Svētais Jānis Pāvils II par diecēžu sinodēm!
No: Jānis Pāvils II. Pārkāpjot cerības slieksni. Rīgas Metropolijas kūrija. 1997.
Rīgas arhibīskapa-metropolīta vēstījums Labā Gana Lieldienu svētdienai
„Es esmu labais Gans; es pazīstu savas avis, un manējās pazīst mani,” tie ir pirmsevaņģēlija dziedājuma vārdi.
Mūsu aicinājums ir līdzdarboties ar Dieva žēlastību, lai ieietu šajā pazīšanā. Ticība māca, ka katra cilvēka dzīvība, sākot ar ieņemšanas brīdi, ir dāvana no Radītāja, apveltīta ar bezgalīgu vērtību Viņa acīs. Visi cilvēki ir radīti pēc Dieva attēla un līdzības, ikvienam ir dots aicinājums un mērķis, kas noslēgumā piepildās aiz šīs zemes dzīves kopībā ar Trīsvienīgo Dievu. Kaut kādā noslēpumainā veidā esam savienoti ar visiem cilvēkiem, mūsu darbības un izvēles sekas skar ne tikai mūs, bet arī citus; dzīves beigās mūs izvērtēs pirmām kārtām pēc mūsu attieksmes pret trūcīgākajiem brāļiem un māsām.
Tieši ģimenē būtu jāapgūst šīs patiesības, bet mūsdienu sabiedrība ir tik ļoti pārņemta ar ikdienas dzīves rūpēm, ka dzīve parasti netiek skatīta garīgā perspektīvā, tas traucē atklāt patiesību par savu aicinājumu. Kā gan bez lūgšanas gara un pārdomām varam izšķirt Dieva gribu attiecībā uz mums, pievērsties Viņam paklausībā un mīlestībā, šādi piedzīvojot laimi un mieru, kuriem Viņš mūs ir radījis? Kā gan bez lūgšanas spējam būt par avīm, kuras klausa labā Gana – Jēzus Kristus balsij (sal. Jņ 10, 27)?
Tāpēc ir svarīgi nemitīgi lūgties (sal. 1 Tes 5, 17), sevišķi ģimenēs, pazemīgi pateicoties par visu, ko Dievs savā labestībā ir veicis mūsu labā. Ik dienas lūgties, lai Viņš palīdz palikt uzticīgam tam aicinājumam, kuru mums devis Kristū. Nav jābaidās nest Viņa priekšā visas savas ieceres, rūpes un vajadzības. Vecāki, lūdzaties par saviem bērniem, lai tie pieaugtu jaunajā dzīvē, kuru saņēma kristībā! Bērni, lūdzaties par vecākiem, jo arī jūs varat sekmēt viņu svētumu! Lūdzaties vienotībā ar Kristus Miesu visā pasaulē par visas cilvēces vajadzībām: par slimiem un apspiestiem, par tautu vadītājiem, taisnības un miera, veselīgas vides veicinātājiem, lūdzaties par visiem, kuri kaut kā pagodina Dievu, pazemīgi kalpojot tuvāko vajadzībām. Visu darbu veltiet Dievam kā patīkamu upuri, tādējādi sagatavojot Viņa valstības atnākšanu.
Jo sevišķi šajā Labā Gana svētdienā aicinu jūs lūgties par aicinājumiem uz priesterību un konsekrēto, Dievam veltītu dzīvi. Mēs esam “dzīvie akmeņi” (sal. 1 Pēt 2, 5) garīgā celtnē, kas spožumā pārsniedz visu, ko vien māksla vai izdoma var izplānot. Svētais Gars aicina uz sadarbību vārdos un darbos atbilstoši kristīgam aicinājumam, atbilstoši mūsu vietai Baznīcā, kas, kā atgādina pāvests Francisks vēstījumā šai dienai, ir aicinājumu māte.
Katram ticīgajam, draudzei, vietējai Baznīcai būtu sev jāuzdod jautājums: kā Latvijā iedzīvināt Evaņģēlija dziedinošo un atjaunojošo spēku? Kādos veidos Kristus vēlas būt klātesošs indivīdu un sabiedrības dzīvē? Ko vēl var darīt, lai sirdsapziņas darītu Jēzus – Labā Gana balsi uztverošas, lai Evaņģēlijs izgaismotu cilvēciskās un sociālās problēmas? Kā Gara dāvanām skaidrāk izpausties Baznīcā citu labā? Kā mums būt prieka un Svētā Gara pilniem līdzīgi mācekļiem pirmajā lasījumā dzirdētajā aprakstā?
Lai Dievs Tēvs vienmēr “apgaismo mūsu gara acis, ka mēs redzētu, kādu cerību vieš viņa aicinājums” (sal. Ef 1, 18-19). Tik daudziem vēl jākļūst Dieva žēlastības “apgaismotiem”, lai atzītu visu, kas neatbilst Dieva bērnu cieņai. Kad zaudējumu cieta materiālistiskās ideoloģijas, kas centās atņemt cilvēkam jēgpilnu dzīvi un cieņu, tad to vietu ieņēma praktiskais materiālisms, jauna veida elkdievība, kas arī apdraud cilvēka garīgo dzīvi. Cik ļoti kristiešiem vajag būt Kristus “apgaismotiem”, lai noraidītu jauno patēriņa kultūru, kas ir nesavienojama ar īstu cilvēka brīvību un cieņu, izceļ baudu kā pašmērķi bez atsauces uz morālo likumu un galu galā noliedz arī mūsu solidaritāti ar trūkumcietējiem.
