Skaistkalnes svētceļojuma apskats

Kristus ir Augšāmcēlies! Ir noslēdzies svētceļojums uz Skaistkalnes Dievmātes sanktuāriju. Liela pateicība, ka jau 8 gadus varam doties šādā ceļā pie Jaunavas Marijas, jo Skaistkalnes svētnīca ir otrais lielākais Latvijas sanktuārijs, jeb svētvieta, kur īpaši lūdzamies par jauniešiem, ģimenēm un ģimeņu problēmām.

Savu ceļu sāku jau 29.aprīlī, kad azbraucu uz Jelgavu un satikos ar tur kalpojošiem priesteriem, klostermāsam un Jelgavas diecēzes bīskapu E. Pavlovski. Svētceļojumu uzsāku 30.aprīlī, ceturtdien ar svēto Misi Jelgavas katedrālē. Sprediķī uzsvēru, ka šis ir konsekrētās dzīves gads, tādēļ esam aicināti lūgties par aicinājumiem, un tieši labas, kristīgas ģimenes ir nākamo priesteru un klosterļaužu "darbnīcas". Ceturtdien gājām apmēram 19.km un nonācām Staļģenē. Ceļš bija ļoti piepildīts ar lūgšanām, dziesmām un saturīgām konferencēm, ko vadīja karmelīšu māsa Meinarda un priesteris Jurijs. Māsa Meinarda runāja par Dieva žēlsirdību un tuvību, ar kādu Viņš nāk pie katra no mums. Konferences tēma labi sasaucās ar pāvesta Franciska mācību par Dieva žēlsirdību un žēlsirdības gadu, kurš šogad sāksies 8.decembrī.

Vakarā biju spiests atvadīties no Jelgavas grupas, kaut "viltotais zaķis" bija ļoti garšīgs. Vakarā ierados Jaunjelgavas skolā, lai piektdien, 1.maijā ceļu turpinātu ar Rīgas sv. Jēkaba katedrāles grupu priestera Renāra Bikava vadībā. Svēto Misi nosvinējām Jaunjelgavas katoļu baznīcā un ar priestera Pētera Skudras svētību devāmies ceļā. Paldies vietējiem draudzes cilvēkiem par garšīgajām maizītēm. Man tā bija jau otrā diena, tādēļ parādījās tulznas. Ceļš vijās caur skaistajiem Sēlijas egļu mažiem, un ceļā daudz lūdzāmies, dziedājām, bet es brīvajā laikā "cīkstējos" twiterī ar dažu labu Saeimas deputātu:

@tolstovs1 apņemiet sievu, radiet bērnus, un uz priekšu cienītais! Tad nebūs nepieciešams rakstīt muļķības :) #greiziespoguļi

— Veiko Spolitis (@VeikoSpolitis) May 1, 2015

@tolstovs1 iejūtīgi iesakiet iespējas dzīves apstākļu uzlabošanai, un iedodiet manu e-pastu. Sazināšos! #Attīstība

— Veiko Spolitis (@VeikoSpolitis) May 1, 2015

Vakarpusē ieradāmies Vallē un mūs uzņēma viesmīlīgā skolas internāta saimniece un varējām atvilkt elpu no grūtā ceļa. Pamazām sāka palikt aukstāks, nākamajā dienā no rīta, meklēdams kafiju, aizklīdzu līdz tuvākajam "Viršu" benzīntankam. Sestdienas ceļš īsāks - līdz Kurmenei "nieka" 16.km. Kurmenē nosvinējām svēto Misi sakurinātā baznīcā, jo citādi būtu galīgi nosaluši. Paldies Dievam, ka lietus mums netrāpīja. Konferences laikā stāstīju par Svēto Garu, kā galveno Baznīcas "arhitektu" un vadītāju. Vakarā Vissvētākā Sakramenta adorācija un iespēja pieiet pie grēksūdzes. Vakarā atbrauca tēvs Jānis no Skaistkalnes un ievadīja mūs svētku noskaņās. Paldies vietējiem draudzes cilvēkiem par garšīgajiem pīrādziņiem.

