otrdiena, 2014. gada 1. aprīlis

svētīgā Jāņa Pāvila II uzruna LU aulā 1993.gadā

Īsi pirms pāvesta Jāņa Pāvila II pasludinašanas par svēto, piedāvāju rūpīgi izlasīt viņa uzrunu mūsu tautas inteliģencei 1993.gadā. Izceltās vietas vēlos uzsvērt, kā pravietiskas mums pēc vairāk kā 20 gadiem.

Pāvesta uzruna, tiekoties ar Latvijas Universitātes mācību spēkiem, studentiem, inteliģences pārstāvjiem 1993.gada 9.septembrī

Godājamie kungi, cienījamās dāmas!

Tuvojoties Latvijas apmeklējuma noslēgumam, priecājos tikties ar jums – akadēmiskās un kultūras pasaules pārstāvjiem. Šī pasaule man ir īpaši dārga, jo esmu bijis cieši saistīts ar to un šo saikni glabāju joprojām. Tāpēc šeit, Rīgas Alma Mater, jūtos kā mājās, it īpaši pēc tik pagodinošas un sirsnīgas uzņemšanas, kādu jūs man veltījāt.
Ikvienam no jums mana visdziļākā pateicība. Sveicu Rīgas arhibīskapu Jāni Pujatu un klātesošos bīskapus, sveicu cienījamo Universitātes rektora kungu un pateicos viņam par laipnajiem vārdiem, kas man tika veltīti. Sirsnīgi sveicu šīs jūsu zinātnes un kultūras tradīcijām bagātās Universitātes mācību spēkus, visus klātesošos profesorus un studentus.
Katrā nācijā pastāv cieša saistība starp kultūru un Baznīcu. Šī saikne jo īpaši cieša tiecas būt Latvijā, kur valsts atjaunošanas darbs prasa visu sociālo un reliģisko komponentu devumu. Kristieši pagātnē šeit snieguši un, nešaubos, sniedz arī šodien reālu ieguldījumu zinātniskās pētniecības progresā un humanitāro zinātņu jomā. Esmu pārliecināts, ka kultūras pasaules tikšanās ar Evaņģēlija patiesību un gaismu reāli palīdzēs veidot tautu, kas atvērta neiznīcīgajām gara vērtībām.
To es no sirds novēlu.
Pasniedzot Jums, rektora kungs, šai tikšanās reizei sagatavoto runu, es lūdzu, lai Dieva palīdzība nāk pār tiem, kas Latvijā aktīvi darbojas zinātnes un kultūras jomā, un it īpaši pār visiem šīs senās un nopelniem bagātās Universitātes darbiniekiem.


Tālāko Pāvesta runas daļu lasa Romas Katoļu Baznīcas
Rīgas metropolijas arhibīskaps Jānis Pujats.

Godājamie kungi, cienījamās dāmas!

Gan vakar Mežaparkā, gan šorīt Aglonā, no kurienes esmu atgriezties, sastapu ļoti daudzus latviešu tautas pārstāvjus: jauniešus, darba cilvēkus, ģimeņu locekļus – visu sociālo stāvokļu un dažāda vecuma ļaudis. Viņu balsīs un it sevišķi viņu lūgšanā saklausīju daudz cietušās, cerējušās un beidzot uz brīvas un mierīgas līdzāspastāvēšanas ceļa stāvošās tautas sirdspukstus.
Tuvojoties vizītes noslēgumam, priecājos tikties ar jums, kas pārstāvat akadēmisko un kultūras pasauli – pasauli, kas man ir īpaši dārga, jo pats daudzus gadus pasniedzu universitātē, darbojoties – tāpat kā jūs – cildenajā zinātniskās pētniecības darbā un ne mazāk valdzinošajā jauniešu kulturālajā audzināšanā. Tāpēc šeit, Rīgas Alma Mater, jūtos kā mājās un ceru, ka arī jūs, kas man veltījāt tik pagodinošu un sirsnīgu uzņemšanu, uz mani raugāties kā uz savējo. Paldies!
Intelektuālā kalpošana ir viena no tām jomām, kas visbūtiskāk ietekmē cilvēces dzīvi. Te runāju par „kalpošanu” šī vārda viscildenākajā nozīmē, labi apzinādamies, cik daudzkārt vēsturē vara aizvien no jauna mēģinājusi inteliģenci padarīt par savu kalponi un cik spēcīgs inteliģencei ir kārdinājums ļauties dažādiem izdevīgas kalpības veidiem. Intelektuālā kalpošana, par kuru runāju, ir kalpošana patiesībai. Šī augstā un prasīgā ideāla dēļ patiess inteliģents vienlaikus ir īsts patiesības svētceļnieks, aicināts būt par sirdsapziņas balsi, kritiski vēršoties pret jebkāda veida totalitārismu vai konformismu.
Aicinājums vērtēt kritiski nekādā ziņā nav pretrunā ar atvērtu sirdi pret sabiedrību un tās vajadzībām. Atvērtība ie pat nepieciešama, lai izvairītos no domas narcisma, no kā viegli rodas ideoloģiska norobežošanās un neiecietība. Cik daudz karu nav izcēlušies, cik asiņu nav izliets pie galda izgudrotu ideoloģiju vārdā, kuras nav pietiekami humanizētas dzīvā saskarsmē ar cilvēkiem, viņu traģēdijām un patiesajām vajadzībām. Doma ir vislielākais cilvēces dārgums un arī vislielākais risks. Tā tiek kopta ar attieksmi, ko nešauboties var saukt par reliģisku, jo patiesības meklējumi arī tad, kad tie attiecas uz ierobežotajām pasaules un vēstures realitātēm, vienmēr norāda uz kaut ko „vairāk”, kas robežojas ar transcendento, tādēļ tie ir kā ātrijs pirms Noslēpuma.

2.  Vēršos pie jums, izsakot visdziļāko atzinību un cieņu, godājamie Universitātes mācību spēki un zinātnieki. Vēloties uzsākt ar jums dialogu par mūs abpusēji interesējošu tēmu, šovakar gribētu vērst jūsu uzmanību uz to kristīgās domas šķautni, kas attiecas uz sabiedrību un tādēļ tiek saukta par „sociālo mācību”. Uzdrošinos pieņemt, ka tā jūsos modina likumīgu zinātnisko interesi, kad jaunajā Latvijā tagad šajā Universitātē tā var tikt brīvi apspriesta.
Jūtu nepieciešamību vispirms noskaidrot, kas nav Baznīcas sociālā mācība.
Pirmkārt, tā nav ne poliska, nedz – vēl jo mazāk – ekonomiska doktrīna. Kaut arī pastāv daži saskarsmes punkti ar reliģisko un politiski ekonomisko jomu, Baznīcas skatījumā tās saglabā savu raksturīgo autonomiju, kas jārespektē un jāsekmē. Evaņģēlija norādījums šai sakarā ir kategorisks: „Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!” (Mt 22, 21). Attiecībā uz sabiedrību Baznīca neuzskata, ka tās uzdevums būtu piedāvāt „tehniskos” risinājumus, tie ir valsts vai attiecīgo civilās sabiedrības struktūru kompetencē. Līdzīgā kārtā valstij ir jārespektē specifiskā misija, kāda, izplatot Evaņģēliju un veidojot sirdsapziņu, ir Baznīcai. Taču, kalpojot vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, Baznīcai un valstij ir morāls pienākums risināt savstarpēju dialogu un līdzdarboties.
Otrkārt, Baznīcas sociālā mācība nav arī nekāds kapitālisma plaģiāts. Lai arī Baznīca ir skaidri nosodījusi sociālismu, tā, sākot jau ar Leona XIII Rerum Novarum, vienmēr ir distancējusies no kapitālistiskās ideoloģijas, apzinoties, ka tā vainojama smagās sociālās netaisnībās (sal. Rerum Novarum, 2). Savukārt Pijs XI ar skaidriem un stingriem vārdiem savā Quadragesimo Anno bargi nosodīja starptautisko finansiālo imperiālismu (Quadragesimo Anno, 109). Šī nostādne tika apstiprināta arī vēlākajā maģistērijā, un pēc komunisma vēsturiskā sabrukuma arī es nevilcinājos izteikt nopietnas šaubas par kapitālisma lietderību, ja ar vārdu „kapitālisms” apzīmēta nevis vienkārši tirgus ekonomija, bet gan „sistēma, kur ekonomiskajā sfērā valdošā brīvība nav iekļauta solīdā juridiskā kontekstā, kurā šī brīvība kalpo pilnīgai cilvēka brīvībai” (Centesimus Annus, 42).
Treškārt, Baznīcas sociālā mācība nav arī kāds trešais ceļš starp kapitālismu un komunismu. Tā ir teoloģija (sal. Sollicitudo Rei Socialis, 41), doktrīna, ka skaidro, kāda ir Dieva iecere attiecībā pret cilvēku, un kas interesējas par ekonomiku un politiku nevis tādēļ, lai izvērtētu tehniskos un organizatoriskos aspektus, bet gan, lai apgaismotu neizbēgami izrietošos ētiskās dabas sarežģījumus. Baznīcas sociālās mācības uzdevums ir nevis izplānot „sistēmu”, bet gan stingri norādīt nepārkāpjamās robežas un ieteikt iespējamos ceļus, lai nācijas konkrētajā vēsturiskajā momentā veidotie un no neskaitāmiem mainīgiem lielumiem atkarīgie dažādie politiskie un ekonomiskie projekti būtu cilvēka cienīgi un saskaņā ar morāles likumiem.

3.  Kādas tad ir šīs mācības galvenās līnijas?
Atļaujiet jūs īsi iepazīstināt ar norādēm, kādas minēju enciklikā Centesimus Annus, ar kuru vēlējos atzīmēt Rerum Novarum simto gadadienu un kuras iznākšana providenciālā kārtā notika tūdaļ pēc reālā sociālisma veidotās dzelžainās sistēmas pārsteidzošā sabrukuma. Kurš gan pirms pāris gadiem to verēja iedomāties? Šajā lūzumā ir kaut kas brīnumains, kurā grūti nesaskatīt vēstures Valdnieka un tālredzīgā cilvēces notikumu Vadītāja – Dieva roku, kas darbojas nemitīgā un noslēpumainā dialogā ar cilvēka brīvību.
Vēsturiski šīs sistēmas rašanos noteica reāli pastāvošās un smagās problēmas. Līdz ar industriālās sabiedrības izveidošanos nehumānais kapitālisms pakļāva proletariātu ekspluatācijai, kas bija ļaunums, ko atklāti nosodīja arī Baznīcas sociālā mācība. Dziļākajā būtībā Rietumu sabiedrību marksisms spēja fascinēt, pateicoties tieši savam patiesības garam. Taču piedāvātais risinājums bija lemts neveiksmei. Ja vairs nepiemin transcendento, ar ko cilvēks saistīts, tad persona gandrīz vai līdzinās pilienam okeānā un tās cieņa, ciktāl patiesi atzīta un sludināta, zaudē savu visdrošāko garantiju. Tā arī notika – šķiras vai iedomātā sabiedrības labuma vārdā atsevišķa persona tika apspiesta vai vienkārši iznīcināta. Lūk, kāda ir šai gadsimtā vairākkārt gūtā traģiskā pieredze, ko nākotnē nedrīkst aizmirst! „Dieva noliegšana laupa cilvēka personai saknes un rezultātā pamudina pārveidot sabiedrisko iekārtu, neņemot vērā personas cieņu un atbildību” (Centesimus Annus, 13).

4. Šeit uzskatāmi atklājas Baznīcas sociālās mācības pamattēze, no kuras izriet visas pārējās, - sabiedriskās iekārtas centrs ir cilvēks, kas apzinās savu „pēc Dieva līdzības” radītās būtnes neatņemamo cieņu. No cilvēka vērtības izriet sabiedrības vērtība, nevis otrādi.
Teiktais nenozīmē, ka indivīds un sabiedrība tiktu pretstatīti. Gluži otrādi, cilvēks pēc savas dabas ir būtne, kurai būtiski raksturīgas attiecības ar citiem. Visam pamatā ir cilvēka saikne ar Dievu, taču eksistenciāli nepieciešama un obligāti vērā ņemama ir arī saikne ar līdzcilvēkiem. Objektīvi pastāvošais savstarpējais atkarīgums gūst atbilstošo cildenumu, topot par aicinājumu uz solidaritāti un mīlestību – šīm cēlajām un neizsakāmajām attiecībām, kas saskaņā ar kristīgo atklāsmi raksturo attiecības trīsvienīgajā Dievā.
No šāda skatījuma uz cilvēku, rodas pareizs skatījums uz sabiedrību. Tā kā sabiedrības centrā ir persona ar tai raksturīgo relacionalitāti, tad uz to nevar raudzīties kā uz bezveidīgu masu, ko galu galā absorbē valsts; sabiedrību ir jāatzīst par organismu, ko veido daudzi locekļi un „kas, sākot ar ģimeni un beidzot ar ekonomiskām, sociālām, politiskām un kulturālām vienībām, pastāv kā dažādas intermediāras grupas, kuras sakņojas vienā un tai pašā cilvēciskajā dabā un kurām – kopējā labuma dēļ – piemīt sava autonomija” (Centesimus Annus, 13).

5.      Minētajā principā pamatojas sekojošās prasības, kuras – kā norāda Baznīcas sociālā mācība – obligāti ievērojamas jebkurā valsts, ekonomijas vai sabiedrības projektā:
-          labumi jāizmanto kopēji, šādā veidā izpaumi gūst Dieva dāvanas kopīgums un solidaritāte, kādai jāvalda cilvēku savstarpējās attiecībās;
-          privātīpašums ir likumīgs, turklāt jāapzinās, ka tas pilda noteiktu sociālo funkciju, radot apstākļus ne ar ko neaizstājamajai personīgajai un ģimenes autonomijai;
-          jāatzīst darba nozīmīgums, apzinoties, ka tā pamatā ir indivīda – darba veicēja cieņa un ka cilvēku nedrīkst reducēt par preci vai par vienkāršu ražošanas ķēdes locekli;
-          jāveicina cilvēka ekoloģija, kas pieprasa respektēt ikvienu cilvēcisku būtni no ieņemšanas brīža līdz pat tās dabiskajam norietam un kas ir kā bāze patiesai „kosmosa ekoloģijai”;
-          skatījumam uz valsti jābūt līdzsvarotam, t. i., jāuzsver tās vērtība un nepieciešamība, taču jāizvairās no jebkādas tendences uz totalitārismu; ir jābūt skatījumam, kurā valsts kalpo, lai saliedētu, aizsargātu, orientētu civilo sabiedrību, vienlaikus respektējot tās iniciatīvas un vērtības. Valstij jābūt tiesiskai un reizē sociālai, tādai, kas visiem garantē likumīgo kārtību savstarpējā sadzīvē, bet vājākos nodrošina ar nepieciešamo atbalstu, lai stiprie ar savu varenību un vienaldzību tos nenomāktu;
-          jābūt pilnīgai demokrātijai. Tas nozīmē, ka valsts pārvalde īstenojama ar īpašu pārstāvniecības un kontroles struktūru palīdzību, kalpojot kopējam labumam; ir jābūt demokrātijai, kurai ir ne vien savi noteikumi, bet arī dvēsele – fundamentālās vērtības, bez kurām demokrātija „viegli pārvēršas par atklātu vai maskētu totalitārismu” (Centesimus Annus, 46).    

6.      Godājamās dāmas un kungi, jau no šiem kopsavilkumā minētajiem punktiem viegli pamanīt, ka Baznīcas sociālā mācība ne tik lielā mērā skar sabiedrības konkrētās organizatoriskās izpausmes kā pamatprincipus, pēc kuriem jāvadās sabiedrībai, lai tā būtu cilvēka cienīga.  
Tādēļ attiecībā pret valsti un pārējo sabiedrību Baznīca nepretendē nedz pēc varas, nedz – vēl jo mazāk – pēc priviliģētas lomas, bet gan pēc savām tiesībām liecināt – un pirmām kārtām jau cilvēka formācijas jomā – par visaugstākajām esamības vērtībām. Baznīcai visvairāk rūp tieši Dieva valstības sludināšana, kurai bez šaubām ir eshatoloģiskā un transcendentālā dimensija, bet kura uzliek arī pienākumu veidot pasauli tādu, kādu to iecerējis Dievs (sal. Gaudium et Spes, 39).
Un tieši šajā virzienā Baznīca asi izjūt nepieciešamību pēc dialoga ar jums, kultūras pasaules cilvēki.
Īpaša vieta šādā dialogā, protams, ir kristiešiem, kas dalās vienā cerībā un nes vienu Kristus vēsti. Diemžēl traģiski vēsturiskie apstākļi arī viņu starpā radījuši plaisas, kuras tagad pārvarēt rauga ekumēniskie centieni.
Lai jūsu akadēmiskās dzīves centrs kļūst par ekumēnisma kalvi kultūras laukā, par jāvārdu, veicinot dialogu gan kristiešu vidū, gan viņu saskarē ar citiem labas gribas cilvēkiem. Šo vēlējumu vēl jo vairāk pēc manām domām stiprina fakts, ka Universitāte, kurā jau ir autoritatīva luteriskās teoloģijas fakultāte, ir gatava atvērt arī katoliskās teoloģijas fakultāti. Cik lieliska iespēja rast kontaktu un dialogu! Cik droša cerība, ka domas briedums nesīs brīnišķīgus augļus arvien ciešākas Baznīcas vienotnes labā un vienlaikus kalpos cilvēkiem un sabiedrībai, sekmējot to integrālu attīstību.
Godājamās dāmas un kungi, nav šaubu, ka dzīvojam laikmetu griežos. Ir garām asiņainās un neiedomājamās traģēdijas, no kurām brīnumainā kārtā esam izkļuvuši, taču vēl neesam sasnieguši to miera pasauli, pēc kuras ilgojamies. Gluži otrādi, dzīvojam ļoti delikātā brīdī Eiropas un visas pasaules vēsturē, kuru saviļņo absurdi konflikti; dzīvojam uz planētas, ko plosa tūkstošiem pretrunu. Neviens no mums nespēj paredzēt nākotni. Taču zinām, ka pasaule būs tāda, kādu to vēlēsimies. Ikviens ir atbildīgs, tādēļ mēs, kristieši, gribam dalīties ar savu nesatricināmo cerību, kas balstās pārliecībā, ka cilvēks nav viens, „jo Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu” (Jņ 3, 16). Dievs ir Tēvs un Draugs, kas – neskatoties uz šķietamo klusēšanu – kļuvis par cilvēka ceļabiedru.
Paldies jums, godājamie draugi, par sirsnīgo uzņemšanu, kādu man veltījāt. Lai Latvijā šodien atsākas dialogs starp Baznīcu un kultūru; lai šis diženais ceļš vieš cerību un paļāvību jūsu Tēvijai, ievedot to nākotnē, kurā valdītu brīvība un miers. Lūk, vēlējums, kas manā sirdī pārtapis kvēlā lūgšanā.

No katolis.lv (http://www.catholic.lv/main.php?parent=3988)


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru