ceturtdiena, 2015. gada 30. aprīlis

Baznīca pasaulē

Pēdējā laikā vairākos plašsaziņu līdzekļos un portālos parādījās raksti, kuros tika plaši apspriesti jautājumi par Romas Katoliskās Baznīcas un tās pārstāvju kompetenci izteikties morāles un ētikas jautājumos. Šajos rakstos bija atrodami ne mazums dažādi steriotipi, pārpratumi un sagrozītas informācijas par Baznīcu un tās mācību. Tādēļ īsumā vēlos vērst uzmanību uz dažiem aspektiem, lai palīdzētu labāk saprast un izgaismot būtiskos jautājumus, kas skar Baznīcas izpratni.

Bieži vien diskusijās tiek piesaukts mūsu valsts Satversmes 99.pants, par Latvijas valsts un Baznīcas šķirtību. Tomēr bieži tiek aizmirsts šo pantu citēt pilnībā. Tas skan šādi: „Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.” Ir skaidrs, ka Baznīca ir atdalīta no valsts, bet no valsts nav atdalīti kristīgie pilsoņi, kuriem ir tiesības uz savu viedokli, kuri maksā nodokļus un kurus pārstāv Baznīcas gani. Pēdējā laikā ir dzirdamas dažādas katoļticīgo balsis, kuri deklarē sevi kā katoļus, tomēr paši nepiekrīt Baznīcas viedoklim vai pat sludina idejas, kuras ir pretrunā tās mācībai. Jāatgādina, ka Baznīca vienmēr ir bijusi par ikviena cilvēka domas izpausmes brīvību un vienmēr ir ļāvusi ikvienam izteikt savu viedokli, aizstāvēt sevi. To parāda kaut vai nesenā bīskapu sinode Romā, kā arī daudzi vēsturiskie pētījumi. Tomēr svarīgi ir atcerēties, ka nevis katoļi, kā demokrātisks kopums vai bīskapi, kopā ar pāvestu veido, maina vai pielāgo Katoliskās Baznīcas mācību. Baznīcas mācība mums ir dota „no augšas”, un tieši tādēļ mēs to saucam par Atklāsmi. Mēs neesam šīs Atklāsmes, jeb depozīta īpašnieki, mēs nevaram to mainīt kā mums ienāk prātā. Jēzus Kristus, Vienpiedzimušais Dieva Dēls, pirms 2015 gadiem šo mācību, jeb Labo Vēsti deva cilvēkiem, un tā tika rakstiski fiksēta Bībelē un nerakstītā veidā pastāv Tradīcijā. Ja kāds katolis spītīgi pretojas šai mācībai, ko atnesa Jēzus un kā to autentiski interpretē pāvests kopā ar visas pasaules bīskapiem, viņš Romas Katoļu Baznīcai pieder tikai formāli un strukturāli, bet ne pilnībā. Un nevis Baznīca viņu izslēdz no sava vidus, bet šis cilvēks pats sevi izslēdz no šīs ticības un mīlestības kopības.

