“Dievu neviens nekad nav redzējis: vienpiedzimušais Dēls,
kas ir Tēva klēpī, To atklāja.” (Jņ 1,18)
Jau no
pirmajiem kristietības gadsimtiem pašā Baznīcā veidojās sava veida spriedze
starp uzskatu, ka Dieva izzināšana ar prātu ir iespējama, un nostāju, ka Viņu
pazīt un izprast racionālā veidā nav iespējams.
Veidojās
divu veidu „pieeja” šim jautājumam - austrumu un rietumu. Saskaņā ar austrumu
pieredzi cilvēks iepazīt Dievu caur noliegumu, paradoksu, pieredzi un mistisku
kontemplāciju. Šī pieeja, ko dēvē par apofātismu, iziet no pieņēmuma, ka Dieva
daba ir liels noslēpums, kuru ar prāta palīdzību nevar sasniegt. Savukārt
rietumu Baznīcā jau no pašiem pirmsākumiem dominēja pretējais virziens, dēvēts
par katafātismu. Tajā patiesība par Dievu un Viņa dabu tika aplūkota no prāta
perspektīvas, kas balstījās uz analoģijām Dieva radītajā pasaulē – radītās
dabas skaistums un loģiskā uzbūve liecina par Dieva, kā Radītāja esamību un
aktīvo klātbūtni pasaulē.
Jau
neoplatoniķiem bija izteikta apofātiska pieeja, īpaši Plotīnam (+270 g.p.m.ē).
To var pamanīt viņa uzskatos par prāta mistisko attīrīšanu ceļā uz savienošanos
ar Absolūtu. Kristietībā apofātisms nav radies hellenizācijas, jeb grieķu
filozofijas ietekmes rezultātā, jo pati Dieva Atklāsme sevī ietver zināma veida
kopsakarības starp Dieva pārdabiskumu (transcendenci) un Dieva klātbūtni
radītajā pasaulē (imanenci).
Apofātisma
šūpulis bija Aleksandrija, kur 3. gadsimtā attīstījās t.s. „kristīgā gnoze”. Šāda
domāšanas veida pārstāvji bija iedvesmojušies no neoplatonisma, stoicisma un
Filona vēstulēm. Apofātismu īpaši attīstīja Pseidodionīsijs Areopagīts tiešā
konfrontācijā ar ariānismu. Viņš uzsvēra, ka kristīgā teoloģija nevar būt tīri
intelektuāls Dieva iepazīšanas veids, bet tā vairāk ir cilvēka mistiska
pieredze, garīga attīrīšanās un dievišķošanās. Dievs pārsniedz jebkādu sapratni
un spēju Viņu iepazīt. Dievs var būt iepazīts tikai caur neiepazīšanu.
Īpaši
spilgts apofātisma piemērs ir Halkēdonas koncila (451) dekrēts par divām dabām
Kristū, kas tika izteiktas negatīvā formā: „Mums jāatzīst vienu un To pašu
Kristu, Kungu un viendzimušo Dēlu, kurā nesajaucami, neizmaināmi, nesašķeļami,
neatdalāmi savienojušās divas dabas, kuru atšķirība, tām savienojoties, nekādā
ziņā nav atcelta, gluži pretēji: to abu īpašības ir saglabājušās un
apvienojušās vienā un tai pašā personā un vienā un tai pašā hipostāzē .”[1] Apofātisma
elementus var atrast svētā Augustīna, Anselma no Kenterberijas, Eriugena,
Nikolaja Skūzo, kā arī pie vācu spekulatīvajiem mistiķiem – Meistara Ekharta,
u.c.
Apofātisms
cenšas izvairīties no ticības patiesību formulēšanas intelektuāli, balstoties tikai
filozofijā vai racionālos argumentos. Tā rezultātā Austrumu Baznīcā nekad nav
bijuši jautājumi par teoloģijas un filozofijas savstarpējām attiecībām.