Jēzus mīlestības pilnais skatiens aptver visus. Viņš kā Jērs mūs gana un aizved pie dzīvības ūdeņu avotiem – atgādina otrais lasījums. Vienīgi nesavtīga mīlestība un žēlsirdība izskaidro Jēzus vārdus un darbus, sevišķi Viņa nāvi uz krusta. Dievs tik ļoti mūs mīl, ka atdeva par mums savu vienīgo Dēlu, lai mums būtu dzīves pārpilnība, mūžīgā dzīve. Ticēt Jēzum nozīmē ne tikai runāt, interesēties par Viņu. Ticība prasa dāsnu atbildi, ar visu dzīvi brīvi veltoties Kristum un Viņa vēstij. Lūgsimies, lai šādu atbildi sniegtu arī mūsdienu jaunieši, izsakot gatavību kalpot kā ordinēti priesteri, lai sludinātu Evaņģēliju un izplatītu Dieva valstību.
Šo vēsti raksturo prieks, kas izriet no ticības un atdeves, uzupurēšanās. Prieks pārņem katru sirdi, kas dzīvo, uzticīgi vienota ar Jēzu. Taču mīlestība prasa upuri. Arī mūsdienu situācijā nav viegli palikt uzticīgam Kristum. Mīlestību mūsdienās diezgan daudzi neizprot, reducē tikai uz jūtu līmeni, pielīdzina egoistiskām vēlmēm. Bet īsta mīlestība ir vienmēr saistīta ar patiesību, tā izpaužas dāsnā kalpošanā citiem. Īsta mīlestība izvirza mums prasības, liek izpildīt baušļus. Tāpēc Jēzus teica: “Ja jūs mani mīlēsiet, jūs pildīsiet manus baušļus.” (sal. Jņ 14, 23)
Pēterim nācās paust savu mīlestību uz Kristu kalpošanā citiem Baznīcā. Jēzus uzrunā mūs šodien, gaida mūsu mīlestību. Lai nekad nenovēršamies no Kristus! Ja ticam Kristum, pieņemam Viņa vārdus un arī upurus, kādus Viņš pieprasa, tad būsim pildīti ar prieku – tādu prieku, kādu pasaule nevar dot.
“Pļaujas lauks ir liels,” saka Jēzus (Mt 9, 37). Tas nozīmē, ka cilvēki savās sirdīs ilgojas pēc Dieva, ilgojas pēc vadības, kas norādītu ceļu, ilgojas pēc vēsts, kas ir vairāk kā tikai vārdi, cerot, gaidot pēc mīlestības, kas pieņemtu un uzturētu cilvēkus visā mūžībā. “Strādnieku ir maz!” (Mt 9, 37)
“Lūdziet pļaujas Kungu sūtīt strādniekus.” (Mt 9, 38) Tas nozīmē, ka pļauja ir gatava, bet Dievs vēlas palīgus, kas to savāktu. Dievam vajag tos, kas teiktu: Jā, esmu gatavs palīdzēt, lai kalpotu cilvēku labā ar Vārda sludināšanu, svēto sakramentu dalīšanu un ticīgo vadīšanu garīgumā un svētumā.
Mēs, cilvēki, nevaram vienkārši “piešķirt” aicinājumus: tiem jānāk no Dieva. Priesterība nav kā citas profesijas. Mēs nevaram vienkārši piesaistīt cilvēkus ar publisko attiecību stratēģijām. No Dieva sirds nākušam aicinājumam vienmēr jāatrod atbilde cilvēka sirdī. Bet tam ir vajadzīga mūsu sadarbība, vispirms ar lūgšanu gan individuāli, gan mūsu draudzēs.
Aicinu lūgties, lai Dievs izraisa entuziasmu un prieku par Evaņģēliju jauniešu sirdīs, lai tie izprastu, ka nav lielāka dārguma par to, kas, savulaik atklāts, ir jānodod tālāk. Lūgšanas vārdiem jāpārvēršas darbos, lai lūdzošā sirdī atraisās prieks Dievā un Evaņģēlijā, iekvēlinot arī citu sirdīs gatavību teikt “jā”!
Lūdzoties pildīti ar Dieva gaismu, lai pievēršamies citiem un iekļaujam viņus mūsu lūgšanā, Dieva klātienē. Dievs vienmēr darbojas. Kopā ar Viņu lūgšanā mēs varam uzrunāt citus. Atbilstoši savam nolūkam Dievs tad attīstīs viņu “jā”, viņu gatavību atbildēt.
Pēterim trīskārt apliecinot: “Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu” (Jņ 21, 17), Jēzus viņam uzticēja ganīt savas avis. Latvijai ir vajadzīgi cēli, pašaizliedzīgi un Mīlestības gara likuma vadīti Dieva kalpi, kas varētu ganīt Kunga avis “zāļainās ganībās”, mudinot tās sekot Baznīcas sludinātajiem dzīvības vārdiem un tās svētdarot caur līdzdalību Dieva noslēpumu svinēšanā. Tāpēc lūgsim pļaujas Kungu, lai Viņš, ieguldot mūžības klētī sirdīs nobriedinātos zelta graudus, pulcētu krietnus priesterus, kas šos graudus atkal sētu garīgi atjaunotai un plaukstošai Latvijai!
+Zbigņevs Stankevičs,
Rīgas arhibīskaps-metropolīts
2016. gada 17. aprīlī (no www.katolis.lv)
Mūsu aicinājums ir līdzdarboties ar Dieva žēlastību, lai ieietu šajā pazīšanā. Ticība māca, ka katra cilvēka dzīvība, sākot ar ieņemšanas brīdi, ir dāvana no Radītāja, apveltīta ar bezgalīgu vērtību Viņa acīs. Visi cilvēki ir radīti pēc Dieva attēla un līdzības, ikvienam ir dots aicinājums un mērķis, kas noslēgumā piepildās aiz šīs zemes dzīves kopībā ar Trīsvienīgo Dievu. Kaut kādā noslēpumainā veidā esam savienoti ar visiem cilvēkiem, mūsu darbības un izvēles sekas skar ne tikai mūs, bet arī citus; dzīves beigās mūs izvērtēs pirmām kārtām pēc mūsu attieksmes pret trūcīgākajiem brāļiem un māsām.
