No www.civitas.lv
Svētceļojums uz Skaistkalni - Iesaku!
Pieteikšanās svētceļojumam Jelgava - Skaistkalne 2016
Svētceļojums Jelgava - Skaistkalne. Pieteikšanās internetā būs iespējama līdz 23. aprīlim mājaslapā www.jelgavaskatedrale.lv
Svētceļojumam ir gandarīšanas raksturs. Tēma: "Esiet žēlsirdīgi kā Tēvs". Maršruts: Jelgava-Staļģene-Bauska-Ozolaine-Skaistkalne.
Svētceļnieku sapulce 23. aprīlī plkst. 17:00. Dalības maksa 10€. Iziešana 28. aprīlī pēc rīta Sv. Mises.
_________________________
Maija mēneša pirmā svētdiena tradicionāli ir Skaistkalnes Dievmātes - Ģimeņu karalienes svētki. Tāpēc, arī šogad dosimies svētceļojumā ar kājām uz Skaistkalni, lai lūgtos par ģimenēm un aicinājumiem uz ģimenes dzīvi.
Svētceļojums Jelgava - Skaistkalne. Pieteikšanās internetā būs iespējama līdz 23. aprīlim mājaslapā www.jelgavaskatedrale.lv
Svētceļojumam ir gandarīšanas raksturs. Tēma: "Esiet žēlsirdīgi kā Tēvs". Maršruts: Jelgava-Staļģene-Bauska-Ozolaine-Skaistkalne.
Svētceļnieku sapulce 23. aprīlī plkst. 17:00. Dalības maksa 10€. Iziešana 28. aprīlī pēc rīta Sv. Mises.
_________________________
Maija mēneša pirmā svētdiena tradicionāli ir Skaistkalnes Dievmātes - Ģimeņu karalienes svētki. Tāpēc, arī šogad dosimies svētceļojumā ar kājām uz Skaistkalni, lai lūgtos par ģimenēm un aicinājumiem uz ģimenes dzīvi.
Tieši tāpat kā pagājušajā gadā, ceļu sāksim Jaunjelgavā.
Ja nav iespēja iet piektdien, droši var pievienoties arī sestdien.
Pievienojies! Pieteikties: pr. Renārs 28688843
Ja nav iespēja iet piektdien, droši var pievienoties arī sestdien.
Pievienojies! Pieteikties: pr. Renārs 28688843
Sv. Anselms no Kenterbērijas
Dzimis 1033.gadā Aostā, Itālijā. Miris 1109.gadā Kenterbērijā. Baznīcas doktors (doctor magnificus), filozofs, teologs.
1060.gadā iestājās Benediktīņu klosterī Normandijā, ātri kļuva par prioru, abatu un 1093.gadā tika nominēts par Kenterbērijas arhibīskapu. Nonāca konfliktā ar Anglijas karali par investitūras jautājumiem, tomēr pāvests Pashalis I atbalstīja svēto Anzelmu cīņā pret karali. Trīs gadus pavadīja trimdā. Pēc nāves svētā Anselma kults sāka izplatīties XIII gs., to vēlāk apstiprināja pāvests Aleksandrs VIII 1690 gadā. 1720. gadā sv. Anselmu pasludināja par Baznīca doktoru.
Sv. Anselms studijās īpaši pievērsās sv. Augustīna mācībai, sarakstīja vairākus darbus (Monologion, Proslogion u.c.) par Dieva esamību un Viņa dabu. Vissvarīgākais filozofiskais darbs – Dialogus de veritate (1080-83), kurā viņš uzrakstīja vispārēju patiesības definīciju. Patiesība ir tā, kuru var aizsniegt tikai ar prātu. Dievs ir visaugstākā patiesība, ar kuru var virzīt un atklāt visas citas patiesības. Sv. Ansemlam ir arī taktāts par brīvo gribu un gramatiku. Sv. Anselms mēģināja saistīt fides quarens intelectum ar credo, ut intelligam. Viņš mēģināja ar metafizisko spekulāciju palīdzību skaidrot ticības patiesības, tomēr atzina, ka reliģiskās patiesības ir kā izejas punkts visiem cilvēka metafiziskiem meklējumiem. Prāta uzdevums ir tikai racionāli mēgināt pamatot dievišķi atklātās patiesības, bet ne tās kritizēt, un atrast pietiekami racionālu pamatojumu un dziļāku to izpratni. Darbā „Cur Deus homo“ (Kāpēc Dievs tapa cilvēks) izmantoja dialoga principu: „radīja” sava veida oponentu tikai tāpēc, lai parādītu, par ko īsti ir runa (līdzīgs pamatprincips bija jau Platona Dialogiem - saruna palīdz noskaidrot jautājuma būtību, un valoda ir vairāk nekā tikai loģiska saspēle, par ko jāvienojas katram pašam ar sevi).