Kā nākamais arguments, lai „apklusinātu” Baznīcu un tās pārstāvjus publiskajās diskusijās tiek izspēlēts „Baznīcas grēcīguma arguments”. Arī man, bieži apmeklējot cilvēkus mājās nākas saskarties ar šādām situācijām. Kad diskusijās vai pārrunās cilvēkam vairs nav atbildes uz pamatotu argumentāciju, kā pēdējais „šāviņš no lielgabala” tiek izteikts šāds apgalvojums: „Nu ko jūs, melnsvārči vispār saprotiet. Paskatieties uz savu vēsturi, kādi jūs bijāt. Un vēl tā pedofīlija.” Tomēr kā ir patiesībā? Vai Baznīca sludina mācību, kura izriet no tās kalpu idejām vai svētuma vai grēcīguma, vai tomēr šai mācībai ir cits - pārdabisks avots? Daudzi pārmet garīdzniekiem: „Viņi saka - neskatieties uz mūsu darbiem, klausieties mūsu vārdos!” Jā, Baznīcas svētums ne vienmēr visos laikos ir bijis spožs. Atceramies, ka svētais Pāvests Jānis Pāvils II 2000.gada martā lūdza piedošanu par Baznīcas locekļu izdarītajiem pārkāpumiem gadsimtu gaitā. Tomēr tas nenozīmē, ka Baznīcai vairs nebūtu tiesības sludināt Labo Vēsti un patiesības mācību par ticību un morāli.
Kas tad ir patiesībā Baznīca? Baznīca, pastāvot pasaulē redzamā veidā jau 2015 gadus atspoguļo tās dibinātāja Jēzus Kristus būtību. Kristietība, atšķirībā no jūdaisma un islāma nozīmē to, ka Dievs ienāk šajā pasaulē un top par cilvēku. Runājot filozofiskās kategorijās – transcendentais Logoss ienāk imanencē un tādējādi Jēzū Kristū vienlaicīgi ir klātesoša gan dievišķa, gan cilvēciska dimensija. Nesajaucoties un arī neesot atsevišķi. Teoloģijā to sauc par hipostātisko vienību. Jūs varbūt jautāsiet, kādēļ es visu šo stāstu? Tādēļ, ka pēc Jēzus Kristus aiziešanas no šīs pasaules, Viņš „savā vietā” atstāja Baznīcu, kuru uztur un vada Svētais Gars - trešā Trīsvienīgā Dieva Persona. Un tādēļ jau no pašiem kristietības pirmsākumiem dievišķais šajā pasaulē ir klātesošs caur cilvēcisko kategoriju. Baznīca, līdzīgi kā Jēzus Kristus ir reizē dievišķa un cilvēciska Kopiena. Baznīcas vēsturē ir redzami varenie Dieva darbi caur svētajiem un mocekļiem un turpat ir vērojams arī to locekļu cilvēciskums un grēks. Dievs nevēlas ļaunumu, tomēr ļaunums turpina pastāvēt, tāpat kā nezāles kviešu laukā. Jau pirmajos gadsimtos Baznīca neiznīcināja senās Romas un Grieķijas kultūru, filozofiju un zinātniskos sasniegumus. Tieši otrādi – attīrīja tos un integrēja Eiropas kultūras mantojumā un šīs sintēzes rezultātā dzima jaunā Eiropa, Universitātes, zinātnes centri, uzplauka māksla un kultūra.

Sākoties apgaismības laikam sakās garīgā un laicīgā, racionālā un pārdabiskā nodalīšanas laiks. Tomēr Baznīcā šīs dimensijas joprojām ir klātesošas sinhroniskā un harmoniskā mijiedarbībā. Pat neskatoties uz to, ka gadsimtu gaitā ikviens cilvēks, sabiedrība un arī Baznīca, savas laicīgās dimensijas griezumā piedzīvo spriedzi, starp garīgo un laicīgo, starp svētumu un grēcīgumu, u.t.t. Tādēļ arī mūsdienu skepticisma, postmodernisma un antikristīgā humānisma pārņemtajam cilvēkam ir ļoti grūti saprast, kā Baznīca var aizstāvēt vienu patiesību, kā Baznīcas ticība var būt saistīta arī ar morāles patiesībām un kā kristīgs cilvēks var būt arī aktīvs sabiedrībā un realizēt sevi gan garīgajā, gan laicīgajā sfērā. Mūsdienās vislielākais drauds Baznīcai un draudzēm ir tās mācības un identitātes „horizontalizācija”. Liberālie strāvojumi, nevarēdami tiešā veidā „tikt galā ar Baznīcu”, mēģina Baznīcas pārdabisko misiju atšķaidīt un padarīt mērenu un līdz ar to svešu Jēzus Kristus augstajām morālajām prasībām, kas ir ietvertas Kalna sprediķa tekstā. Tā ir noticis ar draudzēm Skandināvijā, kur tā vietā, lai sludinātu patiesības Evanģēliju, tiek sludināta liberāla mācība un pakāpeniski draudzes paliek tukšākas un tās tiek slēgtas. Lai Latvijā tas nenotiktu, mums ir stingri jāstāv uz patiesības pamata un jāaizstāv tās vērtības, kuras mums ir uzticējis Jēzus Kristus caur savu Baznīcu. Noslēgumā vēlos citēt anonīma autora vēstuli Diognetam. Šī vēstule ir kristīgās literatūras šedevrs un apraksta kristiešu dzīvi pirmajos gadsimtos:

