Pirmdien 10.augusts, – Vanagi - Arendole

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu.

Veids, kā Dievs raugās uz saviem dēliem (12,1-13)

12, 1 – ja jau tik daudzi liecinieki ir atrodami Bībelē un mums visapkārt, tad būsim pacietīgi. Dievs neko nekavē un nesteidzas. Viss notiks savā laikā.

12,2-3 – Jēzus ir mūsu piemērs.

12,4 – mēs vēl līdz asinīm neesam pretojušies kārdinājumiem un vajāšanām. Ja Sīrijā un citur kristieši mirst par ticību, mēs neesam gatavi paciest pat mazus pārbaudījumus ticības dēļ.

12,6-13 – Kungs pārmāca un pieļauj dažādus kārdinājumus un pārbaudījumus. Pat ja mums šie pārbaudījumi šķiet smagi, Dievs neuzliek neko lielāku, cik spējam panest.

Ap mums ir tik liels liecinieku mākonis, tāpēc dosimies ar pacietību mums priekšā stāvošajā sacīkstē, nolikdami katru smagumu un grēku, kas mums pieķēries.
2. Skatīsimies uz Jēzu, ticības nodibinātāju, kas paredzētā prieka dēļ, nievāšanu neievērodams, pārcieta krustu, bet tagad sēž Dieva troņa labajā pusē.
3. Vērojiet To, kas panesa tādas vajāšanas, ko grēcinieki vērsa pret Viņu, lai jūs nepagurtu un nekļūtu vāji savā garā!
4. Jo jūs, cīnīdamies pret grēku, vēl neesat līdz asinīm pretojušies.
5. Un jūs esat aizmirsuši pamudinājumu, kas uz jums kā bērniem runā, sacīdams: Mans dēls, nenicini Kunga pamācību un nepagursti, kad viņš tevi norāj.
6. Jo, ko Kungs mīl, to pārmāca un šausta katru bērnu, ko Viņš pieņem.
7. Esiet pacietīgi pārmācībā! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem; jo kur būtu tāds bērns, ko tēvs nepārmācītu?
8. Ja jūs esat bez pārmācības, kuru visi saņēmuši, tad jūs neesat īsti bērni, bet nelikumīgi.
9. Tālāk, ja mūsu miesīgie tēvi mūs pārmāca un mēs tiem parādām godbijību, tad jo vairāk paklausīsim gara Tēvam un mēs dzīvosim.
10. Tie pēc sava prāta mūs pārmācīja dažu dienu laikam, bet Viņš pārmāca mūsu labā, Viņa svētlaimības iegūšanai.
11. Lai gan liekas, ka katra pārmācība tanī brīdī sagādā ne prieku, bet skumjas, tomēr vēlāk tiem, kas tanī vingrināti, dod taisnības miera augli.
12. Tāpēc paceliet gurdenās rokas un nespēcīgos ceļus
13. Un savām kājām staigājiet taisnus soļus, lai kāds klibodams nenomaldītos, bet gan tiktu dziedināts!

Sods par nepaklausību (12,14-29)

12, 14 – svarīgi ir palikt Kristus mierā un tiekties uz svētumu.

12,16-17 – autors piedāvā piemēru no Vecās Derības, kur Ēzavs ir piemērs ne tikai Dieva atmešanai, bet arī nespējai no tā grēka atgriezties. Neatrada iespēju atgriezties.

12,18-29 – autors salīdzinājuma atsaucās uz 2 Mozus 19. nodaļu, kur ir aprakstīta Vecās Derības noslēgšanas aina. Jaunā Derība tiek slēgta uz jaunā Sionas kalna – krusta, caur Jaunās Derības vidutāju Jēzu Kristu un Viņa izlietajām asinīm.

Svētdien 9.augusts, – Rudzāti - Vanagi

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu.

Ticības piemērs, pārmetumi un nepaklausība (11,1-12,29)

Senču ticība (11,1-40)

11,1 – šis pants ir ļoti slavens un paskaidro ticības būtību. Ticība ir dažādu labumu realitāte, kuru saņemšana saistās ar cerību, ar pārdabisko realitāti. Šim pantam ir cieša saikne arī ar 3 pantu, kurā uzsvērta ticības loma, lai izprastu šīs pasaules realitātes pareizā gaismā, neizslēdzot prātu, racionalitāti un zinātni.

