ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 3, 1-6)
Ķeizara Tibērija valdīšanas piecpadsmitajā gadā, kad Poncijs Pilāts pārvaldīja Jūdeju, bet Hērods bija tetrarhs Galilejā, viņa brālis Filips – Iturejā un Trahonitīdas apgabalā, bet Lizānijs – tetrarhs Abilēnā, augsto priesteru Annas un Kaifas laikā, Dieva vārds nāca pār Jāni, Zaharija dēlu, tuksnesī.
Un viņš apstaigāja visu Piejordānas apgabalu, sludinādams grēku nožēlas kristību grēku piedošanai, kā rakstīts pravieša Isaja runu grāmatā: “Saucēja balss tuksnesī: gatavojiet Kunga ceļu, dariet taisnas Viņa takas! Katra ieleja lai piepildās, katrs kalns un paugurs lai kļūst zemāks; kas līks, tam jātop taisnam, un, kas nelīdzens, – par līdzenu ceļu. Un ikkatra miesa redzēs Dieva pestīšanu.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Varam uzskatīt, ka tieši šis koncils bija lielākā Dieva Žēlsirdības dāvana Baznīcai pēdejos laikos, jo, runājot pāvesta Benedikta XVI vārdiem, nav lielākas žēlsirdības, kā atklāt patiesību. Jēzus saka: “Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ 8,32). Šajā Koncilā Baznīca vēl dziļāk pārdomāja Atklāsmes patiesības un mēgināja šo Dieva dāvanu – patiesību vēl labāk un skaidrāk pasludināt un izkaidrot pārējai pasaulei.
Kāda bija šī koncila galvenā doma, vīzija un mērķis? Ja skatāmies plašākā kontekstā, tad jau kopš reformācijas, Tridentas koncila XVI gs. beigās, apgaismības un nesenajiem “modernajiem” laikiem Baznīca un pārējā pasaule savās attiecībās nonāca spriedzes stāvoklī. Daži tā laikmeta pētnieki uzskata, ka Vatikāna II koncila sākumā Baznīca un pasaule atradās kara stāvoklī. Koncila uzdevums bija atgriesties pie sākotnējiem avotiem un mēgināt pasludināt no jauna Labo vēsti mūsdienu pasaulē. Koncils pārdomāja patiesību par pašu Baznīcu un par Baznīcas attiecībām ar pasauli. Koncils mēģināja iziet pretī pasaulei, jo Dievs nav nācis šo pasauli iznīcināt, bet gan glābt. No otras puses, koncils skaidri norādīja Baznīcai, kā nepiemēroties šai pasaulei, jo grēka dēļ Baznīcas spriedze ar pasauli pastāv. Koncils ieveda Baznīcā atjaunotni, tomēr tika uzsvērts, ka nevar būt dialogs ar ārpasauli, ja nav dialoga pašā Baznīcā. Koncilā tika pārdomāta, kāda ir laju, vienkāršo katoļu loma Baznīcā un pasaulē. Pāvests, dokumentā ar kuru viņš atklāja Žēlsirdības gadu, uzsver: “Es izvēlējos 8. decembri, jo šis datums ir nozīmju bagāts nesenajā Baznīcas vēsturē. Svētās Durvis es atvēršu piecdesmitajā gadadienā kopš noslēdzās Vatikāna II vispārējais koncils. Baznīca jūt nepieciešamību turēt dzīvu šo notikumu. Ar to tai sākās jauns vēstures posms. Koncila tēvi bija spēcīgi uztvēruši kā patiesu Gara dvesmu, nepieciešamību sava laika cilvēkiem runāt par Dievu daudz saprotamākā veidā. Nojaucot mūrus, kas ilgu laiku ieslēdza Baznīcu kā priviliģētu cietoksni, bija pienācis laiks pasludināt Evaņģēliju jaunā veidā. Vienmēr aktuālās evaņģelizācijas jauns etaps. Jauns pienākums visiem kristiešiem liecināt ar daudz lielāku entuziasmu un pārliecību savu ticību. Baznīca juta atbildību būt pasaulē par dzīvu Tēva mīlestības zīmi.”
