Pa vienam, vai kopā?
Daudzi Baznīcā mēģina darīt kaut ko pa vienam. No vienas puses, tas ir viegli - ne ar vienu nav jārēķinās, daru kā man pašam patīk, esmu centrā, viss notiek pēc mana prāta, u.t.t. Tomēr tas nav tas ceļš, kādu vēlējās Jēzus Kristus. Viņš jau pašos sāvas darbības sākumos pulcināja mācekļus, dibināja Kopienu - Baznīcu, iecēla atbildīgos - apustuļus, nākamo pāvestu un bīskapus, priesterus un diakonus. Tieši tādēļ mūsu, ikviena un visu kopā darbības auglīgums būs atkarīgs no spējas darboties kopā, komandā ar pāvestu, bīskapiem, prāvestiem, priesteriem diakoniem, konsekrētām personām un laju kristiešiem, kuri pulcējas kopienās un kustībās. Jo mēs būsim vienotāki, jo lielāku darbu Kristus caur mums spēs paveikt. Vēl arī ir ļoti svarīgi pārbaudīt (verificēt) vai tas darbs, ko gribu darīt vai daru Baznīcā ir no Svētā Gara vai nē? To var pateikt, tikai konsultējoties un esot kopībā ar visu Baznīcu. Lai Dievs mums visiem palīdz iet šo kopības ceļu.
Ko nozīmē "augšāmcelties no miroņiem"? (speciāli Vatikāna radio)
Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Dārgie Vatikāna radio klausītāji. Šodienas evaņģēlija
lasījumā mēs dzirdējām, kā Jēzus dodas kalnā kopā ar trim saviem uzticamākajiem
mācekļiem, lai tiktu Dieva godības apskaidrots.
Lielākajā vairumā reliģiju kalns simbolizē vietu, kur
debesis satiekas ar zemi. Līdz ar Kristus atnākšanu Vecās Derības vissvētākā
vieta - Siona kalns pārstāj būt par „zemes centru”, jo Dievs vēlas lai Viņu
pielūgtu ne tajā vai citā kalnā, bet gan Garā un patiesībā (Jņ 4, 20-24) Vecajā
Derībā kalni bija praviešu dzīves liecinieki, un tie tika
saukti pat par „mūžīgajām augstienēm”. Kādreiz kalni, izceļoties virs
līdzenumiem bija par patvēruma vietu Latam, kad viņš bija briesmās. „Un notika,
kad tie bija viņu izveduši ārā, kāds sacīja: "Izglāb savu dzīvību,
neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, ka tu
netiktu iznīcināts." (Rad 19,17). Tomēr šim taisnīgajam pareizi ir
jāizprot kalna simbolika: skatoties uz kalna patvērumu, viņš savā būtībā patvērumu
var gaidīt tikai no Jahves, kurš radījis debesis un zemi. Daži kalni, pat ja
viņi kā visas citas radības paredzēti pilnīgām izmaiņām, ir ieguvuši senu un
ilgstošu garīgu nozīmi, piemēram Dieva kalns Horebs Sinajā, Karmela kalns,
Gerazima kalns, Sionas kalns, Golgātas kalns, u.t.t. Arī Jēzus savu sprediķi
saka kalnā un evaņģēlijos mēs pazīstam Kalna svētības. Arī šodienas notikumi
kalnā aicina mācekļus, arī mūs katru pacelties augstāk, virs ierastās ikdienas,
līdzīgi kā svētās Mises liturģijā mēs dzirdam: „Uz augšu sirdis!”
Tomēr šajā kalnā mācekļi ierodas ar Vecās
Derības ticību, ar saviem priekšstatiem par Dievu. Tā bija tāda ticība, kurai
grūti bija saprast, ko nozīmē „augšāmcelties no miroņiem.” Nekas tāds līdz šim ne
mācekļu, ne visas Izraēļa tautas dzīvē nebija noticis un arī pēc tam nekas tāds
vairs nebūs. Tabora kalna notikumi atklāj Jēzus unikalitāti un dievišķību. Visā
Jēzus dzīves laikā, Viņa „ikdienišķībā” un vienkāršībā šādi teofāniskie, jeb
Dieva godības atklāšanās „zibšņi” notiek dažas reizes un pilnībā vēl nespēj
atklāt Jēzu, kā Godības Kungu. Pilnīgā Jēzus atklāšanās notiks pie krusta
Golgātas kalnā un augšāmceļoties. Jāņa evaņģēlija 12.nodaļas 16.pantā
evaņģēlists komentē Jēzus ieiešanu Jeruzalemē ar šādiem vārdiem: „To visu Viņa
mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem
ienāca prātā, ka tas par Viņu bija rakstīts un ka tāpēc tie Viņam to bija
darījuši.” Kad Jēzus saviem mācekļiem stāstīja par savu ceļu uz Jeruzalemi, par
savām ciešanām un nāvi, apsutulis Pēteris vēlējās Jēzu atrunāt no šī ciešanu
ceļa. Pēteris nesaprot un vēl nav izpratis patieso Jēzus misiju, tādēļ arī
Jēzus viņu nosauc par sātanu un kategoriski noraida izkropļoto Mesijas tēlu,
kāds tanī laikā valdīja gan Izraēļa tautā, gan mācekļu prātos.
Ko nozīmē: „Nevienam nestāstīt?” Kādēļ
tāda noslēpumainība? Jēzus vēlas pasargāt savus sekotājus un visus pārējos
cilvēkus no izkropļotiem, nepareiziem priekšstatiem par Mesiju un tā misiju.
Tikai Lieldienu notikumu gaismā ir iespējams līdz galam saprast, ieticēt, izdzīvot
Jēzu tādu, kāds Viņš ir patiesībā – mirušais un augšamcēlušais Kungs! Tādēļ arī
mēs esam aicināti šajā gavēņa laikā attīrīt savu prātu un sirdi no visiem tiem
uzslāņojumiem, piesārņojumiem, mītiem un priekšstatiem, kādi mums ir par Jēzu
un Viņa Baznīcu. Būtu labi, ja mēs katrs individuāli, arī savās ģimenēs,
draudzēs, kopienās regulāri lasītu Bībeli, katehismu, lūgtos un pārdomātu savā
starpā, ko nozīmē „augšamcelties no miroņiem.” Svētīgu gavēņa laiku.
Vai tiešām Norvēģijas katoļi krāpjas?
Nesen Latvijas plašsaziņas līdzekļos izlasīju rakstu, par Norvēģijas katoļu lielo krāpniecību (http://www.diena.lv/pasaule/norvegijas-katolu-baznica-tiek-tureta-aizdomas-par-miljoniem-lielu-valsts-lidzeklu-izkrapsanu-14089252). Sakarā ar to, ka pats bieži dodos uz Norvēģiju apkalpot katoļticīgos latviešus, kas dzīvo Norvēģijā, vēlos mazliet apgaismot situāciju.
Citāts: "Tiek uzskatīts, ka Oslo bīskapija, kas pārrauga Norvēģijas katoļu baznīcu arhīvus, draudžu sarakstus apzināti papildinājusi ar tūkstošiem fiktīvu locekļu vārdu, tādējādi panākot lielāku valsts finansējumu." Vispirms jāsaka, ka Norvēģijā, līdz pat nesenajam laikam bija valsts oficiālā Baznīca un visi valsts pilsoņi "automātiski" pēc dzimšanas kļuva luterāņi. Luterāņu Baznīca saņēma valsts dotācijas par katru Norvēģijas pilsoni. Pēdējos gados šāda kārtība ir mainīta, tomēr dotācijas sistēma palika iepriekšējā. Līdz nesenajam laikam Katoļu Baznīca Norvēģijā bija neliela, nenozīmīga minoritāte, kurai īpaši nepievērsa uzmanību. Pēdējos gados, pateicoties imigrācijai, īpaši poļu iebraucējiem Katoļu Baznīcas locekļu skaits ir pieckāršojies. Paši norvēģu izcelsmes katoļi ir šokā, jo nu gandrīz visās draudzēs kalpo priesteri no Polijas, Filipīnām, u.t.t. Līdz ar to, ir ļoti grūti uzskaitīt draudžu locekļus, jo piemēram poļu izcelsmes katoļi nokrista savus bērnus Norvēģijā, viņi tiek ierakstīti draudzes reģistrā, bet pēc tam šī ģimene, pastrādājusi dažus mēnešus aizbrauc atpakaļ uz Poliju, neko neziņojot draudzei Norvēģijā.
