Vispirms jāsaka, ka Baznīca nav "grieķu orākuls" un nenosaka cilvēkam, kas ir gŗēks un kas nav. Katra cilvēka sirdsapziņa ir tā "vieta", kurā cilvēks atpazīst labo un ļauno. Bet Dievs, dodot 10 baušļus, Bībeli un Baznīcu, mūsu sirdsapziņai palīdz atpazīt kas ir labs, un kas nav labs. Izejot no tā mēs paši saprotam, ka sir grēks un kas nav. Labo paturam un uz to tiecamies, no ļaunā vairāmies un to atmetam.
Horoskopi izriet no astroloģijas. Astronomija ir zinātne, kas pēta kosmosu, zvaigznājus, u.t.t. Astroloģija ir pseidozinātne, kas robežojas ar okultismu un ezotērismu. Zodiaka zvaigznāji nav ļauni, jo astronomijā ar šīm tiem apzīmē noteiktas zvaigžņu kopas, jeb zvaigznājus. Pašas par sevi zvaigznes un zvaigznāji, jeb to kopas nav ļaunas. Problēma sākas tad, kad mēs, izmantojot zvaigznes (citos gadījumos kafijas biezumus, spoguļus, svārstus, u.t.t.) sākam pareģot nākotni vai vērsties pie kādiem okultiem spēkiem.
Astronomija sāka attīstīties ļoti sen, kad cilvēki uzskatīja, ka mēness, zvaigznes ir dievības, jeb dievi, pie kuriem var vērsties, lai lūgtu palīdzību vai godinātu tos. Tā tas bija senajā Ēģiptē, Ķīnā, Persijā un Indijā. Paralēli tam zinātnieki sāka attīstīt astronomiju kā zinātni, īpaši Persijā un citās arābu zemēs. Islama iespaidā, lai noteiktu Mekas virzienu, reizē lūgšanu virzienu, tieši arābi bija astronomijas zinātnes "celmlauži". Ēģiptē savukārt 12 Zodiaka zīmēm tika piedēvēts pārdabisks spēks, kuras noteica cilvēku likteņus, atbilstoši laikaposmam, kurā cilvēks piedzima. Asīrijā savukārt 7 planētas kļuva par svēto skaitli un katrai nedēļas dienai bija sava planēta. Kaldejā tika izveidota astroloģiskā rokasgrāmata karalim Sargonam I, kura vēlāk tika tulkota daudzās valodās. Ar astronomiju tolaik nodarbojās speciāli priesteri, kuri bija saistīti ar zināmiem reliģiskajiem uzskatiem, tie izmantoja zināmu reliģisku simboliku un piedēvēja pašām zvaigznēm pārdabisku spēku.
Grieķijā astroloģiju attīstīja tādi filozofi, kā Tales no Milētas, Pitagors, Demokrits, atsaucoties uz Ēģiptes astrologiem. No grieķijas šī pseidozinātne tika izplatīta Romā caur t.s. "auguriem".
Kristietības izplatīšanās un Milānas edikts, 314.gadā, kas aizliedz astroloģiju, uz kādu laiku mazināja šīs pseido zinātnes izplatību, tomēr ar laiku tā labvēlīgu augsni atrada gnostiķu un neoplatoniķu sektās. Arī krustakaru laikā šīs mācības izplatījās neizglītotu un mazāk dievbijīgu cilvēku vidū.
Katoļu Baznīca asi nosodīja astroloģiju jau tādēļ vien, ka tā sludina fatālismu, jeb pakļaušanos aklam liktenim un predestināciju, jeb iepriekšnolemtību. Baznīca māca, ka cilvēka dzīve ir paša cilvēka rokās, un pat ja Dievs vada visas pasaules un ikviena cilvēka dzīves ceļus, tomēr mēs katrs, ar savu brīvo gribu un izvēles brīvību veidojam savas dzīves likteni. Astroloģija nostājas pret kristietības būtiskajām pamatpatiesībam par Dieva iemiesošanos un Dieva apredzību. Bazīcas Tēvi jau pirmajos gadsimtos asi nosodīja astroloģiju, arī Baznīcas Maģistērijs kritiski ir izteicies par šo mācību. Pāvesti Siksts V un Urbāns VIII asi nosodīja astroloģiju. Baznīca atzīst debess ķermeņu fizikālo ietekmi uz zemes procesiem, tomēr noliedz, ka šiem kosmiskajiem ķermeņiem būtu arī garīga ietekme. Kristietībā, īpaši viena Dieva esamībai un pielūgsmei ir pilnīgi pretēja un nepieņemama ideja un doma, ka jebkādai radībai, debess ķermenim varētu piedēvēt Dieva vai dievišķās īpašības.
Noslēgumā pievienošu Katoliskās Baznīcas Katehisma komentāru par šo jautājumu:
"Dievs var atklāt nākotni saviem praviešiem vai citiem svētajiem. Taču taisnīga kristīgā nostāja pret visu, kas attiecas uz nākotni, ir paļauties uz Dieva apredzību un atsacīties no jebkuras neveselīgas ziņkāres šajā jomā. Savukārt neapdomība ir pieskaitāma atbildības trūkumam.