Pāvests atsaucās uz svētā pāvesta Jāņa XXIII teikto, ka „tagad Kristus Līgava izvēlas lietot žēlsirdības medicīnu, nevis ņemt rokās stingrības ieročus. (..) Katoliskā Baznīca, ar šo Ekumēnisko koncilu paceļot katoliskās patiesības lāpu, grib sevi parādīt kā visus mīlošu māti, labdabīgu, pacietīgu, žēlsirdības un labestības aizkustinātu par tās šķirtajiem bērniem”. (Vatikāna II koncila atklāšanas uzruna Gaudet Mater Ecclesia, 2-3, 1962, gada 11. oktobris.) Arī svētīgais Pāvils VI, kurš, noslēdzot Koncilu, teica: “Mēs gribam īpaši norādīt, ka mūsu Koncila reliģija galvenokārt bija mīlestība. (..) Senais stāsts par samarieti bija Koncila garīguma paradigma. (..) Simpātijas un apbrīnas straume izplūda no Koncila pār moderno cilvēku pasauli. Jā, norādot uz kļūdām, jo to pieprasa mīlestība ne mazāk kā patiesība, bet pret personām tikai pamudinājums, cieņa un mīlestība. Nevis nomācoša diagnoze, bet iedrošinoši līdzekļi; nevis ļaunas nojautas, bet uzticības vēstījumi izceļoja no Koncila pretī mūsdienu pasaulei; tā vērtības bija ne tikai respektētas, bet cienītas, tā centieni atbalstīti, tā vēlmes attīrītas un svētītas. (..) Ir vēl kāda lieta, ko mums jāatklāj: visa šī doktrinārā bagātība ir vērsta vienā virzienā, proti, kalpot cilvēkam. Mēs sakām: „Cilvēks,” ikvienā stāvoklī, ikvienā vājībā, ikvienā nepieciešamībā”. (Pāvils VI, Uzrunājot Koncila tēvus pēdējā vispārējās sinodes sēdē, 1965. gada 7. decembrī.), „Misericordiae Vultus”, 4.
Lai cik tas nebūtu skumīgi, vēl joprojām, 50 gadus pēc Koncila, latviešu valodā nav pieejami koncila teksti plašai auditorijai. Cerams ka nākamgad tie tiks izdoti. Tomēr ikvienam ir pieejams Katoliskās Baznīcas Katehisms, ko var uzskatīt par Vatikāna II koncila dokumentu sintēzi, gan arī par vērienīgu, apjomīgu un koncentrētu visas Baznīcas mācības izklāstu. Centīsimies šajā jubilejas gadā veltīt vairāk laika gan koncila dokumentu, gan katehisma iepazīšanai, studēšanai un iedzīvināšanai savā ikdienā.
Kāda bija šī koncila galvenā doma, vīzija un mērķis? Ja skatāmies plašākā kontekstā, tad jau kopš reformācijas, Tridentas koncila XVI gs. beigās, apgaismības un nesenajiem “modernajiem” laikiem Baznīca un pārējā pasaule savās attiecībās nonāca spriedzes stāvoklī. Daži tā laikmeta pētnieki uzskata, ka Vatikāna II koncila sākumā Baznīca un pasaule atradās kara stāvoklī. Koncila uzdevums bija atgriesties pie sākotnējiem avotiem un mēgināt pasludināt no jauna Labo vēsti mūsdienu pasaulē. Koncils pārdomāja patiesību par pašu Baznīcu un par Baznīcas attiecībām ar pasauli. Koncils mēģināja iziet pretī pasaulei, jo Dievs nav nācis šo pasauli iznīcināt, bet gan glābt. No otras puses, koncils skaidri norādīja Baznīcai, kā nepiemēroties šai pasaulei, jo grēka dēļ Baznīcas spriedze ar pasauli pastāv. Koncils ieveda Baznīcā atjaunotni, tomēr tika uzsvērts, ka nevar būt dialogs ar ārpasauli, ja nav dialoga pašā Baznīcā. Koncilā tika pārdomāta, kāda ir laju, vienkāršo katoļu loma Baznīcā un pasaulē. Pāvests, dokumentā ar kuru viņš atklāja Žēlsirdības gadu, uzsver: “Es izvēlējos 8. decembri, jo šis datums ir nozīmju bagāts nesenajā Baznīcas vēsturē. Svētās Durvis es atvēršu piecdesmitajā gadadienā kopš noslēdzās Vatikāna II vispārējais koncils. Baznīca jūt nepieciešamību turēt dzīvu šo notikumu. Ar to tai sākās jauns vēstures posms. Koncila tēvi bija spēcīgi uztvēruši kā patiesu Gara dvesmu, nepieciešamību sava laika cilvēkiem runāt par Dievu daudz saprotamākā veidā. Nojaucot mūrus, kas ilgu laiku ieslēdza Baznīcu kā priviliģētu cietoksni, bija pienācis laiks pasludināt Evaņģēliju jaunā veidā. Vienmēr aktuālās evaņģelizācijas jauns etaps. Jauns pienākums visiem kristiešiem liecināt ar daudz lielāku entuziasmu un pārliecību savu ticību. Baznīca juta atbildību būt pasaulē par dzīvu Tēva mīlestības zīmi.”