Citāts: "Šajā laikā Norvēģijas katoļu skaits saskaņā ar atskaitēm gandrīz dubultojies, izaugot no 67 000 2010.gadā līdz 140 000 pērn." Šie dati ir nepilnīgi, jo daudzi katoļi, tai skaitā arī no Latvijas nav oficiāli reģistrēti draudzēs, jo nemitīgi braukā no vienas valsts uz otru.
Noslēgumā varu teikt, ka šis raksts ir kārtējais tendeciozitātes piemērs, kā atspoguļot negatīvi Katoļu Baznīcu, sīkāk neizpētot situāciju un neiedziļinoties problēmas būtībā. Pašā Norvēģijā runā, ka šis gadījums ir arī, diemžēl, valsts "oficiālās Baznīcas" greizsirdības piemērs, jo šīs oficiālās Baznīcas ir tukšas un pat tiek pārdotas Katoļu Baznīcai, savukārt katoļu draudzes ir pārpildītas un svētajās Misēs poļu valodā cilvēki stāv ārā uz ielas. Tomēr, neskatoties uz grūtībām, Katoļu Baznīca Norvēģijā aug, tiek atvērtas katoļu skolas un aicinu visus katoļticīgos no Latvijas uz dievkalpojumiem nākamnedēļ - piektdien, 6.martā Oslo plkst. 16.00, Tonsbergā sestdien un svētdien, 15,.00 Drammenē
Citāts: "Tiek uzskatīts, ka Oslo bīskapija, kas pārrauga Norvēģijas katoļu baznīcu arhīvus, draudžu sarakstus apzināti papildinājusi ar tūkstošiem fiktīvu locekļu vārdu, tādējādi panākot lielāku valsts finansējumu." Vispirms jāsaka, ka Norvēģijā, līdz pat nesenajam laikam bija valsts oficiālā Baznīca un visi valsts pilsoņi "automātiski" pēc dzimšanas kļuva luterāņi. Luterāņu Baznīca saņēma valsts dotācijas par katru Norvēģijas pilsoni. Pēdējos gados šāda kārtība ir mainīta, tomēr dotācijas sistēma palika iepriekšējā. Līdz nesenajam laikam Katoļu Baznīca Norvēģijā bija neliela, nenozīmīga minoritāte, kurai īpaši nepievērsa uzmanību. Pēdējos gados, pateicoties imigrācijai, īpaši poļu iebraucējiem Katoļu Baznīcas locekļu skaits ir pieckāršojies. Paši norvēģu izcelsmes katoļi ir šokā, jo nu gandrīz visās draudzēs kalpo priesteri no Polijas, Filipīnām, u.t.t. Līdz ar to, ir ļoti grūti uzskaitīt draudžu locekļus, jo piemēram poļu izcelsmes katoļi nokrista savus bērnus Norvēģijā, viņi tiek ierakstīti draudzes reģistrā, bet pēc tam šī ģimene, pastrādājusi dažus mēnešus aizbrauc atpakaļ uz Poliju, neko neziņojot draudzei Norvēģijā.
Citāts: "Šajā laikā Norvēģijas katoļu skaits saskaņā ar atskaitēm gandrīz dubultojies, izaugot no 67 000 2010.gadā līdz 140 000 pērn." Šie dati ir nepilnīgi, jo daudzi katoļi, tai skaitā arī no Latvijas nav oficiāli reģistrēti draudzēs, jo nemitīgi braukā no vienas valsts uz otru.
