ceturtdiena, 2016. gada 16. jūnijs

Bez vārdiem - lūgšana mēlēs

„Lūgšana mēlēs tas ir kaut kas... riskants. Tai līdzi vajag dot „lietošanas instrukciju”, un tajā vajag būt piekodinājums – sekas nav paredzamas” – ar smaidu saka māsa Bogna Mlinarža, garīgās teoloģijas doktore. „Savā laikā devāmies uz rekolekciju māju Siedlicā. Kādu dienu, kā vienmēr dziedājām laudes. Es arī dziedāju. Bet tad, vienā mirklī sāku dziedāt, bet ne tos vārdus, kuri atradās breviārā. Un pat ne tanī valodā. Nebija nekādas nojausmas, kas notika. Nekad nebiju sastapusies ar harizmātiem, nebiju lasījusi neko par glosālijām. Nebija arī itin nekādas pieredzes. Tomēr iekšēji sapratu, ka notiek kaut kas svarīgs. Ka varu Dievam pateikt visu to, ko iepriekš nevarēju izteikt vārdos. Jo mēļu dāvanā nav svarīgs ko un kā mēs sakām, bet tas, kas notiek pašos dvēseles dziļumos. Sajutu, ka mana dvēsele it kā paplašinās.”

Apustuļa Pāvila 1 vēstule Korintiešiem ir patiesa „lietošanas instrukcija”, kuru var pievienot „spēlei – mazais harizmātiķis”. Atradīsim tajā šādu tekstu: „ Bet es vēlos, ka jūs visi runātu valodās” (1 Kor 14,5), pievienojot, ka „lielāks ir tas, kas pravieto, nekā tas, kas runā valodās.”

Runāšana mēlēs ir iespēja kaut kādā veidā mazināt lūgšanas shematiskumu. „Slava Tev, Kungs.” Atklārtojam šo frāzi, apzinoties, ka ar vārdiem izteikt pašu svarīgāko nemaz nespējam.

„Un ko balstās šī dāvana, ko apustulis Pāvils sauc par vismazāko no harismām? Uz frāžu, skaņu un izteikumu kopumu, kuru starpā valda dzīva un spēcīga harmonija, bet ko pats cilvēks nesaprot un līdz pat tai pakāpei, ka cilvēkam pār to nav kontroles, tādā nozīmē, ka cilvēks nevar zināt, ko uz priekšu pateiks,” – skaidro priesteris Jan Reczek pazīstamajā harismātu rokasgrāmatā „Dažādas žēlastību dāvanas, bet tas pats Gars.” „Kaut arī pats lēmums lietot šo dāvanu ir atkarīgs no paša cilvēka (Svētais Gars nevienu nepiespiež), prāts nediktē šīs lūgšanas saturu. Iesākot lūgšanu mēlēs, nonākam attiecībās ar Dievu, ar Kristu, ārpus izpratnes, ārpus jebkādiem formulējumiem.

Kā bērni, patiešām kā bērni...


Parasti, ja kāda cilvēku grupa, bez mēģinājuma vienā reizē mēģina teikt vai dziedāt kādu frāzi, gandrīz vienmēr veidotos haoss. Tomēr nonākot jebkādā harismātiskā tikšanās reizē, ir skaidri redzama neapgāžama patiesība: valodu dāvana manifestējas vienā mirklī un citā mirklī vienlaicīgi apklust. Ir sajūtama apbrīnojama vienotība un harmonija. Un kaut arī šādā kompānijā viens var dziedāt labāk, otrs sliktāk, nevar dzirdēt griezīgu skaņu vai disonansi. Tajos, kas pirmo reizi dzird mēļu lūgšanu tā izraisa pārsteigumu. Glosālija neatgādina Bābeles torņa haosu, bet tieši otrādi – vienotību, kāda valdīja Vasarsvētku namā. „Dievs,” – atgādina svētais Pāvils – „nav haosa, bet miera Dievs.”