Sv. Anselms turpināja attīstīt sv. Augustīna Dieva esamības pamatojumus. Norādīja, ka raugoties no pasaulē esošā labuma un arī radītās pasaules pozīcijām, var nonākt pie Visaugstākā un nebeidzamā Labuma, kas ir pats Dievs. Sv. Anselms izveidoja ontoloģisku pamatojumu Dieva eksistencei, izskadrojot, ka izpratne par Dievu jau ir pamatojums Viņa reālajai eksistencei. Tāpat arī viņš rakstīja traktātus par dvēseles nemirstību, pirmdzimto grēku, atpestīšanu. Sv. Anselms ir sarakstījis skaistas humnas Vissvētākajai Jaunavai Marijai, veltot Viņai šādus titulus – Mater Misericordiae, Mater Dei un Mater nostrae. Viņš, izmantojot Jēzus vārdus sv. Jānim “Lūk, tava Māte” (Jņ 19,27) attīstīja Marijas garīgās mātišķības teoloģiju. Sv. Anselmu mēdz saukt arī par lielo mariānisko doktoru. Rakstīja arī teoloģiski – aksētiskus darbus.
Līdzīgi kā svētais Anselms, vēlamies lūgt: Kungs, „iemāci man meklēt Tevi un atklājies tam, kas Tevi meklē, jo es nevaru Tevi meklēt, ja Tu mani nepamāci, un nevaru Tevi atrast, ja Tu man neatklājies.”
Izmantoti avoti:
- http://vesture.eu/index.php/Anselms_no_Kenterberijas
- Encyklopedia katolicka. TNK-KUL. Lublin. 1997. T. 1, s. 734-735.
1060.gadā iestājās Benediktīņu klosterī Normandijā, ātri kļuva par prioru, abatu un 1093.gadā tika nominēts par Kenterbērijas arhibīskapu. Nonāca konfliktā ar Anglijas karali par investitūras jautājumiem, tomēr pāvests Pashalis I atbalstīja svēto Anzelmu cīņā pret karali. Trīs gadus pavadīja trimdā. Pēc nāves svētā Anselma kults sāka izplatīties XIII gs., to vēlāk apstiprināja pāvests Aleksandrs VIII 1690 gadā. 1720. gadā sv. Anselmu pasludināja par Baznīca doktoru.
Sv. Anselms studijās īpaši pievērsās sv. Augustīna mācībai, sarakstīja vairākus darbus (Monologion, Proslogion u.c.) par Dieva esamību un Viņa dabu. Vissvarīgākais filozofiskais darbs – Dialogus de veritate (1080-83), kurā viņš uzrakstīja vispārēju patiesības definīciju. Patiesība ir tā, kuru var aizsniegt tikai ar prātu. Dievs ir visaugstākā patiesība, ar kuru var virzīt un atklāt visas citas patiesības. Sv. Ansemlam ir arī taktāts par brīvo gribu un gramatiku. Sv. Anselms mēģināja saistīt fides quarens intelectum ar credo, ut intelligam. Viņš mēģināja ar metafizisko spekulāciju palīdzību skaidrot ticības patiesības, tomēr atzina, ka reliģiskās patiesības ir kā izejas punkts visiem cilvēka metafiziskiem meklējumiem. Prāta uzdevums ir tikai racionāli mēgināt pamatot dievišķi atklātās patiesības, bet ne tās kritizēt, un atrast pietiekami racionālu pamatojumu un dziļāku to izpratni. Darbā „Cur Deus homo“ (Kāpēc Dievs tapa cilvēks) izmantoja dialoga principu: „radīja” sava veida oponentu tikai tāpēc, lai parādītu, par ko īsti ir runa (līdzīgs pamatprincips bija jau Platona Dialogiem - saruna palīdz noskaidrot jautājuma būtību, un valoda ir vairāk nekā tikai loģiska saspēle, par ko jāvienojas katram pašam ar sevi).
Sv. Anselms turpināja attīstīt sv. Augustīna Dieva esamības pamatojumus. Norādīja, ka raugoties no pasaulē esošā labuma un arī radītās pasaules pozīcijām, var nonākt pie Visaugstākā un nebeidzamā Labuma, kas ir pats Dievs. Sv. Anselms izveidoja ontoloģisku pamatojumu Dieva eksistencei, izskadrojot, ka izpratne par Dievu jau ir pamatojums Viņa reālajai eksistencei. Tāpat arī viņš rakstīja traktātus par dvēseles nemirstību, pirmdzimto grēku, atpestīšanu. Sv. Anselms ir sarakstījis skaistas humnas Vissvētākajai Jaunavai Marijai, veltot Viņai šādus titulus – Mater Misericordiae, Mater Dei un Mater nostrae. Viņš, izmantojot Jēzus vārdus sv. Jānim “Lūk, tava Māte” (Jņ 19,27) attīstīja Marijas garīgās mātišķības teoloģiju. Sv. Anselmu mēdz saukt arī par lielo mariānisko doktoru. Rakstīja arī teoloģiski – aksētiskus darbus.