Noslēgumā varu teikt, ka šis raksts ir kārtējais tendeciozitātes piemērs, kā atspoguļot negatīvi Katoļu Baznīcu, sīkāk neizpētot situāciju un neiedziļinoties problēmas būtībā. Pašā Norvēģijā runā, ka šis gadījums ir arī, diemžēl, valsts "oficiālās Baznīcas" greizsirdības piemērs, jo šīs oficiālās Baznīcas ir tukšas un pat tiek pārdotas Katoļu Baznīcai, savukārt katoļu draudzes ir pārpildītas un svētajās Misēs poļu valodā cilvēki stāv ārā uz ielas. Tomēr, neskatoties uz grūtībām, Katoļu Baznīca Norvēģijā aug, tiek atvērtas katoļu skolas un aicinu visus katoļticīgos no Latvijas uz dievkalpojumiem nākamnedēļ - piektdien, 6.martā Oslo plkst. 16.00, Tonsbergā sestdien un svētdien, 15,.00 Drammenē
Radio "Marija Latvija"
Daudzi jautā, kāds repertuārs skan jaunajā Radio Marija Latvija? Sīkāku informāciju var atrast mājaslapā www.radio-marija.lv
Played @ | Song Title | |
10:23:05 | Klints - Mans Jezus mans Glabejs | Current Song |
10:18:59 | Krustacels tavs krusts | |
10:15:51 | Krustacels Ja visi Tevi atstatu | |
10:04:00 | Kristians Feldmanis - Mates Terezes dzive 4 | |
10:03:34 | RadioMarija1(1) | |
09:58:22 | Taizé - Misericordias Domini | |
09:53:46 | Karl Jenkins - 09 - Pie Jesu | |
09:52:45 | Rom 8 1 | |
09:48:49 | Arvo Pärt - Credo | |
09:46:33 | John Rutter & The Cambridge Singers - John Rutter & The Cambridge Singers - John Rutter & The Cambridge Singers - UbiCaritas |
Kopībā ir spēks!
Vakar piedalījos ikmēneša garīdznieku sanāksmē Rīgā. Ar katru reizi aizvien spēcīgāk izjūtu vienotību gan garīdznieku savstarpējās attiecībās, gan ar bīskapu. Ja līdz šim bija vērojama tendence, katram darboties vienpersoniski un "savā sulā", tad šobrīd viss tiek virzīts uz to, ka esam viena "Komanda" - Baznīca. Tikai kopīgi darbojoties, sadarbojoties ir iespējams iegūt lielus augļus. Tādēļ esam aicināti vēl ciešāk būt kopībā ar pāvestu, savu bīskapu, prāvestu, kopienas un kustības vadītāju un darīt visu, lai neļautos sātana šķeltnieciskajam kārdinājumam. Jo...
Lai cik perfekta, ideāla, kristīga, katoliska, interesanta, aizraujoša, harismātiska, u.t.t. būtu mana vai tava ideja, bet ja tā nav kopībā ar visu Baznīcu, diecēzi, draudzi, kopienu tās lebums ir apšabāms. Vēl vairāk! Ja tā nonāk pat opozīcijā Baznīcai, draudzei, tā nav ne tikai laba, bet pat var kļūt ļoti ļauna un tādējādi sātans savu neģēlīgo darbi jau ir paveicis. Būsim uzmanīgi un vienoti Kungā!
Bībeles un Tradīcijas saikne
Bieži vien nekatoļi mums
pārmet, ka mēs, katoļi, savu mācību it kā nebalstām uz Svētajiem Rakstiem.
Tomēr, pat ja mūsu ticības saturu veido ne tikai Bībelē atrodamās patiesības,
bet arī Tradīcijā uzglabātās, tad starp Rakstiem un Tradīciju nav pretrunas, bet
pastāv cieša un vienota saikne. Tādēļ arī mēģināju norādīt dažus (nebūt ne
visas) Bībeles tekstus par tēmām, kuras bieži vien izraisa dažādas
domstarpības. Lūk, Bībeles rakstu vietas, kuras pamato dažas Baznīcas ticības
patiesības:
1.
Bīskapiem ir pienākums rūpēties par pareizu Rakstu un
Tradīcijas interpretāciju. Jāatgādina, ka Timotejs bija bīskaps, kuram sv.
apustulis Pāvils rakstīja savas vēstules.
