Rekolekcijas ar maizi (auzu pārslām) un ūdeni (tēju) Dzintaros 20.22.martā
Atbildes uz jautājumiem par homoseksuālismu
1.Kāda ir baznīcas attieksme pret viendzimuma attiecībām?
Katoļu Baznīcas oficiālā mācība ir atspoguļota Katoliskās Baznīcas Katehismā (www.katolis.lv/katehisms) 2357 līdz 2359 numuram. Tur lasām:
Homoseksuālisms ir attiecības starp vīriešiem vai sievietēm, kas dzimumtieksmi izjūt vienīgi vai pārsvarā pret sava dzimuma personām. Laika gaitā un atšķirīgās kultūrvidēs tā izpausmes formas ir ļoti dažādas. Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota. Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību (skatīt - Sal. Rad 19, 1-29; Rom 1, 24-27; 1 Kor 6, 9-10; 1 Tim 1, 10.) vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību".
2.Kopš kura laika Baznīca ir pret viendzimuma attiecībām?
Kā norāda Ticības Mācības Kongregācijas 1997.gada dokuments Persona humana, 8 numurs, tad Baznīcas nostāja homoseksualitātes jautājumā ir, bija un būs nemainīga.
3.Kāpēc tas ir grēks?
Baznīca nenosaka, kas ir vai nav grēks. Ir Dieva Baušļi un Svētajos Rakstos, Bībelē un Baznīcas Tradīcijā ietvertās patiesības. Baznīcai ir dots uzdevums šo Dieva atklāto patiesību cauri gadsimtiem nemainīgu un integrālu nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Kā iepriekš tika norādīts citētajos Bībele pantos, tad homoskesuālas attiecības ir ļaunas pēc savas būtības. Kā uzsver Katehisms, tad „tās (homoseksualās attiecības) ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām.”
4.Kā kristīgā Baznīca skaidro homoseksualitātes rašanos cilvēkā?
Jāuzsver, ka es pārstāvu Katoliskās Baznīcas viedokli. Ir kristīgās konfesijas, kas domā citādi. Baznīca šo jautajumu neskaidro, jo tās uzdevums nav skaidrot psiholoģiskos vai medicīnas procesus. Ar tiem nodarbojas zinātnieki. Baznīcas uzdevums ir liecināt par Dieva doto Atklāsmi, kas ir ietverts Bībelē un Baznīcas Tradīcijā. Bībele un Baznīcas Tradīcija skaidri norāda, ka šādas darbības ir ļaunas pašas par sevi. Arī mediķu vidū nav vienprātības par šo jautājumu. Ir daļa, kas saka, ka šī nosliece ir iedzimta, ir daļa, kas saka, ka iegūta dzīves laikā. Ir psihologi, kas uzskata, ka tieši izirušās ģimenes, tēva trūkums, moralā degradācija varētu būt par iemeslu šādām parādībam. Bet tās ir tikai hipotēzes.
5.Vai arī katoļu baznīcā ir priesteri,kuri neslēpj savu homoseksuālismu? Kā viņiem to izdodas apvienot ar kalpošanu Dievam?
Katoļu Baznīcā, starp 400 000 priesteriem, noteikti ir tādi, kuriem piemīt homoseksualitātes tieksme. Ja priesteris ar šo tieksmi cīnās, iet pie grēksūdzes un aktīvi nepraktizē homoskesuālas attiecības, viņš var turpināt kalpošanu. Pretējā gadījumā viņam kalpošana ir jāatstāj.
6.Ko no Katoļu Baznīcas var gaidīt homoseksuāls cilvēks, ja viņš vēlas to apmeklēt?
Katehisma citāts: „Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kurām tiem nākas sastapties savā dzīvē. Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm - ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību - šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai.” Jāuzsver, ka pati tieksme vēl nav grēks vai ļaunums. Ļaunums sakas tad, ja cilvēks šo tieksmi mēgina apmierināt, vai arī sāk ar šo noslieci lepoties, vai piedalīties homoseksualitātes propogandā un ideoloģijā. Baznīca nenosoda cilvēku, grēcinieku, bet nosoda grēku un ļaunumu. Grēcinieks ir aicināts uz atgriešanos un viņš saņem piedošanu, līdzjūtību.