Tieši ģimenē būtu jāapgūst šīs patiesības, bet mūsdienu sabiedrība ir tik ļoti pārņemta ar ikdienas dzīves rūpēm, ka dzīve parasti netiek skatīta garīgā perspektīvā, tas traucē atklāt patiesību par savu aicinājumu. Kā gan bez lūgšanas gara un pārdomām varam izšķirt Dieva gribu attiecībā uz mums, pievērsties Viņam paklausībā un mīlestībā, šādi piedzīvojot laimi un mieru, kuriem Viņš mūs ir radījis? Kā gan bez lūgšanas spējam būt par avīm, kuras klausa labā Gana – Jēzus Kristus balsij (sal. Jņ 10, 27)?
Tāpēc ir svarīgi nemitīgi lūgties (sal. 1 Tes 5, 17), sevišķi ģimenēs, pazemīgi pateicoties par visu, ko Dievs savā labestībā ir veicis mūsu labā. Ik dienas lūgties, lai Viņš palīdz palikt uzticīgam tam aicinājumam, kuru mums devis Kristū. Nav jābaidās nest Viņa priekšā visas savas ieceres, rūpes un vajadzības. Vecāki, lūdzaties par saviem bērniem, lai tie pieaugtu jaunajā dzīvē, kuru saņēma kristībā! Bērni, lūdzaties par vecākiem, jo arī jūs varat sekmēt viņu svētumu! Lūdzaties vienotībā ar Kristus Miesu visā pasaulē par visas cilvēces vajadzībām: par slimiem un apspiestiem, par tautu vadītājiem, taisnības un miera, veselīgas vides veicinātājiem, lūdzaties par visiem, kuri kaut kā pagodina Dievu, pazemīgi kalpojot tuvāko vajadzībām. Visu darbu veltiet Dievam kā patīkamu upuri, tādējādi sagatavojot Viņa valstības atnākšanu.
Jo sevišķi šajā Labā Gana svētdienā aicinu jūs lūgties par aicinājumiem uz priesterību un konsekrēto, Dievam veltītu dzīvi. Mēs esam “dzīvie akmeņi” (sal. 1 Pēt 2, 5) garīgā celtnē, kas spožumā pārsniedz visu, ko vien māksla vai izdoma var izplānot. Svētais Gars aicina uz sadarbību vārdos un darbos atbilstoši kristīgam aicinājumam, atbilstoši mūsu vietai Baznīcā, kas, kā atgādina pāvests Francisks vēstījumā šai dienai, ir aicinājumu māte.
Katram ticīgajam, draudzei, vietējai Baznīcai būtu sev jāuzdod jautājums: kā Latvijā iedzīvināt Evaņģēlija dziedinošo un atjaunojošo spēku? Kādos veidos Kristus vēlas būt klātesošs indivīdu un sabiedrības dzīvē? Ko vēl var darīt, lai sirdsapziņas darītu Jēzus – Labā Gana balsi uztverošas, lai Evaņģēlijs izgaismotu cilvēciskās un sociālās problēmas? Kā Gara dāvanām skaidrāk izpausties Baznīcā citu labā? Kā mums būt prieka un Svētā Gara pilniem līdzīgi mācekļiem pirmajā lasījumā dzirdētajā aprakstā?
Lai Dievs Tēvs vienmēr “apgaismo mūsu gara acis, ka mēs redzētu, kādu cerību vieš viņa aicinājums” (sal. Ef 1, 18-19). Tik daudziem vēl jākļūst Dieva žēlastības “apgaismotiem”, lai atzītu visu, kas neatbilst Dieva bērnu cieņai. Kad zaudējumu cieta materiālistiskās ideoloģijas, kas centās atņemt cilvēkam jēgpilnu dzīvi un cieņu, tad to vietu ieņēma praktiskais materiālisms, jauna veida elkdievība, kas arī apdraud cilvēka garīgo dzīvi. Cik ļoti kristiešiem vajag būt Kristus “apgaismotiem”, lai noraidītu jauno patēriņa kultūru, kas ir nesavienojama ar īstu cilvēka brīvību un cieņu, izceļ baudu kā pašmērķi bez atsauces uz morālo likumu un galu galā noliedz arī mūsu solidaritāti ar trūkumcietējiem.
Jēzus mīlestības pilnais skatiens aptver visus. Viņš kā Jērs mūs gana un aizved pie dzīvības ūdeņu avotiem – atgādina otrais lasījums. Vienīgi nesavtīga mīlestība un žēlsirdība izskaidro Jēzus vārdus un darbus, sevišķi Viņa nāvi uz krusta. Dievs tik ļoti mūs mīl, ka atdeva par mums savu vienīgo Dēlu, lai mums būtu dzīves pārpilnība, mūžīgā dzīve. Ticēt Jēzum nozīmē ne tikai runāt, interesēties par Viņu. Ticība prasa dāsnu atbildi, ar visu dzīvi brīvi veltoties Kristum un Viņa vēstij. Lūgsimies, lai šādu atbildi sniegtu arī mūsdienu jaunieši, izsakot gatavību kalpot kā ordinēti priesteri, lai sludinātu Evaņģēliju un izplatītu Dieva valstību.