„Tu, Timotej, paglabā uzticēto mantu (grieķiski – paradeksen – depozīts, mantojums), novērsdamies no nesvētām valodām
un pretrunām, kas ceļas no nepareizas tā dēvētās atziņas; daži, turēdamies pie tās, ir
nomaldījušies no ticības. Žēlastība lai ir ar jums.” (1 Tim 6,20-21)
„Tālab es arī ciešu visu šo, bet es nekaunos, jo es zinu, kam es esmu
paļāvies, un esmu pārliecināts, ka Viņš ir spēcīgs pasargāt man uzticēto mantu
(depozīts) līdz viņai dienai. Turi to par veselīgu mācību paraugu, ko
esi dzirdējis no manis ticībā un mīlestībā, kas Kristū Jēzū; glabā skaisto uzticēto mantu ar Svētā Gara
palīdzību, kas mīt mūsos. „ (2 Tim 1,12-14)
2. Dievišķais Atklāsmes
mantojums. Bībele nesatur visas pestīšanai nepieciešamās patiesības. Ir daudzas
lietas, ko teica Jēzus un tās nepalika pierakstītas. Tās satur Katoļu Baznīcā
esošā apustuliskā Tradīcija, kas ir ciešā saiknē un vienotībā ar Svētajiem
Rakstiem:
„Bet ir vēl daudz
citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man
šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.” (Jņ 21,25)
„Tad nu, brāļi, stāviet
stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no
mūsu vēstules.” (2 Tes 2,15)
Sludināt Evaņģēliju!
Šodien, lūdzoties kapelā un pārdomājot rītdienas lasījumus, atkal no jauna atmiņās atgriezos pie savas priesterības devīzes vārdiem no sv. apustuļa Pāvila 1 vēstules Korintiešiem: "Brāļi, ja es sludinu Evaņģēliju, man par to nepienākas gods, jo tas man ir nepieciešami jādara. Bēda man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!" (1 Kor 9,16).
Ko nozīmē sludināt evaņģēliju? Vispirms jāsaprot, ka ir tikai viens Evaņģēlijs un tas ir Jēzus Kristus! Evaņģelizācija nenozīmē tikai citēt Bībeles pantus vai pasniegt Bībeles mācību kā kādu filozofiju vai gudrību. Jā, kristietība ir arī filozofija un augstākā gudrība, tomēr tā ir kas vairāk. Kristietība ir Jēzus Kristus - Persona. Un evņģelizācija nenozīmē tikai tālāknodot kādas zināmas ticības patiesības, tā nenozīmē iemācīt bērniem no galvas katehisma gudrības vai tālāknodot reliģisko tradīciju "poliskā, lietuviskā vai latgaliskā" "ietērpā". Tā nenozīmē turēties pie "sasalušām tridentes litruģiskām un domāšanas formām". Lūdzu nepārprast. Es nesaku, ka viss iepriekšminētais nebūtu svarīgs. Tomēr kristietība ir kas vairāk par reliģiski - nacionālo sentimentu Latgalē, Aglonā vai Ziemassvētkos un Lieldienās. Kristietība vispirms ir SATIKŠANĀS AR PERSONU! Tās ir mīlestības un dziļa dialoga pilnas attiecības starp presonām, kuras viena otru mīl. Starp Personu un personu. Starp Jēzu un mani. Un tikai tad var notikt autentiska eevaņģelizācija, kad es nevaru nerunāt. Kad mana sirds ir "pilna ar Dievu!"
Nebaidīsimies drosmīgi liecināt! Nebaidīsimies drosmīgi liecināt arī par tām sfērām, kuras šodien nešķiet populāras. Jēzus visos laikos nebija un nebūs populārs. Kā Jēzu izsmēja Viņa dzīves laikā, tā arī tagad mūs izsmies. Tomēr tas nav galvenais. Lai izsmej, lai ņirgājas, lai ... mums ir jādodas tālāk un jāsludina Evaņģēlijs - dzīvais Jēzus Kristus, kurš ir miris un augšāmcēlies trešajā dienā un uzkāpis debesīs, atsūtījis Svēto Garu un mājo savā Baznīcā. Mīlēsim Dievu, mīlēsim savu Baznīcu, tās skaisto un seno, kā arī mūžam jauno mācību, mīlēsim mūsu pāvestu un bīskapu, savas draudzes prāvestu un būsim aktīvi savā draudzē un savā vidē, kurā Dievs mūs ir nolicis. Jauku svētdienu!
