Pāvesta uzruna, tiekoties ar
Latvijas Universitātes mācību spēkiem, studentiem, inteliģences pārstāvjiem
1993.gada 9.septembrī
Godājamie kungi,
cienījamās dāmas!
Tuvojoties Latvijas
apmeklējuma noslēgumam, priecājos tikties ar jums – akadēmiskās un kultūras
pasaules pārstāvjiem. Šī pasaule man ir īpaši dārga, jo esmu bijis cieši
saistīts ar to un šo saikni glabāju joprojām. Tāpēc šeit, Rīgas Alma Mater,
jūtos kā mājās, it īpaši pēc tik pagodinošas un sirsnīgas uzņemšanas, kādu jūs
man veltījāt.
Ikvienam no jums mana
visdziļākā pateicība. Sveicu Rīgas arhibīskapu Jāni Pujatu un klātesošos
bīskapus, sveicu cienījamo Universitātes rektora kungu un pateicos viņam par
laipnajiem vārdiem, kas man tika veltīti. Sirsnīgi sveicu šīs jūsu zinātnes un
kultūras tradīcijām bagātās Universitātes mācību spēkus, visus klātesošos
profesorus un studentus.
Katrā nācijā pastāv
cieša saistība starp kultūru un Baznīcu. Šī saikne jo īpaši cieša tiecas būt
Latvijā, kur valsts atjaunošanas darbs prasa visu sociālo un reliģisko komponentu
devumu. Kristieši pagātnē šeit snieguši un, nešaubos, sniedz arī šodien reālu
ieguldījumu zinātniskās pētniecības progresā un humanitāro zinātņu jomā. Esmu
pārliecināts, ka kultūras pasaules tikšanās ar Evaņģēlija patiesību un gaismu
reāli palīdzēs veidot tautu, kas atvērta neiznīcīgajām gara vērtībām.
To es no sirds novēlu.
Pasniedzot Jums, rektora
kungs, šai tikšanās reizei sagatavoto runu, es lūdzu, lai Dieva palīdzība nāk
pār tiem, kas Latvijā aktīvi darbojas zinātnes un kultūras jomā, un it īpaši
pār visiem šīs senās un nopelniem bagātās Universitātes darbiniekiem.
Tālāko Pāvesta runas daļu lasa Romas Katoļu
Baznīcas
Rīgas metropolijas arhibīskaps Jānis Pujats.
Godājamie kungi,
cienījamās dāmas!
Gan vakar Mežaparkā, gan
šorīt Aglonā, no kurienes esmu atgriezties, sastapu ļoti daudzus latviešu
tautas pārstāvjus: jauniešus, darba cilvēkus, ģimeņu locekļus – visu sociālo
stāvokļu un dažāda vecuma ļaudis. Viņu balsīs un it sevišķi viņu lūgšanā
saklausīju daudz cietušās, cerējušās un beidzot uz brīvas un mierīgas
līdzāspastāvēšanas ceļa stāvošās tautas sirdspukstus.
Tuvojoties vizītes
noslēgumam, priecājos tikties ar jums, kas pārstāvat akadēmisko un kultūras
pasauli – pasauli, kas man ir īpaši dārga, jo pats daudzus gadus pasniedzu
universitātē, darbojoties – tāpat kā jūs – cildenajā zinātniskās pētniecības
darbā un ne mazāk valdzinošajā jauniešu kulturālajā audzināšanā. Tāpēc šeit, Rīgas Alma Mater, jūtos kā mājās un
ceru, ka arī jūs, kas man veltījāt tik pagodinošu un sirsnīgu uzņemšanu, uz
mani raugāties kā uz savējo. Paldies!