Šo vēsti raksturo prieks, kas izriet no ticības un atdeves, uzupurēšanās. Prieks pārņem katru sirdi, kas dzīvo, uzticīgi vienota ar Jēzu. Taču mīlestība prasa upuri. Arī mūsdienu situācijā nav viegli palikt uzticīgam Kristum. Mīlestību mūsdienās diezgan daudzi neizprot, reducē tikai uz jūtu līmeni, pielīdzina egoistiskām vēlmēm. Bet īsta mīlestība ir vienmēr saistīta ar patiesību, tā izpaužas dāsnā kalpošanā citiem. Īsta mīlestība izvirza mums prasības, liek izpildīt baušļus. Tāpēc Jēzus teica: “Ja jūs mani mīlēsiet, jūs pildīsiet manus baušļus.” (sal. Jņ 14, 23)
Pēterim nācās paust savu mīlestību uz Kristu kalpošanā citiem Baznīcā. Jēzus uzrunā mūs šodien, gaida mūsu mīlestību. Lai nekad nenovēršamies no Kristus! Ja ticam Kristum, pieņemam Viņa vārdus un arī upurus, kādus Viņš pieprasa, tad būsim pildīti ar prieku – tādu prieku, kādu pasaule nevar dot.
“Pļaujas lauks ir liels,” saka Jēzus (Mt 9, 37). Tas nozīmē, ka cilvēki savās sirdīs ilgojas pēc Dieva, ilgojas pēc vadības, kas norādītu ceļu, ilgojas pēc vēsts, kas ir vairāk kā tikai vārdi, cerot, gaidot pēc mīlestības, kas pieņemtu un uzturētu cilvēkus visā mūžībā. “Strādnieku ir maz!” (Mt 9, 37)
“Lūdziet pļaujas Kungu sūtīt strādniekus.” (Mt 9, 38) Tas nozīmē, ka pļauja ir gatava, bet Dievs vēlas palīgus, kas to savāktu. Dievam vajag tos, kas teiktu: Jā, esmu gatavs palīdzēt, lai kalpotu cilvēku labā ar Vārda sludināšanu, svēto sakramentu dalīšanu un ticīgo vadīšanu garīgumā un svētumā.
Mēs, cilvēki, nevaram vienkārši “piešķirt” aicinājumus: tiem jānāk no Dieva. Priesterība nav kā citas profesijas. Mēs nevaram vienkārši piesaistīt cilvēkus ar publisko attiecību stratēģijām. No Dieva sirds nākušam aicinājumam vienmēr jāatrod atbilde cilvēka sirdī. Bet tam ir vajadzīga mūsu sadarbība, vispirms ar lūgšanu gan individuāli, gan mūsu draudzēs.
Aicinu lūgties, lai Dievs izraisa entuziasmu un prieku par Evaņģēliju jauniešu sirdīs, lai tie izprastu, ka nav lielāka dārguma par to, kas, savulaik atklāts, ir jānodod tālāk. Lūgšanas vārdiem jāpārvēršas darbos, lai lūdzošā sirdī atraisās prieks Dievā un Evaņģēlijā, iekvēlinot arī citu sirdīs gatavību teikt “jā”!
Lūdzoties pildīti ar Dieva gaismu, lai pievēršamies citiem un iekļaujam viņus mūsu lūgšanā, Dieva klātienē. Dievs vienmēr darbojas. Kopā ar Viņu lūgšanā mēs varam uzrunāt citus. Atbilstoši savam nolūkam Dievs tad attīstīs viņu “jā”, viņu gatavību atbildēt.
Pēterim trīskārt apliecinot: “Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu” (Jņ 21, 17), Jēzus viņam uzticēja ganīt savas avis. Latvijai ir vajadzīgi cēli, pašaizliedzīgi un Mīlestības gara likuma vadīti Dieva kalpi, kas varētu ganīt Kunga avis “zāļainās ganībās”, mudinot tās sekot Baznīcas sludinātajiem dzīvības vārdiem un tās svētdarot caur līdzdalību Dieva noslēpumu svinēšanā. Tāpēc lūgsim pļaujas Kungu, lai Viņš, ieguldot mūžības klētī sirdīs nobriedinātos zelta graudus, pulcētu krietnus priesterus, kas šos graudus atkal sētu garīgi atjaunotai un plaukstošai Latvijai!
+Zbigņevs Stankevičs,
Rīgas arhibīskaps-metropolīts
2016. gada 17. aprīlī (no www.katolis.lv)
7 maldīgi priekštati par katoļiem!
Nereti katoļiem pārmet daudzas lietas, kuras īstenībā viņi nemaz nedara un kam netic. Aplūkosim tās:
1. Katoļi netic, ka Romas pāvests ir bez grēka. Katoliskā Baznīca māca, ka Romas bīskaps, pāvests nevar maldīties ticības un morāles jautājumos, tikai tad, ja pasludina kādu dogmatisku patiesību "ex Catedra", kopībā ar visas Baznīcas ticību. Visos citos jautājumos viņš var kļūdīties.
2. Katoļi nepielūdz Jaunavu Mariju un svētos. Katoļi godina Jaunavu Mariju un svētos un lūdz viņu aizblidniecību. Katoļi pielūdz tikai Dievu. Godināt - tas nozīmē cienīt, izrādīt cieņu un godu, ņemt piemēru, bet ne pielūgt.
3. Katoļi netic, ka viņi tiks glābti, vaicot kādus labus darbus. Katoliskā Baznīca māca, ka glābšana, pestīšana - tā ir nepelnīts Dieva žēlastības darbs, ko cilvēkam ticībā ir jāpieņem, tomēr ticībai vajag parādīties ticībā un mīlestībā viektajos darbos, jo ticība bez darbiem ir nedzīva (sk. Jēkaba vēstuli)
4. Katoļi netic, ka visi, kas sevi sauc par kristiešiem tiks vienādi izglābti. Katoliskā Baznīca māca, ka Kristus Baznīca savā pilnībā atrodas, pastāv (subsistit in) Katoliskajā Baznīcā un tieši Katoliskajā Baznīcā ir visi, cilvēka pestīšanai nepieciešamie līdzekļi. Citās Baznīcās vai kristīgās kopienās, kas nav Katoliskās Baznīcas sastāvā, Kristus Baznīca eksistē, jeb pastāv nepilnīgā, daļējā veidā. Tas, kā citu konfesiju kristieši var tikt glābti, atrodas Dieva apredzības ziņā.
