tas nozīmē: “Atveries!” Un tūdaļ atvērās viņa ausis un atraisījās viņa mēles saišķis, un viņš varēja pareizi runāt.
Jēzus viņiem pavēlēja nevienam par to nekā neteikt. Bet, jo vairāk Viņš liedza, jo dedzīgāk viņi par to sludināja un jo vairāk brīnījās, sacīdami: “Viņš visu labi ir darījis. Kurliem Viņš dod dzirdi un mēmiem – valodu.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Šodienas evaņģēlijā Jēzus,
pārstaigājis pagānu apvidus, nonāk Galilejas ezera apvidū. Pie Jēzus pieved
kurlmēmu cilvēku. Cilvēku, kurš nedzird un nerunā. Vai varam paši iedomāties,
ko tas nozīmē – visu dzīvi neko nedzirdēt un nerunāt. Traģiska situācija.
Visapkārt absolūts klusums un nespēja neko pateikt. Varam teikt, ka šajā
cilvēkā kurš cieš, ir sakoncentrētas visas cilvēces problēmas, visas pasaules
ilgas un slāpes pēc atbrīvošanas un pestīšanas. Ir daudz runāts par
dziedināšanu, ko veica Kristus – gan garīgu, gan fizisku. Tomēr šodien es vēlos
vērst uzmanību uz Kristus spēju ieraudzīt otra problēmu. Kristus nepaiet garām
cilvēkam, kurš cieš. Pēdējā laikā aizvien vairāk mūsu uzmanību piesaista bēgļu
problēma Eiropā, kā arī pāvests Francisks, kurš, Žēlsirdības gadu iesākot,
aicina gan Baznīcu, gan visu sabiedrību aizvien vairāk parādīt žēlsirdību.
Effata, tulkojumā no aramiešu
valodas nozīmē - atveries. Atveries uz Dievu, uz otru cilvēku, uz līdzcilvēku vajadzībām.
Jēzus mums ir kā piemērs, kam līdzināties. Šodien varam uzdot jautājumu paši
sev – cik mēs paši esam atvērti uz otra cilvēka un pārējās sabiedrības
problēmām? Šis cilvēks bija fiziski nedzirdīgs un kurlmēms, bet mēs bieži vien
esam garīgi akli, kurli un mēmi, lai sniegtu roku savam tuvākajam. Pāvests
Francisks bullā „Misericordie Vultus”, izsludinot žēlsirdības gadu uzsver: „Žēlsirdība
Svētajos Rakstos ir atslēgas vārds, lai parādītu, kā Dievs darbojas mūsu labā.
Viņš neaprobežojas tikai ar to, lai pasludinātu savu mīlestību, bet padara to
redzamu un taustāmu. Mīlestība nevar būt tikai abstrakts vārds. Tā pēc savas
dabas ir konkrēta dzīve..” (MV 9)
Ir interesanti, ka Jēzus šī
brīnuma aculieciniekiem aizliedz stāstīt par šo notikumu citiem. Kādēļ? Tādēļ,
ka patiesā Jēzus „būtība” atklāsies tikai pie krusta un augšāmceļoties. Bet
mums, kas esam piedzīvojuši Jēzus nāvi un augšāmcelšanos ir jābūt drosmīgiem,
lai ar konkrētiem darbiem, sirds atvērtību, līdzjūtību pret savu tuvāko
liecinātu par Dievu, kurš ir mīlestība un žēlsirdība. Ir tik daudz iespēju
kalpot savam tuvākajam. Latvijā tā ir iespēja kalpot caur „Caritas Latvija”
kustību, bet to varam darīt arī apmeklējot slimniekus, cietumniekus,
evaņģelizējot tos, kas vēl nepazīst Kristu. Šodien arī mēs katrs, arī es, priesteris
Ilmārs varam uzdot konkrētu jautājumu sev: „Ko es esamu darījis, lai kādam no
maniem tuvākiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņa reliģiskās pārliecības, tautības,
politiskajiem uzskatiem, vecuma, u.t.t. klātos labāk? Vai esmu padomājis, kā es
varu iesaistīties, lai cilvēkiem, kuri ir spiesti pamest savu dzimteni kara,
vai citu apstākļu dēļ klātos labāk?
Katram no mums, kurš esam palicis garīgi kurls, akls un mēms, Jēzus
saka: „Effata”, atveries! Pāvests savā dokumentā turpina: „Es karsti vēlos, lai
kristīgā tauta Jubilejas laikā pārdomātu par miesas un dvēseles žēlsirdības
darbiem. Tas būs veids, kā atmodināt mūsu sirdsapziņu, kas bieži vien snauž
nabadzības drāmas priekšā, un aizvien vairāk iedziļināties Evaņģēlija vēsts
būtībā, kur nabagi ir dievišķās žēlsirdības priviliģētie adresāti. Jēzus ar
saviem sprediķiem mums norāda uz šiem žēlsirdības darbiem, lai mēs sapratu, vai
dzīvojam vai nedzīvojam kā viņa mācekļi. No jauna pievērsīsim uzmanību miesas
žēlsirdības darbiem: pabarot izsalkušos, padzirdīt izslāpušos, apģērbt kailos,
uzņemt svešiniekus, palīdzēt slimajiem, apmeklēt cietumniekus, apbedīt mirušos.
Un neaizmirsīsim garīgos žēlsirdības darbus: dot padomu šaubīgajiem, mācīt
nezinošos, brīdināt grēciniekus, mierināt nomāktos, piedot aizvainojumus,
pacietīgi paciest tos, kuri ir garlaicīgi, lūgt Dievu par dzīvajiem un
mirušajiem.” (MV15)
Abonēt:
Ziņas (Atom)