Intelektuālā kalpošana ir viena no tām jomām, kas visbūtiskāk ietekmē
cilvēces dzīvi. Te runāju par „kalpošanu” šī vārda viscildenākajā nozīmē, labi
apzinādamies, cik daudzkārt vēsturē vara aizvien no jauna mēģinājusi inteliģenci
padarīt par savu kalponi un cik spēcīgs inteliģencei ir kārdinājums ļauties
dažādiem izdevīgas kalpības veidiem. Intelektuālā kalpošana, par kuru runāju,
ir kalpošana patiesībai. Šī augstā un
prasīgā ideāla dēļ patiess inteliģents vienlaikus ir īsts patiesības
svētceļnieks, aicināts būt par sirdsapziņas balsi, kritiski vēršoties pret
jebkāda veida totalitārismu vai konformismu.
Aicinājums vērtēt
kritiski nekādā ziņā nav pretrunā ar atvērtu sirdi pret sabiedrību un tās
vajadzībām. Atvērtība ie pat nepieciešama, lai izvairītos no domas narcisma, no
kā viegli rodas ideoloģiska norobežošanās un neiecietība. Cik daudz karu nav
izcēlušies, cik asiņu nav izliets pie galda izgudrotu ideoloģiju vārdā, kuras
nav pietiekami humanizētas dzīvā saskarsmē ar cilvēkiem, viņu traģēdijām un
patiesajām vajadzībām. Doma ir vislielākais cilvēces dārgums un arī
vislielākais risks. Tā tiek kopta ar attieksmi, ko nešauboties var saukt par
reliģisku, jo patiesības meklējumi arī tad, kad tie attiecas uz ierobežotajām
pasaules un vēstures realitātēm, vienmēr norāda uz kaut ko „vairāk”, kas
robežojas ar transcendento, tādēļ tie ir kā ātrijs pirms Noslēpuma.
2. Vēršos pie jums, izsakot visdziļāko atzinību
un cieņu, godājamie Universitātes mācību spēki un zinātnieki. Vēloties uzsākt
ar jums dialogu par mūs abpusēji interesējošu tēmu, šovakar gribētu vērst jūsu
uzmanību uz to kristīgās domas šķautni, kas attiecas uz sabiedrību un tādēļ
tiek saukta par „sociālo mācību”. Uzdrošinos pieņemt, ka tā jūsos modina
likumīgu zinātnisko interesi, kad jaunajā Latvijā tagad šajā Universitātē tā
var tikt brīvi apspriesta.
Jūtu nepieciešamību
vispirms noskaidrot, kas nav Baznīcas sociālā mācība.
Pirmkārt, tā nav ne poliska, nedz – vēl jo mazāk – ekonomiska doktrīna. Kaut arī pastāv
daži saskarsmes punkti ar reliģisko un politiski ekonomisko jomu, Baznīcas
skatījumā tās saglabā savu raksturīgo autonomiju, kas jārespektē un jāsekmē.
Evaņģēlija norādījums šai sakarā ir kategorisks: „Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram
pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!” (Mt 22, 21). Attiecībā uz sabiedrību
Baznīca neuzskata, ka tās uzdevums būtu piedāvāt „tehniskos” risinājumus, tie
ir valsts vai attiecīgo civilās sabiedrības struktūru kompetencē. Līdzīgā kārtā
valstij ir jārespektē specifiskā misija, kāda, izplatot Evaņģēliju un veidojot
sirdsapziņu, ir Baznīcai. Taču, kalpojot vieniem un tiem pašiem cilvēkiem,
Baznīcai un valstij ir morāls pienākums risināt savstarpēju dialogu un
līdzdarboties.
Otrkārt, Baznīcas
sociālā mācība nav arī nekāds kapitālisma
plaģiāts. Lai arī Baznīca ir skaidri nosodījusi sociālismu, tā, sākot jau ar
Leona XIII Rerum Novarum, vienmēr ir
distancējusies no kapitālistiskās ideoloģijas, apzinoties, ka tā vainojama
smagās sociālās netaisnībās (sal. Rerum Novarum, 2). Savukārt Pijs XI ar
skaidriem un stingriem vārdiem savā Quadragesimo
Anno bargi nosodīja starptautisko
finansiālo imperiālismu (Quadragesimo Anno, 109). Šī nostādne tika
apstiprināta arī vēlākajā maģistērijā, un pēc komunisma vēsturiskā sabrukuma
arī es nevilcinājos izteikt nopietnas šaubas par kapitālisma lietderību, ja ar
vārdu „kapitālisms” apzīmēta nevis
vienkārši tirgus ekonomija, bet gan „sistēma, kur ekonomiskajā sfērā valdošā
brīvība nav iekļauta solīdā juridiskā kontekstā, kurā šī brīvība kalpo pilnīgai
cilvēka brīvībai” (Centesimus Annus, 42).
Treškārt, Baznīcas
sociālā mācība nav arī kāds trešais ceļš
starp kapitālismu un komunismu. Tā ir teoloģija (sal. Sollicitudo
Rei Socialis, 41), doktrīna, ka skaidro, kāda ir Dieva iecere attiecībā pret
cilvēku, un kas interesējas par ekonomiku un politiku nevis tādēļ, lai
izvērtētu tehniskos un organizatoriskos aspektus, bet gan, lai apgaismotu
neizbēgami izrietošos ētiskās dabas sarežģījumus. Baznīcas sociālās mācības
uzdevums ir nevis izplānot „sistēmu”, bet gan stingri norādīt nepārkāpjamās
robežas un ieteikt iespējamos ceļus, lai nācijas konkrētajā vēsturiskajā
momentā veidotie un no neskaitāmiem mainīgiem lielumiem atkarīgie dažādie
politiskie un ekonomiskie projekti būtu cilvēka cienīgi un saskaņā ar morāles
likumiem.
3. Kādas tad ir šīs mācības galvenās līnijas?
Atļaujiet jūs īsi
iepazīstināt ar norādēm, kādas minēju enciklikā Centesimus Annus, ar kuru vēlējos atzīmēt Rerum Novarum simto gadadienu un kuras iznākšana providenciālā
kārtā notika tūdaļ pēc reālā sociālisma veidotās dzelžainās sistēmas
pārsteidzošā sabrukuma. Kurš gan pirms pāris gadiem to verēja iedomāties? Šajā
lūzumā ir kaut kas brīnumains, kurā grūti nesaskatīt vēstures Valdnieka un
tālredzīgā cilvēces notikumu Vadītāja – Dieva roku, kas darbojas nemitīgā un
noslēpumainā dialogā ar cilvēka brīvību.
Vēsturiski šīs sistēmas
rašanos noteica reāli pastāvošās un smagās problēmas. Līdz ar industriālās
sabiedrības izveidošanos nehumānais kapitālisms pakļāva proletariātu
ekspluatācijai, kas bija ļaunums, ko atklāti nosodīja arī Baznīcas sociālā
mācība. Dziļākajā būtībā Rietumu sabiedrību marksisms spēja fascinēt,
pateicoties tieši savam patiesības
garam. Taču piedāvātais risinājums bija lemts neveiksmei. Ja vairs nepiemin
transcendento, ar ko cilvēks saistīts, tad persona gandrīz vai līdzinās
pilienam okeānā un tās cieņa, ciktāl patiesi atzīta un sludināta, zaudē savu
visdrošāko garantiju. Tā arī notika – šķiras vai iedomātā sabiedrības labuma
vārdā atsevišķa persona tika apspiesta vai vienkārši iznīcināta. Lūk, kāda ir
šai gadsimtā vairākkārt gūtā traģiskā pieredze, ko nākotnē nedrīkst aizmirst!
„Dieva noliegšana laupa cilvēka personai saknes un rezultātā pamudina pārveidot
sabiedrisko iekārtu, neņemot vērā personas cieņu un atbildību” (Centesimus
Annus, 13).
4. Šeit uzskatāmi
atklājas Baznīcas sociālās mācības pamattēze, no kuras izriet visas pārējās, - sabiedriskās iekārtas centrs ir cilvēks,
kas apzinās savu „pēc Dieva līdzības” radītās būtnes neatņemamo cieņu. No
cilvēka vērtības izriet sabiedrības vērtība, nevis otrādi.