8.Vai un kā, pēc Baznīcas viedokļa, ir ārstējama homoseksualitāte?
Baznīca nejaucas zinātnes pētījumos. Arī zinātnieki nedod precīzas atbildes. Tomēr Baznīcā ir dažādas atbalsta grupas, iekšējās dziedināšanas programmas, kas var palīdzēt. Tās ir anonīmas un šādās grupās cilvēki sastopas ar līdzīgam problēmām un tās kopā var pārrunāt un risināt.
Katoļu Baznīcas oficiālā mācība ir atspoguļota Katoliskās Baznīcas Katehismā (www.katolis.lv/katehisms) 2357 līdz 2359 numuram. Tur lasām:
Homoseksuālisms ir attiecības starp vīriešiem vai sievietēm, kas dzimumtieksmi izjūt vienīgi vai pārsvarā pret sava dzimuma personām. Laika gaitā un atšķirīgās kultūrvidēs tā izpausmes formas ir ļoti dažādas. Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota. Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību (skatīt - Sal. Rad 19, 1-29; Rom 1, 24-27; 1 Kor 6, 9-10; 1 Tim 1, 10.) vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību".
2.Kopš kura laika Baznīca ir pret viendzimuma attiecībām?
Kā norāda Ticības Mācības Kongregācijas 1997.gada dokuments Persona humana, 8 numurs, tad Baznīcas nostāja homoseksualitātes jautājumā ir, bija un būs nemainīga.
3.Kāpēc tas ir grēks?
Baznīca nenosaka, kas ir vai nav grēks. Ir Dieva Baušļi un Svētajos Rakstos, Bībelē un Baznīcas Tradīcijā ietvertās patiesības. Baznīcai ir dots uzdevums šo Dieva atklāto patiesību cauri gadsimtiem nemainīgu un integrālu nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Kā iepriekš tika norādīts citētajos Bībele pantos, tad homoskesuālas attiecības ir ļaunas pēc savas būtības. Kā uzsver Katehisms, tad „tās (homoseksualās attiecības) ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām.”
4.Kā kristīgā Baznīca skaidro homoseksualitātes rašanos cilvēkā?
Jāuzsver, ka es pārstāvu Katoliskās Baznīcas viedokli. Ir kristīgās konfesijas, kas domā citādi. Baznīca šo jautajumu neskaidro, jo tās uzdevums nav skaidrot psiholoģiskos vai medicīnas procesus. Ar tiem nodarbojas zinātnieki. Baznīcas uzdevums ir liecināt par Dieva doto Atklāsmi, kas ir ietverts Bībelē un Baznīcas Tradīcijā. Bībele un Baznīcas Tradīcija skaidri norāda, ka šādas darbības ir ļaunas pašas par sevi. Arī mediķu vidū nav vienprātības par šo jautājumu. Ir daļa, kas saka, ka šī nosliece ir iedzimta, ir daļa, kas saka, ka iegūta dzīves laikā. Ir psihologi, kas uzskata, ka tieši izirušās ģimenes, tēva trūkums, moralā degradācija varētu būt par iemeslu šādām parādībam. Bet tās ir tikai hipotēzes.
5.Vai arī katoļu baznīcā ir priesteri,kuri neslēpj savu homoseksuālismu? Kā viņiem to izdodas apvienot ar kalpošanu Dievam?
Katoļu Baznīcā, starp 400 000 priesteriem, noteikti ir tādi, kuriem piemīt homoseksualitātes tieksme. Ja priesteris ar šo tieksmi cīnās, iet pie grēksūdzes un aktīvi nepraktizē homoskesuālas attiecības, viņš var turpināt kalpošanu. Pretējā gadījumā viņam kalpošana ir jāatstāj.
6.Ko no Katoļu Baznīcas var gaidīt homoseksuāls cilvēks, ja viņš vēlas to apmeklēt?
