Par aicinājumu uz garīgo kārtu

“Ko nozīmē aicinājums uz garīgo kārtu? No kurienes šis aicinājums rodas cilvēkā un kā to atpazīt?”
Pāvils, 16.gadi

Dārgais Pāvil!

Aicinājums ir dvēseles lielākais noslēpums. Apbrīnojami un gandrīz nenosakāmi ir ceļi, pa kuriem Dieva žēlastība ienāk cilvēka sirdī. Daudz bija zvejnieku pie Tibērijas ezera, bet tikai Zebedeja dēliem Kristus teica: “Nāc, seko Man!” Un viņi, atstājuši tīklus, sekoja Viņam.
Un uz lielā karavānu ceļa no Ēģiptes uz Tuvajiem Austrumiem, kas vijas cauri Kafernaumai, bija ne viens vien muitnieks, bet tikai pie Mateja Kungs vērsās ar aicinājumu: “Seko Man!” Muitnieks tūdaļ atstāja visus darījumus un sekoja Kristum.
Aicinājums - tā ir arī dīvaina lieta. Neviens tā īsti nevar uzrakstīt aicinājuma antaloģiju; neviens nevar uzzīmēt “aicinājuma karti”, ar veidiem, kādos Dievs aicina cilvēku. Neviens nevar parādīt ceļus, taciņas, apstākļus, pa kuriem aicinājuma žēlastība atrod cilvēku. Nevar uzzīmēt arī aicinājuma grafiku. Katrs aicinājums ir ļoti personīgs, individuāls un vienmēr neatkārtojams. Dievs neatkārtojas. Katrā gadījumā Viņš vienmēr izveido jaunu modeli un jaunu situāciju.
Dažreiz aicinājums atnāk nemanāmi, gandrīz kā zibens spēriens, kā tas notika ar sv. Pāvilu ceļā uz Damasku. Dažreiz aicinājums tiek dāvāts caur citu cilvēku. Piemēram, sv. Andrejs pie Kunga atved savu brāli sv. Sīmani. Ir reizes, kad aicinājumu var sadzirdēt caurrubjošā klusumā – pat tādā mokošā klusumā, kad pēkšņi cilvēks sadzird balsi: “Seko Man!” Ir reizes, kad aicinājums atklājās kā daudzpusīgas analīzes rezultāts, kad ir pārdomāti visi “jā” un “nē”, un gala lēmums ir nekas cits, kā aicinājuma balss. Bieži cilvēks dziļi pārdzīvo, ka visi viņa dzīves ceļi ir slēgti. Lai kur viņš arī neietu, kur arī dotos – visur ir strupceļš. Pateicoties Dieva apredzībai ir slēgti visi ceļi, visas citas iespējas. Paliek tikai viens ceļš – tas ir aicinājuma ceļš. Kurš var saskaitīt šos ceļus un līdzekļus, ar kādiem sauc Kungs? Katrs veids tiek īstenots ļoti individuāli un neatkārtojami.

Vai aicinājumu saņem tikai labākie? Nē! Dievs izvēlas kuru grib un kad grib. Un, pretēji cilvēku spriedumam, izvēlas ne vienmēr pašus labākos, bet tos, kuri viņam ir nepieciešami. Katrs veselīgi domājošs cilvēks, kuru Dievs aicina, zin, ka pasaulē ir tūkstošiem brīnišķīgu, ievērojamu dvēseļu, kuras būtu cienīgas pieņemt šo dāvanu, bet ne viņus Dievs aicināja. Tāds ir Dieva gribas noslēpums. Cilvēku šad tad pārņem izbrīns, ka Dievs aicina tieši viņu. Tas viss rosina uz pārdomām – kāpēc Dievs neizvēlējās kādu, kas ir stiprāks, gudrāks; kādu, kurš ir svētāks Dieva plānu realizācijai? Grūti pateikt – kāpēc...! Dievs aicina cilvēku, bet bieži nepaskaidro, kāpēc Viņš tā dara. Viņa vārdu var pieņemt vai nepieņemt, bet uzdot kādu jautājumu šajā situācijā bieži vien ir bezjēdzīgi.
Tātad, kas tad ir aicinājums uz garīgo kārtu? Tas ir aicinājums un uzdevums pildīt Dieva lietas priestera, mūka vai klostermāsas personā. Vai šis aicinājums atšķiras no cita aicinājuma, piem. būt par kristieti, katoli un realizēt sevi piemēram ģimenē? Jā, atšķiras. Šis aicinājums piedāvā īpašu veltīšanos Dievam cilvēka dzīvē. Aicinātais ir mudināts piederēt tikai Dievam un tikai Viņu prezentēt citiem. Cilvēks var negatīvi atbildēt Dieva aicinājumam, var teikt “nē”, jo viņam ir dota izvēles brīvība. Toties no tā brīža, kad cilvēks atbild Dievam “jā”, viņš vairs nepieder sev. No šī brīža viņš pārstāv Baznīcu, Kristu un Dieva lietas. Viņš vairs nevar būt “kaut kas”, tagad viņš nes sevī aicinātā zīmogu. Iespējams, tieši tāpēc dzīvot aicinātā dzīvi ir tik grūti, šad tad, dažos gadījumos tas pat ir saistīts ar moceklību.

Kā uzzināt, vai tev ir aicinājums? To nav viegli atklāt un šeit var viegli kļūdīties. Piemēram, kāds ļoti grib kļūt par priesteri, mūku vai klostermāsu. Cilvēkam var simpatizēt šis aicinājums, tomēr faktiski viņam tas nemaz nav. Dažreiz apkārtējā vide, tuvākie cilvēki izdara spiedienu uz jauno cilvēku, lai viņš izvēlētos to, vai citu aicinājumu. Citreiz priesteru trūkums ir tik liels, ka kāds cilvēks tikai šī iemesla dēļ izvēlas aicinājuma ceļu. Diemžēl tikai ar šādām vēlmēm vien ir par maz. Tādā gadījumā, kas tad ir nepieciešams lai kļūtu par aicināto?

Pirmām kārtām – dziļa pārliecība, ka man ir aicinajums, ka Kungs mani aicina kļūt par priesteri, klostermāsu vai brāli. Ir japārdomā vai man ir nepieciešamās īpašības, lai kļūtu par priesteri, piem. vai es varu pabeigt vidusskolu, vai varēšu mācīties Garīgajā Seminārā, vai man ir pietiekoši laba veselība, lai mācītos. Tad ir jāzin, ka ir daži iemesli, kuri ir kā šķēršļi priesterībai, piem. smagas veselības problēmas, invaliditāte, smagas atkarības no kādām vielām, slikta reputācija sabiedrībā un draudzē. Par priesteri nevar kļūt pat ja ļoti grib laulāts cilvēks (var būt, ka cilvēks savā sirdī sadzird aicinājumu kļūt par pastāvīgo diakonu, kurš var būt precēts (tulk. piez.)).

Šie ir daži galvenie principi, kas ļauj noteikt vai cilvēkam ir pietiekošas spējas kļūt par priesteri. Kuri ir tie cilvēki, kas nosaka šī spējas? Ārējā formā to nosaka Baznīcas augstākā vadība, izvērtējot visus “par” un “pret”, lemjot pieņemt vai nepieņemt kandidātu klēra kārtā (klērs – cilvēku grupa – diakoni, priesteri un bīskapi, kuri sākot jau ar diakona svētībām saņem neizdzēšamu ordinācijas sakramenta zīmogu un kļūst par klēra locekļiem). Kas skar iekšējo sfēru, jeb kandidāta morāliskās spējas, tad tās palīdz izkopt biktstēvi un garīgie tēvi.

