Jautājumi priesterim - 2

Un turpina pienākt dažādi jautājumi. 

1) Vai Lurdā, Aglonā, Fatimā, Vatikānā vai jebkurā citā svētceļojumu galapunktā Dieva ir vairāk nekā vietējā draudzes baznīcā? :) Kurā brīdī svētceļojums pārtop par maģisku darbību vai "garīgo tūrismu"?

Dievs nav ierobežots un par Dievu nevaram lietot nekādas salīdzināmās pakāpes, sakot daudz vai maz. Dievs ir neierobežots pats sevī (per se). Tādēļ Dievu varam satikt jebkurā vietā. Tomēr Dievs, kurš pats paliek ne ar vienu nesaistīts, Pats ir vēlējies Sevi saistīt ar Baznīcu un svētajiem Sakramentiem. Līdz ar to Dievu mēs vispilnīgākā veidā šeit uz zemes satiekam Svētajā misē un svētajos sakramentos. Runājot par svētceļojuma vietām, Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver: 

"Bez liturģiskajiem sakramentiem un sakramentālijām katehēzei ir jāņem vērā arī ticīgo dievbijības un tautas reliģiozitātes izpausmes formas. Kristīgās tautas reliģiskās jūtas vienmēr radušas savu izpausmi dažādās dievbijības formās, kas pavada Baznīcas sakramentālo dzīvi, kā, piemēram, relikviju godināšana, svētvietu apmeklēšana, svētceļojumi, procesijas, Krusta ceļa lūgšana, reliģiskās dejas, Rožukroņa lūgšana, medaljoni utt. Šīs izpausmes formas ir kā turpinājums Baznīcas liturģiskajai dzīvei, bet tās to neaizvieto: "To praktizēšana ir jāvirza tā, lai, ņemot vērā liturģiskos laikus un saskaņā ar liturģiju, tās smeltu savu iedvesmu liturģijā un ievadītu tajā tautu, jo pēc savas būtības liturģija tālu pārsniedz tautas dievbijības un reliģiozitātes izpausmes formas." (KBK 1674-1675) Katehisms paskaidro, ka svētceļojumi un citas tautas dievbijības formas ir jāatbalsta un jāciena, tomēr mūsu garīgās dzīves pamatu veido iksvētdienas svētā Mise draudzes dievnamā.

2) Sīkums, bet varbūt tomēr nē: kādu formu pareizi lietot - "āmen" vai "amen"? Saskaņā ar latviešu literārās valodas vārdnīcu būtu jālieto "āmen", tomēr katoļu literatūrā pastāvīgi sastopos ar formu "amen". Vai ir kāds konkrēts pamatojums, kāpēc šis vārds jālieto bez garumzīmes?

Uz šo jautājumu man ir grūti atbildēt, jo neesmu valodnieks. Tomēr Baznīcai ir tiesības valodu lietot arī nedaudz atkāpjoties no valodniecības formām, ja tā neprecīzi atspoguļo teoloģisko domu. Piemēram, valodnieciski pareizāk būtu lietot lūgšanā "Mūsu Tēvs...", tomēr mēs lietojam "Tēvs mūsu", lai precīzāk norādītu uz Dieva, kā Tēva primāro lomu. 

3) Nav noslēpums, ka Baznīcas locekļi mēdz maldīties un izkropļoti uztvert savu ticību. Tas var notikt gan Baznīcas mācības nezināšanas, gan citu iemeslu dēļ. Vai tas var novest pie automātiskās ekskomunikācijas ("latae sententiae") un ar kuru brīdi var sākt uzskatīt, ka cilvēks ir sevi ekskomunicējis? Piemērs: katoļu lajs sludina, ka ir iespējamas neskaitāmas paradīzes un ka katra atsevišķā cilvēka paradīzes veidols ir atkarīgs tikai no konkrētā cilvēka apziņas...Jautājums par ekskomunikāciju vispār: kādi ir nodarījumi, par kuriem ekskomunicē? Un kā ir iespējama ekskomunikācijas atcelšana / uzņemšana atpakaļ Baznīcas komūnijā?

Lūgsim par mieru!

Jautājums priesterim

Kad uzsāku jauno konkursu, kādu laiku bija klusums. Bet te - pirmie 10 jautājumi. Tie bija tik saturīgi, ka publicēju un dodu atbildi. 

1)Kā priesteris, pats būdams neprecēts, var man palīdzēt laulības dzīves sarežģījumos un grūtībās?

Lai palīdzētu cilvēkiem ģimenes dzīvē, nemaz nav vajadzīgs pašam būt precētam, jo daudzi garīgie principi un palīdzība nāk no Svētā Gara; daudz kas ir atklāts Bībelē un Baznīcas mācībā. Protams, precētiem cilvēkiem daudz kas top skaidrs ar pieredzi, tomēr priesteris ir tas, kurš bieži tiekas ar cilvēkiem, apmeklē ģimenes, risina problēmsituācijas un uzklausa grēksūdzes. Līdz ar to viņam varbūt pat ir plašāks skatījums uz ģimenes lietām, nekā laulātajam pārim, kurš izdzīvo tikai savas vai savu radu ģimeniskās problēmas. 