11,4-31 – autors litānijas veidā pakāpeniski atklāj Vecās Derības praviešu un citu ticības cilvēku ticību un paļāvību uz Dievu.

11,32 – autors atzīstās, ka visus ticības lieciniekus nemaz nevar pieminēt. Raugoties uz šo nodaļu, varam saprast, cik svarīga ir ticība un redzam, ka ticība nav abstrakta, bet konkretizējas konkrētos darbos un cilvēkos. Ticība konkretizējas rīcībā, kuru iedvesmo Dievs un kuru virza mīlestība.

11,32-39 – ticībā mēs varam „kalnus gāzt”.

11,40 – cik skaisti vārdi: „Dievs mums ir paredzējis kaut ko labāku...” Grūtību brīžos un tad, kad zūd ticība, lai šie vārdi mums katram ir kā iedrošinājums.

Sestdiena 8.augusts, – Atašiene - Rudzāti

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu.

Jēzus upuris aicina uz izturību (10,1-39)

10,1 – autors lieto vārdu ēna, nevis platoniskajā izpratnē, bet gan norādot, ka pirms Kristus nākšanas viss pasaulē atradās ēnā. Kristū mēs realitāti iepazīstam tādu, kāda tā ir patiesībā, bez izkropļojumiem.

10,2 – pašu upuru nemitīgā atkārtošanās jau norāda uz to, ka tie nespēj dzēst grēkus. Šeit nevajadzētu sajaukt ar svētās Mises upuri, kuru priesteri svin katru dienu visā pasaulē. Svētajā Misē tiek „aktualizēts”, jeb darīts klātesošs viens vienīgais Jēzus Kirstus upuris, kas notika vienu reizi pār visām reizēm. Svētā Mise nav Kristus upura atkārtošana, bet gan aktualizācija konkrētā laikā un vietā.

10,3-4 – autors piemin šo vārdu „anamnezis” – atcerēties, pieminēt. Bet šajā kontekstā tiek pieminēti grēki, nevis Jēzus Kristus pestījošais upuris. Grēku pieminēšana nevar viņus izdzēst.

10, 5-7 – autors citē 40. Psalma 7-9a tekstu, kurā aurots saskata netiešu norādi uz Dieva Dēla iemiesošanos.

10, 8-9 – šajos pantos autors komentē šo psalma tekstu.

10,11-12 – šajos pantos autors salīdzina Vecās Derības priesterus, kas stāv, salikdami ikdienas upurus, bet Jēzus Kristus, augstpriesteris sēž mūžīgi pie Dieva labās rokas.

10,13 – norāde uz Ps 110,1. Tomēr vēstules Ebrejiem autors nesaka tā kā Pāvils – 1 Kor 15, 24-26.

10,14 – Jēzus mums ir devis iespēju piekļūt pie Tēva, piedalīties Viņa priesterībā.

10,15-17 – Šis fragments ir būvēts, izmantojot pravieša Jeremija pravietojumu (Jer 31,31-34).

10,18- Tos grēkus, kuri ir nožēloti, izsūdzēti un tātad – pateicoties Jēzus nāvei pie krusta arī piedoti, tos Dievs ir piedevis un vairs nepieminēs. Mēs arī pie tiem vairs varam neatgriezties.

10,20 – autors runā par Kristus Miesu. Nav īsti skaidrs, ko viņš ar to domāja.

10,21 – Dieva nams, tātad kristieši un visa Baznīca.

10,22 – ļoti metaforisks un simboliski tēlains apraksts, kā Dieva žēlastība caur nožēlu un piedošanu šķīstī mūsu sirdis.

10,24 – ir interesanti redzēt, kā autors piemin ticību (22pants), tad cerību (23 pants) un mīlestību (24.pants).

10,25 – norāde uz pirmo kristiešu sanāksmēm – dievkalpojumiem, kuros ir bijušas kādas nekārtības.

10,26-39 – autors norāda, cik smags pārkāpums ir tam, kurš ir piedzīvojis Dieva klātbūtni un tad no Dieva ir atteicies. Pirmajos gadsimtos Baznīcas Tēvi nenosodīja tos, kas neko vēl nebija dzirdējuši par Kristu, bet ja kāds, kurš bija jau kristietis un tad novērsās no Dieva, tad tas saņēma bargu sodu. Mēs paši esam piedzīvojuši situācijas, kad izdarām grēku, domādami pie sevis: „Drīz jau iešu pie grēksūdzes, tāpat man viss būs piedots.”