Pāvests atsaucās uz svētā pāvesta Jāņa XXIII teikto, ka „tagad Kristus Līgava izvēlas lietot žēlsirdības medicīnu, nevis ņemt rokās stingrības ieročus. (..) Katoliskā Baznīca, ar šo Ekumēnisko koncilu paceļot katoliskās patiesības lāpu, grib sevi parādīt kā visus mīlošu māti, labdabīgu, pacietīgu, žēlsirdības un labestības aizkustinātu par tās šķirtajiem bērniem”. (Vatikāna II koncila atklāšanas uzruna Gaudet Mater Ecclesia, 2-3, 1962, gada 11. oktobris.) Arī svētīgais Pāvils VI, kurš, noslēdzot Koncilu, teica: “Mēs gribam īpaši norādīt, ka mūsu Koncila reliģija galvenokārt bija mīlestība. (..) Senais stāsts par samarieti bija Koncila garīguma paradigma. (..) Simpātijas un apbrīnas straume izplūda no Koncila pār moderno cilvēku pasauli. Jā, norādot uz kļūdām, jo to pieprasa mīlestība ne mazāk kā patiesība, bet pret personām tikai pamudinājums, cieņa un mīlestība. Nevis nomācoša diagnoze, bet iedrošinoši līdzekļi; nevis ļaunas nojautas, bet uzticības vēstījumi izceļoja no Koncila pretī mūsdienu pasaulei; tā vērtības bija ne tikai respektētas, bet cienītas, tā centieni atbalstīti, tā vēlmes attīrītas un svētītas. (..) Ir vēl kāda lieta, ko mums jāatklāj: visa šī doktrinārā bagātība ir vērsta vienā virzienā, proti, kalpot cilvēkam. Mēs sakām: „Cilvēks,” ikvienā stāvoklī, ikvienā vājībā, ikvienā nepieciešamībā”. (Pāvils VI, Uzrunājot Koncila tēvus pēdējā vispārējās sinodes sēdē, 1965. gada 7. decembrī.), „Misericordiae Vultus”, 4.
Lai cik tas nebūtu skumīgi, vēl joprojām, 50 gadus pēc Koncila, latviešu valodā nav pieejami koncila teksti plašai auditorijai. Cerams ka nākamgad tie tiks izdoti. Tomēr ikvienam ir pieejams Katoliskās Baznīcas Katehisms, ko var uzskatīt par Vatikāna II koncila dokumentu sintēzi, gan arī par vērienīgu, apjomīgu un koncentrētu visas Baznīcas mācības izklāstu. Centīsimies šajā jubilejas gadā veltīt vairāk laika gan koncila dokumentu, gan katehisma iepazīšanai, studēšanai un iedzīvināšanai savā ikdienā.
Katrs cilvēks šajā pasaulē ir grēcīgs, ne velti svēto kārtā var tikt tikai pēc nāves. Pāvests arī ir nemaldīgs tikai ticības jautājumos. Arī "imprimatur" liek vai neliek ne jau svētie. Taču dogmas, priekšrakstus viņi veido. Arī draudēs ticības vidi, kopienas esību veido. Es biju dzimis un uzaudzis katoļu ģimenē, taču visa mana esība un būtība pretojās tam sastingušajam un nelokāmajam, bērnībā pat svešā mēlē rituālos notiekošajā. Jā, arī pēc iestiprināšanas sakramenta es priesterim grēksūdzē atzinos, ka man nav ticības. Tā tas turpinājās visu dzīvi. Pirms septiņiem gadiem es satiku Dievu "dievišķajos lasījumos" un vairs nešķīrāmies. Piedzimu no jauna, kļuvu Dieva bērns un ceru kļūt par Dieva vīru, jo tagad esmu gan Jāzepa vīru grupā, kuras sanākšanā pavasarī (man tā bija pirmā) piedzīvoju to pašu Dieva klātbūtni pēc Euharistijas jeb Kristus pieņemšanas kā "dievišķajos lasījumos". Tagad varu teikt, ka esmu iepazinis Dievu gan personīgi caur Svētajiem Rakstiem (GARĀ), gan patiesi un no sirds - Tradīcijā. Tāpēc noraidu Tavu apgalvojumu citviet, ka Bībele ir tikai grāmata. Gan šajās grāmatās, Bībelē un KBK(pēc II. koncila), starp rindām, burtiem un vārdiem ielikts no Dieva Viņa Vārds - Svētais Gars. Tāpēc arī izvēlos dzīvi ar Svēto Garu, un visus cilvēku izteiktos vārdus vērtēšu lūdzot Viņa palīdzību. Piedodiet, priesteri, ne vienmēr tas saskanēs ar kanoniem un noteikumiem. Var mani nošķirt un izslēgt no baznīcas, var nepielaist pie Sakramenta, jo tie visi ir miesīgu cilvēku lēmumi, bet nav cilvēku iestatījumos iespējas mani šķirt no Jēzus garā.
AtbildētDzēstIeteikums visiem. Nevis studēt vajag ekumenisko katehismu, kurš tapa II.koncilā, bet censties ikdienā dzīvot dzīvi pēc ta. Jā, dzīves katram ir bijušas dažādas, arī fiziskajam vecumam nav nozīmes, tad ņemam palīgā Jauno derību, lasām, uzņemam caur vārdiem būtību un dzīvojam pēc tās.