2)Kāda ir kolārkrekla simboliskā nozīme?

Atradu ar "tantes" googles palīdzību samērā saturīgu rakstu un domāju, ka tas ir tulkots no kādiem ārzemju katoļu avotiem. Ne viss tur ir pieņemams, bet par kolārkreklu ir izsmeļoši pastāstīts. http://www.didziskukainis.lv/blogs-raksti/params/post/136896/kas-ir-kolarkrekls-un-kadel-garidznieki-tos-valka

3)Kā un kāpēc vislabāk veikt ziedojumus baznīcai (ja mēs to esam nolēmuši darīt vairāk vai mazāk regulāri)?

Par šo jautājumu esmu jau publicējies savā blogā: http://kalpotajs.blogspot.com/2013/07/kur-baznica-nem-naudu.html 

Varu tikai piebilst, ka ziedojumu baznīcai var veikt svētdienas Svētajā Misē, iemetot ziedojumu traukā vai arī pārskaitot uz savas draudzes kontu konkrētu summu. 

4)Kā pārvarēt mulsumu, ejot uz grēksūdzi pie pazīstama priestera?

Romas Katoliskajā Baznīcā, lai varētu doties pie dievgalda un pieņemt Svēto Komūniju, cilvēkam ir jāatrodas svētdarošās žēlastības stāvoklī, tas ir - bez smaga, nāvīga grēka. Ja tāds ir, tad dodamies pie derīgi iesvētīta katoļu priestera uz grēksūdzi. Šim priesterim nedrīkst būt liegums uzklausīt grēksūdzi. Baznīca nenosaka pie kura priestera būtu jāiet pie grēksūdzes. Šajā gadījumā mums ir pilnīga izvēles brīvība. No psiholoģiskā viedokļa ir grūti pieiet pie grēksūdzes pie pazīstama priestera, tādēļ dažās draudzēs ir vairāki garīdznieki, un tad varam izvēlēties. Tajās draudzēs, kurās ir tikai viens garīdznieks, prāvestam ir jāparūpējas, lai vairākas reizes gadā, īpaši pirms lieliem svētkiem vai draudzes atlaidu dienās ticīgajiem būtu iespējams pieiet pie grēksūdzes arī pie cita priestera. 

Jauns www.katolis.lv mājaslapas dizains

Sirsnīgi sveicam RKBL Informācijas Centru ar jauno www.katolis.lv mājaslapas versiju. Aicinu visus palīdzēt ar padomiem un priekšlikumiem šīs mājaslapas veidošanā. Rakstīt info@catholic.lv

Steidzamas lūgšanu vajadzības

lūdzu Jūsu aizlūgumu par smagi slimo 33-gadīgo Raimondu, kuram ir atklāta onkoloģiska saslimšana. Lai caur viņa garīgo atjaunotni tiek dziedinātas miesas kaites, ja tas ir saskaņā ar Dieva nodomu.

Lūgsimies par Justīni, kura šodien bezsamaņā ir aizvesta uz Bērnu slimnīcu. 

Lūdzam par jaundzimušo Veroniku, kurai cukura trūkuma dēļ ir sākusies smadzeņu tūska. 

8.septembrī sv. Mise pateicībā par katolis.lv jauno veidolu

Pirmdien, 8.septembrī, Vissvētākās Jaunavas Marijas Dzimšanas dienā svētā Mise plkst. 14.30 Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu klosterī, Rīgā, Klostera ielā 17/19. Tiekamies pie sv. Jēkaba katedrāles 14.20. sv. Mise tiek svinēta par RKBL Informācijas Centra un "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" kolektīvu un pateicībā par mājaslapas www.katolis.lv jauno veidolu.

Sprediķis 7.septembrī, parastā liturģiskā laika 23.svētdienā (speciāli Vatikāna radio)

15 Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. 
16 Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. 
17 Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. 
18 Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs. 
19 Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. 
20 Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū."  (Mateja 18, 15-20)

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Dārgie „Vatikāna radio” klausītāji. Vispirms vēlos sveikt visus skolēnus, studentus, pasniedzējus un pedagogus jaunā mācību gada sākumā, un novēlēt Dieva palīdzību un lūgt Jaunavas Marijas – Gudrības Mātes palīdzību šajā jaunajā studiju periodā.