5. Katoļi netic, ka visās reliģijās var atrast pestīšanu. Balstoties uz Svētajiem Rakstiem, varam teikt, ka tie, kas dzīvo pēc savas sirdsapziņas var tikt glābti Dievam vien zināmā veidā (sal. Rom 2,13-16). Tomēr pašas nekristīgās reliģijas vēl nedod iespēju cilvēkam tikt pestītam.
6. Katoļi netic, ka vienkārši aizejot uz grēksūdzi, var saņemt grēku piedošanu. Katoliskā Baznīca māca, ka lai saņemtu grēku piedošanu grēksūdzes sakramentā ir jāizmeklē sirdsapziņa, sirsnīgi jānožēlo grēki un pa īstam ir jāvēlas mainīt savu dzīvi. Garīdzniekam ir jāizstāsta visi savi grēki, neko neslēpjot, un izpildot pēc tam noteikto gandarījumu.
7. Katoļi netic, ka grēku piedošanu var nopirkt. Katoļu Baznīcā eksistē indulgences, jeb atlaidas. Tomēr atlaidas ir nevis grēku izpirkšana, bet gan grēka seku, jeb ietekmes ko atstājis grēks, dziedināšana. Lai saņemtu atlaidas, ir jāiet pie sakramentālās grēksūdzes un jāpieņem svētā Komūnijas un jālūdzas pāvesta nodomā, kā arī jāveic ar atlaidu saņemšanu saistītās darbības.
Pēc: catholicnews.org.ua un www.katolik.ru materiāliem
1. Katoļi netic, ka Romas pāvests ir bez grēka. Katoliskā Baznīca māca, ka Romas bīskaps, pāvests nevar maldīties ticības un morāles jautājumos, tikai tad, ja pasludina kādu dogmatisku patiesību "ex Catedra", kopībā ar visas Baznīcas ticību. Visos citos jautājumos viņš var kļūdīties.
2. Katoļi nepielūdz Jaunavu Mariju un svētos. Katoļi godina Jaunavu Mariju un svētos un lūdz viņu aizblidniecību. Katoļi pielūdz tikai Dievu. Godināt - tas nozīmē cienīt, izrādīt cieņu un godu, ņemt piemēru, bet ne pielūgt.
3. Katoļi netic, ka viņi tiks glābti, vaicot kādus labus darbus. Katoliskā Baznīca māca, ka glābšana, pestīšana - tā ir nepelnīts Dieva žēlastības darbs, ko cilvēkam ticībā ir jāpieņem, tomēr ticībai vajag parādīties ticībā un mīlestībā viektajos darbos, jo ticība bez darbiem ir nedzīva (sk. Jēkaba vēstuli)
4. Katoļi netic, ka visi, kas sevi sauc par kristiešiem tiks vienādi izglābti. Katoliskā Baznīca māca, ka Kristus Baznīca savā pilnībā atrodas, pastāv (subsistit in) Katoliskajā Baznīcā un tieši Katoliskajā Baznīcā ir visi, cilvēka pestīšanai nepieciešamie līdzekļi. Citās Baznīcās vai kristīgās kopienās, kas nav Katoliskās Baznīcas sastāvā, Kristus Baznīca eksistē, jeb pastāv nepilnīgā, daļējā veidā. Tas, kā citu konfesiju kristieši var tikt glābti, atrodas Dieva apredzības ziņā.
5. Katoļi netic, ka visās reliģijās var atrast pestīšanu. Balstoties uz Svētajiem Rakstiem, varam teikt, ka tie, kas dzīvo pēc savas sirdsapziņas var tikt glābti Dievam vien zināmā veidā (sal. Rom 2,13-16). Tomēr pašas nekristīgās reliģijas vēl nedod iespēju cilvēkam tikt pestītam.
6. Katoļi netic, ka vienkārši aizejot uz grēksūdzi, var saņemt grēku piedošanu. Katoliskā Baznīca māca, ka lai saņemtu grēku piedošanu grēksūdzes sakramentā ir jāizmeklē sirdsapziņa, sirsnīgi jānožēlo grēki un pa īstam ir jāvēlas mainīt savu dzīvi. Garīdzniekam ir jāizstāsta visi savi grēki, neko neslēpjot, un izpildot pēc tam noteikto gandarījumu.
7. Katoļi netic, ka grēku piedošanu var nopirkt. Katoļu Baznīcā eksistē indulgences, jeb atlaidas. Tomēr atlaidas ir nevis grēku izpirkšana, bet gan grēka seku, jeb ietekmes ko atstājis grēks, dziedināšana. Lai saņemtu atlaidas, ir jāiet pie sakramentālās grēksūdzes un jāpieņem svētā Komūnijas un jālūdzas pāvesta nodomā, kā arī jāveic ar atlaidu saņemšanu saistītās darbības.
Pēc: catholicnews.org.ua un www.katolik.ru materiāliem
Dieva žēlsirdības svētdiena (no "Vatikāna radio)
Kristus ir Augšāmcēlies! Šodien Baznīca svin Kunga Žēlsirdības svētdienu, kuru svētais pāvests Jānis Pāvils II iedibināja pavisam nesen, atsaucoties uz svētās Faustīnes Kovaļskas lūgumiem un norādēm viņas atstātajā garīgajā dienasgrāmatā. Šogad šī svētdiena ir īpaša ar to, ka atrodamies pāvesta Franciska izsludinātajā Kunga Žēlsirdības ārkārtējā jubilejas gadā. Šīsdienas pārdomām izmantošu gan svētās Faustīnes Dienasgrāmatu, gan arī pāvesta Franciska dokumentu „Misericordiae Vultus”, veltītu šim jubilejas gadam.
