Šodienas evaņģelijā dzirdējām: „Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to nenomāca... Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma!” Senās grieķu un romiešu filozofijās izglītotie tā laika grieķi jau bija dzirdējuši par gaismu un tumsu, par patiesību un maldiem. Jau pirms Kristus pirmie dievišķās gudrības un patiesības stari centās izlausties caur pagānisma, elkdievības un nezināšanas tumsu. Pirms Kristus nākšanas šajā pasaulē, tajā bija izskanējuši jau daudz vārdi un patiesības meklējumi. Tikai tad, kad Vārds ir tapis Miesa, tad Dievs ar šo savu Vārdu ir pateicis visu. Visu, ko pasaule līdz tam ir meklējusi un pēc kā tā ir tik ļoti ilgojusies. Dievišķais Vārds, otrā Trīsvienības Persona nāk šeit uz zemes, lai Iemiesojoties nestu visai cilvēcei un ikvienam cilvēkam glābšanas Vēsti.
Mūsdienu pasaule ir piepildīta ar daudz un dažādiem vārdiem. Ir vārdu, uzskatu, domāšanas veidu pārpilnība. Šīs pasaules troksnī ir grūti saklausīt to vienu vienīgo Vārdu, kas iziet no Dieva, kas nāk mūsu vidū un ceļ savu “miesas telti” mūsu starpā. Rakstos ir teikts: “Pasaule viņu neuzņēma.” Pasaule vēl jo projām Viņu - Kristu neuzņem. Bet ir daudz traģiskāk, ka savējie Viņu neuzņem.
Šajā jaunajā gadā ir svarīgi atpazīt laika zīmes. Jo tieši neatpazīstot Dieva darbību mūsos un ap mums, mēs neļaujam Dievam pilnībā mūs lietot. Vatikāna II koncila dokumentā “Gaudium et spes” ir teikts: “Baznīcai visos laikos ir bijis pienākums uzmanīgi vērot laika zīmes un izvērtēt tās Evaņģēlija gaismā, lai tādējādi katrai paaudzei piemērotā veidā tā spētu atbildēt uz cilvēka mūžīgajiem jautājumiem par tagadējās un nākamās dzīves jēgu un to abu savstarpējām attiecībām. Tāpēc ir svarīgi pazīt un saprast pasauli, kurā dzīvojam – pasauli ar tās gaidām, ilgām un tās bieži dramatisko raksturu” (GS, 4).
Lai varētu veikt šo atpazīšanu, no mūsu puses vajag līdzdarboties Dievam. Tātad, vispirms ir Evaņģēlija gaisma – Bībele. Ir svarīgi katru dienu veltīt laiku Dieva Vārda lasīšanai, studēšanai un lūgšanai. Mums ir jādzīvo no Dieva Vārda, lai varētu atpazīt Dieva vadību un gribu mūsu ikdienas dzīvē.
Tad arī ir svarīgi būt dzīvā kontaktā ar visu Baznīcu, dzīvojot sakramentālu dzīvi un sekojot līdzi visam tam, kas notiek Baznīcā, ko saka un domā pāvests. Lasīt katehismu, pāvestu dokumentus, interesēties par Baznīcas aktualitātēm.
Šajā atpazīšanas procesā svarīga ir arī lūgšana, īpaši lūgšana klusumā, kas var būt gan meditācija, gan iekšējā lūgšana. Ir svarīgi atrast laiku, kurā mēs pavadam laiku kopā ar Dievu klusumā. Varbūt tās ir tikai 5 vai 10 minūtes dienā, bet tas var būt arī ilgāks laiks.
Garīgā vadība. Regulāri doties pie grēksūdzes, bet arī meklēt savu garīgo vadītāju, kas var būt gan garīdznieks, gan konsekrēta persona, vai arī kāds pieredzējis katolis, kuram ir dziļa garīgās dzīves pieredze un kurš ir saistīts ar draudzi, kopienu vai kustību. Vienam pašam ir grūti iet šajā atpazīšanas ceļā, tādēļ ir vajadzīgi palīgi, kuri mums var palīdzēt šajā ceļā. Noslēgumā vēlos citēt sv. apustuļa Pāvila vēstules Efeziešiem 1 nodaļas vārdus: “ lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs, godības Tēvs, dotu jums gudrības un atklāsmes Garu dziļākai Viņa pazīšanai. Lai Viņš apgaismo jūsu gara acis, ka jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādas goda bagātības svētajiem dod Viņa mantojums.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru