Garīgā Komūnija

Garīgā Komūnija ir ilgas pieņemt svēto Komūniju brīžos, kad tas nav iespējams. Šāda prakse Katoliskajā Baznīcā sāka izplatīties viduslaikos, balstoties uz pārliecību, ka svētās Mises laikā priesteris dievkalpojumu vada kādā noteiktā nodomā. Līdz ar to, ikviens ticīgais garīgi var vienoties ar Kristu, pat ja fiziski viņš nepieņem Euharistiju. Par šādu iespēju jau rakstīja svētais Akvīnas Toms, kurš teica, ka “tas, kurš garīgi pieņem Kristus Miesu un Asinis, caur paša Kristus klātbūtni šajā Sakramentā, vienojas ar Kristu caur ticību un mīlestību”, (In Joannis Evangelium expositio 6.3,7). Polijā šādu praksi izplatīja svētais Staņislavs Kostka un tā izpaudās dažādos veidos: kā dievbijīga piedalīšanās svētajā Misē, hostijas dievbijīga uzlūkošana, ticībai Jēzus reālai klātbūtnei Vissvētākajā Sakramentā uzmodināšana, Pestītāja ciešanu un nāves dievbijīga apcerēšana. Šāda garīgā Komūnija ir īpaši svarīga slimniekiem, cietējiem un mirstošajiem, kuri slimības vai citu iemeslu dēļ nevar fiziski piedalīties svētajā Misē un pieņemt Svēto Komūniju. Svarīgi arī tiem, kuri ir bijuši laulāti Baznīcā, tad šķīrušies un dzīvo kopā ar citu cilvēku, tādējādi nevar pieņemt Svēto Komūniju.

Tridentes koncils māca, ka garīgo Komūniju pieņem tie, “kuri ar ilgām pieņem viņiem sagatavoto debesu maizi ar dzīvu ticību, kura darbojas caur mīlestību (Gal 5,6), izjūt tās augļus un darbību (BF VII 296). Kaut arī garīgo Komūniju nevar pielīdzināt reālai svētajai Komūnijai, tomēr arī tā nes savu garīgo labumu – vieno mūs ar Jēzu Kristu, sagatavo sakramentālajai Komūnijai un ir kā sakopotības akts. Šajā laikā, kad daudzi nepiedalās svētajā Misē klātienē un nepieņem svēto Komūniju Mises laikā, esam aicināti izmantot iespēju pieņemt garīgo Komūniju ar radio, televīzijas un interneta starpniecību.

Tulkots no: Misiurek J., Komunia duchowa, w: Encyklopedia katolicka, t. IX, red. nacz. A. Szostek, B. Migut, Lublin: TN KUL, 2002, kol. 494.