Īsi pirms pāvesta Jāņa Pāvila II pasludinašanas par svēto, piedāvāju rūpīgi izlasīt viņa uzrunu mūsu tautas inteliģencei 1993.gadā. Izceltās vietas vēlos uzsvērt, kā pravietiskas mums pēc vairāk kā 20 gadiem.
Pāvesta uzruna, tiekoties ar
Latvijas Universitātes mācību spēkiem, studentiem, inteliģences pārstāvjiem
1993.gada 9.septembrī
Godājamie kungi,
cienījamās dāmas!
Tuvojoties Latvijas
apmeklējuma noslēgumam, priecājos tikties ar jums – akadēmiskās un kultūras
pasaules pārstāvjiem. Šī pasaule man ir īpaši dārga, jo esmu bijis cieši
saistīts ar to un šo saikni glabāju joprojām. Tāpēc šeit, Rīgas Alma Mater,
jūtos kā mājās, it īpaši pēc tik pagodinošas un sirsnīgas uzņemšanas, kādu jūs
man veltījāt.
Ikvienam no jums mana
visdziļākā pateicība. Sveicu Rīgas arhibīskapu Jāni Pujatu un klātesošos
bīskapus, sveicu cienījamo Universitātes rektora kungu un pateicos viņam par
laipnajiem vārdiem, kas man tika veltīti. Sirsnīgi sveicu šīs jūsu zinātnes un
kultūras tradīcijām bagātās Universitātes mācību spēkus, visus klātesošos
profesorus un studentus.
Katrā nācijā pastāv
cieša saistība starp kultūru un Baznīcu. Šī saikne jo īpaši cieša tiecas būt
Latvijā, kur valsts atjaunošanas darbs prasa visu sociālo un reliģisko komponentu
devumu. Kristieši pagātnē šeit snieguši un, nešaubos, sniedz arī šodien reālu
ieguldījumu zinātniskās pētniecības progresā un humanitāro zinātņu jomā. Esmu
pārliecināts, ka kultūras pasaules tikšanās ar Evaņģēlija patiesību un gaismu
reāli palīdzēs veidot tautu, kas atvērta neiznīcīgajām gara vērtībām.
To es no sirds novēlu.
Pasniedzot Jums, rektora
kungs, šai tikšanās reizei sagatavoto runu, es lūdzu, lai Dieva palīdzība nāk
pār tiem, kas Latvijā aktīvi darbojas zinātnes un kultūras jomā, un it īpaši
pār visiem šīs senās un nopelniem bagātās Universitātes darbiniekiem.