Līdzīgi kā svētais Anselms, vēlamies lūgt: Kungs, „iemāci man meklēt Tevi un atklājies tam, kas Tevi meklē, jo es nevaru Tevi meklēt, ja Tu mani nepamāci, un nevaru Tevi atrast, ja Tu man neatklājies.”
Izmantoti avoti:
- http://vesture.eu/index.php/Anselms_no_Kenterberijas
- Encyklopedia katolicka. TNK-KUL. Lublin. 1997. T. 1, s. 734-735.
Svētais Jānis Pāvils II par diecēžu sinodēm!
No: Jānis Pāvils II. Pārkāpjot cerības slieksni. Rīgas Metropolijas kūrija. 1997.
Rīgas arhibīskapa-metropolīta vēstījums Labā Gana Lieldienu svētdienai
„Es esmu labais Gans; es pazīstu savas avis, un manējās pazīst mani,” tie ir pirmsevaņģēlija dziedājuma vārdi.
Mūsu aicinājums ir līdzdarboties ar Dieva žēlastību, lai ieietu šajā pazīšanā. Ticība māca, ka katra cilvēka dzīvība, sākot ar ieņemšanas brīdi, ir dāvana no Radītāja, apveltīta ar bezgalīgu vērtību Viņa acīs. Visi cilvēki ir radīti pēc Dieva attēla un līdzības, ikvienam ir dots aicinājums un mērķis, kas noslēgumā piepildās aiz šīs zemes dzīves kopībā ar Trīsvienīgo Dievu. Kaut kādā noslēpumainā veidā esam savienoti ar visiem cilvēkiem, mūsu darbības un izvēles sekas skar ne tikai mūs, bet arī citus; dzīves beigās mūs izvērtēs pirmām kārtām pēc mūsu attieksmes pret trūcīgākajiem brāļiem un māsām.
Tieši ģimenē būtu jāapgūst šīs patiesības, bet mūsdienu sabiedrība ir tik ļoti pārņemta ar ikdienas dzīves rūpēm, ka dzīve parasti netiek skatīta garīgā perspektīvā, tas traucē atklāt patiesību par savu aicinājumu. Kā gan bez lūgšanas gara un pārdomām varam izšķirt Dieva gribu attiecībā uz mums, pievērsties Viņam paklausībā un mīlestībā, šādi piedzīvojot laimi un mieru, kuriem Viņš mūs ir radījis? Kā gan bez lūgšanas spējam būt par avīm, kuras klausa labā Gana – Jēzus Kristus balsij (sal. Jņ 10, 27)?
Tāpēc ir svarīgi nemitīgi lūgties (sal. 1 Tes 5, 17), sevišķi ģimenēs, pazemīgi pateicoties par visu, ko Dievs savā labestībā ir veicis mūsu labā. Ik dienas lūgties, lai Viņš palīdz palikt uzticīgam tam aicinājumam, kuru mums devis Kristū. Nav jābaidās nest Viņa priekšā visas savas ieceres, rūpes un vajadzības. Vecāki, lūdzaties par saviem bērniem, lai tie pieaugtu jaunajā dzīvē, kuru saņēma kristībā! Bērni, lūdzaties par vecākiem, jo arī jūs varat sekmēt viņu svētumu! Lūdzaties vienotībā ar Kristus Miesu visā pasaulē par visas cilvēces vajadzībām: par slimiem un apspiestiem, par tautu vadītājiem, taisnības un miera, veselīgas vides veicinātājiem, lūdzaties par visiem, kuri kaut kā pagodina Dievu, pazemīgi kalpojot tuvāko vajadzībām. Visu darbu veltiet Dievam kā patīkamu upuri, tādējādi sagatavojot Viņa valstības atnākšanu.
Jo sevišķi šajā Labā Gana svētdienā aicinu jūs lūgties par aicinājumiem uz priesterību un konsekrēto, Dievam veltītu dzīvi. Mēs esam “dzīvie akmeņi” (sal. 1 Pēt 2, 5) garīgā celtnē, kas spožumā pārsniedz visu, ko vien māksla vai izdoma var izplānot. Svētais Gars aicina uz sadarbību vārdos un darbos atbilstoši kristīgam aicinājumam, atbilstoši mūsu vietai Baznīcā, kas, kā atgādina pāvests Francisks vēstījumā šai dienai, ir aicinājumu māte.
