Adventa pārdomas: ceturtdiena, 24.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 67-79)
Tajā laikā Zaharijs, Jāņa Kristītāja tēvs, tika Svētā Gara piepildīts un pravietoja, sacīdams: “Slavēts ir Kungs, Izraēļa Dievs, jo Viņš ir apmeklējis un atpestījis savu tautu!
Viņš mums ir devis pestīšanas balstu Dāvida, sava kalpa, namā, kā Viņš no mūžiem bija solījis caur savu svēto praviešu lūpām, ka mūs atpestīs no ienaidnieku varas, no visu to rokām, kas mūs ienīst, ka parādīs žēlsirdību mūsu tēviem un atcerēsies savu svēto derību, ka zvērestu, ko devis mūsu tēvam Ābrahamam, Viņš izpildīs, lai mēs, atbrīvoti no ienaidnieku rokām, bez bailēm Viņam kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visās sava mūža dienās.
Un tu, bērns, tiksi saukts par Visaugstā pravieti, jo tu iesi Kunga vaiga priekšā sagatavot Viņa ceļus, Viņa tautai nest pestīšanas ziņu, ka grēki tai tiks piedoti mūsu Dieva lielās žēlsirdības dēļ, ar kuru mūs ir apmeklējis Auseklis no augstuma, lai apgaismotu tos, kas mīt tumsā un nāves ēnā, un vadītu mūsu soļus miera ceļā.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu no Jēzus? Dziļu pārliecību, ka Jēzus ir mani izglābis. Kristus Dzimšanas svētku vigilijā pulcējamies savās ģimenēs, ap svētku galdu, lai kopīgi lauztu oblātes un izteiktu viens otram sveicienus. Tomēr patiesībā šajos svētkos mēs pulcējamies ap Iemiesotā Vārda, kurš ir tapis Miesa, Galdu – Euharistiju. Jo kurš tad ir patiesā barība? Kurš tad ir dzīvības Vārds? Kurš tad ir dzīvā Maize, kas nākusi no Debesīm? Tas ir Jēzus. JĒZUS! JHWH! Es Esmu, kas es Esmu! Dievs Iemiesojas, lai es taptu glābts. Dievs nāk mūsu vidū, lai visu cilvēci, cilvēcisko, pasaulīgo atbrīvotu no grēka varas. Jau radīšanas brīdī Dievs „ienāca” šajā pasaulē, tomēr grēks ir ievainojis mūs katru un visu pasauli kopumā. Tādēļ Jēzus nāk kā atbrīvotājs, Viņš nāk, lai mums dāvātu dzīvību. Ar prieku steigsimies uz „Betlēmīti”, lai pielūgtu Jaundzimušo Ķēniņu. „Gods Dievam augstumos un miers virs zemes, laba prāta cilvēkiem”

Aicinu visus uz Ziemassvētku vigilijas dievkalpojumu Salaspilī

Adventa pārdomas: 23.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 57-66)
Elizabetei pienāca laiks dzemdēt, un viņa dzemdēja dēlu. Kad viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Kungs viņai ir parādījis lielu žēlastību, tie priecājās kopā ar viņu.
Astotajā dienā viņi sanāca apgraizīt bērnu un gribēja to nosaukt viņa tēva vārdā par Zahariju. Bet viņa māte atbildot sacīja: “Nē, viņš tiks nosaukts par Jāni.” Tie viņai iebilda: “Tavos rados nav neviena, kas sauktos šajā vārdā.” Un tie ar zīmēm jautāja tēvam, kā tas vēlētos bērnu nosaukt. Palūdzis rakstāmo plāksnīti, viņš uzrakstīja: “Viņa vārds ir Jānis.” Un tūlīt viņam atvērās mute un atraisījās mēle, un viņš runāja, slavēdams Dievu. Visus viņu kaimiņus pārņēma bailes, un visā Jūdejas kalnu apvidū tika pārrunāts šis notikums. Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja savā sirdī, sacīdami: “Kas gan no šī bērna iznāks?” Jo Kunga roka bija ar viņu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Dziļi izdzīvot patiesību, ka esmu bijis jau Dieva plānā vēl pirms manas ieņemšanas. Dosimies kopā uz Zaharija un Elizabetes māju, lai priecātos par sv. Jāņa piedzimšanu. Ir pārsteidzoši redzēt sirmās Elizabetes rokās jaundzimušo pravieti Jāni. Vai es baidos no savas nākotnes? Vai uzticos Dievam, ka mana nākotne ir Viņa rokās? Varu atkārtot: „Dievam viss ir iespējams!” Varu uzlūkot radinieku un kaimiņu izbrīnu. Jāņa brīnumainā dzimšana mūs aicina katru nedzimušo uzlūkot ar apbrīnas pilnam acīm. Katrs nedzimušais ir vērtība un dāvana no Dieva. Sargāsim dzīvību! Varam apbrīnot Zahariju un Elizabeti, kuri, neskatoties uz apkārtējo spriedumiem un viedokļiem stingri pastāv Dieva patiesībā. Kā ir ar mani? Vai es ietekmējos no apkārtējo viedokļiem? Vai tomēr man ir svarīgāk paklausīt Dievam?