Teiktais nenozīmē, ka
indivīds un sabiedrība tiktu pretstatīti. Gluži otrādi, cilvēks pēc savas dabas
ir būtne, kurai būtiski raksturīgas attiecības ar citiem. Visam pamatā ir
cilvēka saikne ar Dievu, taču eksistenciāli nepieciešama un obligāti vērā
ņemama ir arī saikne ar līdzcilvēkiem. Objektīvi pastāvošais savstarpējais
atkarīgums gūst atbilstošo cildenumu, topot par aicinājumu uz solidaritāti un
mīlestību – šīm cēlajām un neizsakāmajām attiecībām, kas saskaņā ar kristīgo
atklāsmi raksturo attiecības trīsvienīgajā Dievā.
No šāda skatījuma uz
cilvēku, rodas pareizs skatījums uz sabiedrību. Tā kā sabiedrības centrā ir
persona ar tai raksturīgo relacionalitāti, tad uz to nevar raudzīties kā uz
bezveidīgu masu, ko galu galā absorbē valsts; sabiedrību ir jāatzīst par
organismu, ko veido daudzi locekļi un „kas, sākot ar ģimeni un beidzot ar
ekonomiskām, sociālām, politiskām un kulturālām
vienībām, pastāv kā dažādas intermediāras grupas, kuras sakņojas vienā un tai
pašā cilvēciskajā dabā un kurām –
kopējā labuma dēļ – piemīt sava autonomija” (Centesimus Annus, 13).
5.
Minētajā
principā pamatojas sekojošās prasības, kuras – kā norāda Baznīcas sociālā
mācība – obligāti ievērojamas jebkurā valsts, ekonomijas vai sabiedrības
projektā:
-
labumi jāizmanto kopēji, šādā veidā izpaumi gūst Dieva dāvanas kopīgums un
solidaritāte, kādai jāvalda cilvēku savstarpējās attiecībās;
-
privātīpašums ir likumīgs, turklāt jāapzinās, ka tas pilda noteiktu sociālo funkciju,
radot apstākļus ne ar ko neaizstājamajai personīgajai un ģimenes autonomijai;
-
jāatzīst darba nozīmīgums, apzinoties, ka tā pamatā ir indivīda – darba
veicēja cieņa un ka cilvēku nedrīkst reducēt par preci vai par vienkāršu ražošanas
ķēdes locekli;
-
jāveicina cilvēka ekoloģija, kas pieprasa respektēt
ikvienu cilvēcisku būtni no ieņemšanas brīža līdz pat tās dabiskajam norietam
un kas ir kā bāze patiesai „kosmosa ekoloģijai”;
-
skatījumam uz
valsti jābūt līdzsvarotam, t. i.,
jāuzsver tās vērtība un nepieciešamība, taču jāizvairās no jebkādas tendences
uz totalitārismu; ir jābūt skatījumam, kurā valsts kalpo, lai saliedētu,
aizsargātu, orientētu civilo sabiedrību, vienlaikus respektējot tās iniciatīvas
un vērtības. Valstij jābūt tiesiskai
un reizē sociālai, tādai, kas visiem
garantē likumīgo kārtību savstarpējā sadzīvē, bet vājākos nodrošina ar
nepieciešamo atbalstu, lai stiprie ar savu varenību un vienaldzību tos
nenomāktu;
-
jābūt
pilnīgai demokrātijai. Tas nozīmē, ka
valsts pārvalde īstenojama ar īpašu pārstāvniecības un kontroles struktūru
palīdzību, kalpojot kopējam labumam; ir jābūt demokrātijai, kurai ir ne vien
savi noteikumi, bet arī dvēsele – fundamentālās vērtības, bez kurām demokrātija
„viegli pārvēršas par atklātu vai maskētu totalitārismu” (Centesimus Annus, 46).
