Lielā piektdiena! Kāpēc Dievs pieļauj ciešanas?

Betlēmes māsu klostera kapela Lietuvā

Apustulis Pāvils raksta Kolosas draudzei: „Tagad es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesā papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par Viņa miesu, kas ir Baznīca”[1]. Pāvests Jānis Pāvils II uzsver, - ja lūkojamies Bībelē, tad ir redzams, ka tā ir liela grāmata par ciešanām. Bībele par ciešanām runā ar lielu nopietnību, ir redzama līdzjūtība tam, kas cieš. Cilvēks cieš tad, kad viņš piedzīvo kaut kādu ļaunumu[2]. Vecajā Derībā nebija atsevišķa vārda, lai apzīmētu ciešanas, tādēļ visu, kas saistījās ar ciešanām, tā apzīmēja kā ļaunumu un kā sodu par cilvēku grēkiem[3]. Savukārt Jaunajā Derībā, arī kristietībā, parādās uzskats, ka eksistence savā būtībā ir laba, ka labs ir viss, kas pastāv. Cilvēks cieš ļaunuma dēļ, kas ir kaut kāds labā trūkums, ierobežojums vai izkropļojums[4]. Vispatiesāko atbildi uz jautājumu par ciešanām Dievs ir devis Jēzus Kristus krustā. Vispirmām kārtām, Jēzus ņēma ciešanas uz sevis, Viņš cieta labprātīgi un nevainīgi, bet, tieši pateicoties šādām nevainīgā Jēra – Jēzus Kristus ciešanām, notiek visu cilvēku atpestīšana. Pāvests Jānis Pāvils II uzsvēra, ka līdz ar Kristus ciešanām visas cilvēku ciešanas atrodas jaunā situācijā. Kristus krustā ne tikai atpirkšana notika caur ciešanām, bet arī pašas cilvēka ciešanas tika atpirktas[5]. Ciešanu noslēpums ir ietverts Lieldienu noslēpumā. Kristus ciešanu liecinieki vienlaicīgi ir arī Viņa augšāmcelšanās liecinieki[6]. Pāvests uzsver: „Katrā cilvēkā, kurš dzīvo vai mirst, mēs redzam Dieva attēlu, mēs svinām šo godību katrā cilvēkā, kurš ir dzīva Dieva zīme, Jēzus Kristus ikona”[7].

Dievs ir pieļāvis ciešanu esamību, lai mācītu mūs mīlēt vienam otru, mācītu izrādīt tuvākmīlestību. Daudzos gadījumos nav iespējams novērst ciešanas vai nāvi, bet ir iespējams palīdzēt tam, kas cieš. Kristietības ietekmē cilvēki sāka būvēt slimnīcas un veco ļaužu namus. Arī vēstulē Diognetam ir detalizēti aprakstīts, ka kristieši tā laika Romas impērijā izcēlās tieši ar savu īpašo dzīves veidu[8]. Tieši kalpojot viens otram, Kristus sekotāji atvieglo ciešanas cilvēkam, kas cieš, bet, no otras puses, caur šo kalpošanu paši kalpotāji pieaug mīlestībā pret tuvāko un mīlestībā pret Dievu.

Ir liela problēma, kad parādās vēlme ciešanas izstumt no indivīda un sabiedrības apziņas. Tā vietā, lai „cīnītos” ar ciešanām, nogalinot vecus un slimus cilvēkus, kristieši, sekojot Kristus piemēram, ir aicināti parādīt līdzjūtību un žēlsirdību tiem, kas cieš. Arī apustulis Pāvils aicina mūs uzņemties citam cita nastu[9]. Pāvests Jānis Pāvils II piebilst, ka daudzās vietās Bībelē ir norādīts uz sirmgalvjiem un slimiem cilvēkiem, kuru viedums un pieredze tiek atzīti kā unikāls ģimenes un sabiedrības bagātināšanās avots[10]. Var jau teikt, ka arī nekristieši veido sociālos aprūpes centrus un kalpo slimniekiem, tomēr mūsdienās sabiedrība bauda kristīgās ticības ietekmes sekas. Pirmajos kristietības gadsimtos tieši kristīgā ticība bija tā, kas veicināja rūpes par slimniekiem un mirstošajiem.

Mūsdienās, kad saasinās diskusijas par eitanāziju[11], vēl jo vairāk ir svarīgi parādīt kristietības īpašo devumu, uzsverot katra cilvēka vērtību, arī tāda, kurš ir smagi slims vai atrodas nāves priekšā. Pāvests Jānis Pāvils II savā enciklikā „Evangelium vitae” norāda, ka mūsdienu dekristianizētais kultūras klimats absolūti nesaprot ciešanu jēgu, uzskata tās par ļaunuma iemiesojumu, kurš jāiznīcina jebkuriem līdzekļiem, lietojot eitanāziju kā „viltus žēlsirdību”[12]. Pāvests uzsver, ka daudziem, kas nepazīst ticību, dzīves vērtību nosaka tikai iegūtais prieka daudzums un labklājības pakāpe. Tiem ciešanas šķiet kā neizturams šķērslis, no kā jāatbrīvojas par katru cenu[13].

Tikai Kristū ikviens cilvēks var pilnībā izprast nāves un ciešanu dziļo noslēpumu visā tā nepievilcīgākajā veidolā. Šo domu uzsver arī Jānis Pāvils II, sakot, ka pat sāpes un ciešanas iemanto jēgu, ja tās piedzīvo ciešā saistībā ar dāvātu un gūtu mīlestību”[14]. Bez Jēzus Kristus krusta nāves un augšāmcelšanās ir ļoti grūti vai pat neiespējami saprast ciešanas un nāvi. Jēzus Kristus, nākot šajā pasaulē īpašā veidā ir savienojies ar katru cilvēku, ir ņēmis ikviena nastu, ciešanas un nāvi uz sevis.

No savas kalpošanas pieredzes vairākās Rīgas slimnīcās, varu teikt, ka no vienas puses, mums ir jālūdz Dievs par slimniekiem, lai slimība atkāptos un cilvēks ātrāk izveseļotos, jo slimība nav nekas labs, tā ir un paliek ļaunums. Tomēr no otras puses, mums, kā ticīgiem cilvēkiem ir dāvāta cerība Kristū, kas dod mieru un paļāvību arī tad, ja mūsu lūgšanas paliek bez atbildes, kad no Dieva puses ir milzīgs klusums. Tad mums paliek tikai paļāvība un noslēpumaina savienošanās ar Kristus Krustu. Visiem cietējiem visvairāk ir vajadzīgs atbalsts, klātbūtne un iepriecinājums.
[1] Kol 1,24.
[2] Леон-Дюфур К. Словарь библейского богословия. “Жизнь с Богом”, Брюссель, 1974. Стр. 1119.
[3] Jan Paweł II. List Apostolski „Salvifici doloris”, 7. (http://www.opoka.org.pl/biblioteka/W/WP/jan_pawel_ii/listy/salvifici.html)
[4] ibid.
[5] „No visurienes mēs ciešam apspiešanu, bet neesam nomākti; esam trūkumā, bet neesam izmisuši. Mēs ciešam vajāšanas, bet neesam atstāti; tiekam satriekti, bet neejam bojā. Mēs vienmēr nesam Jēzus nāves ciešanas savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā. Jo vienmēr mēs, kas dzīvojam, Jēzus dēļ esam padoti nāvei, lai Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā. Zinādami, ka Tas, kas uzmodināja Jēzu, arī mūs uzmodinās līdz ar Jēzu un nostādīs kopā ar jums. (2 Kor 4,8-11.14).” SD 20.
[6] Flp 3,8-11.
[7] Jānis Pāvils II. "Evangeliae vitae" (EV)

84.
[8] Vēstule Diognetam, 5-6. (http://www.opusdei.pl/art.php?p=29237)
[9] Gal 6,2.
[10] EV 46.
[11] Eitanāzija [gr. Euthanasia > eu ‘viegli, labi’ + thanatos ‘nāve’] – viegla nāve; gadījums, kur ārsti atņem dzīvību neglābjami slimam pacientam, kam dzīvības saglabāšana sagādā fiziskas ciešanas (Svešvārdu vārdnīca. Apgāds “Jumava”, 1999, 178.lpp.).
[12] EV 15,23,66.
[13] EV 64.
[14] EV 97.