ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 15, 29-37)
Tajā laikā Jēzus gāja gar Galilejas ezeru un, uzkāpis kalnā, tur apsēdās. Un pie Viņa gāja daudz ļaužu, vezdami līdzi klibus, aklus, kroplus, mēmus un daudzus citus, kurus nolika pie Viņa kājām. Un Viņš tos dziedināja, tā ka ļaudis brīnījās, redzēdami mēmos runājam, kroplos esam veselus, klibos staigājam un aklos redzam. Un viņi slavēja Izraēļa Dievu.
Bet Jēzus, sasaucis kopā savus mācekļus, sacīja: “Man ir žēl ļaužu, jo viņi jau trīs dienas ir pie manis un viņiem nav, ko ēst. Un Es negribu viņus atlaist neēdušus, lai viņi ceļā nepagurtu.” Bet mācekļi Viņam sacīja: “Kur gan mēs ņemsim te, tuksnesī, tik daudz maizes, lai paēdinātu tik lielu ļaužu pulku?”
Tad Jēzus viņiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie atbildēja: “Septiņas, un dažas zivtiņas.” Tad Viņš lika ļaudīm apsēsties zemē un, paņēmis šīs septiņas maizes un zivis, pateicās, lauza un deva saviem mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm, un visi ēda un paēda; un no atlikušajām druskām pielasīja pilnus septiņus grozus. Tie ir Svēto Raksti vārdi.
(Lasījums no www.mieramtuvu.lv)
Ko es lūdzu no Jēzus? Vai es spēju Jēzum uzticēt visu savu nespēku un nabadzību? Es tuvojos Jēzum, kurš stāv Galilejas ezera krastā. Es varu tuvoties Jēzum un būt Viņa tuvumā. Pabūt ar Jēzu vienkārši klusumā. Jēzum ir svarīga man klātbūtne, laiks ko es veltu Viņam. Vai man savā ikdienā atrodas laiks priekš Jēzus?
Jēzus priekšā es redzu pūli. Arī šodien cilvēki spiežas klāt Jēzum, lūdzot pēc dziedināšanas, glābšanas. Arī es esmu viens no šī pūļa, tomēr Jēzus uz mani raugās kā uz vienīgo pasaulē. Viņam es neesmu tikai pūlis. Jēzus vēlas mani dziedināt, bet vai es šajā brīdī atceros visas tās reizes, kad Jēzus man ir palīdzējis? Cik gan ātri es to visu aizmirstu. Es daudz prasu, bet maz pateicos. Jēzus redz manas dvēsles badu. Viņš redz arī manu ikdienu, manas laicīgās problēmas, bet visvairāk Viņam rūp mana dvēsele. Atradīsim laiku, šajā adventā pabūt kopā ar Jēzu klusā sarunā, klusā lūgšanā. Jēzu, tikai tu spēj mani sātināt.
