Lielā piektdiena! Kāpēc Dievs pieļauj ciešanas?

Betlēmes māsu klostera kapela Lietuvā
Apustulis Pāvils raksta Kolosas draudzei: „Tagad es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesā papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par Viņa miesu, kas ir Baznīca”[1]. Pāvests Jānis Pāvils II uzsver, - ja lūkojamies Bībelē, tad ir redzams, ka tā ir liela grāmata par ciešanām. Bībele par ciešanām runā ar lielu nopietnību, ir redzama līdzjūtība tam, kas cieš. Cilvēks cieš tad, kad viņš piedzīvo kaut kādu ļaunumu[2]. Vecajā Derībā nebija atsevišķa vārda, lai apzīmētu ciešanas, tādēļ visu, kas saistījās ar ciešanām, tā apzīmēja kā ļaunumu un kā sodu par cilvēku grēkiem[3]. Savukārt Jaunajā Derībā, arī kristietībā, parādās uzskats, ka eksistence savā būtībā ir laba, ka labs ir viss, kas pastāv. Cilvēks cieš ļaunuma dēļ, kas ir kaut kāds labā trūkums, ierobežojums vai izkropļojums[4]. Vispatiesāko atbildi uz jautājumu par ciešanām Dievs ir devis Jēzus Kristus krustā. Vispirmām kārtām, Jēzus ņēma ciešanas uz sevis, Viņš cieta labprātīgi un nevainīgi, bet, tieši pateicoties šādām nevainīgā Jēra – Jēzus Kristus ciešanām, notiek visu cilvēku atpestīšana. Pāvests Jānis Pāvils II uzsvēra, ka līdz ar Kristus ciešanām visas cilvēku ciešanas atrodas jaunā situācijā. Kristus krustā ne tikai atpirkšana notika caur ciešanām, bet arī pašas cilvēka ciešanas tika atpirktas[5]. Ciešanu noslēpums ir ietverts Lieldienu noslēpumā. Kristus ciešanu liecinieki vienlaicīgi ir arī Viņa augšāmcelšanās liecinieki[6]. Pāvests uzsver: „Katrā cilvēkā, kurš dzīvo vai mirst, mēs redzam Dieva attēlu, mēs svinām šo godību katrā cilvēkā, kurš ir dzīva Dieva zīme, Jēzus Kristus ikona”[7].

Dievs ir pieļāvis ciešanu esamību, lai mācītu mūs mīlēt vienam otru, mācītu izrādīt tuvākmīlestību. Daudzos gadījumos nav iespējams novērst ciešanas vai nāvi, bet ir iespējams palīdzēt tam, kas cieš. Kristietības ietekmē cilvēki sāka būvēt slimnīcas un veco ļaužu namus. Arī vēstulē Diognetam ir detalizēti aprakstīts, ka kristieši tā laika Romas impērijā izcēlās tieši ar savu īpašo dzīves veidu[8]. Tieši kalpojot viens otram, Kristus sekotāji atvieglo ciešanas cilvēkam, kas cieš, bet, no otras puses, caur šo kalpošanu paši kalpotāji pieaug mīlestībā pret tuvāko un mīlestībā pret Dievu.

Ir liela problēma, kad parādās vēlme ciešanas izstumt no indivīda un sabiedrības apziņas. Tā vietā, lai „cīnītos” ar ciešanām, nogalinot vecus un slimus cilvēkus, kristieši, sekojot Kristus piemēram, ir aicināti parādīt līdzjūtību un žēlsirdību tiem, kas cieš. Arī apustulis Pāvils aicina mūs uzņemties citam cita nastu[9]. Pāvests Jānis Pāvils II piebilst, ka daudzās vietās Bībelē ir norādīts uz sirmgalvjiem un slimiem cilvēkiem, kuru viedums un pieredze tiek atzīti kā unikāls ģimenes un sabiedrības bagātināšanās avots[10]. Var jau teikt, ka arī nekristieši veido sociālos aprūpes centrus un kalpo slimniekiem, tomēr mūsdienās sabiedrība bauda kristīgās ticības ietekmes sekas. Pirmajos kristietības gadsimtos tieši kristīgā ticība bija tā, kas veicināja rūpes par slimniekiem un mirstošajiem.