10,37-38 – autors citē Hab 2,3-4 sasaistot ar Isaja 26,20. Taisnīgais dzīvo no ticības. Mums ir jālūdz ticības skatījums. Autors pakāpeniski ievada nākamajā nodaļā, kur daudz tiks runāts par ticību, kas ir atslēga, lai saprastu un piedzīvotu piedošanu un dzīvi ar Dievu. Ja zaudzējam ticību, Dievs no mums atkāpjas, kaut arī cer uz mums un dara visu iespējamo, lai mēs atgrieztos.

Piektdiena 7.augusts, – Mētriena - Atašiene

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu.

Mūžīgais upuris (8,1-9,28)

8,2 – Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū. Burtiski – uzcēla telti mūsu vidū. Kungs ir tas, kurš mājo mūsu vidū.

8,3- Vecās Derības upurēšanas laiks ir pagājis.

8,7 – līdzīgi kā Rom 7,11-24

8,8-13 – citāts no Jeremijas 31,31-34. 10. pants – Izraēla nams – tā ir kristiešu kopiena. „Es būšu viņiem Dievs un viņi būs mana tauta” – Vecajā Derībā lietota formula, kura apzīmēja Derības noslēgšanu starp cilvēkiem un Dievu. Tomēr Jaunā Derība tiek slēgta cilvēku sirdīs un tai ir individuāls un personisks raksturs.

9,1-5 – autors apraksta Mozus svētnīcu.

9,7 – tiek pieminētas asinis, par kurām būs plašāks komentārs 10.nodaļā. Asinis Vecajā Derībā simbolizēja dzīvību un dvēseli cilvēkā. 3 Mozus 17,11.14. Asinis tika uzskatīta par  dievišķu elementu cilvēkā. Upurējot asinis, tika upurēta paša cilvēka vai dzīvnieka „dzīvība”, jeb „dvēsele” un nodibināta saikne starp Dievu/dievību un cilvēku vai kopienu. Vecajā Derībā asins upuris bija grēku piedošanas un šķīstīšanās zīme.

9,8-9 – šī upurēšana bija kā prototips tam, ko Kristus paveica pie krusta, līdzīgi kā 1 Kor 10,2 – sarkanā jūra un iegremdēšanās Kristū. Caur Vecās Derības kultu cilvēks var tikai pietuvoties debesīm, bet ne tajās pilnībā ieiet.

9,11-14 – augstākā un pilnīgākā telts – Viņa nāve un augšāmcelšanās. Caur savu krusta nāvi. Ne rokām darināto – Kristus atpestīšanas darbs, kurš dod mums pestīšanu nav cilvēku roku darbs.

9,15 – Jēzus patiesi ir Jaunās Derīas vidutājs, visu mūsu grēku izpircējs.

9,16-17 – autors lieto juridisku valodu, pielīdzinot Veco Derību testamentam, kuru mums ir atstājis Dievs un kuru, pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās Dievs mums ir dāvajis kā mantiniekiem. Jēzus, mūžīgais Dēls, kurš kopā ar Tēvu ir iedibinājis Jauno Derību ir vienlaicīgi gan testamenta rakstītājs, gan izpildītājs, caur savu nāvi.

9,18- Jaunai Derībai ir līdzība ar Veco Derību, tikai Jaunajā Derībā Dievs to apzīmogo ar Sava Vienpiedzimušā Dēla upuri.

9,19-20 – Autors mēgina aprakstīt Vecās Derības upuri, caur kuru tika noslēgta Vecā Derība, tikai šis apraksts atšķiras no apraksta 2 Mozus gramatā. Grāmata prezentē pašu Dievu, līdzīgi kā Islāmā Korāns ir svētās Grāmatas, kura atrodas Allāha priekšā, atspoguļojums. 20 pants līdzinās vārdiem, ko Jēzus saka iedibinot Euharistiju – Mt 16, 28...

9,22 – bez asins izliešanas nav piedošanas.