Katehisma citāts: „Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kurām tiem nākas sastapties savā dzīvē. Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm - ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību - šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai.” Jāuzsver, ka pati tieksme vēl nav grēks vai ļaunums. Ļaunums sakas tad, ja cilvēks šo tieksmi mēgina apmierināt, vai arī sāk ar šo noslieci lepoties, vai piedalīties homoseksualitātes propogandā un ideoloģijā. Baznīca nenosoda cilvēku, grēcinieku, bet nosoda grēku un ļaunumu. Grēcinieks ir aicināts uz atgriešanos un viņš saņem piedošanu, līdzjūtību.
8.Vai un kā, pēc Baznīcas viedokļa, ir ārstējama homoseksualitāte?
Baznīca nejaucas zinātnes pētījumos. Arī zinātnieki nedod precīzas atbildes. Tomēr Baznīcā ir dažādas atbalsta grupas, iekšējās dziedināšanas programmas, kas var palīdzēt. Tās ir anonīmas un šādās grupās cilvēki sastopas ar līdzīgam problēmām un tās kopā var pārrunāt un risināt.
Gavēņa laiks Salaspils katoļu draudzē
Gavēņa laiks
Salaspils katoļu
draudzē
19.marts – svētā Jāzepa svētki, obligāti svinami
9.00 – sv. Mise krievu valodā
18.30 – sv. Mise latviski
25.marts – Kunga pasludināšanas svētki
9.00 – sv. Mise krievu valodā, garīgās
adopcijas solījumi
16.00 svētā Mise Tuberkulozes
slimnīcā, Upeslejās
18.30 – sv. Mise latviski, garīgās
adopcijas solījumi
Krustaceļš
Piektdienās 18.30
Svētdienās 10.00 latviski
Rūgto asaru dziedājums
Katru svētdienu pēc svētās Mises
11.00
Draudzes rekolekcijas – 4.-5.aprīlis
Informāciju skatīt atsevišķā
plakātā
Grēksūdzes sakramentu ir iespējams saņemt:
Svētdienās
8.30-8.55; 10.15-10.55.
Lielo svētku
dienās, kas iekrīt darbadienās:
8.30-8.55; 18.00 – 18.25.
Darbadienās 20 minūtes pirms katras
svētās Mises
Nepieciešamības gadījumā ir iespējams
sarunāt ar priesteri atsevišķi laiku, kad izsūdzēt grēkus, ārpus norādītajiem.
Vatikāna II koncils par gavēni
Sacrosanctum Concilium, 109. Gan
liturģijā, gan liturģiskajā katehēzē lielāka vērība jāvelta abām būtiskajām Gavēņa
laika iezīmēm – Gavēņa laiks galvenokārt ar gatavošanos Kristības sakramentam
vai tā atsaukšanu atmiņā un ar gandarīšanu aicina ticīgos biežāk ieklausīties Dieva
Vārdā un lūgties un tādējādi tos sagatavo svinēt pashālo noslēpumu.
Tāpēc:
a)
daudz plašāk jālieto
Gavēņa laika liturģijai atbilstošie Kristības sakramenta elementi un, ja tas
tiek uzskatīts par labu esam, no senās tradīcijas jāizvēlas citi;
b)
tas pats sakāms par
gandarīšanas elementiem. Ja runa ir par katehēzi, tad svarīgi, lai ticīgajos
rastos ne tikai izpratne par grēka sabiedriskajām sekām, bet arī par
gandarīšanas būtību, – grēks tiek ienīsts, jo tas ir pret Dievu vērsts
apvainojums. Nav jāaizmirst Baznīcas nozīme gandarīšanas darbībā un ļaudis
jāmudina aizlūgt par grēciniekiem.
Sacrosanctum Concilium, 110. Gavēņa
laika gandarīšanai nav jābūt tikai iekšējai un individuālai, bet arī ārējai un
sabiedriskai. Autoritātēm, kas minētas 22. pantā [Apustuliskais Krēsls vai bīskaps], ir jāiedrošina un jāiesaka gandarīšanas
prakse, ņemot vērā mūsu laikmeta un dažādu reģionu iespējas, kā arī ticīgo
apstākļus.