Mūsdienās, kad saasinās diskusijas par eitanāziju[11], vēl jo vairāk ir svarīgi parādīt kristietības īpašo devumu, uzsverot katra cilvēka vērtību, arī tāda, kurš ir smagi slims vai atrodas nāves priekšā. Pāvests Jānis Pāvils II savā enciklikā „Evangelium vitae” norāda, ka mūsdienu dekristianizētais kultūras klimats absolūti nesaprot ciešanu jēgu, uzskata tās par ļaunuma iemiesojumu, kurš jāiznīcina jebkuriem līdzekļiem, lietojot eitanāziju kā „viltus žēlsirdību”[12]. Pāvests uzsver, ka daudziem, kas nepazīst ticību, dzīves vērtību nosaka tikai iegūtais prieka daudzums un labklājības pakāpe. Tiem ciešanas šķiet kā neizturams šķērslis, no kā jāatbrīvojas par katru cenu[13].

Tikai Kristū ikviens cilvēks var pilnībā izprast nāves un ciešanu dziļo noslēpumu visā tā nepievilcīgākajā veidolā. Šo domu uzsver arī Jānis Pāvils II, sakot, ka pat sāpes un ciešanas iemanto jēgu, ja tās piedzīvo ciešā saistībā ar dāvātu un gūtu mīlestību”[14]. Bez Jēzus Kristus krusta nāves un augšāmcelšanās ir ļoti grūti vai pat neiespējami saprast ciešanas un nāvi. Jēzus Kristus, nākot šajā pasaulē īpašā veidā ir savienojies ar katru cilvēku, ir ņēmis ikviena nastu, ciešanas un nāvi uz sevis.

No savas kalpošanas pieredzes vairākās Rīgas slimnīcās, varu teikt, ka no vienas puses, mums ir jālūdz Dievs par slimniekiem, lai slimība atkāptos un cilvēks ātrāk izveseļotos, jo slimība nav nekas labs, tā ir un paliek ļaunums. Tomēr no otras puses, mums, kā ticīgiem cilvēkiem ir dāvāta cerība Kristū, kas dod mieru un paļāvību arī tad, ja mūsu lūgšanas paliek bez atbildes, kad no Dieva puses ir milzīgs klusums. Tad mums paliek tikai paļāvība un noslēpumaina savienošanās ar Kristus Krustu. Visiem cietējiem visvairāk ir vajadzīgs atbalsts, klātbūtne un iepriecinājums.

Gatavojoties Lieldienām! Lielā ceturtdiena!


Šodien kopā ar Jēzu esam sapulcējušies Pēdējo vakariņu telpā. Šajā dienā svinam divu sakramentu – priesterības un Euharistijas iedibināšanas dienu. Rīta pusē garīdznieki visā pasaulē pulcējas ap savu diecēžu bīskapiem, lai atjaunotu savus priesterības solījumus lai tādējādi stiprinātu un apzinātos ciešo saikni kāda ir savā starpā priesteriem un arī katram no mums ar savu bīskapu, kas ir redzama vienotības saikne ar Kristu Baznīcā.

Redzama vienotība ir būtiska evaņģēliskās ticamības zīme. Baznīcā pastāv divu veidu vienotība – vertikālā un horizontālā. Vertikālā ir mūsu katra saikne ar Dievu, bet horizontālā ir vienotība mūsu satrpā. Evaņģēlista Jāņa uztverē, abas šīs dimensijas izriet no Atklāsmes Jēzū Kristū. Patiesa vienotība neizriet no savstarpējās mīlestības emocionāla piedzīvojuma kopienā, vai no mākslīgiem un cilvēciskiem ekumēniskiem centieniem, bet tieši no vienotības, kāda pastāv starp Dievu Tēvu un Dievu Dēlu. Jebkuras patiesas vienotības pamatā ir tieši vienotība, kāda pastāv Svētajā Trīsvienībā – starp Tēvu un Dēlu un Svēto Garu.