„Kristieši neatšķiras no pārējiem cilvēkiem ne savas zemes, ne valodas ne ikdienas darbu veikšanas ieradumiem. Viņi neapmetās uz dzīvi kādās īpašās apmetnēs, pilsētās, viņi nelieto kādu īpašu dialektu un viņu dzīve īpaši neatšķiras no pārējiem. Tikai viņu mācība nav izdomu auglis vai tādu ļaužu izdomājums, kuri meklē sensācijas. Viņi nav pakļauti kādai cilvēciskai mācībai, kā pārējie. Bet, viņi dzīvojot barbaru un helēņu pilsētās, kā nu kuram sanāk un sekojot viņu iedzīvotāju ģērbšanās, ēšanas stilam un citiem ieradumiem viņi parāda pārsteidzošu un patiesi neparastu dzīves veidu. Dzīvo viņi savā tēvijā, tomēr kā svešinieki. Viņi kā pilsoņi piedalās it visā un visu pacieš kā ārzemnieki. Viņiem ikviena sveša valsts ir kā tēvija un jebkāda tēvija – kā sveša zeme. 

Viņi dodas laulībā kā visi, dzemdē bērnus, tikai nepamet tos. Viņiem ir kopīgas maltītes, tikai ne kopīga gulta. Viņi ir miesā, bet nedzīvo pēc miesas. Viņi atrodas virs zemes, bet pēc būtības ir debesu pilsoņi. Viņi ir paklausīgi dotajiem likumiem, bet ar savu dzīvi viņi pārspēj pašus likumus. Viņi mīl visus cilvēkus un visi viņus vajā. Viņus nepazīst, bet notiesā; viņus nodod nāvei, bet nāvē viņi atrod dzīvību; viņi ir nabadzīgi, bet daudzus bagātina, apdāvina. No visa apdalīti viņi visā pateicās. Viņus nolād, bet viņi ar to tiek pagodināti, nomelno viņus, bet viņi izrādās attaisnoti, ļaunu runā, bet viņi svētī, viņus apvaino, bet viņi atbild ar pateicību; viņi dara labu, bet viņus tiesā kā ļaundarus. Kad viņus notiesā, viņi priecājas tā, it kā viņiem dāvātu jaunu dzīvi. Jūdi bruņojās pret viņiem kā pret gūstekņiem; arī helēņi viņus vajā, tomēr ienaidnieki nevar pateikt par ko viņus neieredz. Vienvārdu sakot: kas dvēsele miesā, tas kristietis pasaulē. Kā dvēsele ir izplatīta pa visu cilvēka miesu, tā arī kristieši pa visām pasaules pilsētām. Dvēsele, kaut arī mājo miesā, tomēr nav miesīga; arī kristieši dzīvo pasaulē, tomēr nav no pasaules. Dvēsele, kaut arī neredzama, tomēr mājo redzamā ķermenī, tā arī kristieši atrodas pasaulē redzami, tomēr viņu Dieva pielūgsmes kults paliek neredzams. Miesa neieredz dvēseli un karo pret to un lai arī tā neko tam ļaunu nav nodarījusi, tāpēc ka dvēsele tai neļauj pakļauties baudām. Tāpat arī pasaulē neieredz kristiešus, no kuriem taču nav nekāds ļaunums, tieši tāpēc ka viņi ir sacēlušies pret viņu baudām. Dvēsele mīl savu miesu un tās locekļus, neskatoties uz to, ka tā neieredz dvēseli, un arī kristieši mīl tos, kas viņus neieredz. Dvēsele ir ieslēgta miesā, bet tā pati uztur miesu. Tāpat arī kristieši, ieslēgti pasaulē it kā cietumā paši uztur pasauli. Nemirstīga dvēsele mājo mirstīgā miteklī; tāpat kristieši mājo kā atnācēji no tālienes pārejošā pasaulē, gaidot nepārejošo debesīs. Dvēsele, pārcietusi izsalkumu un slāpes kļūst labāka; arī kristieši, esot sodīti katru dienu kļūst vairāk. Tik slavējams ir viņu stāvoklis, kurā Dievs viņus ir nolicis un no kā viņi atteikties nedrīkst.” (vēst. Diognetam, 5-6.nodaļa)