Tomēr dievbijīgi
jāsaglabā pashālais gavēnis, kas visur jāievēro Kunga ciešanu un nāves piektdienā un, ja iespējams, jāpaildzina
līdz Lielajai sestdienai, tā lai ar paceltu un atbrīvotu sirdi varētu iemantot
augšāmcelšanās svētdienas prieku.
Sacrosanctum Concilium, 35. 4) Jāsekmē Dieva Vārda liturģijas
svinēšana lielāku svētku vigīlijās, atsevišķās Adventa un Lielā gavēņa dienās,
svētdienās un svētku dienās, turklāt jo īpaši vietās, kur trūkst priestera;
šādā gadījumā svinības jāvada diakonam vai citai bīskapa deleģētai personai.
Par celibātu (katoļu garīdznieki, kuri labprātīgi izvēlas dzīvot bez laulības) Katoliskajā Baznīcā!
Katoliskās Baznīcas Katehisms, runājot par šo jautājumu uzsver: „Visi latīņu Baznīcas ordinētie kalpotāji, izņemot pastāvīgos diakonus, parasti tiek izvēlēti no vīriešu vidus, kas ir neprecēti un kas vēlas saglabāt celibātu "debesu valstības dēļ" ( Mt 19, 12). Aicināti sevi nedalīti veltīt Kungam un Viņa lietām, viņi sevi pilnībā atdod Dievam un cilvēkiem. Celibāts ir šīs jaunās dzīves zīme, kurai kalpot Baznīcas kalpotājs tiek konsekrēts; celibāts, pieņemts ar priecīgu sirdi, spilgtā veidā sludina Dieva valstību. Austrumu Baznīcās kopš daudziem gadsimtiem pastāvējusi cita kārtība: bīskaps tiek vienmēr izvēlēts no neprecēto vīriešu vidus, taču par diakoniem un priesteriem var tikt ordinēti arī precēti vīrieši. Šī prakse jau izsenis tiek uzskatīta par likumīgu; šie priesteri pilda auglīgu kalpojumu savās kopienās. Starp citu, priesteru celibāts Austrumu Baznīcās ir lielā godā, un daudzi priesteri to brīvi izvēlas debesu valstības dēļ. Taču kā Austrumos, tā Rietumos tas, kurš saņēmis Ordinācijas sakramentu, vairs nevar noslēgt laulību.” (KBK 1579-1580)
Pats no savas pieredzes, īpaši kalpojot slimnīcās, bieži saskaros ar šo jautājumu. Parasti man jautā par ticīgi cilvēki: „Jūs gan, priesterīši esat nelaimīgi cilvēki. Jūs nevarat precēties.” Es parasti atbildu: „Vai Jūs redzat, ka es esmu nelaimīgs? Un vai tad jums ir jādzīvo mana dzīve. Nevis es nevaru precēties, bet es pats to labprātīgi izvēlējos debesu valstības dēļ. Noslēgumā norādīšu divas Svēto Rakstu vietas, ka skalpo kā arguments par labu celibāta žēlastībai.
Mateja evaņģēlija 19.nodaļa sākas ar epizodi, kad Jēzus šķērso Jordānu un no Galilejas nonāk Jūdejā. Daudzi slimnieki tiek nesti pie Viņa un saņem dziedināšanu. Farizeji, laikam aiz skaudības, ka Jēzum ir tādi panākumi uzdod provokatorisku jautājumu, kas skar laulības nešķiramību. Jēzus vārdi pat mācekļiem šķiet par smagu, tādēļ viens no tiem izsaka varbūtību: „Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad labāk neprecēties.” Lūk, ko Jēzus atbild: „Visi nesaprot šo vārdu, bet tie, kam tas ir dots.
