Kam es patiesībā sekoju?

Vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes? Šie Jēzus vārdi Lūksa evaņģēlijā ir ļoti aktuāli mūsdienās. Šogad uz uzņemšanu Rīgas Garīgajā Seminārā atnāca tikai viens kandidāts. Arī sastaptie svētceļnieki Aglonā stāstīja, ka svētceļojumu grupās uz Aglonu šogad strauji ir samazinājies cilvēku skaits. Daudzās mazajās lauku draudzēs Latvijā svētdienās kļūst aizvien mazāk cilvēku. Tie ir fakti, kas ir acīmredzami un ar kuriem mums visiem ir jārēķinās. Masu, jeb “pūļu Baznīcas” laiks ir beidzies. Nākotnē Baznīca būs daudz mazskaitlīgāka, toties daudz dzīvāka un dinamiskāka. No vienas puses, šādu cilvēku skaita samazināšanos veicina demogrāfiskā krīze, gan lielā cilvēku aizbraukšana no valsts. Bet no otras puses, ir skaidri redzams, ka ticība Dievam mūsdienās piedzīvo sava veida krīzi un cilvēku, īpaši jauniešu vidū tā vairs neizskatās tik pievilcīga un populāra. Lai meklētu atbildi, kā izkļūt no šīs krīzes, ir vērts iedziļināties šīsdienas lasījumos, kas visi runā par neatlaidību ticībā un par paļāvību Dievam, kas iet līdz galam.

Svētā Ignācija no Lojolas “Garīgajos vingrinajumos” bieži ir runāts, ka ļaunā gara taktika ir tāda, ka, lai atrunātu mūs no ļoti labām lietām, viņš mēdz mūs izkliedēt uz daudzām ne tik labām lietām. Pašas par sevi tās nav sliktas, tomēr iegrimstot daudzos sīkumos, mēs pakāpeniski attālinamies no pašām svarīgākajām lietām mūsu dzīvē. Kāda tad ir pati svarīgākā lieta mūsu dzīvē? Tā ir – sasniegt mūžīgo dzīvi, piedzīvot debesis, vienotību ar Dievu gan šeit uz zemes, gan mūžībā. Mūsdienu ticības krīzes iemesls, gan sabiedrībā, gan Baznīcā, ir pakāpeniska, pat šķietami nemanāma novēršanās no Dieva, mūžības, no pašām svarīgākām lietām un izkliedētība uz ļoti daudzām sīkām, nebūtiskām lietām. Tas ir tāpat, kā izraēlieši, cīnoties ar Amalekiešiem, ko lasījām pirmajā lasījumā. Ne jau izraēlieši kaujas laukā izcīnija uzvaru, bet gan Mozus, kurš kalna galā turēja paceltas rokas pretī Dievam. Īstā uzvara un mūsu dzīves piepildījums nāk no Dieva. Vai es savā ikdienā atvēlu savu dārgo laiku personiskai sarunai ar Dievu meditācijā, lūgšanā? Vai atvēlu laiku attiecībām ar Dievu savā ikdienā vismaz 10,15 minūtes vai pusstundu? Kad pēdējo reizi biju adorācijas kapelā Vecrīgā vai citur?

Otrajā lasījumā apustulis Pāvils Timotejam skaidri uzsver, ka Bībele, Svētie Raksti ir mūsu ticības “atskaites punkts”, mūsu ticības un lūgšanas dzīves “barība, avots un spēka avots”. Pavisam nesen, kāds cilvēks man rakstīja, ka ir garīdznieki, kuri Latvijā izplata visādus apšaubāmus vēstījumus, kuros pat tiek apšaubīta pāvesta Franciska autoritāte. Ir ļoti skumji un nožēlojami, ka tā vietā, lai savu garīgo dzīvi un ticību “barotu” un uzturētu ar Bībeles patiesībām un skaidro katolisko mācību, mēs meklējam sēnalas un “atkritumus”, caur kuriem mēs kļūstam nevis vairāk ticīgi, bet gan “māņ – ticīgi”. Būsim piesardzīgi un turēsimies pie tās mācības, ko Jēzus Kristus uzticēja savai Baznīcai un ko tā nemainīgi sludina jau 2000 gadus. Būtu labi, ja katrā katoļu draudzē Latvijā būtu gan Bībeles, gan katehisma studiju grupas, kurās ikviens interesents varētu padziļināt savu ticības dzīvi.

Mūsdienu laikmets ir raksturojams ar lielu nepastāvību. Postmodernais cilvēks vairs nevēlas sekot kādām nemainīgām patiesībām un nav gatavs visu mūžu būt uzticīgs kādai vienai lietai vai solījumama. Mēs redzam, cik trausli ir laulāto laulības brīdī dotie solījumi un cik nepastāvīga ir mūsu pašu ticība. Daudzi cilvēki diemžēl sajauc emocijas ar ticību un meklē draudzi, garīdznieku, kurš ir “atraktīvs”, “teatrāls”, kur dievkalpojums ir emocionāli piesātinātāks. Tādējādi mūsu ticības dzīve ir līdzīga graudam, kurš iesēts ceļmalā, ērkšķos starp akmeņiem un īslaicīgi uzdīgst, bet tā kā tai nav sakņu, tā ātri novīst. Pie tūlītējām grūtībām, pārbaudījumiem tā noplok un iestājas krīze. Atliek tikai bīskapam pārcelt garīdznieku uz citu draudzi, kad ticīgais cilvēks saka: “Ja nav šī garīdznieka, tad es vairs nespēju šajā draudzē nākt un lūgties.” Kam tad mēs patiesībā ticam un sekojam? Jēzum vai priesterim? Tas vien parāda, ka mūsu ticības dzīve tiek balstīta uz smiltīm, nevis Dieva Vārdā, sakramentos un nobriedusī ticībā, kas balstīta uz Jēzu, kā klints.

Ko darīt? Kā rīkoties?

Jāatceras, ka ticību neveidojam mēs paši, vai kāds garīdznieks. Tā ir Dieva dāvana, žēlastība. Ir svarīgi apzināties, ka ticības ceļš ne vienmēr būs rožains un viegls. Jēzus saka: “Vajag vienmēr lūgties un nepagurt!” Jā, lūgties, lasīt Bībeli, katehismu, iet katru svētdienu uz Baznīcu, bieži pie greksūdzes ar tad, kad to nemaz negribas, kad garīdznieka sprediķis krīt uz nerviem, kaitina. Kad liekas, ka draudzē visi ir sazvērējušies pret mani. Kad draudzē, Baznīcā esmu nepatiesi apvainots, apsūdzēts, nodots, pievilts. Kad esmu vīlies draudzē, garīdzniekā, un arī tad, kad pret Dievu vēlos izteikt visdažādākos apvainojumus un apsūdzības. Jā, tieši tad uz Baznīcu jāiet visvairāk, tieši tad visintensīvāk ir jālūdzas un jāmeklē dziļākas attiecības ar Dievu. Jo katra krīze ir jauna iespēja. Iespēja iziet no savām ilūzijām, ambīcijām, maldīgajiem priekšstatiem par Dievu, Baznīcu, citiem cilvēkiem un doties dziļākos ūdeņos. Izmest tīklus dziļāk. Mums visiem ir nepieciešama tāda pat neatlaidība, kāda bija evaņģēlijā minētajai atraitnei. Pārāk ātri mēs padodamies. Varbūt pirmajā mirklī tas izskatās pēc uzbāzības, tomēr nebūtu labi, ja mēs Dievam teiktu: “Nu ko nu es Tevi tik bieži traucēšu?” Dievam patīk, ka mēs Viņu bieži “traucējam” ar lūgšanām un Dieva svētība jau no šādas “traucēšanas” tiek dāvāta mums. Katru reiz, kad mēs sevi pārvaram, “piespiežam” un uzvaram sevī nevēlēšanos lūgties vai doties uz Baznīcau, Dievs mūs bagātīgi atalgo. Centīsimies garīgajā dzīvē nemeklēt draudzi, garīdznieku, kurš izpatīk mūsu emocijām un vēlas mūs vadīt pa vieglāko, platāko ceļu, bet gan iesim pa šauro, jā, dažreiz pat ērkšķaino ceļu, bet tas ved pie Dieva un uz debesu valstību. Nevis es diktēju, kas Dievam ir jādara manā dzīvē, bet gan saku: “Dievs! Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes un arī manā dzīvē.”

Sprediķis www.mieramtuvu.lv parastā liturģiskā laika XXIX svētdienai.

