Kā pārsteigums visiem ir vēsts,
ka šogad Polijā ir dubultojies kandidātu skaits, kas ir iestājušies Garīgajos
Semināros un vēlas kļūt par priesteriem, ņemot vērā, ka daudzus gadus tendence
bija negatīva. Arī Rīgas Garīgajā Seminārā šogad ir uzņemti 4 audzēkņi
(pagājušo gadu tikai 2). Tādēļ ir vērts aplūkot atšķirību starp kalpojošo, jeb
hierarhisko un vispārējo priesterību, īpaši izceļot spriedzi, kāda valda to abu
starpā. Šī spriedze vairāk ir raksturīga Rietumu sabiedrībai, nevis austrumeiropas
valstīm. Tomēr ir vērts aplūkot problēmu sakni, lai izvairītos no maldiem
nākotnē.
Tūlīt pat pēc Vatikāna II
koncila, kad Baznīcā tika gaidīts „garīgais pavasaris”, iestājās vislielākā
garīdzniecības identitātes krīze kopš protestantisma laikiem. 20 gadsimta 60 un
70-jos gados priesterību atstāja ap 46 tūkstoši priesteru (šādu datus min
Georgs Veigels (George Weigel)). Garīgie Semināri kļuva tukši, daudzi no tiem
tika slēgti. Tomēr no otras puses laju iesaistīšanās draudzēs kļuva aktīvāka,
dažviet pārņemot daudzas priesterībai rezervētās funkcijas. Sajukums teoloģijā
un praksē daudzviet valda līdz pat šodienai. Ir situācijas, kad prāvests
apkalpo vairākas draudzes un tajās draudzēs, kur viņš nav pastāvīgi, Dieva Vārda
liturģiju novada pastāvīgais diakons. Bet tad viss izkārtojas tā, ka prāvests
kādu svētdienu var atbraukt uz draudzi un Dieva Vārda liturģijas vietā nosvinēt
svēto Misi. Kad viņš to paziņoja diakonam, tas atbildēja: „Kādēļ vajag Misi?
Mēs paši tiksim galā.”