Jēzus ir tas, kas ieved mācekļus vienotībā ar Tēvu, Svētajā Garā, mācekļus, kuri bija izgājuši cauri Lielās Piektdienas šausmām un nodevībām, kuri bija šķīstīti caur milzīgiem pārbaudījumiem, kādas bija Jēzus ciešanas Lielajā Piektdienā. Un tad, piedzīvojuši Jēzus Augšāmcelšanos, viņi ir gatavi sagaidīt Vasarsvētkus.

Pasaule ieticēs evaņģēlija vēstij tikai tad, kad redzēs lielu mīlestību Baznīcā, kristiešu starpā. „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jņ 13,35) Jo sašķelti, kašķīgi, aizdomu, skaudības un nenovīdības pilni kristieši nespēj dot autentisku liecību pasaulei. Tomēr bez Svētā Gara palīdzības nav iespējams apvienot mūs, kas esam tik dažādu raksturu, vecumu, tautību, domāšanas veidu. Svētais Gars, kuru gaidām, kuru saucam ir Tas, kurš var palīdzēt šo vienotību veidot. Svētais Gars vieno arī caur neērtām situācijām, caur melu atmaskošanu, caur patiesības atklāšanu par mums pašiem.

Pirms dažām nedēļām Baznīcā tika ievēlēts jezuītu tēvs, pāvests Francisks. Mūsu jaunais pāvests nebeidz pārsteigt. Un viens no šiem pārsteigumiem ir kāju mazgāšana Lielajā Ceturtdienā Casal del Marmo nepilngadīgo izolatorā. Ko šis un citi jaunā pāvesta žesti mums parāda? To, ka Jēzus, Lielajā Ceturtdienā, mazgājot saviem mācekļiem kājas, un tā nebija tikai izrāde, parādīja patiesas vienotības ceļu. Euharistija tikai tad var būt vienojoša, ja pirms tam, atstājuši savu upurdāvanu pie altāra, esam aizgājuši, un izlīguši ar savu brāli vai māsu. Pāvests mums māca, ka Baznīcas liturģija, ja viņa nav iesakņota mūsu reālajā dzīvē, ja liturģiskie žesti un kristīgā dzīve neparādās pēc tam mūsu dzīvē mīlestības piepildītos darbos, tad patiesībā tie ir tukši un neauglīgi. Lieldienu svētki, tie ir arī mūsu iekšējās transformācijas, pārveides svētki. Tie ir svētki, kad varam iziet pretī kādam, kuram ikdienā pieiet klāt ir grūti.

Mēs esam aicināti ar dziļu ticību izdzīvot visus Triju svēto dienu liturģiskos dievkalpojumus un žestus, lai tādējādi ticība mūsu dzīvē nebūtu, pāvesta Benedikta vārdiem runājot tikai informatīva, bet performatīva. Mēs katrs, mazgājuši viens otram kājas, gājuši ar Jēzu krustaceļā, miruši vecajam cilvēkam, Lieldienu svētajā naktī varam atjaunot savu ticību, atjaunot savus kristībā dotos solījumus. Kā uzsver pāvests Benedikts XVI, tad katrs cilvēks kristību brīdī dzirdēja jautājumu: „Ko tev dod ticība?” Atbilde skan: „Mūžīgo dzīvi.” Lūgsim, lai šajos Lieldienu svētkos mūsu ticības dzirkstele, kas mūsu sirdīs gruzd, aizdegtos ar jaunu liesmu un mūsos vēl vairāk pieaugtu ilgas pēc mūžības, ilgas pēc Debesu Valstības, ilgas pēc dzīves kopā ar Jēzu ikdienā, līdz pat pasaules beigām.