„Pirmo reizi par šo svētku iedibināšanu Kungs Jēzus runāja 1931. gadā Plockā, kad izteica savu vēlēšanos par svētgleznas veidošanu. Viņš teica māsai Faustīnai: (…) Es vēlos, lai būtu Žēlsirdības svētki, lai attēls, kuru tu uzgleznosi ar otu, tiktu svinīgi iesvētīts pirmajā svētdienā pēc Lieldienām. Šai svētdienai jākļūst par Žēlsirdības svētkiem.
Šo svētku lielums saistās ar Jēzus Kristus dotajiem brīnumainajiem apsolījumiem. Kurš šajā dienā tuvosies Dzīvības avotam, - teica Jēzus Kristus, - tas iegūs pilnīgu grēku piedošanu un izglābšanu no soda (Dienasgr. 300). Šajā dienā ir atvērti manas žēlsirdības dziļumi, Es izleju veselu jūru žēlastību uz dvēseli, kura tuvojas manas žēlsirdības avotam; (…) lai neviena dvēsele nebīstas tuvoties Man, pat ja viņas grēki ir kā purpurs (Dienasgr.699).
Lai iegūtu šīs lielās žēlastības, jāizpilda Dieva žēlsirdības pielūgsmes noteikumi (paļāvība uz Dieva labestību un darbīga mīlestība uz tuvāko), jābūt Dieva žēlastības stāvoklī (pēc grēksūdzes) un cienīgi jāpieņem Svētā Komūnija. Neviena dvēsele neiegūs taisnošanu, kamēr pilnīgā paļāvībā nevērsīsies pie manas žēlsirdības, paskaidroja Jēzus Kristus, un šim nolūkam pirmajai svētdienai pēc Lieldienām jākļūst par Žēlsirdības svētkiem, un garīdzniekiem šajā dienā jāstāsta par manu lielo un neizmērojamo žēlsirdību (Dienasgr. 570)”
„Pirmo reizi par šo svētku iedibināšanu Kungs Jēzus runāja 1931. gadā Plockā, kad izteica savu vēlēšanos par svētgleznas veidošanu. Viņš teica māsai Faustīnai: (…) Es vēlos, lai būtu Žēlsirdības svētki, lai attēls, kuru tu uzgleznosi ar otu, tiktu svinīgi iesvētīts pirmajā svētdienā pēc Lieldienām. Šai svētdienai jākļūst par Žēlsirdības svētkiem.
Šo svētku lielums saistās ar Jēzus Kristus dotajiem brīnumainajiem apsolījumiem. Kurš šajā dienā tuvosies Dzīvības avotam, - teica Jēzus Kristus, - tas iegūs pilnīgu grēku piedošanu un izglābšanu no soda (Dienasgr. 300). Šajā dienā ir atvērti manas žēlsirdības dziļumi, Es izleju veselu jūru žēlastību uz dvēseli, kura tuvojas manas žēlsirdības avotam; (…) lai neviena dvēsele nebīstas tuvoties Man, pat ja viņas grēki ir kā purpurs (Dienasgr.699).
Lai iegūtu šīs lielās žēlastības, jāizpilda Dieva žēlsirdības pielūgsmes noteikumi (paļāvība uz Dieva labestību un darbīga mīlestība uz tuvāko), jābūt Dieva žēlastības stāvoklī (pēc grēksūdzes) un cienīgi jāpieņem Svētā Komūnija. Neviena dvēsele neiegūs taisnošanu, kamēr pilnīgā paļāvībā nevērsīsies pie manas žēlsirdības, paskaidroja Jēzus Kristus, un šim nolūkam pirmajai svētdienai pēc Lieldienām jākļūst par Žēlsirdības svētkiem, un garīdzniekiem šajā dienā jāstāsta par manu lielo un neizmērojamo žēlsirdību (Dienasgr. 570)”
Kā katolim attiekties pret privātajām atklāsmēm un Medžugorji?
Pēdējā laikā aizvien vairāk parādās dažādi garīdznieki un ticīgie, kas Baznīcas iekšienē izplata visādas privātās atklāsmes, vizionāru liecības un biedējošus pareģojumus par pasaules galu, kas iesēj lielu apjukumu ticīgajos. Tā kā "atklāsmju" jautājums ir svarīga fundametālteoloģijas disciplīnas daļa, sniegšu savu komentāru.
1. Kādēļ Dievs pieļauj, ka ārpus vai pēc Kristīgās Atklāsmes Jēzū Kristū (piem. Islāms) vēl notiek parādības un vīzijas?
Mums līdz galam nav saprotams Dieva plāns un nav skaidrs, kādēļ vēl, ārpus Kristus un Viņa Baznīcas notiek dažādas vīzijas un "atklāsmes". Vienīgais, ko mēs kā kristieši zinām, ka Jēzus Kristus atnestā Atklāsme ir vispilnīgākā un galīgā un ka citas Atklāsmes nav un vairs nebūs. Visas pārējās "atklāsmes" un vīzijas ir vai nu ciešā vai pakārtotā saiknē šai Pilnīgai Atklāsmei, vai nu arī pretējas tai. Uzdevums un svaidījums izšķirt šīs privātās, beb pakārtotās "atklāsmes" un vīzijas, vai tās ir no Dieva vai nav, pieder Katoliskās Baznīcas maģistērija autoritātei
2. Vai katolim ir jāpieņem privātās vai publiskās atklāsmes?
Nē. Katolis var arī neticēt Dievmātes parādīšanās brīnumiem Lurdā, Fatimā, u.c., jo šīs atklāsmes neko ne pieliek ne atņem tai vienīgai Atklāsmei, ko Dievs mums atnesa caur Jēzu Kristu. Mūsu ticības "saturu" veido Svētie Raksti un Baznīcas Tradīcija. Tomēr Dievmātes parādības Lurdā un Fatimā ir atzinusi Baznīcas autoritāte, ar to pasakot, ka šajās atklāsmēs paustā vēsts nav pretrunā dievišķajai Atklāsmei Jēzū Kristū. Tieši otrādi - šīs atklāsmes izceļ dievišķās Atklāsmes kādu būtisku aspektu.