Svētdien, jau agri no rīta devāmies ceļā, lai plkst. 12.00, satiekoties ar Jelgavas grupu un pārējiem svētceļniekiem varētu kopīgi svinēt svētkus. Svēto Misi vadīja Jelgavas bīskaps E. Pavlovskis. Sprediķī viņš uzsvēra, ka ja izturējām komunismu, izturēsim arī liberālismu un morāles pagrimumu. Noslēgumā bija Dievmātes litānija un Svētība ar Vissvētako Sakramentu. Pēc dievkalpojuma uz lapiņām uzrakstīju visus savus twitter "draugus" un arī citas vajadzības, un pēc tam tās iemetu speciālā kastītē pie Dievmātes svētgleznas. Nākamajā svētdienā paulīnieši tēvi altāra priekšā šo lapiņu saturu arī nolasīs. Paldies visiem kas bija un aicinu arī citās reizē ikvienu pievienoties šim ceļam.

Sprediķis 5 Lieldienu svētdienā (3.maijā) - Vatikāna radio

Kristus ir Augšāmcēlies!

Dārgie Vatikāna radio klausītaji. Turpinās Lieldienu laiks un šodienas Jāņa evaņģēlija 15 nodaļas fragmentā Jēzus norāda, ka arī pēc Lieldienām Viņa saikne ar mācekļiem turpinās. Lai arī šī runa tika teikta pēdējo vakariņu laikā, tomēr Jēzus ar šiem vārdiem vēlējās stiprināt un iedrošināt savus mācekļus laikā, kad viņi piedzīvos vajāšanas un grūtības.

Arī Latvijā, pavisam nesen izskanēja pārmetumi Baznīcas pārstāvjiem, ka viņi vēlas „uzspiest” visai sabiedrībai savas, tas ir kristīgās morāles normas. Pat no katoļticīgo puses izskanēja pārmetumi, ka Baznīcai nav tiesības izteikties morālajā sfērā, jo mūsdienu postmodernajā sabiedrībā it kā neesot vienas patiesības un līdz ar to, katrs var ticēt un dzīvot kā pats vēlas. Kā ir patiesībā?

Jēzus, šodienas evaņģēlijā vērš uzmanību uz divām problēmām:

 Jēzus un Viņa mācekļu vienotība.

Vecajā Derībā jau bija plaši pazīstams vīnakoka simbols – pravieši Isaja, Jeremija, Ozeja un Ezehiēls, aprakstot Dieva - Jahves un Izraēļa attiecības, izmantoja šo simboliku. Jau Vecajā Derībā – Jer 5,10, Ezeh 17,7 pravieši runāja, ka Jahve nocirtīs zarus, kas nenes augļus. Evaņģēlists Jānis evaņģēlija 15.nodaļas sākumā dod skaidras norādes tiem kristiešiem, kas vajāšanu brīdī vēlas savu ticību slēpt vai modificēt to pēc sava prāta. Tādējādi tie kļūst par viltus kristiešiem, jeb ārēji izskatās skaisti un reliģiski pievilcīgi. Tomēr iekšējā satura tiem nav.

Jņ 15,18 Jēzus saka: „Ja pasaule jūs ienīst, ziniet, ka tā pirms jums mani ienīda”. Mūsdienās, liberālisma iespaidā aizvien vairāk katoļu ārēji, formāli uzskata sevi par piederīgiem Baznīcai, tomēr iekšienē, savas sirds dziļumos nepieņem vai pretojas Dieva un Baznīcas mācībai. Tādējādi redzam, ka ir Vīnakoks, kas ir pats Kristus un ir zari, kas ir Kristus Miesa – Baznīca. Tas, kas nenes augļus, kas nevēlas palikt kopībā, vienotībā ar Baznīcu, tas nokalst un, pat ja ārēji izskatās kā vīnakoka zars, tomēr iekšienē tam nav dzīvinošās vīnakoka sulas – Svētā Gara. Jēzus saka: „palieciet Manī, un es jūsos!” Neviens pats no sevis nevar nest augļus, ja tas nav vienotībā, kopībā ar visu Baznīcu – Kristus Vīnakoku. Jēzus saka: „Bez Manis jūs nekā nespējat darīt!”