Šodienas evaņģēlija fragmentā Jēzus saviem mācekļiem piedāvā sava veida recepti, kā risināt savstarpējās konflikta un strīdu situācijas. Dažreiz cilvēki ārpus Baznīcas domā, ka ticīgi cilvēki draudzēs visu laiku atrodas savstarpējā mīlestībā. Jā, tā tam vajadzētu būt, tas ir ideāls uz ko mēs tiecamies, tomēr realitātē ir tā, kā ir. Tas, ka Dievs mūs draudzēs sapulcina tik dažādus norāda, ka Dievs mūs mīl katru atsevišķi un individuāli. Dievs nevēlas mūs lauzt vai ar spēku pārmācīt. Mūsu pārveides process noris lēnām un pakāpeniski. Un arī savstarpējās attiecības un strīdi ietilpst šajā pārveides procesā. Arī strīdu procesā ir svarīgi ievērot kristīgos pamatprincipus. Vispirms ir svarīgi izlīgt, izrunāties ar to, ar kuru esam sastrīdējušies. Jēzus arī saka: „Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. (Mt 5,23-24)” Tālāk Jēzus norāda, ko darīt situācijās, kad savstarpējā saruna nepalīdz un otrs cilvēks paliek pie sava. Tad šie konflikti ir jārisina Kopienas – Baznīcas ietvaros. Un to ir svarīgi apzināties – draudze, diacēze, Baznīca ir mana, mūsu kopiena, kurā mēs pastāvam mīlestības pilnās attiecībās. Pat, ja ņemot vērā to, ka esam iedzintā grēka skarti, mūsu starpā notiek konflikti, tas nenozīmē, ka mīlestība mūsu starpā nebūtu. Mīlestība nenozīmē tikai jūtas, vai patīkamas emocijas. Mīlestība pieprasa arī runāt un pastāvēt par patiesību. Un patiesība dažreiz pieprasa būt arī skarbiem un aizrādīt. Kādā no saviem vēstījumiem 2011 gadā emeritētais pāvests Benedikts XVI runāja par brālīgo aizrādījumu. Lūk ko viņš teica: „Vispirms vajag parunāties ar diviem vai trīs cilvēkiem, kuri palīdzēs viņam labāk saprast, ko ir izdarījis. Un, ja arī tiem viņš neklausītu, tad obligāti ir jāinformē kopiena. Bet, ja viņš negribētu paklausīt pat tai, tad lai apzinās, ka pats ar saviem vārdiem un rīcību ir sarāvis attiecības ar Baznīcu. Tas liecina par mūsu līdzatbildību kristīgās dzīves ceļā. Ikviens no mums, apzinoties savu vājumu, ir aicināts pieņemt brālīgu aizrādījumu un palīdzēt citiem šajā konkrētajā kalpojumā.”

Kas mums traucē izlīgt, izrunāties? Tās ir mūsu ambīcijas, kuru pamatā ir dziļi apslēpta lepnība.
Ambiciozitātes un varaskāres problēma ļoti skaudri izpaužas gan sabiedrībā, gan arī Baznīcā, visi taču esam arī šīs sabiedrības locekļi. Apustulis Pāvils 1. vēstules korintiešiem 12. nodaļā raksta: „Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa.” Dievs mūs katru caur Kristības sakramentu ir aicinājis savā Baznīcā un katrs no mums tajā ir aicināts veikt kādu kalpojumu. Daži ir galva, piemēram, pāvests, bīskapi, priesteri, u.c., citi savukārt ir mazi, mazi šī lielā un skaistā ķermeņa – Baznīcas – locekļi. Neskatoties uz to, katram no mums ir sava vērtība.

Mums bieži vien ir tendence Baznīcu uzlūkot kā vēl vienu sabiedrisku, politisku vai biznesa organizāciju, kurā iespējams izpaust savas nesakārtotās un nedziedinātās ambīcijas. Par to var pārliecināties situācijās, kad kāds tiek atlaists no darba vai amata Baznīcā, bet, nespēdams to pieņemt, rada smagas problēmas. Diemžēl gadās redzēt arī to, kā „dievbijīgi” katoļi pēkšņi pārvēršas atklātos Baznīcas ienaidniekos, kas citastarp iesūdz Baznīcu un tās vadītājus tiesā. Protams, mums katram ir savas tiesības aizstāvēt sevi un savu cieņu. Tas ir likumīgi. Bet vienlaikus ir ļoti jāuzmanās, jo tieši šī ir joma, kurā ļaunais gars spēcīgi darbojas. Apustulis Pāvils saka: „Bet brālis iet tiesāties ar brāli, un tad vēl pie neticīgajiem.” (1 Kor 6) Tādēļ šajā svētdienā dziļāk ielūkosimies savā sirdsapziņā un padomāsim – kādas ir manas attiecības ar citiem draudzes, kopienas locekļiem? Varbūt manī dziļi mājo apslēptas ambīcijas, kur dēļ es esmu sanaidojies ar gandrīz visiem? Kas mani kavē ar viņiem izlīgt? Varbūt ir pienācis laiks sanākt kopā un palūgties kopā, lai Dievs uzrāda, kur ir problēmas sakne un lai Kungs ir tas, kurš mūs apvieno.