3. Vai katolis drīkst doties uz Medžugorji?
Jā, katolis individuāli drīkst braukt uz Medžugorji un arī uz citām vietām, jo Baznīca nav vardarbīga "organizācija", kas ierobežo mūs vai arī nosaka, kur un kad mēs kā cilvēki drīkstam doties. Tomēr Baznīca stingri nosaka, ka draudzes nedrīkst organizēt svētceļojumus uz Medžugorji, jo Baznīca šobrīd aktīvi pēta šo fenomenu un kamēr nav pateikts gala slēdziens, nedrīkst šo vietu uzskatīt par svētvietu, Dievmātes parādīšanās vietu, u.t.t. Tas gan nenozīmē, ka nedrīkst organizēt grupas un braukt uz Medžugorjes Romas katoļu draudzi vai pie Franciskāņu tēviem, kas apkalpo šo draudzi. Es pats esmu bijis vienu reizi Medžugorjē un varu teikt, ka tā vieta nes daudz bagātīgus augļus. Gandrīz visu nakti uzklausīju grēksūdzes, cilvēki spēcīgi lūdzas, adorē un daudzi atgriežas pie Dieva. Pēc šī brauciena Rīgas svētā Jēkaba katedrālē ieviesu rekolekcijas klusumā ar maizi un ūdeni, kuras nesa daudz augļus. Tomēr ir jābūt paklausīgiem Baznīcai un draudzēs nevajadzētu izvietot plakātus, ar aicinājumiem doties svētceļojumos uz Medžugorji.
4. Kā ir ar Vassulu?
5. Kāda ir Katoliskās Baznīcas Atklāsmes izpratne?
"Daudzkārt un daudzējādi Dievs ir senāk runājis uz mūsu tēviem caur praviešiem. Beidzot šinīs dienās Viņš ir runājis uz mums caur Dēlu." (Ebr 1, 1-2)
Kristus, par cilvēku tapušais Dieva Dēls, ir vienīgais, pilnīgais un nepārspējamais Tēva Vārds. Viņā Tēvs izsaka visu, un netiks dots neviens cits vārds, kā šis. Sv. Jānis no Krusta, uz ko atsaucas Katoliskās Baznīcas katehisms, tāpat kā daudzi citi pirms viņa, to tik skaidri izsaka, komentējot Ebr 1, 1-2:
"No tā brīža, kad Dievs mums ir dāvājis savu Dēlu, kas ir Viņa vienīgais Vārds, Dievs ir izteicis visu šajā vienā Vārdā un Dievam vairāk nav ko teikt. [..] Tiešām, to, ko Viņš kādreiz pa daļai bija teicis praviešiem, Viņš visā pilnībā izteica savā Dēlā, dāvādams mums visu, proti, savu Dēlu. Tie, kas, ņemot to vērā, vēl gribētu izjautāt Kungu un lūgt no Viņa vīzijas vai atklāsmes, ne tikai rīkotos nesaprātīgi, bet arī atklāti apvainotu Dievu, jo tādējādi nepievērstu savu skatienu vienīgi Kristum, bet meklētu kaut ko citu vai kādu jaunumu."
"Kristīgā pestīšanas kārtība, proti, jaunā un galīgā derība, nekad nebeigsies, un mums nav jāgaida vairs nekāda jauna publiska Atklāsme pirms mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanās godībā." Kaut arī Atklāsme ir noslēgusies, tomēr tās saturs nav pilnīgi izklāstīts; kristīgās ticības uzdevums ir pakāpeniski gadsimtu gaitā izprast visu tās plašumu.
Gadsimtu gaitā bijušas tā saucamās "privātās atklāsmes", dažas no tām atzinusi Baznīcas autoritāte. Taču tās nepieder pie ticības mantojuma. To loma nav "uzlabot" vai "papildināt" galīgo Kristus Atklāsmi, bet gan palīdzēt to pilnīgāk izdzīvot noteiktajā vēsturiskajā laikmetā. Baznīcas maģistērija vadīta, ticīgo izjūta spēj izšķirt un pieņemt to, kas šajās atklāsmēs ir patiess Kristus vai Viņa svēto aicinājums Baznīcai.
Kristīgā ticība nevar pieņemt "atklāsmes", kas pretendē pārspēt vai labot Atklāsmi, kuras piepildījums ir Kristus, kā tas notiek dažās nekristīgajās reliģijās un arī dažās jaunajās sektās, kuru pamatā ir šādas "atklāsmes". (KBK 65-67)
Kristus, par cilvēku tapušais Dieva Dēls, ir vienīgais, pilnīgais un nepārspējamais Tēva Vārds. Viņā Tēvs izsaka visu, un netiks dots neviens cits vārds, kā šis. Sv. Jānis no Krusta, uz ko atsaucas Katoliskās Baznīcas katehisms, tāpat kā daudzi citi pirms viņa, to tik skaidri izsaka, komentējot Ebr 1, 1-2:
"No tā brīža, kad Dievs mums ir dāvājis savu Dēlu, kas ir Viņa vienīgais Vārds, Dievs ir izteicis visu šajā vienā Vārdā un Dievam vairāk nav ko teikt. [..] Tiešām, to, ko Viņš kādreiz pa daļai bija teicis praviešiem, Viņš visā pilnībā izteica savā Dēlā, dāvādams mums visu, proti, savu Dēlu. Tie, kas, ņemot to vērā, vēl gribētu izjautāt Kungu un lūgt no Viņa vīzijas vai atklāsmes, ne tikai rīkotos nesaprātīgi, bet arī atklāti apvainotu Dievu, jo tādējādi nepievērstu savu skatienu vienīgi Kristum, bet meklētu kaut ko citu vai kādu jaunumu."