Vai gadās kļūdas kandidātu izvēlē? Protams, kaut gan to ir ļoti grūti izvērtēt. Ir reizes, kad cilvēks ilgu laiku var brīnišķīgi tikt galā ar saviem pienākumiem, bet pēc tam kādā brīdī var negaidīti “salūzt”. Un tad ir ļoti grūti izdarīt slēdzienus ar ko tas bija saistīts – ar aicinājuma trūkumu, vai ar kļūdām aicinājuma realizācijā.
Daudz kas ir atkarīgs no paša aicinātā. Kāds var būt pārliecināts, ka Kungs viņu aicina, viņam var būt labs raksturojums no draudzes prāvesta, tomēr viņš neuzdrošinās izšķirties doties aicinājuma ceļā. Šī dievišķā aicinājuma atkarība no cilvēka brīvās gribas izvēles vēlreiz parāda cik īpaša lieta ir aicinājums.

Vai aicinājums uz garīgo kārtu patiešām ir tik grūts? Uz šo jautājumu var skatīties no dažādām pusēm. Dažreiz liekas, ka tiem, kas ir aicināti uz ģimenes dzīvi ar daudz bērniem un smagām materiālām grūtībām ir daudz smagāk nekā tam, kas izdzīvo priesterības vai konsekrētā aicinājumu. Tomēr ir jāatcerās, ka konsekrētās personas īpašā veidā liecina par Dievu pasaulē. No šīs puses raugoties, aicinājums ir kaut kas ļoti atbildīgs un nopietns. Jo Dieva plānu lielums attiecībā pret aicinātā cilvēka cilvēciskām vājībām vedina domāt, ka aicinajums ir pārāk smaga nasta. Turklāt bieži vien aicinājums ir grūts ikdienā, “ekspluatācijā”, īpaši kad priesteris nes cilvēkiem Kristu, bet tiem Viņš “nav vajadzīgs”. Kad garīdznieks piedāvā cilvēkiem palīdzību caur svētajiem Sakramentiem, bet cilvēki pagriež tam muguru.
Baznīcas kalpotāji diezgan bieži ir spiesti uzklausīt apvainojumus par Baznīcas pagātnes kļūdām, bieži vien par tādām, kas notikušas daudzus gadsimtus iepriekš. Cilvēki tad saka: “Jūs priesteri visi tādi esat.” Bieži vien priesteris atrodas zem sabiedrības “palielināmā stikla” un tad priesterim netiek piedota pat vismazākā kļūda.
Dažreiz cilvēki jautā, vai celibāts (šķīstība, kurā dzīvo garīdznieki) tiem ir smaga nasta? Dažiem, īpaši tiem, kam šī sfēra nav sakārtota, šī norma liekas īpaši jūtīga un aktuāla. Tomēr kopumā ņemot tā nav tik liela problēma. Ir nepieciešams strādāt ar sevi, ievērot iekšējo garīgo disciplīnu, un pats svarīgākais – dzīvot dziļu, intensīvu iekšejo garīgo dzīvi. Celibāts – tā ir liela dāvana Baznīcai.
Vienmēr, kad mēs runājam par aicinājumu, vajag atcerēties, ka tas ir liels noslēpums, kuru cilvēks, neskatoties uz to ka viņš tajā tiek iesaistīts līdz galam nesapratīs.

Priesteris Jan Paliga SAC
Tulkots no žurnāla “Miłujcie się” krievu versijas “Любите друг друга”, 2003.g


4 komentāri:

  1. Aicinājums ir paklausīt savai sirdsbalsij un nemelot ne sev ne citiem.
    Noslēpumi rodas no bailēm un vēlmēm.
    Mīlestībā, Ābels (Ebr.11:4)

    AtbildētDzēst
  2. Invaliditāte ir šķērslis priesterībai? Khm.

    AtbildētDzēst
  3. Jā, bet tikai tādā gadījumā ja traucē veikt ar priesterību saistītos pienākumus.

    AtbildētDzēst
  4. Es ļoti, ļoti atvainojos, jo zinu, ka mans apgalvojums var izklausīties gan banāli, gan apsūdzoši. Tomēr uzskatu, ka celibāts nav vis dāvana Baznīcai, bet gan liela kļūda. Laicīgs ievedums, no kura ceļas vien bēdas. Ja kādam priesterim ir bezlaulības dāvana, lai dzīvo tajā. Ja nav- kādēļ ciest visu mūžu. Citās baznīcās ir laulāta garīdzniecība un vai no tā ceļas kāds sliktums?

    AtbildētDzēst