Katram ticīgajam, draudzei, vietējai Baznīcai būtu sev jāuzdod jautājums: kā Latvijā iedzīvināt Evaņģēlija dziedinošo un atjaunojošo spēku? Kādos veidos Kristus vēlas būt klātesošs indivīdu un sabiedrības dzīvē? Ko vēl var darīt, lai sirdsapziņas darītu Jēzus – Labā Gana balsi uztverošas, lai Evaņģēlijs izgaismotu cilvēciskās un sociālās problēmas? Kā Gara dāvanām skaidrāk izpausties Baznīcā citu labā? Kā mums būt prieka un Svētā Gara pilniem līdzīgi mācekļiem pirmajā lasījumā dzirdētajā aprakstā?
Lai Dievs Tēvs vienmēr “apgaismo mūsu gara acis, ka mēs redzētu, kādu cerību vieš viņa aicinājums” (sal. Ef 1, 18-19). Tik daudziem vēl jākļūst Dieva žēlastības “apgaismotiem”, lai atzītu visu, kas neatbilst Dieva bērnu cieņai. Kad zaudējumu cieta materiālistiskās ideoloģijas, kas centās atņemt cilvēkam jēgpilnu dzīvi un cieņu, tad to vietu ieņēma praktiskais materiālisms, jauna veida elkdievība, kas arī apdraud cilvēka garīgo dzīvi. Cik ļoti kristiešiem vajag būt Kristus “apgaismotiem”, lai noraidītu jauno patēriņa kultūru, kas ir nesavienojama ar īstu cilvēka brīvību un cieņu, izceļ baudu kā pašmērķi bez atsauces uz morālo likumu un galu galā noliedz arī mūsu solidaritāti ar trūkumcietējiem.
Jēzus mīlestības pilnais skatiens aptver visus. Viņš kā Jērs mūs gana un aizved pie dzīvības ūdeņu avotiem – atgādina otrais lasījums. Vienīgi nesavtīga mīlestība un žēlsirdība izskaidro Jēzus vārdus un darbus, sevišķi Viņa nāvi uz krusta. Dievs tik ļoti mūs mīl, ka atdeva par mums savu vienīgo Dēlu, lai mums būtu dzīves pārpilnība, mūžīgā dzīve. Ticēt Jēzum nozīmē ne tikai runāt, interesēties par Viņu. Ticība prasa dāsnu atbildi, ar visu dzīvi brīvi veltoties Kristum un Viņa vēstij. Lūgsimies, lai šādu atbildi sniegtu arī mūsdienu jaunieši, izsakot gatavību kalpot kā ordinēti priesteri, lai sludinātu Evaņģēliju un izplatītu Dieva valstību.
Šo vēsti raksturo prieks, kas izriet no ticības un atdeves, uzupurēšanās. Prieks pārņem katru sirdi, kas dzīvo, uzticīgi vienota ar Jēzu. Taču mīlestība prasa upuri. Arī mūsdienu situācijā nav viegli palikt uzticīgam Kristum. Mīlestību mūsdienās diezgan daudzi neizprot, reducē tikai uz jūtu līmeni, pielīdzina egoistiskām vēlmēm. Bet īsta mīlestība ir vienmēr saistīta ar patiesību, tā izpaužas dāsnā kalpošanā citiem. Īsta mīlestība izvirza mums prasības, liek izpildīt baušļus. Tāpēc Jēzus teica: “Ja jūs mani mīlēsiet, jūs pildīsiet manus baušļus.” (sal. Jņ 14, 23)
Pēterim nācās paust savu mīlestību uz Kristu kalpošanā citiem Baznīcā. Jēzus uzrunā mūs šodien, gaida mūsu mīlestību. Lai nekad nenovēršamies no Kristus! Ja ticam Kristum, pieņemam Viņa vārdus un arī upurus, kādus Viņš pieprasa, tad būsim pildīti ar prieku – tādu prieku, kādu pasaule nevar dot.
“Pļaujas lauks ir liels,” saka Jēzus (Mt 9, 37). Tas nozīmē, ka cilvēki savās sirdīs ilgojas pēc Dieva, ilgojas pēc vadības, kas norādītu ceļu, ilgojas pēc vēsts, kas ir vairāk kā tikai vārdi, cerot, gaidot pēc mīlestības, kas pieņemtu un uzturētu cilvēkus visā mūžībā. “Strādnieku ir maz!” (Mt 9, 37)
“Lūdziet pļaujas Kungu sūtīt strādniekus.” (Mt 9, 38) Tas nozīmē, ka pļauja ir gatava, bet Dievs vēlas palīgus, kas to savāktu. Dievam vajag tos, kas teiktu: Jā, esmu gatavs palīdzēt, lai kalpotu cilvēku labā ar Vārda sludināšanu, svēto sakramentu dalīšanu un ticīgo vadīšanu garīgumā un svētumā.
Mēs, cilvēki, nevaram vienkārši “piešķirt” aicinājumus: tiem jānāk no Dieva. Priesterība nav kā citas profesijas. Mēs nevaram vienkārši piesaistīt cilvēkus ar publisko attiecību stratēģijām. No Dieva sirds nākušam aicinājumam vienmēr jāatrod atbilde cilvēka sirdī. Bet tam ir vajadzīga mūsu sadarbība, vispirms ar lūgšanu gan individuāli, gan mūsu draudzēs.