Vatikāna Radio www.radiovaticana.org

Klusās nedēļas un Lieldienu dievkalpojumi Valmierā un apkārtnē

Lielā Ceturtdiena 24. marts

18.00 Sv. Mise Valmierā (pr. Ilmārs, kopā)

Lielā Piektdiena 25. marts

11.00 Pilsētas Krusta ceļš
15.00 Ciešanu Dievkalpojums (pr.Lauris)

Lieldienas 27. marts
Sestdienas vakarā

18.00 Sv.Mise Valmierā (pr.Ilmārs, kopā)
14.00 Sv. Mise Raunā (pr.Lauris)

Svētdien

8.00 Seda (pr.Ilmārs)
11.00 Valka (pr.Ilmārs)
8.00 Valmiera (pr.Lauris)
11.00 Mazsalaca (pr.Lauris)
14.00 Rūjiena (pr.Lauris)


Otrās Lieldienas 28. marts

11.00 Valmiera (pr.Ilmārs, kopā)

Pirmā katoļu spēle Latvijā - "ticības dārgumi"

Gatavojoties Lieldienām! Lielās nedēļas trešdiena!

Lasījumi www.mieramtuvu.lv

Pārdomām: Jūdass Iskariots! Kas viņš bija? Traģiska personība, Jēzus izvēlēts māceklis. Arī mēs savā dzīvē līdzināmies Jūdasam, kad ar smagu grēku sagrēkojam pret Dievu. Dievs ļoti cer uz mums, tāpat kā viņš cerēja, ka Jūdass atgriezīsies. Lielās Piektdienas drāma ir arī saistīta ar mani. Vai esmu gatavs nostāties zem Jēzus Krusta un atdot Viņam visus savus grēkus un novilkt veco cilvēku ar visiem viņa grēka darbiem un ietērpties jaunās godības, augšāmcelšanās drānās?

Atskats uz jauniešu evaņģelizācijas nometni "Oasis" Valmierā

Gatavojoties Lieldienām! Lielās nedēļas otrdiena

Lasījumi www.mieramtuvu.lv

Pārdomām: Jēzus mūs katru ieaicina pēdējo Vakariņu telpā. Jēzus zin, kurš viņu nodos, tomēr Jēzus ļauj notikumiem iet savu gaitu. Kādēļ? Kāpēc viņš neaptur ļaunumu? Kāpēc pasaulē cieš nevainīgi cilvēki? Ļaunuma klātbūtne pasaulē joprojām paliek liels noslēpums. Tomēr Jēzus uzvar ļaunumu, to uzņemot uz sevis. Mēs ikviens, kurš piedzīvojam ļaunumu un ciešanas pasaulē, varam tās pievienot Jēzus krusta ciešanām. Katrā cietējā, katrā mirstošajā ir klātesošs Jēzus. Atcerēsimies to!

Arī jaunieši klausās Radio Marija Latvija!


Ekumēniskais krustaceļš Vecrīgā, Lielajā Piektdienā 12.00


Gatavojoties Lieldienām! Lielās nedēļas pirmdiena!

Lasījumi www.mieramtuvu.lv

Pārdomām: Sešas dienas pirms savām ciešanām Jēzus dodas pie saviem draugiem - Marijas, Martas un Lācara. Viņš arī ir cilvēks, un, apzinoties tuvojošās ciešanas, vēlas vēl pēdējās dienās satikties ar saviem vistuvākajiem draugiem. Arī es esmu Jēzus vistuvākais draugs. Vai manā sirdī ir līdzjūtība un sirds satriektība, redzot cik ļoti Jēzus cieš par maniem grēkiem? Šīsdienas lasījumā spilgti ir redzams kontrasts, starp Betānijas ģimenes mīlestību un Jūdasa Iskariota materiālistisko aprēķina domāšanu. Vai nav tā, ka arī es esmu piesavinājies šī laikmeta materiālisma domāšanu un arī uz Jēzus ciešanām un nāvi raugos tikai pragmatiski un ar nocietinātu sirdi? Vairāk mīlestības un līdzjūtības!