9,24 – Jēzus iegāja debesīs, nevis svētnīcā, kas bija šo debesu attēls šeit uz zemes. Līdzīgi arī Baznīcā, pieņemot sakramentus un ejot uz draudzi mums jāsaprot, ka paši sakramenti, draudze, garīdznieks nav mērķis, bet ir tikai līdzekļi, attēli tam, ko mēs patiesi saņemsim debesīs.

9,25-26 – Ja Jēzus upurim nebūtu vienreizēja un definitīva rakstura, tam vajadzētu bieži, ik gadus, kā augstajam priesterim upurēt par tautas grēkiem. Bet tagad, Jēzus, vienreiz upurēdams sevi, reizi par visām reizēm ir miris un augšāmcēlies, lai mums dāvātu grēku piedošanu.

9,28 – parūzija, jeb Jēzus otrreizējās atnākšanas gaidas pastarajā dienā.

Ceturtdiena, 6.augusts, – Mētriena

Atpūtas - rekolekcijas diena

Trešdiena 5.augusts, – Madona - Mētriena

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu.

Jēzus kā priesteris pēc Melhizedeka kārtas (7, 1-28)

7,1-2 – Melhizedeks – Salemas ķēniņš. Tulkojumā: miera ķēniņš.

7,3- Melhizedeks – Jēzus pirmtēls un prototips. Saskaņā ar rabīnisko tradīciju, tas, kas nav pieminēts Torā, tas neeksistē. Tādēļ autors uzskata, ka Melhizedeka izcelšanās nav zināma, tātad noslēpumaina. Melhizedeks kā debesu būtne rabīniskajā literatūrā. Ps 110, 4 norāda uz Melhizedeka nemirstīgumu.

7,4 – desmitā tiesa. Bieži vien daudzas protestantu draudzes atsaucas uz šo vietu, lai pamatotu prasību saviem draudzes locekļiem maksāt 10% no ienākumiem. Vēstules autors balstās uz Vecās Derības principu, ka 10% no ienākumiem jāziedo Levi cilts priesteriem, to uzturēšanai. Skatīt 4 Mozus 18,20-32. Katoļu Baznīcā mēs vadāmies pēc 5 Baznīcas baušļa, kas uzliek par pienākumu uzturēt Baznīcu un tās kalpous, nereglamentējot tieši cik procentus katram ir jādod no saviem ienākumiem. Jebkurā gadījumā nav aizliegts dot 10-to tiesu, bet var dot gan mazāk, gan vairāk, pēc katra ieskatiem.

7, 5-10 – Levi cilts dēli Jaunajā Derībā ir visi, kas kalpo Dieva un Baznīcas labā un ir tiesīgi saņemt par to atlagojumu.

7,11 – Jaunajā Derībā mēs katrs, caur kristību, grēku nožēlu un ticību uz Jēzu Kristu kļūstam par Jaunās Derības priesteriem.

7,12 – Mērķis ir pats Dievs; likums un priesterība ir tikai līdzekļi, lai satiktu Dievu.

7, 15-16 – Jēzus priesterība aizvieto Levi cilts priesterību. Tieši Melhizedeka „mūžīgums” ir tas, kas norāda, ka patiesais „Melhizedeks” ir Jēzus, mūžīgais priesteris. Jēzus šo mūžīgo priesterību apstiprina ar savu nāvi un augšāmcelšanos.

7,17-18 – Vecās Derības priesterība nevarēja attīrīt cilvēku no grēkiem, jo bija tikai primtēls tai patiesai priesterībai, kas nāks caur Kristu.

7,20 – tas, kurš dod zvērestu ir pats Dievs. Jēzus priesterība pārsniedz Vecās Derības priesterību, jo to apstiprina pats Dievs. Tādēļ arī Jēzus ir priesteris uz mūžiem.

7,22 – Jēzus priesterība ir saistīta ar Jauno Derību, kas pārsniedz Veco Derību.

Otrdiena 4.augusts, – Gaiziņkalns - Madona

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu.

Jēzus mūžīgā priesterība un mūžīgais upuris (5,11-10,39)

Aicinājums uz garīgo atdzimšanu (5,11-6,20)

Šeit sākas vēstules Ebrejiem galvenā daļa.

5,11-14 – komentatori uzskata, ka šis teksts ir adresēts jūdu priesteriem, kuri ir atgriezušies kristietībā. Autors uzsver, ka daudzi, kuri ir atgriezušies, nevēlas padziļināt savu kristīgo ticību un paliek pie „vieglās barības”. Kad esam no Dieva saņēmuši, svarīgi ir dot tālāk (1 Kor 3,1-3). Kurā kategorijā esam mēs? Atšķirt labo no ļaunā.

6, 1 – vēstules autors atzīst, ka tie, kuri tikko atgriezušies pie Dieva ir ļoti jūtīgi un trausli, tomēr tiem pakāpeniski vajag pieaugt zināšanās par Dievu un garīgajā dzīvē. Vēstules autors norāda, ka intelektuāli mēginājumi iepazīt Dievu nav peļami un var palīdzēt ceļā uz svētumu un moralitātes ievērošanā.

Tālāk autors piemin sešas fundamentālas jūdu ticības patiesības, izmantojot katehisma metodi: gandarījums par mirušiem darbiem; ticība Dievam, kristībām (jūdu rituālo apmazgāšanos), roku uzlikšanu, mirušo augšāmcelšanos un pastaro tiesu. Tomēr šeit daudzi autori redz norādi uz jūdu ticības postulātiem vai arī uz Essēņu sektas locekļu iniciācijas ritiem. Tomēr maz ticams, ka autors būtu šajā vēstulē ievietojis ritus no ārpuskristīgiem avotiem, visdrīzāk šie riti tika izmantoti, lai paskaidrotu grēku nožēlošanas nozīmīgumu. Roku uzlikšana ir Svētā Gara nosūtīšanas zīme.

6,4-6 – ļoti grūti paskaidrot šos pantus, tomēr visdrīzāk tie norāda uz tādiem cilvēkiem, kuri ir bijuši ticīgi un tad atkrituši. Grūti tādiem sludināt Labo Vēsti. Apgaismotie ir tie, kuri ir pieņēmuši sakramentus. Dievs caur svētajiem sakramentiem mūs apgaismo. Tomēr tieši ticība, kas mums tiek dāvāta caur sakramentiem mūs apgaismo.

6,5 – Evaņģēlija sludināšana vainagojas ar Gara klātbūtnes manifestāciju. Šī Gara klātbūtne ir norāde uz  „nākamo laiku” atklāšanos. Jūdaismā „nākamo godību” varēja baudīt tikai maza daļa cilvēces – Izraēļa tauta. Kristietībā šis apsolījums pieder ikvienam – visi var piedalīties debesu godībā.

6,7-8 – praktizējošs kristietis ir tāds, kurš līdzinās auglīgai zemei, savukārt tas, kurš nav ar Dievu līdzinās sausai un neauglīgai zemei.

6,9 – sākot ar 9. pantu vēstules tonis mainās, jo, acīmredzot, autors saprot, ka tikai ar lēnprātību un žēlsirdību spēs pārliecināt remdenos kristiešus būt tuvākiem Dievam.

6,12 – autors ievada tematā, kurš plašāk tiks apskatīts vēstules 11. nodaļā. Kristietim jāapzinās, ka viņš turpina to pašu ticības līniju,  kuru ir uzsācis Abrahāms un citi Vecās Derības ticīas vīri, atsaucoties uz Dieva aicinājumu.

6,13 – Dievs pats apsola un arī izpilda un tur solījumu. Citāts no 1 Mozus 22,16-18. Ābrahāms ir gatavs ticībā paklausīt un upurēt savu dēlu Īzaku. Dievs apsola, ka viņa pēcteči būs neizskaitāmā daudzumā un ka caur viņu nāks svētība pasaulei.

6,17 – Šis pants netieši mēgina pamatot apsolījumu, ko Dievs Vecajā Derībā deva attiecībā uz Mesiju, kurš piepildās Jēzus Kristus personā. Tieši 7.nodaļā autors plaši attīstīs domu par Kristu, kā augsto un mūžīgo augstpriesteri pēc Melhizedeka kārtas.

6,18 – tieši kristieši ir apsolījuma galīgie adresāti, jo tieši kristiešos un caur kristietību galēji un definitīvi piepildās Dieva atklāsme.

6,19 – autors lieto divas metaforas, lai norādītu uz kristīgo cerību – enkuru un svētnīcu. Vēstules tālākajā gaitā daudz tiks runāts par patieso svētnīcu – debesīm, kurās ir iegājis Jaunās Derības augstpriesteris – Jēzus.