Visu svēto diena un mirušo piemiņas diena sv. Antona draudzē!

1.novembris - Visu svēto diena (obligāti svināma diena)

svētās Mises 7.00; 9.00 - poļu valodā; 10.30 un 18.00 - latviešu valodā. Pēc vakara sv. Mises procesija - aizlūgums par mirušajiem

2.novembris - visu mirušo piemiņas diena

svētās Mises latviešu valodā 7.00; 7.30; 8.00; 8.30; 9.00; 10.30 (pēc tam Libera), 12.00. 9.30 eksekvijas par mirušajiem.

svētās Mises poļu valodā - 17.00 un 18.00. Pēc vakara svētās Mises aizlūguma procesija poļu valodā.

Sestdien, 5.novembrī sv. Antona draudzē dziedināšanas diena. Pēc visām svētajām Misēm speciālas dziedināšanas lūgšanas.

Svētdien, 6.novembrī plkst. 13.00 sv. Antona draudzē viesosies Tezē kopienas pārstāvji, lai iepazīstinātu ar kopienu, rādītu speciāli sagatavoto video un kopīgi lūgtos. Īpaši aicināti tie, kuri vēlētos mūsu draudzē no 29.decembra līdz 1.janvārim uzņemt dažus jauniešus no citām valstīm, kas ieradīsies Latvijā uz Eiropas tikšanos.

Rekolekcijas ar tēvu Džeimsu Mandžakalu

LŪK, ES VISU DARU JAUNU / ATKL 21, 5

PIEKTDIENA (7. oktobris)


Reģistrācija no 11:00
13:00 Pielūgsme / vada Valdis Indrišonoks
13:45 Pasākuma atklāšana
14:00 Slavēšana / vada Valdis Indrišonoks
14:45 Lekcija I / pr. Džeimss Mandžakals (Indija)
15:45 Pārtraukums
16:15 Lekcija II / psihoterapeits Ričijs Landaro
17:15 Vakariņas

18:30 Svētā Mise / celebrē pr. Andris Kravalis / Mūzika Māris Veliks /
Vissvētākā Sakramenta Adorācija un Dziedināšanas lūgšanas / vada pr. Džeimss Mandžakals

SESTDIENA (8. oktobris)

9:00 Slavēšana / vada Māris Veliks
10:00 Lekcija III / vada pr. Džeimss Mandžakals
11:00 Pātraukums
11:30 Lekcija IV / vada psihoterapeits Ričijs Landaro
12:30 Pusdienu Pārtraukums
14:00 Slavēšana / vada Jānis un Ilze Zābaki / Grēksūdzes
14:30 Lekcija V / vada pr. Džeimss Mandžakals
15:30 Slavēšana vada Jānis un Ilze Zābaki / Grēksūdzes / Aizlūgšanas / Sarunas / Laiks individuālai lūgšanai
16:30 Lekcija VI / vada psihoterapeits Ričijs Landaro
17:15 Vakariņas

18:30 Svētā Mise / celebrē pr. Pauls Kļaviņš / mūzika Natālija Saveļjeva un Karolīna Kiseļevska
Vissvētākā Sakramenta Adorācija un dziedināšanas lūgšanas / vada psihoterapeits Ričijs Landaro

SVĒTDIENA (9. oktobris)

9:00 Slavēšana / vada Māris Veliks
10:00 Lekcija VII / vada pr. Džeimss Mandžakals
11:00 Slavēšana / Grēksūdzes / Aizlūgšanas / Sarunas / Laiks individuālai lūgšanai
12:30 Lekcija VIII / vada pr. Džeimss Mandžakals
13:30 Pusdienu pārtraukums
14:30 Slavēšana / vada Māris Veliks

15:00 Svētā Mise / vada kardināls Jānis Pujāts / mūzika Māris Veliks

16:00 Vissvētākā Sakramenta Adorācija un dziedināšanas lūgšanas / vada pr. Džeimss Mandžakals
17:00 Dalībnieku liecības, noslēgums un pateicības

Pasākums notiks Rīgas Kultūru vidusskolā. Sīkāk www.raiga2016.lv

Starptautiska konference par cilvēka dzīvību!


"Kungs, pavairo mums ticību!" (sprediķis Vatikāna radio)

Šodienas Evaņģēlijā dzirdējām apustuļu izmisīgo saucienu Jēzum: “Pavairo mūsu ticību!” Lūkas ev. 17. nodaļas iepriekšējos pantos Jēzus ir stingri piekodinājis mācekļus sargāties no citu cilvēku ieļaunošanas. Varbūt tieši tādēļ, dzirdot stingro norādi par citu cilvēku ieļaunošanu, mācekļi lūdza Jēzum pavairot viņu ticību. Jo bieži vien mūsu grēki un ļaunās rīcības izriet tieši no tā, ka mums ir maz ticības. Savas vājās ticības dēļ mēs mēdzam veikt tādas rīcības, kuras nav darītas Svētajā Garā, bet gan veiktas miesīgi un par ieļaunojumu citiem. Tādēļ Jēzus, atbildot uz mācekļu lūgumu, norāda ceļu, pa kuru ir jāiet, lai Viņa māceklis, ticības pilns, varētu sasniegt mērķi – dzīvi kopā ar Jēzu. Tas, kuram ir ticība, spēj darīt neiedomājamas lietas, bet nevis savā spēkā, bet gan Dieva spēkā. Ticību Dievam mēs neesam nopelnījuši, vai arī kaut kādā veidā “uztrenējuši”. Ticība ir Dieva dāvana, ko mēs saņemam no Viņa. Mūsu uzdevums ir ar nesavtīgu sirdi uz šo dāvanu atsaukties. Tas nenozīmē, ka esam pilnīgi nevērtīgi vai pasīvi Dieva priekšā. Tomēr jāapzinās, ka mūsu ticības avots ir Dievs. Mēs tikai atsaucamies uz Viņa aicinājumu ticēt un iesaistāmies Viņa pestīšanas plānā.

Oktobris tradicionāli ir rožukroņa mēnesis. Mūsdienās, kad aizvien populārakas kļūst dažādas meditācijas, kuru saturs un mērķis nevienmēr ir skaids un saprotams, Baznīca jau kopš seniem liekiem piedāvā vienkāršu, bet ļoti dziļu meditācijas formu – rožukroni. Pāvests Jānis Pāvils II, dokumentā “Jaunavas Marijas Rožukronis” uzrunājot Baznīcu rožukroņa lūgšanai veltītajā 2003.gadā, teica: “vajag, lai mūsu kristīgās draudzes kļūtu par “īstām lūgšanas skolām”. Kristus kontemplācijā Marija ir nepārspējams paraugs. Neviens nav kontemplējis Kristus Vaigu tik neatlaidīgi, kā Marija. Lūdzoties rožukroni, mēs kopā ar Mariju ejam pie Jēzus, un lūdzam, lai Viņš mums pavairo ticību, lai mūsu ticība kļūst stiprāka. Ir ļoti daudz liecību no gadiem vecākajiem garīdzniekiem, kuri ir teikuši, ka tieši rožukroņa vienkāršā lūgšana viņiem ir palīdzējusi tikt pāri visām vajāšanām un grūtībām. 2002. gada 16. oktobrī pāvests izsludinot "Rožukroņa Gadu", aicināja visus Baznīcas bērnus padarīt šo seno, Marijai veltīto lūgšanu kā līdzekli, kas palīdz vienlaicīgi vienkārši un dziļi apcerēt Kristus Vaigu. Lūgties rožukroni nozīmē mācīties uzlūkot Jēzu ar Viņa Mātes acīm, mīlēt Jēzu ar Viņa Mātes sirdi, teica pāvests. Viņš 2003.gada jauniešu dienās aicināja nekaunēties patstāvīgi lūgties rožukroni, kad esam ceļā uz skolu, augstskolu vai darbu, uz ielas vai sabiedriskajā transportā. Ir svarīgi pierast to lūgties draugu lokā, grupās, kustībās un biedrībās. Ir svarīgi piedāvāt šo lūgšanu mājās, saviem vecākiem, brāļiem un māsām, jo tā atjauno un stiprina ģimenes locekļu savstarpējās saites. Šī lūgšana palīdzēs mums būt stipriem ticībā, pastāvīgiem mīlestībā, priecīgiem un pacietīgiem cerībā. Svētīgu rožukroņa mēnesi vēlot, pr. Ilmārs Tolstovs.