Atmetamas ir it visas zīlēšanas formas: vēršanās pie sātana vai dēmoniem, mirušo garu izsaukšana, kā arī citi paņēmieni, kas it kā "atklāj" nākotni. Horoskopu pētīšana, astroloģija, hiromantija, pazīmju tulkošana un buršana, gaišredzības fenomeni, palīdzības meklēšana pie īpašiem starpniekiem (mēdijiem) - tajā visā slēpjas vēlme iegūt varu pār laiku, vēstures gaitu un - galu galā - pār cilvēkiem, kā arī centieni sev piesaistīt apslēptos spēkus. Visas šīs parādības ir pretrunā ar godu un cieņu, ko pavada mīloša bijība un kādu mums pienākas apliecināt vienīgi Dievam.
Visi maģijas un burvestību paņēmieni, ar kuriem it kā varot "savaldīt" okultos spēkus, lai tos pakļautu sev un ar to palīdzību iegūtu pārdabisku varu pār savu tuvāko, kaut arī tas būtu darīts nolūkā atjaunot viņa veselību, ir smagi pārkāpumi pret reliģijas tikumu. Šīs izdarības jo vairāk nosodāmas ir tad, kad tās pavada vēlme kaitēt otram vai kad tajās tiek iesaistīti velni. Amuletu nēsāšana arī ir nepieņemama. Spiritisms bieži vien ir saistīts ar zīlēšanu vai maģiju. Tāpēc Baznīca brīdina ticīgos no tā atturēties. Ķeršanās pie tā saucamajiem tautas ārstniecības paņēmieniem nedara pieļaujamu ne ļauno spēku piesaukšanu, ne otra cilvēka lētticības izmantošanu."
(KBK 2115 - 2117, http://www.katolis.lv/katehisms/d3s2n1.html#a1)
Izmantoti Katoļu Enciklopēdijas tulkojumi no poļu valodas.
Vispirms jāsaka, ka Baznīca nav "grieķu orākuls" un nenosaka cilvēkam, kas ir gŗēks un kas nav. - un kā tad ar 5 Baznīcas baušļiem? Pārkāpjot kādu arī par to jāatzīstas biktī!
AtbildētDzēstKatra cilvēka sirdsapziņa ir tā "vieta", kurā cilvēks atpazīst labo un ļauno. - Ir daudzkārt dzirdēts, ka priesteri saka ka cilvēka sirdsapziņa pēc pirmdzimtā grēka ir deformēta, un tā iemesla dēļ mums ir problēmas līdz galam saprast kas labs un kas ļauns. Un kā tad ir?
Jā, tieši tur ir atšķirība. Kā māca morālteoloģija, tieši Baznīca ir Dieva dibināta "institūcija", kas līdz pat pasaules galam uzglabā Dieva doto mācību. Vispirms tā atklāj Personu, Dieva Dēlu, Jēzu Kristu, bet līdz ar to Viņa atnesto morāles un ētikas mācību. Baznīca norāda, kas ir labs un kas ir slikts, bet tas, vai kāda darbība, ko veic cilvēks ir grēks vai nav, to nosaka katra cilvēka individuālā sirdsapziņa. Baznīcas mācība apgaismo grēka ievainoto (ne deformēto) sirdsapziņu. Cilvēkam vienmēr ir jāklausa savai sirdsapziņai, vienalga kāda tā būtu. Bet cilvēkam ir arī jāļauj Dievam caur Baznīcu savu sirdsapziņu slīpēt un formēt. Pie tam lieta, kas var būt ir ļauna, var apstākļu nodoma vai matērijas dēļ var vienos apstākļos būt grēks un citos nē. Protams, ir grēki, kā slepkavības, nešķīstības, kas jebkurā gadījumā būs grēks.
AtbildētDzēstSaskaņā ar Akvīnas Toma mācību, cilvēkam tiešām VIENMĒR jāseko savai sirdsapziņai, vienalga kāda tā būtu. Tomēr tas nenozīmē, ka maldīga sirdsapziņa cilvēku vienmēr atbrīvo no vainas. "Mana sirdsapziņa ir tīra, bet tas mani vēl neattaisno"- apustulis Pāvils.
DzēstKā vienmēr, perfekti šo tēmu aplūko Racingers - grāmatā "Patiesība.Vērtības.Vara".
Viņš min piemēru - ja sirdapziņa būtu grēka kritērijs, tad esesieši, kas ar mierīgu sirdi veica masu slepkavības, būtu Dieva priekšā nevainīgi.
Racingers dod arī izeju no dilemmas - cilvēks nav vainīgs, ja seko savai maldīgai sirdsapziņai, bet cilvēks ir vainīgs pie tā, ka viņš sev dzīves laikā tādu kroplu sirdsapziņu ir izveidojis. Diez vai abortu propagandisti abortus atbalsta no agras bērnības.
Gribu oponēt par katoļu baznīcu. Astroloģija gāja roku rokā ar astronomiju. Un gandrīz visās vecajās kulta celtnēs ir astroloģiskās liecības. Par Vatikānā ir vesela siena ar zodiaka zīmēm.
AtbildētDzēst