Aicinu lūgties, lai Dievs izraisa entuziasmu un prieku par Evaņģēliju jauniešu sirdīs, lai tie izprastu, ka nav lielāka dārguma par to, kas, savulaik atklāts, ir jānodod tālāk. Lūgšanas vārdiem jāpārvēršas darbos, lai lūdzošā sirdī atraisās prieks Dievā un Evaņģēlijā, iekvēlinot arī citu sirdīs gatavību teikt “jā”!
Lūdzoties pildīti ar Dieva gaismu, lai pievēršamies citiem un iekļaujam viņus mūsu lūgšanā, Dieva klātienē. Dievs vienmēr darbojas. Kopā ar Viņu lūgšanā mēs varam uzrunāt citus. Atbilstoši savam nolūkam Dievs tad attīstīs viņu “jā”, viņu gatavību atbildēt.
Pēterim trīskārt apliecinot: “Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu” (Jņ 21, 17), Jēzus viņam uzticēja ganīt savas avis. Latvijai ir vajadzīgi cēli, pašaizliedzīgi un Mīlestības gara likuma vadīti Dieva kalpi, kas varētu ganīt Kunga avis “zāļainās ganībās”, mudinot tās sekot Baznīcas sludinātajiem dzīvības vārdiem un tās svētdarot caur līdzdalību Dieva noslēpumu svinēšanā. Tāpēc lūgsim pļaujas Kungu, lai Viņš, ieguldot mūžības klētī sirdīs nobriedinātos zelta graudus, pulcētu krietnus priesterus, kas šos graudus atkal sētu garīgi atjaunotai un plaukstošai Latvijai!
+Zbigņevs Stankevičs,
Rīgas arhibīskaps-metropolīts
2016. gada 17. aprīlī (no www.katolis.lv)
Mūsu aicinājums ir līdzdarboties ar Dieva žēlastību, lai ieietu šajā pazīšanā. Ticība māca, ka katra cilvēka dzīvība, sākot ar ieņemšanas brīdi, ir dāvana no Radītāja, apveltīta ar bezgalīgu vērtību Viņa acīs. Visi cilvēki ir radīti pēc Dieva attēla un līdzības, ikvienam ir dots aicinājums un mērķis, kas noslēgumā piepildās aiz šīs zemes dzīves kopībā ar Trīsvienīgo Dievu. Kaut kādā noslēpumainā veidā esam savienoti ar visiem cilvēkiem, mūsu darbības un izvēles sekas skar ne tikai mūs, bet arī citus; dzīves beigās mūs izvērtēs pirmām kārtām pēc mūsu attieksmes pret trūcīgākajiem brāļiem un māsām.
Tieši ģimenē būtu jāapgūst šīs patiesības, bet mūsdienu sabiedrība ir tik ļoti pārņemta ar ikdienas dzīves rūpēm, ka dzīve parasti netiek skatīta garīgā perspektīvā, tas traucē atklāt patiesību par savu aicinājumu. Kā gan bez lūgšanas gara un pārdomām varam izšķirt Dieva gribu attiecībā uz mums, pievērsties Viņam paklausībā un mīlestībā, šādi piedzīvojot laimi un mieru, kuriem Viņš mūs ir radījis? Kā gan bez lūgšanas spējam būt par avīm, kuras klausa labā Gana – Jēzus Kristus balsij (sal. Jņ 10, 27)?
Tāpēc ir svarīgi nemitīgi lūgties (sal. 1 Tes 5, 17), sevišķi ģimenēs, pazemīgi pateicoties par visu, ko Dievs savā labestībā ir veicis mūsu labā. Ik dienas lūgties, lai Viņš palīdz palikt uzticīgam tam aicinājumam, kuru mums devis Kristū. Nav jābaidās nest Viņa priekšā visas savas ieceres, rūpes un vajadzības. Vecāki, lūdzaties par saviem bērniem, lai tie pieaugtu jaunajā dzīvē, kuru saņēma kristībā! Bērni, lūdzaties par vecākiem, jo arī jūs varat sekmēt viņu svētumu! Lūdzaties vienotībā ar Kristus Miesu visā pasaulē par visas cilvēces vajadzībām: par slimiem un apspiestiem, par tautu vadītājiem, taisnības un miera, veselīgas vides veicinātājiem, lūdzaties par visiem, kuri kaut kā pagodina Dievu, pazemīgi kalpojot tuvāko vajadzībām. Visu darbu veltiet Dievam kā patīkamu upuri, tādējādi sagatavojot Viņa valstības atnākšanu.
Jo sevišķi šajā Labā Gana svētdienā aicinu jūs lūgties par aicinājumiem uz priesterību un konsekrēto, Dievam veltītu dzīvi. Mēs esam “dzīvie akmeņi” (sal. 1 Pēt 2, 5) garīgā celtnē, kas spožumā pārsniedz visu, ko vien māksla vai izdoma var izplānot. Svētais Gars aicina uz sadarbību vārdos un darbos atbilstoši kristīgam aicinājumam, atbilstoši mūsu vietai Baznīcā, kas, kā atgādina pāvests Francisks vēstījumā šai dienai, ir aicinājumu māte.
Katram ticīgajam, draudzei, vietējai Baznīcai būtu sev jāuzdod jautājums: kā Latvijā iedzīvināt Evaņģēlija dziedinošo un atjaunojošo spēku? Kādos veidos Kristus vēlas būt klātesošs indivīdu un sabiedrības dzīvē? Ko vēl var darīt, lai sirdsapziņas darītu Jēzus – Labā Gana balsi uztverošas, lai Evaņģēlijs izgaismotu cilvēciskās un sociālās problēmas? Kā Gara dāvanām skaidrāk izpausties Baznīcā citu labā? Kā mums būt prieka un Svētā Gara pilniem līdzīgi mācekļiem pirmajā lasījumā dzirdētajā aprakstā?
Lai Dievs Tēvs vienmēr “apgaismo mūsu gara acis, ka mēs redzētu, kādu cerību vieš viņa aicinājums” (sal. Ef 1, 18-19). Tik daudziem vēl jākļūst Dieva žēlastības “apgaismotiem”, lai atzītu visu, kas neatbilst Dieva bērnu cieņai. Kad zaudējumu cieta materiālistiskās ideoloģijas, kas centās atņemt cilvēkam jēgpilnu dzīvi un cieņu, tad to vietu ieņēma praktiskais materiālisms, jauna veida elkdievība, kas arī apdraud cilvēka garīgo dzīvi. Cik ļoti kristiešiem vajag būt Kristus “apgaismotiem”, lai noraidītu jauno patēriņa kultūru, kas ir nesavienojama ar īstu cilvēka brīvību un cieņu, izceļ baudu kā pašmērķi bez atsauces uz morālo likumu un galu galā noliedz arī mūsu solidaritāti ar trūkumcietējiem.
Jēzus mīlestības pilnais skatiens aptver visus. Viņš kā Jērs mūs gana un aizved pie dzīvības ūdeņu avotiem – atgādina otrais lasījums. Vienīgi nesavtīga mīlestība un žēlsirdība izskaidro Jēzus vārdus un darbus, sevišķi Viņa nāvi uz krusta. Dievs tik ļoti mūs mīl, ka atdeva par mums savu vienīgo Dēlu, lai mums būtu dzīves pārpilnība, mūžīgā dzīve. Ticēt Jēzum nozīmē ne tikai runāt, interesēties par Viņu. Ticība prasa dāsnu atbildi, ar visu dzīvi brīvi veltoties Kristum un Viņa vēstij. Lūgsimies, lai šādu atbildi sniegtu arī mūsdienu jaunieši, izsakot gatavību kalpot kā ordinēti priesteri, lai sludinātu Evaņģēliju un izplatītu Dieva valstību.
Šo vēsti raksturo prieks, kas izriet no ticības un atdeves, uzupurēšanās. Prieks pārņem katru sirdi, kas dzīvo, uzticīgi vienota ar Jēzu. Taču mīlestība prasa upuri. Arī mūsdienu situācijā nav viegli palikt uzticīgam Kristum. Mīlestību mūsdienās diezgan daudzi neizprot, reducē tikai uz jūtu līmeni, pielīdzina egoistiskām vēlmēm. Bet īsta mīlestība ir vienmēr saistīta ar patiesību, tā izpaužas dāsnā kalpošanā citiem. Īsta mīlestība izvirza mums prasības, liek izpildīt baušļus. Tāpēc Jēzus teica: “Ja jūs mani mīlēsiet, jūs pildīsiet manus baušļus.” (sal. Jņ 14, 23)
Pēterim nācās paust savu mīlestību uz Kristu kalpošanā citiem Baznīcā. Jēzus uzrunā mūs šodien, gaida mūsu mīlestību. Lai nekad nenovēršamies no Kristus! Ja ticam Kristum, pieņemam Viņa vārdus un arī upurus, kādus Viņš pieprasa, tad būsim pildīti ar prieku – tādu prieku, kādu pasaule nevar dot.
“Pļaujas lauks ir liels,” saka Jēzus (Mt 9, 37). Tas nozīmē, ka cilvēki savās sirdīs ilgojas pēc Dieva, ilgojas pēc vadības, kas norādītu ceļu, ilgojas pēc vēsts, kas ir vairāk kā tikai vārdi, cerot, gaidot pēc mīlestības, kas pieņemtu un uzturētu cilvēkus visā mūžībā. “Strādnieku ir maz!” (Mt 9, 37)
“Lūdziet pļaujas Kungu sūtīt strādniekus.” (Mt 9, 38) Tas nozīmē, ka pļauja ir gatava, bet Dievs vēlas palīgus, kas to savāktu. Dievam vajag tos, kas teiktu: Jā, esmu gatavs palīdzēt, lai kalpotu cilvēku labā ar Vārda sludināšanu, svēto sakramentu dalīšanu un ticīgo vadīšanu garīgumā un svētumā.
Mēs, cilvēki, nevaram vienkārši “piešķirt” aicinājumus: tiem jānāk no Dieva. Priesterība nav kā citas profesijas. Mēs nevaram vienkārši piesaistīt cilvēkus ar publisko attiecību stratēģijām. No Dieva sirds nākušam aicinājumam vienmēr jāatrod atbilde cilvēka sirdī. Bet tam ir vajadzīga mūsu sadarbība, vispirms ar lūgšanu gan individuāli, gan mūsu draudzēs.
Aicinu lūgties, lai Dievs izraisa entuziasmu un prieku par Evaņģēliju jauniešu sirdīs, lai tie izprastu, ka nav lielāka dārguma par to, kas, savulaik atklāts, ir jānodod tālāk. Lūgšanas vārdiem jāpārvēršas darbos, lai lūdzošā sirdī atraisās prieks Dievā un Evaņģēlijā, iekvēlinot arī citu sirdīs gatavību teikt “jā”!
Lūdzoties pildīti ar Dieva gaismu, lai pievēršamies citiem un iekļaujam viņus mūsu lūgšanā, Dieva klātienē. Dievs vienmēr darbojas. Kopā ar Viņu lūgšanā mēs varam uzrunāt citus. Atbilstoši savam nolūkam Dievs tad attīstīs viņu “jā”, viņu gatavību atbildēt.
Pēterim trīskārt apliecinot: “Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu” (Jņ 21, 17), Jēzus viņam uzticēja ganīt savas avis. Latvijai ir vajadzīgi cēli, pašaizliedzīgi un Mīlestības gara likuma vadīti Dieva kalpi, kas varētu ganīt Kunga avis “zāļainās ganībās”, mudinot tās sekot Baznīcas sludinātajiem dzīvības vārdiem un tās svētdarot caur līdzdalību Dieva noslēpumu svinēšanā. Tāpēc lūgsim pļaujas Kungu, lai Viņš, ieguldot mūžības klētī sirdīs nobriedinātos zelta graudus, pulcētu krietnus priesterus, kas šos graudus atkal sētu garīgi atjaunotai un plaukstošai Latvijai!
+Zbigņevs Stankevičs,
Rīgas arhibīskaps-metropolīts
2016. gada 17. aprīlī (no www.katolis.lv)
7 maldīgi priekštati par katoļiem!
Nereti katoļiem pārmet daudzas lietas, kuras īstenībā viņi nemaz nedara un kam netic. Aplūkosim tās:
1. Katoļi netic, ka Romas pāvests ir bez grēka. Katoliskā Baznīca māca, ka Romas bīskaps, pāvests nevar maldīties ticības un morāles jautājumos, tikai tad, ja pasludina kādu dogmatisku patiesību "ex Catedra", kopībā ar visas Baznīcas ticību. Visos citos jautājumos viņš var kļūdīties.
2. Katoļi nepielūdz Jaunavu Mariju un svētos. Katoļi godina Jaunavu Mariju un svētos un lūdz viņu aizblidniecību. Katoļi pielūdz tikai Dievu. Godināt - tas nozīmē cienīt, izrādīt cieņu un godu, ņemt piemēru, bet ne pielūgt.
3. Katoļi netic, ka viņi tiks glābti, vaicot kādus labus darbus. Katoliskā Baznīca māca, ka glābšana, pestīšana - tā ir nepelnīts Dieva žēlastības darbs, ko cilvēkam ticībā ir jāpieņem, tomēr ticībai vajag parādīties ticībā un mīlestībā viektajos darbos, jo ticība bez darbiem ir nedzīva (sk. Jēkaba vēstuli)
4. Katoļi netic, ka visi, kas sevi sauc par kristiešiem tiks vienādi izglābti. Katoliskā Baznīca māca, ka Kristus Baznīca savā pilnībā atrodas, pastāv (subsistit in) Katoliskajā Baznīcā un tieši Katoliskajā Baznīcā ir visi, cilvēka pestīšanai nepieciešamie līdzekļi. Citās Baznīcās vai kristīgās kopienās, kas nav Katoliskās Baznīcas sastāvā, Kristus Baznīca eksistē, jeb pastāv nepilnīgā, daļējā veidā. Tas, kā citu konfesiju kristieši var tikt glābti, atrodas Dieva apredzības ziņā.
5. Katoļi netic, ka visās reliģijās var atrast pestīšanu. Balstoties uz Svētajiem Rakstiem, varam teikt, ka tie, kas dzīvo pēc savas sirdsapziņas var tikt glābti Dievam vien zināmā veidā (sal. Rom 2,13-16). Tomēr pašas nekristīgās reliģijas vēl nedod iespēju cilvēkam tikt pestītam.
6. Katoļi netic, ka vienkārši aizejot uz grēksūdzi, var saņemt grēku piedošanu. Katoliskā Baznīca māca, ka lai saņemtu grēku piedošanu grēksūdzes sakramentā ir jāizmeklē sirdsapziņa, sirsnīgi jānožēlo grēki un pa īstam ir jāvēlas mainīt savu dzīvi. Garīdzniekam ir jāizstāsta visi savi grēki, neko neslēpjot, un izpildot pēc tam noteikto gandarījumu.
7. Katoļi netic, ka grēku piedošanu var nopirkt. Katoļu Baznīcā eksistē indulgences, jeb atlaidas. Tomēr atlaidas ir nevis grēku izpirkšana, bet gan grēka seku, jeb ietekmes ko atstājis grēks, dziedināšana. Lai saņemtu atlaidas, ir jāiet pie sakramentālās grēksūdzes un jāpieņem svētā Komūnijas un jālūdzas pāvesta nodomā, kā arī jāveic ar atlaidu saņemšanu saistītās darbības.
Pēc: catholicnews.org.ua un www.katolik.ru materiāliem
1. Katoļi netic, ka Romas pāvests ir bez grēka. Katoliskā Baznīca māca, ka Romas bīskaps, pāvests nevar maldīties ticības un morāles jautājumos, tikai tad, ja pasludina kādu dogmatisku patiesību "ex Catedra", kopībā ar visas Baznīcas ticību. Visos citos jautājumos viņš var kļūdīties.
2. Katoļi nepielūdz Jaunavu Mariju un svētos. Katoļi godina Jaunavu Mariju un svētos un lūdz viņu aizblidniecību. Katoļi pielūdz tikai Dievu. Godināt - tas nozīmē cienīt, izrādīt cieņu un godu, ņemt piemēru, bet ne pielūgt.
3. Katoļi netic, ka viņi tiks glābti, vaicot kādus labus darbus. Katoliskā Baznīca māca, ka glābšana, pestīšana - tā ir nepelnīts Dieva žēlastības darbs, ko cilvēkam ticībā ir jāpieņem, tomēr ticībai vajag parādīties ticībā un mīlestībā viektajos darbos, jo ticība bez darbiem ir nedzīva (sk. Jēkaba vēstuli)
4. Katoļi netic, ka visi, kas sevi sauc par kristiešiem tiks vienādi izglābti. Katoliskā Baznīca māca, ka Kristus Baznīca savā pilnībā atrodas, pastāv (subsistit in) Katoliskajā Baznīcā un tieši Katoliskajā Baznīcā ir visi, cilvēka pestīšanai nepieciešamie līdzekļi. Citās Baznīcās vai kristīgās kopienās, kas nav Katoliskās Baznīcas sastāvā, Kristus Baznīca eksistē, jeb pastāv nepilnīgā, daļējā veidā. Tas, kā citu konfesiju kristieši var tikt glābti, atrodas Dieva apredzības ziņā.
5. Katoļi netic, ka visās reliģijās var atrast pestīšanu. Balstoties uz Svētajiem Rakstiem, varam teikt, ka tie, kas dzīvo pēc savas sirdsapziņas var tikt glābti Dievam vien zināmā veidā (sal. Rom 2,13-16). Tomēr pašas nekristīgās reliģijas vēl nedod iespēju cilvēkam tikt pestītam.
6. Katoļi netic, ka vienkārši aizejot uz grēksūdzi, var saņemt grēku piedošanu. Katoliskā Baznīca māca, ka lai saņemtu grēku piedošanu grēksūdzes sakramentā ir jāizmeklē sirdsapziņa, sirsnīgi jānožēlo grēki un pa īstam ir jāvēlas mainīt savu dzīvi. Garīdzniekam ir jāizstāsta visi savi grēki, neko neslēpjot, un izpildot pēc tam noteikto gandarījumu.
7. Katoļi netic, ka grēku piedošanu var nopirkt. Katoļu Baznīcā eksistē indulgences, jeb atlaidas. Tomēr atlaidas ir nevis grēku izpirkšana, bet gan grēka seku, jeb ietekmes ko atstājis grēks, dziedināšana. Lai saņemtu atlaidas, ir jāiet pie sakramentālās grēksūdzes un jāpieņem svētā Komūnijas un jālūdzas pāvesta nodomā, kā arī jāveic ar atlaidu saņemšanu saistītās darbības.
Pēc: catholicnews.org.ua un www.katolik.ru materiāliem
Abonēt:
Ziņas (Atom)