Apofātisma galvenā tēze ir – mēs, runājot par Dievu, vairāk varam pateikt, kas
Viņš nav, nevis to, kas Viņš ir. Par viņu var runāt galvenokārt nolieguma jeb
negācijas formā. Apofātisma teoloģijā tiek izslēgtas jebkādas abstrakcijas un
tīri intelektuāla Dieva pazīšana, kā arī jebkāda veida antropomorfismi (Dieva
darbībai piedēvētas cilvēciskas īpašības). Tomēr apofātismā netiek noliegta
tiekšanās pie Dieva un Viņa pazīšana, apofātisms nav agnosticisms (uzskats, ka
par Dievu neko nevar pateikt). Apofātisms ar negācijas un intuīcijas palīdzību
cenšas sasniegt Dievu, un tādā veidā mēģina izvairīties no maldīgiem,
sagrozītiem un nepareiziem priekšstatiem par Dievu. Apofātisms necenšas veidot
abstraktu izpratnes sistēmu par Dievu, bet gan ar kontemplācijas un mistikas
palīdzību cenšas veidot saikni ar Dievu. Apofātisms Dieva pazīšanai lieto paradoksus,
kā arī attēlus un simbolus no redzamās pasaules.
Starp
apofātismu un katafātismu ir savstarpēja saikne, tie viens otru neizslēdz, jo ir
divi Dieva pazīšanas ceļi. Svētais Akvīnas Toms risināja šo jautājumu,
uzsverot, ka ir Dieva pazīšanas pozitīvais (via
pozitiva) un negatīvais (via negativa)
ceļš, un abi šie ceļi viens otru papildina. Arī katafātiskajā ceļā jāatzīst, ka
par Dievu mēs varam runāt tikai analoģiskā valodā, jo, pat ja Viņš sevi ir
atklājis caur Jēzu Kristu un Viņa Baznīcu, tomēr savā būtībā mums paliek
noslēpums un līdz galam nav pieejams.
Katafātiskais
ceļš ir pozitīvais, simboliskais, balstīts uz līdzībām un analoģijām, kādas var
atrast starp Dievu kā Radītāju un radīto pasauli. Ja apofātismā par Dievu
varēja teikt, kas Viņš nav, tad katafātismā uzsver to, kā radītās lietas
atspoguļo Radītāju.
Katafātisms
attīstījās sholastiskās teoloģijas ietvaros, attīstot analoģijas metodi.
Svētais Augustīns darbā De doctrina
christiana attīstīja t.s. zīmju teoriju, kas definēja cilvēku un radību kā
simbolu un zīmju kopumu, kuri kopā liecina par Dievu un Viņa atribūtiem. Radītā
pasaule kļūst par sava veida Dieva atklāsmi un cilvēks ir Dieva attēls uz
zemes.
Austrumu
Tradīcija uz katafātisko pieredzi skatījās ar zināmām aizdomām, jo uzskatīja,
ka šāda metode var aizvest līdz Dieva realitātes notrulināšanai, padarot to par
vienu no radībām, kur zūd saikne starp Radītāju un radību un var iekrist
panteismā, uzskatot, ka arī radība ir Dievs.
Austrumu
Tradīcija uzskata, ka visa radītā pasaule ir kā Dieva teofānija, kā „Atklāsmes
grāmata”, kuru vajag atšifrēt caur Dieva klātbūtnes zīmēm un simboliem. Tomēr
Dieva klātbūtne radībā ir noslēpumaina, kura atklājas pravietiski un
pakāpeniski. Pilnībā Dievs sevi atklāja tikai Jēzus Kristus personā un Viņa
Baznīcā. Redzamā pasaule ir nepilnīgs Dieva kā Radītāja attēls, tomēr daudzi
svētie, piemēram, svētais Justīns, Aleksandrijas Klements, u.c. runāja par
Logosa „sēklām” (semena Verbi, Logos
spermaticos), kur Dievs vēl pirms Iemiesošanās netieši un noslēpumaini bija
klātesošs radītajā pasaulē un arī cilvēku sirdīs.
Jēzus
Kristus ir Atklāsmes pilnība, un abi šie ceļi – gan mistiski apofātiskais, gan uz
racionālisma balstītais katafātiskais - palīdz satikties ar Jēzu Kristu, caur
kuru mēs nonākam attiecībās ar Dievu Tēvu, Svētajā Garā.
Priesteris
Ilmārs Tolstovs (Raksts publicēts "Katoļu Baznīcas Vēstnesī", 2018.gada augusta numurā