Adventa pārdomas: pirmdiena, 22.12

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 46-56)
Tajā laikā Marija sacīja: “Augsti slavē Kungu mana dvēsele, un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo lielas lietas man ir darījis Varenais un svēts ir Viņa vārds, un Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm tiem, kas Viņa bīstas.
Varenus darbus Viņš darīja ar savu roku, izkaisīja tos, kas augstprātīgi garā. Varenos Viņš nogrūda no troņa un paaugstināja pazemīgos. Izsalkušos Viņš pildīja labumiem, bet bagātos atstāja tukšā. Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atcerēdamies savu žēlsirdību, kā Viņš bija solījis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa dzimumam mūžīgi.”
Marija palika pie Elizabetes trīs mēnešus un tad atgriezās savā namā. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Ko es lūdzu Jēzum? Cilvēcisku jūtīgumu un vienkāršību, satiekoties ar otru cilvēku. Uzlūkojam Jaunavu Mariju, kura nevar palikt viena ar savu prieku. Viņa vēlas dalīties. Satiekas divas Sievietes. Viņas abas ir piedzīvojušas un piedzīvo Dieva tuvumu. Tas, kurš ir piedzīvojis Dieva pieskārienu, nevar klusēt. Sirds gavilē un evaņģelizācija kļūst par ikdienas lietu. Vai manī ir ilgas liecināt par to, ko Dievs ir darījis manā dzīvē? Vai neesmu aizslēdzis savu sirdi slavēšanai? Vai bieži slavēju un pateicos Dievam par visu, ko esmu no Dieva saņēmis – dzīvību, veselību, talantus, harizmas, kalpojumu, u.t.t? Kāda ir mana lūgšana? Vai tajā ir klātesoša arī pateicības un slavēšanas dimensija?

Adventa pārdomas: 21.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 26-38)
Tajā laikā Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete, pie Jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida cilts. Un Jaunavas vārds bija Marija.
Un eņģelis, iegājis pie viņas, sacīja: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi!” Viņa iztrūkās par šiem vārdiem un domāja, kas tas varētu būt par sveicienu.
Bet eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu un Viņu nosauksi vārdā Jēzus. Viņš būs liels un tiks saukts par Visaugstā Dēlu, un Kungs Dievs Viņam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.”
Tad Marija sacīja eņģelim: “Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?” Un eņģelis viņai atbildot sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas piedzims, tiks saukts par Dieva Dēlu.
Lūk, Elizabete, tava radiniece, vēl savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un šis ir sestais mēnesis tai, kuru sauc par neauglīgu. Dievam taču nekas nav neiespējams!” Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” Un eņģelis no viņas aizgāja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Žēlastību ikdienā izdzīvot saikni ar Dievu un Viņa Vārdu. Varu iedomāties Vissvētāko Jaunavu Mariju, vienkāršu un pazemīgu meiteni no Nācaretes. Viņa pieder nabadzīgai ļaužu kārtai. Dievs tuvojas ar mīlestību katram cilvēkam. Viņš nevienam neuzspiež ne Savu mīlestību, ne Savu Glābšanu. Dievs darbojas mūsu ikdienā vienkāršos un „parastos” notikumos. Dieva „neparastums” tiek realizēts mūsu „parastumā”. Eņģelis nosauc bērna vārdu: „Jēzus!” Jēzus ir tas, kurš glābj. Dievs arī mani sauc vārdā. Es esmu Dievam svarīgs. Viņš mani nekad neatstās. Dievs mani nekad neatstums. Vai es tam ticu? Vai Jēzus ir manas dzīves Kungs! Ja nē, tad es varu ieaicināt Jēzu savā dzīvē. Nāc, Kungs Jēzu!