Svētā Jāzepa svētki!

Kad viesojos Betlēmes māsu klosterī Lietuvā, tad klostera priekšniece reiz man pastāstīja stāstu, kā tapa viņu klosteris. Kad klostera priekšniecība izlēma dibināt klosteri Lietuvā, par tā priekšnieci tika izvēlēta šī māsa no Francijas. Viņa pati atzinās, ka viņai nav tādu dabisku spēju neko celt un organizēt. Tad, kad viņa ieradās Lietuvā, meža vidū, tad viņa nolika zemē svētā Jāzepa figūriņu un teica: “Svētais Jāzep! Ja tu kaut ko vari tad dari, jo es neko nespēju!” Un svētais Jāzeps arī sāka darboties.

Pavisam nesen pāvests Benedikts XVI, Romas Misāles Euharistiskajās lūgšanās, pieminot Vissvētāko Jaunavu Mariju, pievienoja klāt šādu tekstu – “un svēto Jāzepu, Viņas Līgavaini”. Arī Vatikāna II koncila dogmatiskajā konstitūcijā Lumen gentium ir teikts: “Svinot Euharistisko upuri, mēs tātad visciešākajā veidā pievienojamies debesu Baznīcas kultam, būdami ar to vienoti un pieminot vispirms godības pilno mūžam Jaunavu Mariju, svēto Jāzepu, svētos apustuļus un mocekļus, kā arī visus svētos” (LG, 50). Jāatcerās, ka pāvests Jānis XXIII svēto Jāzepu pasludināja par visa Vatikāna II koncila aizbildni. 1989.gada 15.novembrī svētais Pāvests Jānis Pāvils II uzrakstīja speciālu dokumentu Redemptoris custos par svēto Jāzepu un viņa misiju Kristus dzīvē un Baznīcā.

Svētajos Rakstos svētajam Jāzepam ir veltīti 26 panti, kuros viņš ir pieminēts 14 reizes. Ļoti daudz par svēto Jāzepu runā arī apokrifi, kuros ir daudz leģendu un nostāstu. Neskatoties uz to, ka Jāzeps nāca no Dāvida cilts, viņam nebija nekāda mantojuma un viņš pārtika tikai no sava roku darba. Viņš bija galdnieks, kā to norāda sv. Justīns, kurš dzīvoja II gs. pēc Kristus. Pēdējo reizi Evaņģēlijā mēs Jāzepu atrodam pieminētu svētceļojumā uz Jeruzalemi, kad Jēzum bija 12 gadu. Pēc daudzu pētnieku domām, tad kad Jēzus sāka savu publisko darbību 30 gadu vecumā, svētais Jāzeps bija jau miris. Viņam bija klusa un svētīga nāve, tādēļ tradīcija viņu piesauc kā labas un svētīgas nāves aizbildni. Ikonogrāfijā viņš tiek attēlots kā sirmgalvis, tomēr patiesībā viņš bija gados jauns, kad satika Mariju. Origēns Jāzepu nosauc par “taisnīgo vīru”, sv. Jānis Hrizostoms runā par viņa asarām un prieku, sv. Augustīns raksta par viņa legālo laulību ar Mariju un viņa tēvišķību, svētais Gregors no Nazianses parāda Jāzepa godību pār citiem svētajiem un sv. Hieronīms slavē viņa jaunavību.

Bīskapa Edvarda Dajčaka pārdomas

Šodienas lekcijā pasniedzējs uzlika video, kurā Košalīnas - Kolobšeskas bīskaps Edvards Dajčaks diecēzes priesteriem skaidro jaunās evaņģelizācijas idejas. Noskatoties šo video es biju patīkami pārsteigts, par šī bīskapa "svaigo" redzējumu par šiem jautājumiem. Tie, kas saprot poļu valodu, raksta beigās esmu "embadējis" šo video, bet tiem, kas nesaprot, īsumā pārstāstīšu tās domas, kuras mani pašu ļoti uzrunāja.