Jēzus nav opozīcijā pasaulei un arī Baznīca nē. Vatikāna II koncils savā mācībā vēlējās norādīt uz pozitīvajiem aspektiem, ko varam atrast pasaulē. Tomēr nevaram arī piemēroties šai pasaulei, tajā izšķīstot.

Baznīcas vienotība dažādībā

Vēl mūsdienu pasaulē var dzirdēt pārmetumus Baznīcai, ka tā sludina morālu mācību, pati nebūdama nemaz tik svēta un tīra, raugoties uz tās locekļiem vēsturiskā griezumā. Šeit jāsaka, ka vīnakoks un zari veido vienu veselumu, tomēr gan stumbrs, gan zari saglabā savu atsevišķo unikalitāti. Līdz ar to, pati Baznīca, cik tā ir ontoloģiski ir saistīta ar Kristu ir svēta, tomēr tās locekļi, būdami vienlaicīgi gan garīgas, gan miesīgas būtnes, tomēr paliek grēcinieki. Vislielākie svētie apzinājās, ka ir grēcīgi, un kā Jēzus saka: „[Vīnakoka saimnieks] ikkatru, kas nes augļus, tīra, lai tas vēl vairāk nestu augļus” Līdz pat Jēzus otrreizējai atnākšanai Baznīcā šajā pasaulē būs klātesošs gan absolūts svētums, gan liels grēcīgums, kas izriet no mūsu cilvēciskās dabas, kas ir grēka ievainota. Tas nenozīme, ka mums nav jātiecas uz svētumu un jāsludina patiesība. Tomēr esam aicināti atcerēties Jēzus vārdus, par tīrumu un nezāli. Dievs, noslēpumainā veidā ļauj pasaulē palikt ļaunumam, lai Pasaules Beigās nestu taisnīgu norēķinu par ikviena padarītajiem darbiem. Tādēļ būsim uzticīgi vīnakokam, un tuvojoties Vasarssvētkiem, lūgsim Jēzum, lai Viņš, kā Vīnakoka dārza saimnieks sūta mum šo vīnakoka sulu, kas dzīvinātu un dziedinātu visas mūsu „aizkaltušās” un „novītušās” jomas kristīgajā dzīvē. 

Baznīca pasaulē

Pēdējā laikā vairākos plašsaziņu līdzekļos un portālos parādījās raksti, kuros tika plaši apspriesti jautājumi par Romas Katoliskās Baznīcas un tās pārstāvju kompetenci izteikties morāles un ētikas jautājumos. Šajos rakstos bija atrodami ne mazums dažādi steriotipi, pārpratumi un sagrozītas informācijas par Baznīcu un tās mācību. Tādēļ īsumā vēlos vērst uzmanību uz dažiem aspektiem, lai palīdzētu labāk saprast un izgaismot būtiskos jautājumus, kas skar Baznīcas izpratni.