Adventa pārdomas: 20.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 26-38)
Tajā laikā Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete, pie Jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida cilts. Un Jaunavas vārds bija Marija.
Un eņģelis, iegājis pie viņas, sacīja: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi!” Viņa iztrūkās par šiem vārdiem un domāja, kas tas varētu būt par sveicienu. Bet eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu un Viņu nosauksi vārdā Jēzus. Viņš būs liels, un Viņu sauks par Visaugstā Dēlu, un Kungs Dievs Viņam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.”
Tad Marija sacīja eņģelim: “Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?” Un eņģelis viņai atbildot sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas piedzims, tiks saukts par Dieva Dēlu. Lūk, Elizabete, tava radiniece, vēl savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un šis ir sestais mēnesis tai, kuru sauc par neauglīgu. Dievam taču nekas nav neiespējams.” Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” Un eņģelis no viņas aizgāja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu no Jēzus? Pilnīgu uzticēšanos. Kristus dzimšanas svētki ir jau ļoti tuvu. Ļoti tuvu. Bet Dievs ir daudz tuvāk, jo Viņš, savā mīlestībā tuvojas mums katram un Jēzū Kristū ir pietuvojies līdz maksimālajam tuvumam. Tuvāk vairs nav iespējams. Vai ticu, ka Dievs ir man tuvu, blakus, manī? Marija visus Dieva Vārdus noglabā savā sirdī. Kā ir ar manu sirdi? Vai es bieži lasu Bībeli? Vai dzīvoju no Dieva Vārda? Vai liturģijā uzmanīgi klausos Dieva Vārdu? Vai atvēlu savā saspringtajā ikdienā laiku, lai mazu brīdi paliktu kopā ar Kungu klusumā, un ieklausītos Dievā un sevī? Eņģelis Vissvētāko Jaunavu Mariju nosauc par „žēlastības pilno”. Arī es, kad esmu bijis pie grēksūdzes, esmu žēlastības pilns. Vai bieži eju pie grēksūdzes? Eņģelis saka Marijai: „Nebīsties”. Viņš to saka arī katram no mums: Nebīsties no Dieva! Nebīsties no Dieva darbiem savā dzīvē!”

Adventa pārdomas: 19.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 5-25)
Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā bija kāds priesteris no Abija maiņas, vārdā Zaharijs, un viņam bija sieva no Ārona meitām, kuras vārds bija Elizabete. Un viņi abi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus. Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga un abi bija jau gados.
Un notika, ka tad, kad Zaharijs savu reizi pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, viņam, pēc priesteru paražas lozējot, nācās kūpināt vīraku, ieejot Kunga svētnīcā. Bet viss ļaužu pulks kūpināšanas stundā lūdzās ārpusē. Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, kas stāvēja kūpināmā altāra labajā pusē. Zaharijs, to redzēdams, iztrūkās, un viņu pārņēma bailes.
Bet eņģelis viņam sacīja: “Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta un tava sieva Elizabete tev dzemdēs dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa dzimšanu. Jo viņš būs liels Kunga priekšā, un viņš nedzers vīnu un reibinošus dzērienus un jau no mātes klēpja būs Svētā Gara piepildīts. Daudzus no Izraēļa bērniem viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva, un pats ies Viņam pa priekšu Elija garā un spēkā, lai pievērstu tēvu sirdi bērniem un nepa­kļāvīgos – taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam pilnīgu tautu.”
Bet Zaharijs sacīja eņģelim: “No kurienes lai es to zinātu? Es taču esmu vecs, un mana sieva ir jau gados.”
Tad eņģelis, atbildot viņam, sacīja: “Es esmu Gabriēls, kas stāvu Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti. Bet, lūk, tu kļūsi mēms un nespēsi runāt līdz tai dienai, kad tas notiks, tāpēc ka tu neieticēji maniem vārdiem, kas piepildīsies savā laikā.”
Bet ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, ka viņš svētnīcā tik ilgi kavējas. Bet viņš, izgājis ārā, nespēja tiem neko pateikt, un ļaudis saprata, ka viņš svētnīcā ir redzējis parādību. Viņš tiem tikai pamāja un palika mēms.
Un notika, ka, viņa kalpošanas dienām beidzoties, viņš aizgāja uz savu namu. Un pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete ieņēma un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus, sacīdama: “Tā man ir izdarījis Kungs tajās dienās, kad Viņš mani uzlūkoja, lai noņemtu manu negodu ļaužu acīs.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Lai spētu atpazīt Dieva darbus manā dzīvē. Dieva Vārds ir kā prožektors, kas izgaismo mani un tā priekšā spēju atpazīt visu patiesībā un Dieva priekšā nekas nav un nevar tikt paslēpts. Lūgsimies, lai Dieva Vārds atklāj visas tās jomas manā dzīvē, kuras ir noslēptas un aizklātas. Zahārijs un Elizabete bija taisnīgi Dieva priekšā. Kāds es esmu Dieva priekšā? Šī ģimene bija neauglīga. Vai es, savā garīgā dzīvē piedzīvoju augļus? Ja nē, varbūt tie ir, bet es tos neredzu? Varbūt Dievs tos dod, bet Viņš paslēpj tos no manām acīm, lai es nekļūtu lepns? Bet varbūt augļi būs vēlāk? Vai es kalpoju Dievam tikai tāpēc, lai kaut ko no Viņa dabūtu? Dievs ienāk Zaharija dzīvē tanī momentā, kad viņš to vismazāk gaidīja. Mūsu Dievs ir pārsteigumu Dievs. Vai esmu gatavs tiem? Dievam taču viss ir iespējams. Dievs vienmēr piepilda savus apsolījumus, jo Dievs nekad nepieviļ. „Tā man ir darījis Kungs...”. Atkārtošu šos vārdus dienas garumā, pateicoties par varenajiem brīnumdarbiem, ko Kungs ir darījis manā dzīvē.