"Kristīgā pestīšanas kārtība, proti, jaunā un galīgā derība, nekad nebeigsies, un mums nav jāgaida vairs nekāda jauna publiska Atklāsme pirms mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanās godībā." Kaut arī Atklāsme ir noslēgusies, tomēr tās saturs nav pilnīgi izklāstīts; kristīgās ticības uzdevums ir pakāpeniski gadsimtu gaitā izprast visu tās plašumu.
Gadsimtu gaitā bijušas tā saucamās "privātās atklāsmes", dažas no tām atzinusi Baznīcas autoritāte. Taču tās nepieder pie ticības mantojuma. To loma nav "uzlabot" vai "papildināt" galīgo Kristus Atklāsmi, bet gan palīdzēt to pilnīgāk izdzīvot noteiktajā vēsturiskajā laikmetā. Baznīcas maģistērija vadīta, ticīgo izjūta spēj izšķirt un pieņemt to, kas šajās atklāsmēs ir patiess Kristus vai Viņa svēto aicinājums Baznīcai.
Kristīgā ticība nevar pieņemt "atklāsmes", kas pretendē pārspēt vai labot Atklāsmi, kuras piepildījums ir Kristus, kā tas notiek dažās nekristīgajās reliģijās un arī dažās jaunajās sektās, kuru pamatā ir šādas "atklāsmes". (KBK 65-67)
"Brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicināja Kristus žēlastībai, uz citu evaņģēliju; Bet cita nav; ir tikai daži cilvēki, kas jūs mulsina un grib sagrozīt Kristus evaņģēliju. Bet ja arī mēs vai eņģelis no debesīm sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko mēs jums pasludinājām, lai tas top nolādēts! Kā agrāk jums sacījām, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds sludinātu jums citu evaņģēliju nekā to, ko esat saņēmuši, tas lai top nolādēts!" Apustulis Pāvils Galatiešu draudzei, 1, 6-9
Kāpēc būtu svarīgi garīdzniekam viesoties mūsu mājās?
 |
| Lieldienu dievkalpojums Skrīveru katoļu baznīcā, 2014.gadā |
Katoliskajā Baznīcā Polijā ir īpaša pastorālās darbības forma, ko saudz par kalendām, kad reizi gadā, vai reizi divos gados priesteris apmeklē visu draudzes locekļu mājas, tās svētot, vadot lūgšanas un arī katehizējot. Šī prakse ir ļoti svētīga, jo šādi māju apmeklējumi palīdz ģimenes locekļiem veidot dzīvāku, personiskāku saikni ar draudzi un Baznīcu. Vienīgā problēma Latvijā ir tāda, ka priesteru nav tik daudz, lai visus cilvēkus varētu apmeklēt un tādēļ daudzi garīdznieki vispār neveic šo praksi, aizbildinoties ar laika trūkumu. Tomēr, ja kāds ticīgais lūdz pasvētīt māju, tad priesteris parasti neatsaka. Kāds labums no šādas vizītes?
1. Mājas pasvēte ir svarīga, jo vide kurā mājo kristietis tiek svētīta un šī svētība palīdz kristietim vēl vairāk tuvoties Dievam. Nevajadzētu pārprast, domājot, ka šī pasvētīšana ir kā tāds maģisks rituāls, kas aizvieto sakramentu pieņemšanu vai laulības dzīves sakārtošanu, vai regulāru grēksūdzi. Manā priestera praksē ir bijuši gadījumi, kad mani lūdz pasvētīt māju, bet cilvēki, kuri dzīvo šajā mājā paši nav laulāti, sen nav bijuši pie grēksūdzes. Un ja cilvēki negrib mainīt savu dzīvi, tad šī svētība nav iedarbīga, jo Dievs nevar svētīt grēku.
2. Priestera apmeklējums ir svarīgs tiem mājiniekiem, kuriem saikne ar Dievu un Baznīcu ir pavājinājusies. Cilvēks, kas ir attālinājies no Baznīcas ir pilns ar aizspriedumiem un maldiem par ticību un Baznīcu. Parasti šādās tikšanās reizēs atskan šādi izsaukumi: “Patiešām!”, “Es to nezināju!”, “Vai tiešām Baznīca tā domā?”, “Nu ja tas ir tā, tad vajadzēs kādu reizi uz to baznīcu aizstaigāt!”, u.t.t. Tā ir iespēja viņiem uzdot arī āķīgus, nepopulārus un “smagus” jautājumus garīdzniekam nepiespiestā atmosfērā, ko varbūt ikdienā viņi kautrētos jautāt.
3. Daudzi pēc šādām vizītēm nolemj kristīt bērnus, laulāties un sakārtot savu garīgo dzīvi, jo nokrīt baiļu un aizspriedumu “plīvurs”. Cilvēki pēc šādas vizītes saka: “Nedomājām, ka priesteris var būt arī normāls cilvēks.”
Noslēgumā vēlos ikvienu iedrošināt piezvanīt vai elektroniski uzrakstīt savas dzīvesvietas teritorijā tuvāk esošās draudzes prāvestam vai kādam citam priesterim un ielūgt viņu pie sevis mājās. Ja nezināt priestera telefonu, tad interneta vietnē www.katolis.lv ir atrodami visu Latvijas katoļu draudžu un garīdznieku telefoni un saziņas informācija. Drukātā veidā tā ir pieejama Katoļu Kalendārā.
Abonēt:
Ziņas (Atom)