Bieži vien diskusijās tiek piesaukts mūsu valsts Satversmes 99.pants, par Latvijas valsts un Baznīcas šķirtību. Tomēr bieži tiek aizmirsts šo pantu citēt pilnībā. Tas skan šādi: „Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.” Ir skaidrs, ka Baznīca ir atdalīta no valsts, bet no valsts nav atdalīti kristīgie pilsoņi, kuriem ir tiesības uz savu viedokli, kuri maksā nodokļus un kurus pārstāv Baznīcas gani. Pēdējā laikā ir dzirdamas dažādas katoļticīgo balsis, kuri deklarē sevi kā katoļus, tomēr paši nepiekrīt Baznīcas viedoklim vai pat sludina idejas, kuras ir pretrunā tās mācībai. Jāatgādina, ka Baznīca vienmēr ir bijusi par ikviena cilvēka domas izpausmes brīvību un vienmēr ir ļāvusi ikvienam izteikt savu viedokli, aizstāvēt sevi. To parāda kaut vai nesenā bīskapu sinode Romā, kā arī daudzi vēsturiskie pētījumi. Tomēr svarīgi ir atcerēties, ka nevis katoļi, kā demokrātisks kopums vai bīskapi, kopā ar pāvestu veido, maina vai pielāgo Katoliskās Baznīcas mācību. Baznīcas mācība mums ir dota „no augšas”, un tieši tādēļ mēs to saucam par Atklāsmi. Mēs neesam šīs Atklāsmes, jeb depozīta īpašnieki, mēs nevaram to mainīt kā mums ienāk prātā. Jēzus Kristus, Vienpiedzimušais Dieva Dēls, pirms 2015 gadiem šo mācību, jeb Labo Vēsti deva cilvēkiem, un tā tika rakstiski fiksēta Bībelē un nerakstītā veidā pastāv Tradīcijā. Ja kāds katolis spītīgi pretojas šai mācībai, ko atnesa Jēzus un kā to autentiski interpretē pāvests kopā ar visas pasaules bīskapiem, viņš Romas Katoļu Baznīcai pieder tikai formāli un strukturāli, bet ne pilnībā. Un nevis Baznīca viņu izslēdz no sava vidus, bet šis cilvēks pats sevi izslēdz no šīs ticības un mīlestības kopības.

Liepājas katoļi likumīgā veidā mēģina aizstāvēt savu reliģiju

Palīdzēsim Nepālas zemestrīcē cietušajiem!

Posted by Ilmārs Pēteris Tolstovs on Otrdiena, 2015. gada 28. aprīlis

Svētceļojumi uz Skaistkalni!

Jau pēc senas (vairāku gadu) tradīcijas uz Skaistkalnes Dievmātes - Ģimeņu Karalienes sanktuāriju, otro lielāko Latvijas svētvietu ar kājām dodas divas svētcēļnieku grupas. Maija mēnesis ir īpaši veltīts Vissvētākajai Jaunavai Marijai un tādēļ maija mēneša pirmā svētdiena Jelgavas diecēzē ir veltīta Jaunavai Marijai - Ģimeņu Karalienei. 3.maijā plkst. 12.00 ir plānots, ka abas grupas sasniedz Skaistkalnes svētnīcu un plkst. 12.00 ir svētā Mise ar Jelgavas bīskapa V. E. Edvarda Pavlovska piedalīšanos. Šajos svētcēļojumos iet cilvēki, lai lūgtos par ģimenēm un jauniešiem.

1.grupa no Rīgas. Ar sabiedrisko transportu dodas uz Jaunjelgavu 30.aprīļa vakarā, tur paliek pa nakti un 1.maijā ar svēto Misi plkst. 8.00 dodas uz Skaistkalni. Ar šo grupu iešu arī es. Pieteikties pie pr. Renāra Birkava, 28688843. Dalības maksa nav, visu nes paši līdz, ēd paši kas pagadās :)

2.grupa no Jelgavas. Iziet jau 30.aprīlī no rīta. Sīkāka info šeit: http://jelgavaskatedrale.lv/index.php/home/anketas/take_survey/4-pieteik%C5%A1an%C4%81s-sv%C4%93tce%C4%BCojumam-jelgava-skaistkalne-2015

Nometne jauniešiem! Iesaku!

Apustuļu darbi 1.nodaļa

Dārgie bloga lasītāji! Ņemot vērā augošās jaunās tehnoloģijas, piedāvāju jaunu iespēju - uzdot jautājumu priesterim tiešraidē. Pirmā ekspermentālā tiešraide notika sestdien 11.aprīlī plkst. 21.00 pēc Latvijas laika. Jautājumus jūs variet iesūtīt jau šobrīd uz manu epastu: priesteris.ilmars@gmail.com, kā arī twiterī @tolstovs1 Twitterī atbildēšu arī pašas tiešraides laikā. Nākamā tikšanās 22.aprīlī plkst. 21.00 (LV laiks). Studēsim Apustuļu darbu grāmatas 2. nodaļu.

