Labvakar! Tā kā Jūs studējat teoloģiju, tad šos jautājumus saprotat labāk. Jums tātad ir pamats teikt, ka grēkus piedod Dievs un piedod jau pirms grēksūdzes (ja ir grēku nožēla). Man ir pamats tam ticēt, jo vairākkārt esmu piedzīvojis, ka Dievs "saka" (ir tāda stipra sajūta), ka tev ir piedots, vairāk tā nedari. Un šī sajūta dažkārt ir tik spēcīga, ka rada lielāku ticību, ka Dievs ir piedevis, nekā pēc grēksūdzes. Lai cik dīvaini tas nebūtu, dažreiz man šķiet, ka grēksūdzē es pat sagrēkoju, pārāk atklāti stāstot par grēkiem - varbūt ieļaunoju priesteri. No otras puses, bez grēksūdzes priesterim es nespēju normāli dzīvot, lai arī Dievs ir devis mājienu, ka piedod. Tomēr bez grēksūdzes priesterim es baidos nokļūt ellē. Kāda tad būtu tā pareizā grēksūdzes stratēģija. Varbūt: lūgt piedošanu Dievam un tad pie izdevības pieiet pie grēksūdzes. Vai arī: lūgt piedošanu Dievam un steigšus iet pie grēksūdzes. Pretams, es saprotu un zinu no pieredzes, ka ļoti svarīgi ir atvainoties un izlīgt ar cilvēku, kam nodarīts pāri. Jūs varbūt teiksit - smagu grēku gadījumā pie grēksūdzes jāsteidzas, ikdienišķu grāku gadījumā - var pagaidīt. Taču mēdz sajukt arī robeža starp smagu un vieglu grēku. Vienā dzīves posmā kāds grēks (piemēram, pārmērīga skatīšanās uz sievietēm) var likties viegls, nākamajā posmā - smags. Esmu dzirdējis, ka nāves briesmās vajagot pamodināt grēku nožēlu. Viegli teikt, tā jau nu viņa modīsies, ja pirms tam pārāk reti ir bijusi modināta. To domu, ka Dievs piedod grēkus un jau pirms grēksūdzes, varētu paturpināt un iepazīstināt ar to cilvēkus. Manuprāt dvēselei ir vērtīgāka saruna ar Dievu "pa tiešo" nekā nolasīt pie bikts grēku sarakstu. Ir jābūt gan tam, gan tam. Bet manuprāt cilvēki par maz papūlas pirms bikts, parisināt savus jautājumus "pa tiešo" ar Jēzu. Ja viņi aklausītu kaut mazāko atbildi, tas būtu daudz vērtīgāk sirdsapziņai nekā vienkārša lūgšanu "skaitīšana". Es kādreiz arī "skaitīju", taču nāca pārmaiņas, kad sapratu, ka ir dziļāks lūgšanu veids. Bet vienalga tagad īsti nesaprotu, cik svarīgs ir šis "grēksūdzes priesterim" moments. Ja tiešām ir tā, un ja to māca teoloģija, ka Dievs primāri piedod un jau pirms grēkšudzes, tad varētu mainīties grēksūdzes stratēģija un priesteri iespējams tik bieži nav jātraucē. Kāda paziņa, kas gatavojās konvertēties katoļu ticībā, izteica domu, ka katoļi pierod pie grēksūdzes priesterim un viņiem rodas no tā atkarība! Kā tad īti ir?
Labvakar!
AtbildētDzēstTā kā Jūs studējat teoloģiju, tad šos jautājumus saprotat labāk. Jums tātad ir pamats teikt, ka grēkus piedod Dievs un piedod jau pirms grēksūdzes (ja ir grēku nožēla). Man ir pamats tam ticēt, jo vairākkārt esmu piedzīvojis, ka Dievs "saka" (ir tāda stipra sajūta), ka tev ir piedots, vairāk tā nedari. Un šī sajūta dažkārt ir tik spēcīga, ka rada lielāku ticību, ka Dievs ir piedevis, nekā pēc grēksūdzes. Lai cik dīvaini tas nebūtu, dažreiz man šķiet, ka grēksūdzē es pat sagrēkoju, pārāk atklāti stāstot par grēkiem - varbūt ieļaunoju priesteri. No otras puses, bez grēksūdzes priesterim es nespēju normāli dzīvot, lai arī Dievs ir devis mājienu, ka piedod. Tomēr bez grēksūdzes priesterim es baidos nokļūt ellē.
Kāda tad būtu tā pareizā grēksūdzes stratēģija. Varbūt: lūgt piedošanu Dievam un tad pie izdevības pieiet pie grēksūdzes. Vai arī: lūgt piedošanu Dievam un steigšus iet pie grēksūdzes. Pretams, es saprotu un zinu no pieredzes, ka ļoti svarīgi ir atvainoties un izlīgt ar cilvēku, kam nodarīts pāri.
Jūs varbūt teiksit - smagu grēku gadījumā pie grēksūdzes jāsteidzas, ikdienišķu grāku gadījumā - var pagaidīt. Taču mēdz sajukt arī robeža starp smagu un vieglu grēku. Vienā dzīves posmā kāds grēks (piemēram, pārmērīga skatīšanās uz sievietēm) var likties viegls, nākamajā posmā - smags.
Esmu dzirdējis, ka nāves briesmās vajagot pamodināt grēku nožēlu. Viegli teikt, tā jau nu viņa modīsies, ja pirms tam pārāk reti ir bijusi modināta.
To domu, ka Dievs piedod grēkus un jau pirms grēksūdzes, varētu paturpināt un iepazīstināt ar to cilvēkus. Manuprāt dvēselei ir vērtīgāka saruna ar Dievu "pa tiešo" nekā nolasīt pie bikts grēku sarakstu. Ir jābūt gan tam, gan tam. Bet manuprāt cilvēki par maz papūlas pirms bikts, parisināt savus jautājumus "pa tiešo" ar Jēzu. Ja viņi aklausītu kaut mazāko atbildi, tas būtu daudz vērtīgāk sirdsapziņai nekā vienkārša lūgšanu "skaitīšana". Es kādreiz arī "skaitīju", taču nāca pārmaiņas, kad sapratu, ka ir dziļāks lūgšanu veids.
Bet vienalga tagad īsti nesaprotu, cik svarīgs ir šis "grēksūdzes priesterim" moments. Ja tiešām ir tā, un ja to māca teoloģija, ka Dievs primāri piedod un jau pirms grēkšudzes, tad varētu mainīties grēksūdzes stratēģija un priesteri iespējams tik bieži nav jātraucē.
Kāda paziņa, kas gatavojās konvertēties katoļu ticībā, izteica domu, ka katoļi pierod pie grēksūdzes priesterim un viņiem rodas no tā atkarība!
Kā tad īti ir?