Sabiedrība ļoti strauji mainās. Nevar evaņģelizēt ar tiem pašiem līdzekļiem un veidu, kā pirms desmit gadiem, jo katra nākamā paaudze nāk ar savu domāšanas veidu. Baznīcai aktīvi ir jāpēta "laika zīmes", reālo situāciju, lai spētu sludināt Labo Vēsti attiecīgā laikmeta cilvēkiem saprotamā valodā. Sakarā ar komunikācijas līdzekļiem, īpaši internetu, cilvēks tiek pārpludināts ar informāciju. Ir grūti atšķirt, kas ir labs, kas nē. Vecāki vairs nenodod ticību no paaudzes paaudzē. Ģimene vairs nav ticības tālāknodošanas vieta. Nevar mūsdienās katehēzēs tikai automātiski likt bērnam iemācīties katehētiskās ticības patiesības. Ir jābūt ticības lieciniekiem. Bērni pazūd informācijas plūsmā. Viņi vairs nespēj atšķirt labo no ļaunā, jo notiek informācijas fragmentarizācija. Nav izpratne par ticības kodolu, būtību. Baznīcai mūsdienās ir lielas iespējas, jo cilvēki meklē kopienu, koleģiālu grupu. Ir svarīgi, lai draudzes būtu kā ģimenes, mūsu rokās ir šī atslēga, lai cilvēkiem palīdzētu aiziet uz debesīm. Diemžēl daudzi katoļi grib pieņemt sakramentus, bet ne Dievu. Laulājas, jo vajag rituālu, bet ne attiecības ar Dievu. Baznīcai jākļūst par brīvības telpu, kurā cilvēki var uzelpot un atpūsties no ideoloģijām, līdzīgi kā tas bija padomju diktatūras laikā. Šobrīd ir postmodernisma diktatūra, un draudzēs cilvēkiem ir jāatpūšas no tās. Mums nav jācīnās ar ļaunumu pasaulē, Kristus jau to ir uzvarējis. Draudzēm, Baznīcai ir jābūt mīlestības un ticības kopienām, kas pievelk cilvēkus (sal. pāvests Francisks, "Evangelii gaudium"). Jo tad, kad pagāns, neticīgais, kurš dzīvo nemorālisku dzīvi satiks Kristu, piedzīvos Viņa klātbūtni, vinš pats atteiksies no ļaunuma, grēka. Mums vajag sludināt Kristu, kurš ir miris un augšāmcēlies un dzīvo mūsu vidū Baznīcā. Mīlēsim pāvestu, ne tikai pēc viņa bildītēm, bet pēc tā, ko viņš runā un raksta. Mēģināsim to īstenot savā dzīvē. Tas ir "katoliskais pagānisms" - veidot rituālus un sistēmas, kas ir tālu no Dieva, tālu no Romas. Varam uzdot jautājumu - vai mūsu draudzes, kopienas atbilst Dieva un Katoliskās Baznīcas nodomam? 




Gatavojoties Lieldienām! 18.03

Lasījumus meklējiet www.mieramtuvu.lv

Pārdomām: No vienas puses jūdus var saprast. Klausoties Jēzus vārdos, viņiem varēja šķist, ka Viņš iedragā pašus monoteisma pamatus - vai kāds cilvēks var būt vēl blakus Dievam? Vai tas ka Jēzus atklāj Trīsvienīgo Dievu, nesašķoba monolītā monoteisma pamatus? Nē. Jo Dievs sūtot savu Dēlu cilvēka miesā vēlas solidarizēties ar cilvēku, nekādā zinā "nesamazinot" savu "Vienību". Jēzus - patiess Dievs un patiess Cilvēks savieno debesis ar zemi, mani ar Dievu. Jēzū Kristū es varu tapt pestīts. Caur Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Ticībā. Vai es tam ticu?