 

Arhibīskaps Z. Stankēvičs par likuma grozījumiem, saistībā ar tikumību

Muļķis saka - Dieva nav! 53.psalms (no www.bibele.lv)

1 Dziedātāju vadonim. Dāvida mācības dziesma uz stabulēm.
2 Ģeķis (muļkis) saka savā sirdī: "Dieva nav!" Samaitāta un nejēdzīga ir viņu dzīve, nav starp viņiem neviena, kas labu dara.
3 Dievs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, vēro, vai ir kāds gudrs, kas meklē Dievu.
4 Bet visi ir no Viņa atkāpušies, visi ir izvirtuši un nekrietni; nav, kas labu dara, nav it neviena.
5 Vai tad to nesaprot ļauna darītāji, kas saēd manu tautu? Viņi ēd gan Dieva maizi, bet Dievu viņi nepiesauc.
6 Viņus pārņēma bailes, kur nebija nekāda pamata bailēm, jo Dievs izkaisīja tavu aplencēju kaulus; viņi tapa apkaunoti, jo Dievs viņus bija atmetis.
7 Ak, kaut jel nāktu no Ciānas Israēlam glābiņš! Kad Tas Kungs grozīs Savas tautas likteni, tad līksmosies Jēkabs, priecāsies Israēls!

LTV1 "Aculiecinieks" faktu sagrozīšana!

Nesen noskatījos LTV1 raidījumu "Aculiecinieks" par reliģijas tēmu: http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/04.04.2015-aculiecinieks.-vai-viegli-ticet.id46962/ Raidījuma sākumā tika paziņots, ka ticīgo cilvēku kļūst mazāk un ka Latvijā kristietība interesē tikai 36%. Bet ko saka SKDS aptauju dati?

Par kristieti sevi patlaban uzskata mazliet mazāk par pusi iedzīvotāju,taču pilnīgi neticīgs ir mazāk kā katrs 5.! :) pic.twitter.com/yEO67xNqKF
— Arnis Kaktiņš (@ArnisKaktins) April 6, 2015

Krīze un augšāmcelšanās!

Šodien, Dieva žēlsirdības svētkos sāku pārdomāt tādu lietu, kā krīze. Pat šobrīd neesmu krīzē, tomēr apzinos, ka krīze un krīzes situācijas ir dziļi saistītas ar kristīgo ticību. Ja skatāmies Bībelē, tad gandrīz visi Bībeles personāži piedzīvo krīzi savā dzīvē - Ādams (grēkā krišana), Noass (plūdi un glābšanās), Ābrahāms (dēla Īzaka upurēšana), Jēkabs (pirmdzimtības "nozagšana"), Mozus (Ēģiptieša nogalināšana, uzdevums no Dieva, tautas nodevība, u.t.t), Dāvids (Ūrija sievas iekārošana, attiecības ar Saulu, u.t.t.). Arī Jaunajā Derībā gandrīz visi mācekļi piedzīvoja vilšanos savā ticībā, jo cerēja, ka Jēzus būs citādāks, nekā patiesībā bija - sv. apustulis Pēteris, pirmais pāvests nodod Jēzu, visa Lielā nedēļa ir viena vienīga krīze. Bet! Pēc tam seko augšāmcelšanās.

Krīzes situācijas garīgajā dzīvē ir ne tikai pieļaujamas bet pat nepieciešamas. Tas nenozīmē, ka mums vajag speciāli tās meklēt, tomēr Dievs tās pieļauj, lai mēs, līdzīgi kā Jēzus Kristus izietu cauri savas dzīves personīgajai "kenozei" (pilnīga sevis iztukšošana, pazemināšana līdz viszemākajam līmenim). Bieži vien tie, kas nenen ienāk Baznīcā, nesen salaulājas, kļūst par garīdzniekiem vai konsekrētām personām pirmajos gados dzīvo sava veida "rozā" stāvoklī, emociju virpulī. Viss šķiet rožaini, skaisti, brīnišķīgi. Tomēr šāds stāvoklis ir neīsts, jo balstās emocijās un mūsu pašu ilūzijās par realitāti. Tādēļ laika gaitā Dievs mums izrauj "pamatu zem kājām", ļauj piedzīvot krīzi ticībā, aicinājumā, laulībā, kopienā, draudzē, u.t.t. lai konfrontētu mūs ar realitāti un palīdzētu patiesākā gaismā ieraudzīt pašiem sevi, apkārtējos, apkārtni un galu galā - pašu Dievu. Tādēļ nevajag baidīties vai krist panikā tad, kad esam krīzes situācijā. Tā ir mūsu katra Lielā Piektdiena. Ko darīt tādā situācijā?