8 komentāri:

  1. Šis ir vislabākais raksts, ko es Jūsu blogā esmu lasījis. Tikai jautājums - kāpēc tā nerunā VISI bīskapi, priesteri un teologi VIENMĒR un VISUR?

    AtbildētDzēst
  2. Nekaitētu no valsts atdalīt ne tikai Baznīcu, bet arī Sorosa sektu.

    AtbildētDzēst
  3. Baznīca vienmēr ir bijusi par ikviena cilvēka domas izpausmes brīvību un vienmēr ir ļāvusi ikvienam izteikt savu viedokli, aizstāvēt sevi - nevaru piekrist vārdam "vienmēr", tad ta arī rakstiet mūsdienās baznīca ļauj katram izteikt savu viedokli utt. Pagātni nevar mainīt, kā jau Jūs noteikti ziniet.

    AtbildētDzēst
  4. Vēsturnieki ir vienisprātis, ka pat tad, kad Baznīca kādu ir nosodījusi, tam vienmēr ir bijusi iespēja aizstāvēt savu viedokli Baznīcas tiesas - inkvizīcijas priekšā. Tas, ka šādas tiesas bija politizētas vairāk ir vēsturisku un politisku apstākļu dēļ, kad Baznīcas autoritāte tikusi izmantota laicīgu mēŗķu dēļ. Bet pašu Baznīcu nevar vainot tajā, ka tā nav ļāvusi aizstāvēt savu viedokli.

    AtbildētDzēst
  5. Iespējams katoļu vēsturnieki, apšaubu, ka zinātnieki. Vēsturnieki ir vienisprātis, ka Baznīcai bija arī laicīgā vara, tas gan. Un cilvēku spīdzināšanu nevar nosaukt par "iespēju aizstāvēties". Tikai nesakiet, ka nespīdzināja. Muzejos var apskatīt spāņu zābakus, ierīces ar kurām stiepj locekļus utt.

    AtbildētDzēst
  6. Ņemot vērā to laiku kontekstu, Baznīca bija vishumānākā un vistolerantākā no visām tā laika institūcijām. Pastudējiet vēsturi un palasiet par pagānu zvērībām

    AtbildētDzēst
  7. Es esmu studējusi vēsturi, tādēļ Jūsu viedoklim nepiekrītu, bet paldies par atbildi.

    AtbildētDzēst
  8. Uz vēsturi var raudzīties no dažādiem skatu punktiem, arī ideoloģiski. Es nenoliedzu Baznīcas pārstāvju grēkus un pārkāpumus 2000 gadu ilgā posmā, tomēr jāsaprot, ka Baznīca reizē ir garīgs un cilvēcisks "veidojums", tādēļ vienlaicīgi ir redzami gan Baznīcas locekļu smagie grēki, gan tās locekļu ārkārtējais svētums - Māte Terēze, Tēvs Pio, Jānis Pāvils II. Mēģināsim skatīies un vēstures procesiem gan hermeneutiski, gan lineāri.

    AtbildētDzēst