„Mēļu dāvana ir tik pat sena kā Baznīca”, atgādina Aleksands Banka, viens no harismātisko lūgšanu vakaru animatoriem. „Tā ir lūgšanu forma, kas pārsniedz izpratni. To var apzīmēr kā vienu no kontemplācijas lokālām formām, kurā tiek izteikts tas, ko nevar izteikt ar vārdiem. Varam teikt, ka šī lūgšana, vai tā būtu izteikta vārdu vai dziedāšanas formā ir svētā Gara darbības auglis, nevis kāda noteikta satura tālāknodošanas rezultāts. Valodu dāvana veido atvērtības un vienkāršības platformu, tā ir Jēzus vēlmes kļūt kā bērniem praktiska realizācija. Jēzus saka: „Ja nekļūsiet kā bērni, Debesu Valstībā neieiesiet.””

Šis harismāts bija paša Jēzus dots: „Bet tiem, kas ticēs, sekos šīs zīmes: manā vārdā viņi ... runās jaunās valodās”(Mk 16,17). Pirmā valodu dāvanu manifestācija notika Vasarsvētkos (sal. Apd 2,2-11). Svētais apustulis Pāvils runā par valodu dāvanu kā par pašsaprotamu parādību pirmo kristiešu kopienās: „Es pateicos savam Dievam, es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs” (1 Kor 14,18). Tā ir privāta lūgšana. Tajā nepastarpināti darbojas Svētais Gars, piemērojot cilvēka sirdi pieņemt Dieva klātbūtni, un par to skaidri rakstīja svētais Pāvils: „Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. Bet Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, jo Tas pēc Dieva gribas iestājas par svētajiem.” (Rom 8, 26-27). Ir svarīgi, ka tas cilvēks, kas ir saņēmis šo mēļu dāvanu, to var pilnībā kontrolēt. Viņš lūdzas pilnīgi brīvi un pats nosaka, kad sākt un kad beigt šo lūgšanu. Šis harismāts pieprasa pilnīgu kopsadarbību cilvēkam ar Dievu, kuru ietvaros cilvēks atdot Dievam savu valodu, balsi un gribu, savukārt Svētais Gars to visu organizē vienotā veselumā.

Muļķība pasaules acīs


„Tie, kas lūdzas mēlēs var izskatīties kā mazliet dīvaini ļaudis”, uzsver priesteris Jans Rečeks. „Neaizmirsīsim, ka Vasarsvētkos, par apsutuļiem tika teikti šādi vārdi: „viņi ir salda vīna pilni.”” Ir brīnišķīga liecība, ko deva amerikāņu biblists G. Montague. Kad viņš piedalījās kādā Atjaunotnes seminārā un vadītājs iniciēja lūgšanu mēlēs, godājamais teologs domāja pie sevis: „Kungs, tikai ne to! Tas taču ir tik stulbi!” Tomēr galvā skanēja svētā Pāvila vārdi: „ Mēs neprātīgi Kristus dēļ” (1 Kor 4,10). „Kā atvērties uz šo dāvanu? Vajag saukt Svēto Garu,” skaidro priesteris Jans Rečeks. Kas lūdz, tas saņem. Jēzus saka: „Ja jūs, ļauni būdami spējat dot saviem bērniem labas dāvanas, cik gan vairāk Dievs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas to lūdz.” Sauciens pēc Gara – tā ir lūgšana, kas vienmēr tiek uzklausīta.

Kā tas ir pie visām harismām, pēdējais un svarīgākais autentiskuma kritērijs ir augļi. Un kā rāda pieredze, šai lūgšanai augļi ir labi. Tomēr vislielākā dāvana ir mīlestība Apustulis Pāvils uzsver: „Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.” (1 Kor 13,8)

Izmantots Marčina Jakimoviča raksts no laikraksta "Gośc niedzielny", Nr. 35, 2013.gada 1.septembrī.

5 komentāri:

  1. Kāds cilvēks izgājis no cietuma, gāja garām smilšu kastei, kur spēlējās kāds bērns, tanī brīdī Dievs iedeva dāvanā cilvēkam domu - pateikt šim bērmam kaut ko labu, un šis cilvēks viņam saka tādus vārdus: ,,nu ko maita kaifo!,,

    Kādam citam cilvēkam Dievs uzdāvināja cirvi, lai tam būtu pajumte un siltums, tad šis cilvēks sameklēja kādu citu cilvēku, kuram jau bija māja un bija sagādāta malka un iztika ziemai. Viņš nosita šīs mājas iemītniekus un prīecājās, cik labu dāvanu viņš ieguvis.