1. Atcerēties, ka Dievs ir, un ka Viņš kontrolē situāciju (arī tad, kad ir mākoņi, aiz tiem tāpat ir saule);
2. Jautāt sev - kas bija par iemesliem, kādēļ esmu krīzē?
3. Meklēt labu garīgo tēvu, biktstēvu, kas varētu palīdzēt saskatīt krīzes iemeslus un palīdzētu kopīgiem spēkiem no krīzes izkļūt. Tādu, kas "neglauda pa spalvai", bet atver acis uz realitāti un neļauj dzīvot ilūzijās. Lūgt Svēto Garu, lai palīdz šajā situācijā saredzēt lietas un izkļūt no krīzes.
4. Pēc krīzes situācijas pārvarēšanas izanalizēt krīzes iemeslus un izdarīt secinājumus, lai citreiz nepieļautu tās pašas kļūdas.
5. Drosmīgi iet tālāk!

Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies!

Dieva žēlsirdības svētki!

Māsa M. Faustīna Kovaļska tagad plaši pazīstama visā pasaulē kā Dieva Žēlsirdības misionāre. Teologi viņu pieskaita pie lielākajiem Baznīcas mistiķiem.

      Viņa nāca pasaulē kā trešais bērns nabadzīgā un ticīgā zemnieku desmit bērnu ģimenē, Glogovecas ciemā. Svētā kristībā draudzes baznīcā Vracku Sviņicā viņa ieguva vārdu Helēna. Kopš bērnības viņa bija dievbijīga, mīlēja lūgšanas, bija čakla un paklausīga, arī ļoti līdzjūtīga pret cilvēkiem. Skolā viņa mācījās nepilnus trīs gadus. Sešpadsmit gadu vecumā meitene atstāja dzimtās mājas un devās strādāt Aleksandrovā un Lodzā, lai nodrošinātu sevi un palīdzētu vecākiem.

     Savu aicinājumu dvēselē viņa sajuta jau septītajā dzīves gadā (divus gadus pirms Svētās Komūnijas pieņemšanas), bet vecāki nepiekrita, lai viņa iestātos klosterī. Šādos apstākļos Helēna centās nomākt sevī šo Dieva aicinājumu, bet pēc vīzijas ar krustā sisto Jēzu Kristu un Viņa pārmetuma: Cik ilgi Es cietīšu un cik ilgi tu mani mocīsi (Dienasgr. 9)? Viņa mēģināja atrast vietu klosterī. Helēna klauvēja pie daudzu klosteru vārtiem, taču nekur viņu neuzņēma. 1925. gada 1. augustā viņa beidzot nokļuva Dievmātes Žēlsirdības kongregācijas klosterī, Varšavā, Žitnajas ielā. Savā Dienasgrāmatā viņa atzīstas: „Likās, ka esmu paradīzē. No manas sirds plūda vien pateicības lūgšanas" (Dienasgr. 17).

     Taču pēc dažām nedēļām viņa pārdzīvoja lielu kārdinājumu pāriet uz citu kongregāciju, kur būtu vairāk laika lūgšanai. Tad Kungs Jēzus parādīja viņai Savu Vaigu, izmocītu un brūcēm klātu, un teica :Tu Man nodarīsi šādas sāpes, ja aiziesi no šīs kongregācijas. Es tevi aicināju uz šejieni, nevis kur citur, un sagatavoju tev daudz žēlastību (Dienasgr. 19).