6.
Godājamās
dāmas un kungi, jau no šiem kopsavilkumā minētajiem punktiem viegli pamanīt, ka
Baznīcas sociālā mācība ne tik lielā mērā skar sabiedrības konkrētās
organizatoriskās izpausmes kā pamatprincipus,
pēc kuriem jāvadās sabiedrībai, lai tā būtu cilvēka cienīga.
Tādēļ attiecībā pret
valsti un pārējo sabiedrību Baznīca nepretendē nedz pēc varas, nedz – vēl jo
mazāk – pēc priviliģētas lomas, bet gan pēc savām tiesībām liecināt – un pirmām
kārtām jau cilvēka formācijas jomā – par visaugstākajām esamības vērtībām.
Baznīcai visvairāk rūp tieši Dieva
valstības sludināšana, kurai bez šaubām ir eshatoloģiskā un transcendentālā
dimensija, bet kura uzliek arī pienākumu veidot pasauli tādu, kādu to iecerējis
Dievs (sal. Gaudium et Spes, 39).
Un tieši šajā virzienā
Baznīca asi izjūt nepieciešamību pēc dialoga ar jums, kultūras pasaules
cilvēki.
Īpaša vieta šādā
dialogā, protams, ir kristiešiem, kas dalās vienā cerībā un nes vienu Kristus
vēsti. Diemžēl traģiski vēsturiskie apstākļi arī viņu starpā radījuši plaisas,
kuras tagad pārvarēt rauga ekumēniskie centieni.
Lai jūsu akadēmiskās
dzīves centrs kļūst par ekumēnisma kalvi kultūras laukā, par jāvārdu, veicinot
dialogu gan kristiešu vidū, gan viņu saskarē ar citiem labas gribas cilvēkiem.
Šo vēlējumu vēl jo vairāk pēc manām domām stiprina fakts, ka Universitāte, kurā
jau ir autoritatīva luteriskās teoloģijas fakultāte, ir gatava atvērt arī
katoliskās teoloģijas fakultāti. Cik lieliska iespēja rast kontaktu un dialogu!
Cik droša cerība, ka domas briedums nesīs brīnišķīgus augļus arvien ciešākas
Baznīcas vienotnes labā un vienlaikus kalpos cilvēkiem un sabiedrībai, sekmējot
to integrālu attīstību.
Godājamās dāmas un
kungi, nav šaubu, ka dzīvojam laikmetu griežos. Ir garām asiņainās un
neiedomājamās traģēdijas, no kurām brīnumainā kārtā esam izkļuvuši, taču vēl
neesam sasnieguši to miera pasauli, pēc kuras ilgojamies. Gluži otrādi,
dzīvojam ļoti delikātā brīdī Eiropas un visas pasaules vēsturē, kuru saviļņo
absurdi konflikti; dzīvojam uz planētas, ko plosa tūkstošiem pretrunu. Neviens
no mums nespēj paredzēt nākotni. Taču zinām, ka pasaule būs tāda, kādu to
vēlēsimies. Ikviens ir atbildīgs, tādēļ mēs, kristieši, gribam dalīties ar savu
nesatricināmo cerību, kas balstās pārliecībā, ka cilvēks nav viens, „jo Dievs
tā mīlēja pasauli, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu” (Jņ 3, 16). Dievs ir Tēvs
un Draugs, kas – neskatoties uz šķietamo klusēšanu – kļuvis par cilvēka
ceļabiedru.
Paldies jums, godājamie
draugi, par sirsnīgo uzņemšanu, kādu man veltījāt. Lai Latvijā šodien atsākas
dialogs starp Baznīcu un kultūru; lai šis diženais ceļš vieš cerību un paļāvību
jūsu Tēvijai, ievedot to nākotnē, kurā valdītu brīvība un miers. Lūk, vēlējums,
kas manā sirdī pārtapis kvēlā lūgšanā.
No katolis.lv (http://www.catholic.lv/main.php?parent=3988)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru