Labrīt svētrīta klausītāji. Šodien, šī rīta pārdomās, kopā ar jums ir
Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs.
Lasījums no Jēzus
Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 1, 21-28)
Kafarnaumas pilsētā Jēzus, sabata dienā iegājis sinagogā, mācīja ļaudis. Un tie
bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam ir vara, bet
ne tā kā Rakstu zinātāji. Sinagogā bija nešķīsta gara apsēsts cilvēks. Viņš
sāka saukt: “Ko Tu gribi no mums, Jēzu Nācarieti? Atnāci mūs pazudināt! Zinu,
kas Tu esi: Dieva Svētais.” Bet Jēzus to stingri norāja: “Klusē un izej no
viņa!” Tad nešķīstais gars sāka apsēsto cilvēku raustīt un, skaļi kliegdams,
izgāja no viņa. Bet visi izbrīnījās, tā ka cits citam jautāja: “Kas tas ir?
Kaut kāda jauna mācība ar spēku. Pat nešķīstajiem gariem pavēl, un tie viņam ir
paklausīgi.” Un tūlīt ziņa par Viņu izplatījās pa visu tuvāko Galilejas
apgabalu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. (Svēto Rakstu teksts no www.mieramtuvu.lv)
Dārgie svētrīta
klausītaji. Šodien Jēzus mūs visus ielūdz Kafernaumas sinagogā, kura atradās šī
mazā ciematiņa pašā centrā, skaistā Galilejas ezera krastā. Jēzus bieži
uzturējās šajā ciematā un arī Kafarnaumā teica savas svarīgākās uzrunas
Galilejā. Klausītaji, dzirdot Jēzu runājot, bija pārsteigti, jo viņš runāja
nevis kā vienkārš Rabbi, mācītājs vai skolotājs. Viņš mācīja ar autoritāti un
spēku. Atšķirībā no senās Grieķijas pagānu reliģijām vai citiem kultiem,
kristietība jau no pašiem pirmsākumiem sasaistīja Jēzus sludināto mācību ar viņa
brīnumaino darbību un daudziem eksorcismiem un atbrīvošanām. Tieši tādēļ Jēzus
uzreiz pēc savas uzrunas apklusina dēmonu, veic eksorcismu un atbrīvo cilvēku
no ļaunā gara važām. Tātad Jēzus māca kā tāds, kura vārdi ir saistīti ar
darbiem – ar cilvēka dziedināšanu un atbrīvošanu. Vārdiem seko darbi, kas
apstiprina viņa mācību.
Jēzus ir Jaunais
Mozus, kurš sludina un darbojas ar autoritāti: „Vecajā Derībā lasām, ka Mozus
uzrunāja ļaudis, sakot: "Kungs, tavs Dievs, tev uzmodinās no tavas tautas
un no tavu brāļu vidus pravieti, līdzīgu man... Es celšu viņiem pravieti no
viņu brāļu vidus, tādu kā tevi, un likšu savus vārdus viņa mutē. Un viņš tiem
sacīs visu, ko Es viņam pavēlēšu." Jēzus ir patiesais pravietis, kas atklāj
Tēva gribu cilvēkiem. Neviens cits vārds netiks dots virs zemes, kā tikai Jēzus
vārds. Jēzus saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība."
Baznīcas tēvs
Aleksandrijas Atanāzijs, komentējot šo vietu saka: „Kad Jēzus lika klusēt
dēmonam, vinš nevēlējās lai patiesība tiktu izteikta ar neškīstam lūpām, vēl
vairāk ar dēmona lūpām. To Jēzus darīja tāpēc, lai šie dēmoni zem patiesības
aizsega nesajauktu patiesību ar meliem un tādā veidā neievestu sajukumā
cilvēkus." Kas ir šie dēmoni un kāpēc Jēzum ir jāveic šie eksorcismi? Un
vai arī mūsdienās pastāv šādas demoniskas apsēstības un kā tās atšķirt no
psihiskām saslimšanām vai vienkāršas cilvēku iedomas?
Kas ir demons, jeb
velns, ko Jēzus izdzen? Tas nav tikai pasaku vai iedomu tēls, kādu mēs varam
iedomāties, lasot Rūdolfa Blaumaņa darbu “Velniņi”, vai citu darbu. Bieži vien
pastāv divas galējības, saistībā ar ļaunajiem spēkiem. Vai nu pastiprināta
cilvēku interese par tiem, saskatot visur ļaunumu vai arī speciāli
interesējoties par šo tēmu. Otra galējība, ir uzskatīt, ka velns kā tāds vispār
neeksistē. Kā tad ir patiesībā?
Dēmons vispirms
bijis kāds Dieva radītais labais eņģelis. Velnus un pārējos dēmonus Dievs bija
radījis pēc dabas labus, bet pašu vainas dēļ tie kļuvuši ļauni. 2 Pētera
vēstulē, 2,4 ir teikts, ka “eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet
nometa tos pazemes tumšajās bedrēs, lai glabātu sodam”. Katoliskās Baznīcas
katehisms arī norāda, ka velnu krišanas grēkā būtība ir tā, ka šie radītie gari
pēc viņu brīvās izvēles pilnīgi un neatgriezeniski atsacījās no
Dieva un Viņa valstības. Atskaņas par šo sacelšanos atrodamas kārdinātāja
vārdos, ar kādiem tas vēršas pie mūsu pirmvecākiem: "Jūs būsiet līdzīgi
Dievam." ( Rad 3, 5) "Velns grēko jau no
sākuma" ( 1 Jņ 3, 8), "viņš ir melis un melu
tēvs" ( Jņ 8, 44). Eņģeļu grēks nevar tikt piedots nevis
tādēļ, ka šeit kaut kādā ziņā pietrūktu dievišķās žēlsirdības, bet gan tādēļ,
ka viņu brīvajai izvēlei piemīt neatsaucams raksturs.
"Pēc grēkā krišanas viņi vairs nevar atgriezties, tāpat kā cilvēkiem vairs
nav iespējas atgriezties pēc nāves." Taču sātana vara nav bezgalīga. Viņš
ir tikai radība, lai arī varena, kā tas pienākas tīram garam, bet kas tomēr ir
un paliek radība: ļaunais nevar novērst Dieva valstības izveidošanu. Lai gan
sātans pasaulē darbojas aiz naida pret Dievu un Viņa valstību Jēzū Kristū un
viņa rīcība nopietni kaitē garīgi un netieši pat arī fiziski katram cilvēkam un
visai sabiedrībai kopumā, tomēr šo darbību atļauj dievišķā apredzība, kas
spēcīgi un liegi vada cilvēka un pasaules vēsturi. Tas, ka Dievs pieļauj velna
darbību, ir liels noslēpums, bet "mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, viss
nāk par labu" ( Rom 8, 28), (KBK 391-395).
Marka evaņģēlijā ir
ļoti daudz epizodes, kur Jēzus izdzen velnu no apspēsta cilvēka. Daudzi
mūsdienu Bībeles plurālistiski liberālās pētniecības nozares eksperti cenšas
mazināt Jēzus eksorcizējošo darbību spēku un sekas, norādot, ka Jēzus šos
cilvēkus tikai psiholoģiski mierināja, atbrīvoja no psihiskām saslimšanām, ka
šie apraksti ir pārspīlēti un ka mūsdienās par velnu un demonu nopietnā un
zinātniskā līmenī nav iespējams runāt. Tomēr, ja mēs Bībeles tekstus uztveram
tā, kā tos ir vēlējies pats uzrakstītā teksta autors, tad varam redzēt, ka
Jēzus darbībā var atsevišķi izšķirt cilvēka dziedināšanu no slimībām un citā
vietā atkal atbrīvošanu no ļaunā gara klātbūtnes. Vēl īpašāku šo situāciju
padara tas, ka šīs demoniskās būtnes, pavisam citādā, ne paša cilveka balsī
komunicē ar Jēzu un izplata sagrozītu un melīgu informāciju, tādējādi sējot
apjukumu un neizpratni mācekļos un apkārtējos cilvēkos. Tātad, balstoties uz
Bībeles autoritatīvo vēstījumu, sātans, velns, jeb dēmons ir reāli eksistējoša
būtne, vai būtņu grupa, kas ir nostājusies pret Dievu, kura nevar kļūt laba un
mainīties un kura uzbrūk cilvēkam, jo šis kritušais eņģelis nevar tiešā veidā
uzbrukt Dievam, līdz ar to viņš visu savu naidu un ļaunumu izgāž uz cilvēku,
kas ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības un ir visas radības kronis.
Kādas ir sātana
darbības robežas? Uzraiz jākonstatē, ka Viņa spēka izpausmes nav līdzvērtīgas
Dievam, jo sātans ir Dieva radīts un ir tikai eņģelis. Līdz ar to, sātaniskās
darbības robežas nosaka pats Dievs un arī velns un elle ir Dieva kontrolē, pat
ja ellē nav klātesoša Dieva mīlestība un piedodošā žēlsirdība, kā arī elle ir
neatgriezensisks dvēseles stāvoklis, no kura nav izejas. Ļaunais gars ir
bezķermeniska garīga būtne, kristušais eņģelis, kurš dažos gadījumos var
parādīties cilvēkam arī kādā izskatā. Eņģeli nesaista laika un telpas
dimensija, līdz ar to viņš gudrības un intelekta ziņā miljoniem reižu pārspēj
mūsu prāta iespējas, tādēļ komunikācija un “spēkošanās” ar šiem demoniskajiem
spēkiem kristietim ir kategoriski aizliegta. Cilvēkam nav iespējams uzvarēt
velnu, to ir izdarījis Jēzus Kristus, kurš savas dzīves laikā veica desmitiem
egzorcismus, bet Jēzus Kristus visvarenākais eksorcisms notika pie krusta
Golgātā, kur viņš Lielajā Piektdienā atdeva savu dzīvību par mums, izlēja savas
asinis un trešajā dienā Augšāmcēlās un dzīvo mūsu vidū. Mela Gibsona filmā
“Kristus Ciešanas” ir ļoti labi parādīta dēmona taktika, attiecībā uz Jēzus
personu. Zinām, ka Mels Gibsons, veidojot šo filmu, informāciju smēlās ne tikai
no Bībeles, bet arī no svētīgās vizionāres un vācu mistiķes, Annas Katrīnas Emmerikas, Jēzus ciešanu vīzijām un aprakstiem, kurus pierakstīja vācu
rakstnieks Clemens
Brentano. Dēmons nevar
pilnībā izzināt Dieva plānu un arī mūsu dzīves visas nianses, bet viņš strādā
kā “novērotājs” un meklē mūsu vājās vietas un punktus, kuros viņš var mērķēt uz
izšaut. Ļaunais sēj apjukumu, labo nosauc par sliktu un slikto par labu. Var
novērot tendenci mūsdienās,kad kristietība tiek reducēta tikai kā uz kādu
rituālu kopumu vai morāli – ētisku mācību. Bet šie Jēzus veiktie eksorcismi
norāda, ka kristietība ir kas vairāk, kā tikai filozofija vai ētiska mācība. Tā
ir mācība ar spēku. Ļaunajam garam ir izdevīgi, ka kristietība zaudē savu
spēku, izšķist un atšķaidās, tādējādi pārvēršoties par mācību bez satura.
Pēdējos gados ASV
filmu industrijas ražotne Holivudā samērā bieži tiražē šausmu filmas, par
dažādiem eksorcistiem, kas parāda, ka šī tēma cilvēkus interesē un vienmēr, kad
sāk runāt par eksorcismu, tad parādās liela cilvēku interese. Pirms savas
Debesīs uzkāpšanas, Jēzus dod saviem mācekļiem pavēli izdzīt ļaunos garus līdz
pat tam brīdim, kuru mēs visi gaidām – Viņa otrreizējai atnākšanai. Marka 16,
15-18. “Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet
evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas
netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus
garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers
nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs
veseli." Tātad Baznīca visus jau vairāk kā 2000 gadus veic šo atbrīvojošo,
eksorcizējošo kalpojumu, atbrīvojot cilvēkus no ļaunā gara varas.
Kur primāri cilvēks
saņem atbrīvošanu no ļaunā gara? Pirmā reize, kur cilveks tiek eksorcizēts, ir
saņemot kristības sakramentu, kad pār kristību kandidātiem tiek nolasīti mazie
eksorcizmi, pavēlot ļaunajam garam atstāt cilvēku. Tā ir pirmā reize, kad
cilvēks tiek eksorcizēts. Pēc tam arī var teikt, ka katra privāta grēksūdze ir
kā sava veida eksorcizms, jo grēka izdarīšana ir padošanās ļaunā gara varai,
bet grēku nožēla un izsūdzēšana ir kā pretinde ļaunā gara melīgajai darbībai.
Ir vēl arī lielie
eksorcismi, situācijās, kad kāds cilvēks speciāli ir sevi veltījis sātanam un
nonācis ciešā ļaunā gara iedarbības sfērā. Katoliskās Baznīcas katehisms, 1673 numurā uzsver, ka “Baznīca publiski un ar autoritāti Jēzus Kristus vārdā lūdz,
lai kāda persona vai priekšmets tiktu aizsargāts no ļaunā gara apsēstības un
atbrīvots no tās, un to sauc par eksorcismu. Jēzus to praktizēja,
un Baznīca no Viņa ir saņēmusi varu un pienākumu veikt eksorcismus. Vienkāršā
formā eksorcisms tiek praktizēts Kristības svinēšanā. Svinīgu eksorcismu, ko
sauc par "lielo eksorcismu", nevar veikt neviens cits, kā vienīgi
priesteris ar bīskapa atļauju. Eksorcisms jāveic piesardzīgi, stingri ievērojot
Baznīcas ieviestās normas. Eksorcisms ir vērsts uz to, lai izdzītu velnus
vai atbrīvotu no velnu ietekmes, un tas notiek ar garīgo spēku, ko savai
Baznīcai uzticējis Jēzus. To nevajag sajaukt ar slimību - īpaši psihisku
slimību - gadījumiem, kas attiecas uz medicīnas jomu. Tātad pirms eksorcisma
svinēšanas ir svarīgi pārliecināties, ka situācija ir saistīta ar ļaunā gara klātbūtni,
nevis ar kādu slimību” Tātad Baznīcā Lielos eksorcismus var veikt tikai
speciāla, bīskapa nozīmēta persona, parasti priesteris un ar viņu kopā strādā
speciālistu komanda, kurā vienmēr ir klātesoši psihiatri un citu nozaru
pārstāvji, lai palīdzētu atpazīt, vai šīs izpausmes nav kādas psihiskas
salsimšanas vai kādu citu mentalu problēmu izsauktas.
Bet jāsaka, ka mazo
eksorcismu var praktizēt katrs priesteris un ticīgais, kad ir nepieciešams
vienkārši aizlūgt par kādu, lai lūgtu fizisku vai garīgu dziedināšanu, vai lai
palīdzētu atpazīt, vai cilvēks ir vai nav apsēsts.
Jāapzinās, ka
lielākots cilvēks neatrodas tiešā ļaunā gara ietekmē, jo lielākā daļa no mums
ir saņēmuši kristības sakramentu un neviens tā īsti pats labprātīgi nevēlas
sevi nodot ļaunā gara rīcībā un vadībā. Tāpēc arī tādi lieli apsēstības
gadījumi ir ļoti reti. Lielākoties mēs katrs nonākam saskarē ar ļauno tad, kad
izvēlamies nepaklausīt Dievam, kad izvēlamies neievērot Dieva dotos 10 baušļus,
arī vislielāko Viņa doto Dieva un tuvākā mīlestības bausli. Ļaunais ienāk mūsos
tad, kad mēs sākam pakļaut sevi meliem un nepatiesībai. Tādos gadījumos
pietiek, ja mēs nožēlojam izdarīto, aizejam uz labu grēksūdzi, izsūdzam savus
grēkus, nožēlojam un saņemam grēku piedošanu. Ir gadījumi, kad grēki atstāj
mūsos dziļas rētas, nepiedošanas un aizvainojumus. Tad ir nepieciešama
aizlūgšana, ko svētīgi praktizē dažādās lūgšanu grupās. Un parasti arī šādās
aizlūgšanās un lūgšanu grupās ļoti reti parādās kādas daudz spēcīgākas ļaunā
gara apsēstības formas. Šādos gadījumos tad cilvēkam tiek dots padoms doties
pie bīskapa speciāli nozīmēta eksorcisata, lai veiktu īpašus aizlūgumus par
konkrēto personu. Nebūtu uzreiz labi doties pa tiešo pie eksorcista. Sākumā ir
jāuzmeklē sava draudze, garīdznieks, lūgšanu grupa un jāsāk aizlūgt par šo
problēmu šādā līmenī. Vizbiežāk uzreiz kļūs skaidrs, ka aizlūgšana, svētības
došana, grēksūdze var atrisināt tās problēmas, kas jau ir cilvēka dzīvē. Līdz
ar to nebūtu labi eksorcismu pārvērst par tādu kā sensāciju vai šovu. Šī
kalpošana Baznīcā pastāv visos laikos un arī mūsdienās ir nepieciešami cilvēki,
kuri var aizlūgt par mums, īpašās un specifiskās vajadzībās.
Eksorcisms nav
magisks rīks vai formula, ar kuru ļaunais tiek izdzīts. Eksorcisma centrā ir
Jēzus nāves un augšāmcelšanās autoritāte, Jēzus ir tas, kura vārds tiek
piesaukts. Eksorcismā tiek izmantots Viņa svētdarošais krusts un svētītais
ūdens kā sakramentālija. Tiek piesaukta Vissvētākās Jaunavas Marijas, un citu
svēto aizbildniecība. Eksorcismā ir ļoti svarīga apsēstā cilvēka līdzdalība, jo
eksorcisms tikai palīdz pašam cilvēkam ar savas gribas palīdzību atteikties no
ļauna un tieši pats apsēstais cilvēks izdara šo pašu svarīgāko gala lēmumu – es
vēlos piederēt tikai Jēzum un vēlos tikai Viņam sekot. Līdz ar to mēs katrs
šodien varam uzdot jautājumu sev – kādam garam es sekoju, kādam garam es
kalpoju vai piederu?
Lielākais
eksorcisms kāds ir pieejams šajā pasaulē ir mīlestība, kas atbrīvo, jo Dievs ir
mīlestība. Ļaunumu var uzvarēt tikai ar mīlestību. Nelīdzēs nekādas lūgšanas un
aizlūgšanas, ja nevēlēsimies palikt mīlestībā, kas ir vislielākā no Dieva
dāvanām. Mīlestības priekšā ļaunais atkāpjas. Apustulis Pāvils vēstulē
Korintiešiem, 13.nodaļā uzsver, ka “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir
laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin
ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa
izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts,
bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es
atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir
mīlestība.
Paliksim Dieva
mīlestībā, kas mūs katru atbrīvo no ļaunā!
Svētīgu
svētdienu - Jēzus Augšāmcelšanos dienu
vēlot priesteris Ilmārs Tolstovs
.png)
.png)