     Kongregācijā viņa saņēma vārdu Marija Faustīna. Noviciāta laiku māsa Faustīna dzīvoja Krakovā un tur bīskapa Staņislava Rosponda klātbūtnē salika pirmos, bet pēc pieciem gadiem – arī mūža svētsolījumus: šķīstības, nabadzības un paklausības. Viņa strādāja vairākās klostera mājās, visilgāk – Krakovā, Plockā un Viļņā, izpildot virējas, dārznieces un vārtnieces pienākumus.

     Ārēji nekādi neizpaudās māsas Faustīnas neparasti bagātā mistiskā dzīve. Viņa centīgi veica savus pienākumus, stingri ievēroja visus klosterdzīves noteikumus, bija koncentrējusies un klusa, bet tai pašā laikā – vienkārša, mierīga, dāsna pašaizliedzīgā mīlestībā uz tuvākajiem.

    Visa viņas dzīve bija virzīta uz arvien pilnīgāku vienotību ar Dievu un upurgatavu līdzdarbību ar Jēzu Kristu dvēseļu glābšanā. "Mans Jēzu," viņa rakstīja Dienasgrāmatā, "Tu zini, ka no mazām dienām esmu vēlējusies kļūt par lielu svēto, tas ir, vēlējos mīlēt Tevi ar tik lielu mīlestību, ar kādu vēl neviena dvēsele nav mīlējusi" (Dienasgr. 1372).

Dienasgrāmata atsedz māsas Faustīnas garīgās dzīves dziļumu. Uzmanīgi lasot, atklājam, cik dziļi viņas dvēsele ir vienota ar Dievu; cik liela ir viņas dvēseles atdevība Dievam, kā arī cik daudz vajag pūļu un cīņu ceļā uz kristīgo pilnību. Kungs viņu apveltījis ar lielām žēlastībām: garīgo redzi, Dieva žēlsirdības noslēpuma dziļu izzināšanu, vīzijām, atklāsmēm, slēptiem stigmātiem, pravietošanas un dvēseļu pazīšanas spējām, kā arī ar reti sastopamu dāvanu – mistisko saderināšanos. Bagātīgi apveltīta, viņa rakstīja: "Ne žēlastības, ne atklāsmes, ne sajūsma, ne kādas dāvanas dvēselei nepadara to pilnīgu, bet tas notiek tikai iekšējā dvēseles vienotībā ar Dievu. (…) Mans svētums un pilnība pamatojas manas gribas ciešā vienotībā ar Dieva gribu" (Dienasgr.1107). Ļoti stingrais dzīves veids un nogurdinošie gavēņi, kurus māsa Faustīna ieturēja vēl līdz uzņemšanai klosterī, tā novājināja viņas organismu, ka jau postulāta laikā vajadzēja sūtīt viņu uz Skoļimovu pie Varšavas, lai uzlabotu veselības stāvokli. Pēc pirmā noviciāta gada viņa cieta neparasti sāpīgus mistiskus pārdzīvojumus, tā saucamo dvēseles tumsu, pēc tam – garīgas un morālas ciešanas, kas bija saistītas ar Kunga Jēzus Kristus dotā uzdevuma izpildi. Savu dzīvi māsa Faustīna pienesa upurī par grēciniekiem un arī tāpēc cieta dažādas mocības, lai ar tām glābtu dvēseles. Pēdējos dzīves gados pieauga viņas garīgās ciešanas - dvēseles aptumšošanās, kā arī fizisks vājums: progresēja tuberkuloze, kas skāra plaušas un barības vadu. Šā iemesla dēļ viņa divas reizes vairākus mēnešus ārstējās slimnīcā Prondņikā, Krakovā.

    Fiziski pilnīgi novājināta, bet garīgi nobriedusi, mistiskā vienotībā ar Dievu māsa Faustīna mira, svētuma apzīmogota, 1938. gada 5. oktobrī, kad viņai bija tikko apritējuši 33 gadi, 13 no tiem bija pavadīti klosterī. Viņas miesa tika apbedīta klostera kapos, Krakovā, Ļagevņikos, bet informācijas procesa laikā, 1966. gadā, pārnesta uz kapelu. 

Šai vienkāršajai, neizglītotai, bet vīrišķīgai, Dievam bezgalīgi uzticīgajai mūķenei Dievs uzticēja lielu misiju: kļūt par Žēlsirdības misionāri visai pasaulei. Viņš teica: Es sūtu tevi pie visas cilvēces ar manu žēlsirdību. Es negribu sodīt slimo cilvēci, bet vēlos to dziedināt, pievilkt to tuvāk savai Sirdij (Dienasgr. 1588). Tu esi manas žēlsirdības lieciniece, Es esmu tevi izraudzījis šim darbam šajā un nākamajā dzīvē (Dienasgr. 1605), (…) lai tu dotu iespēju dvēselēm iepazīt manu milzīgo žēlsirdību un mudinātu tās paļauties uz manu neizsmeļamo žēlsirdību (Dienasgr.1567).

Saruna ar katoļu priesteri tiešraidē 16.04 plkst. 21.00!

Dārgie bloga lasītāji! Ņemot vērā augošās jaunās tehnoloģijas, piedāvāju jaunu iespēju - uzdot jautājumu priesterim tiešraidē. Pirmā ekspermentālā tiešraide notika sestdien 11.aprīlī plkst. 21.00 pēc Latvijas laika. Jautājumus jūs variet iesūtīt jau šobrīd uz manu epastu: priesteris.ilmars@gmail.com, kā arī twiterī @tolstovs1 Twitterī atbildēšu arī pašas tiešraides laikā. Nākamā tikšanās 16.aprīlī plkst. 21.00 (LV laiks). Studēsim Apustuļu darbu grāmatas 1 nodaļu.

Ke-Ka-Ko

Kristus ir Augšāmcēlies!

Lieldienas nebeidzas dažas dienas pēc svētkiem, bet turpinās visas 50 dienas līdz pat Vasarsvētkiem un pat ilgāk - visas dzīves garumā. Kad Lieldienu naktī atjaunojām savus kristībās dotos solījumus tad katru svētdienu esot dievnamā, lūdzoties "Es ticu..." lūgšanu, atjaunojam, apliecinām savu ticību. Lai labāk izdzīvotu šo Lieldienu laiku, piedāvāju programmu, kas ir mazliet nošpikota no kādas kopienas, kas Baznīcā ir izveidojusies pirms dažiem gadu desmitiem.

1. Ke - kerigma

Lieldienu laikā intensīvi tiek lasīti Apustuļu darbi. Būtu labi, ja mēs līdz pat Vasarsvētkiem vairākas reizes izlasīto šo Bībeles grāmatu un īpaši pievērstu uzmanību svēto Pētera un Pāvila uzrunām. Viņi uzrunā gan jūdus, gan pagānus, bet viņu uzrunām ir īpašs veids, ko sauc par kerigmu. Kerigma ir ticības patiesību pasludināšana, uzsverot galvenās ticības patiesības. Dievs ir mīlestība, Viņš ir radījis cilvēku, cilvēks sagrēkoja, bet Dievs cilvēku neatstāja nelaimē - Viņš sūtīja savu Dēlu, Jēzu Kristu kā glābēju. Jēzus ir miris un Augšāmcēlies un mājos savā Baznīcā. Bieži vien apkārtējie cilvēki, kuri vēl netic Labajai Vēstij, no mūsu lūpām nesadzird šo Vēsti, šo Kerigmu. Bieži vien mēs sakām - tev jānāk uz Baznīcu, tev jāievēro baušļi, jāievēro morāle. Arī bērniem un pieaugušiem ticības patiesības tiek pasniegtas, kā zināšanu kopums, kā intelektuālas patiesības, bet būtisko lietu sapratnes. Bet ar prātu vien nepietiek. Daudzi mūsdienās zin par Jēzu, zina ticības patiesības, bet tas vēl automātiski nepadara viņus par kristus mācekļiem. Mēģināsim šajā laikā pasludināt neticīgajiem kerigmu tā, kā to darīja apustuļi Pēteris un Pāvils.