"Ir einuhi, kas tādi dzimuši no mātes miesām; un ir einuhi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir einuhi, kuri paši atteikušies no laulības dzīves debesvalstības dēļ. Kas var to saprast, lai saprot!" (Mt 19,11-12)
Arī apustulis Pāvils pirmajā vēstulē Korintiešiem norāda: "Bet es saku neprecētajiem un atraitņiem: labi viņiem būtu, ja viņi paliktu tā kā es.” (1 Kor 7,8)
Katoliskā Baznīca nekad nevar atcelt celibātu, jo tā ir Dieva dāvana un nav atceļama. Jautājums ir tikai par to, vai atsevišķās situācijās pieļaut jau precētu cilvēku ordinēšanu, jeb iesvētīšanu priestera kārtā. Jau šobrīd precēti vīrieši Romas Katoliskajā Baznīcā grieķu ritā var kļūt par priesteriem, bet latīņu ritā par diakoniem. Tomēr, jāsaka, ka neredzu citās konfesijās lielus panākumus vai augļus tikai tāpēc, ka viņu garīdznieki ir precēti. No savas puses varu teikt, ka dzīve celibātā dod man iespēju brīvi, nedalīti, 100% kalpot Dievam un Baznīcai. Esmu sevi pilnībā atdevis Dieva un Baznīcas rīcībā, un tā ir žēlastība man pašam un žēlastība arī Baznīcai.
Pats no savas pieredzes, īpaši kalpojot slimnīcās, bieži saskaros ar šo jautājumu. Parasti man jautā par ticīgi cilvēki: „Jūs gan, priesterīši esat nelaimīgi cilvēki. Jūs nevarat precēties.” Es parasti atbildu: „Vai Jūs redzat, ka es esmu nelaimīgs? Un vai tad jums ir jādzīvo mana dzīve. Nevis es nevaru precēties, bet es pats to labprātīgi izvēlējos debesu valstības dēļ. Noslēgumā norādīšu divas Svēto Rakstu vietas, ka skalpo kā arguments par labu celibāta žēlastībai.
Mateja evaņģēlija 19.nodaļa sākas ar epizodi, kad Jēzus šķērso Jordānu un no Galilejas nonāk Jūdejā. Daudzi slimnieki tiek nesti pie Viņa un saņem dziedināšanu. Farizeji, laikam aiz skaudības, ka Jēzum ir tādi panākumi uzdod provokatorisku jautājumu, kas skar laulības nešķiramību. Jēzus vārdi pat mācekļiem šķiet par smagu, tādēļ viens no tiem izsaka varbūtību: „Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad labāk neprecēties.” Lūk, ko Jēzus atbild: „Visi nesaprot šo vārdu, bet tie, kam tas ir dots.
"Ir einuhi, kas tādi dzimuši no mātes miesām; un ir einuhi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir einuhi, kuri paši atteikušies no laulības dzīves debesvalstības dēļ. Kas var to saprast, lai saprot!" (Mt 19,11-12)
Arī apustulis Pāvils pirmajā vēstulē Korintiešiem norāda: "Bet es saku neprecētajiem un atraitņiem: labi viņiem būtu, ja viņi paliktu tā kā es.” (1 Kor 7,8)
Katoliskā Baznīca nekad nevar atcelt celibātu, jo tā ir Dieva dāvana un nav atceļama. Jautājums ir tikai par to, vai atsevišķās situācijās pieļaut jau precētu cilvēku ordinēšanu, jeb iesvētīšanu priestera kārtā. Jau šobrīd precēti vīrieši Romas Katoliskajā Baznīcā grieķu ritā var kļūt par priesteriem, bet latīņu ritā par diakoniem. Tomēr, jāsaka, ka neredzu citās konfesijās lielus panākumus vai augļus tikai tāpēc, ka viņu garīdznieki ir precēti. No savas puses varu teikt, ka dzīve celibātā dod man iespēju brīvi, nedalīti, 100% kalpot Dievam un Baznīcai. Esmu sevi pilnībā atdevis Dieva un Baznīcas rīcībā, un tā ir žēlastība man pašam un žēlastība arī Baznīcai.
Abonēt:
Ziņas (Atom)