    Nevienmēr,dāvana garantē atbilstošu attieksmi, varbūt pirms atdot cilvēkam uzdāvinātā auto atslēgas, būtu labi puslīdz pārliecināties, vai viņš zin un māk pielietot ceļu satiksmes noteikumus, vai viņš ir gatavs kopt šo autuo, vismaz reizēm, ar savām rociņām, nomazgāt to, vai šim cilvēkam ir pietiekami brāļu un māsu mīlestības. Vai izbraucot ar savi kruto auto uz dzīves lielceļa, tik mīlētie brāļi un māsas nepārvēršas par stulbeņiem un idiotiem, kuri patstāvīgi traucē ātrāk sasniegt galamērķi un absolūti neprot vadīt auto, da labāk viņu vispār te nebūtu?

    Kas ir pirmā vietā: dāvana vai cienīga attieksme?

    AtbildētDzēst
  2. Kādreiz priesteri rekomendēja ticīgajiem regulāri rūpīgi studēt katehismu. Mūsdienās Dieva atklātās ticības un morāles patiesības nevienam vairs nešķiet interesantas, bet topā ir visādu burvestību un ekstraordināru pārdzīvojumu meklēšana.

    AtbildētDzēst
  3. Pāvests mūs aicina nebūt bailīgiem ieslēgtiem savas komforta zonas stabilitātē. Mums visiem ir vajadzīgs Dzīvais Dievs. Viņā ir brīvība, bet viņš nav pieradināts un pūš kā grib, nevis kā mums ienāk prātā. Vienmēr var vīzdegunīgi noraidīt visu, arī mūsu cilvēcīgā integritāte tīri psiholoģiski bieži vien var paģērēt pie tā, ka, ja reiz ko esam atraduši, pie tā paliekam, bet arī pazemība ir mīlestības forma. Mums jāatveras Svētā Gara darbībai, ja viņš mums to lūdz un lūdz, jo negrib, lai mūsu talenti sapūst zemē. Jo dāvanas, ko viņš mums dod, tikai tā varam izmantot visefektīvāk.
    Ja runājam par lūgšanu mēlēs, mēs savā cilvēcībā nezinām, ko lūgt par konkrēto cilvēku vai sevi pašu un lūgšana mēlēs ir veids, kā mēs varam iemiesot ar vien no jauna Dieva valstību uz zemes, lūdzoties par viņa iecerēm vai jau no gala iecerēto, bet grēka dēļ samaitāto (dziedināšanas gadījumā). Tieši Svētais Gars ir Baznīcas radītājs, tomēr Baznīca par to gadsimtu laikā ik pa laikam ir aizmirsusi. Bet ir tāda sakarība, ka tieši gadsimtos, kad tika visvairāk panicināts Svētais gars un tā vadība, bij arī vislielākās problēmas un slīgšana dažādās cilvēcīgās galējībās līdz pat reformācijai, kas bij kā sava veida auglis šai pašdarbībai. Ja atceramies, tad savulaik Jezuīti atgrieza baznīcu, veicot rekatolizāciju nevis ar uguni un zobenu, bet tieši akcentējot katra indivīda iespēju ļauties gara vadībai, protams, neaizmirstot arī mācīt par garu atpazīšanu. Baznīca pārstāja būt ekskluzīvs neizpildāmu normu kodekss, bet veidojās kā palīgs indivīdu attiecību ar Dzīvo Dievu paktizēšanai. Protams, jebkurai brīvībai nāk līdzi arī atbildība un savi riski, bet arī ar velosipēdu mēs neiemācītos braukt vai pat piecelties kājās, ja baidītos krist. Tomēr svarīgs ir skatiens. Ja mēs skatīsimies uz cilvēkiem kā uz potenciāliem noziedzniekiem, tādi tie arī paliks. Ja skatīsiemies uz tiem kā uz nākamajiem svētajiem un pacietīgi palīdzēsim tiem augt, augļi būs vareni.

    AtbildētDzēst