Ko nozīmē sludināt evaņģēliju? Vispirms jāsaprot, ka ir tikai viens Evaņģēlijs un tas ir Jēzus Kristus! Evaņģelizācija nenozīmē tikai citēt Bībeles pantus vai pasniegt Bībeles mācību kā kādu filozofiju vai gudrību. Jā, kristietība ir arī filozofija un augstākā gudrība, tomēr tā ir kas vairāk. Kristietība ir Jēzus Kristus - Persona. Un evņģelizācija nenozīmē tikai tālāknodot kādas zināmas ticības patiesības, tā nenozīmē iemācīt bērniem no galvas katehisma gudrības vai tālāknodot reliģisko tradīciju "poliskā, lietuviskā vai latgaliskā" "ietērpā". Tā nenozīmē turēties pie "sasalušām tridentes litruģiskām un domāšanas formām". Lūdzu nepārprast. Es nesaku, ka viss iepriekšminētais nebūtu svarīgs. Tomēr kristietība ir kas vairāk par reliģiski - nacionālo sentimentu Latgalē, Aglonā vai Ziemassvētkos un Lieldienās. Kristietība vispirms ir SATIKŠANĀS AR PERSONU! Tās ir mīlestības un dziļa dialoga pilnas attiecības starp presonām, kuras viena otru mīl. Starp Personu un personu. Starp Jēzu un mani. Un tikai tad var notikt autentiska eevaņģelizācija, kad es nevaru nerunāt. Kad mana sirds ir "pilna ar Dievu!"
Pāvests Francisks savā dokumentā "Evangelii gaudium" raksta: "Ja kāds ir patiesi piedzīvojis Dieva pestījošo mīlestību, viņam vairs nav ilgi jāgatavojas, lai ietu un šo mīlestību sludinātu, vairs nav jāgaida, kad kāds viņam nolasīs lekciju kursu vai sniegs garas instrukcijas. Katrs kristietis ir misionārs tādā mērā, kādā tas ir sastapis Dieva mīlestību Jēzū Kristū." (EG 120)Pāvests arī runā par nepieciešamību inkulturēt Evaņģēliju konkrētā kultūrā. Un šeit es domāju par mūsu tautas kultūru. Kādēļ mēs baidāmies liecināt? Kādēļ kāds katolis, īpaši tas, kurš nāk no Latgales, ienākot Rīgā, ieņemot augstu amatu vai kļūstot par aktīvu kultūras darbinieku, pēkšņi "aizmirst par savu ticību?" Varbūt šīs ticības iepriekš nemaz nav bijis? Nezinu. Kādēļ mēs sadalam savu dzīvu - viena, kas ir Baznīcā - svētdien (labākajā gadījumā) un otra, kas ir ārpus Baznīcas - laicīgā dzīve?
Nebaidīsimies drosmīgi liecināt! Nebaidīsimies drosmīgi liecināt arī par tām sfērām, kuras šodien nešķiet populāras. Jēzus visos laikos nebija un nebūs populārs. Kā Jēzu izsmēja Viņa dzīves laikā, tā arī tagad mūs izsmies. Tomēr tas nav galvenais. Lai izsmej, lai ņirgājas, lai ... mums ir jādodas tālāk un jāsludina Evaņģēlijs - dzīvais Jēzus Kristus, kurš ir miris un augšāmcēlies trešajā dienā un uzkāpis debesīs, atsūtījis Svēto Garu un mājo savā Baznīcā. Mīlēsim Dievu, mīlēsim savu Baznīcu, tās skaisto un seno, kā arī mūžam jauno mācību, mīlēsim mūsu pāvestu un bīskapu, savas draudzes prāvestu un būsim aktīvi savā draudzē un savā vidē, kurā Dievs mūs ir nolicis. Jauku svētdienu!
Katoliskās Baznīcas katehisma 54.nodarbība (pēdejā, par Tēvs Mūsu lūgšanu)
Ar šo ierakstu noslēdzam mūsu studijas. Liels paldies visiem, kas klausījās. Būsim vienoti lūgšanās. Un aicinu ikvienu padziļināt savu izpratni par ticību, ikdienā lasot Bībeli, katehismu, studējot teoloģiju, īpaši RARZI, u.c.
Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com
Visi ieraksti vienkopus atrodami https://drive.google.com/folderview?id=0B2q4giISr3FFQVJTVFdvV0dkTk0&usp=sharing
Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com
Visi ieraksti vienkopus atrodami https://drive.google.com/folderview?id=0B2q4giISr3FFQVJTVFdvV0dkTk0&usp=sharing
Lasītāju jautājumi
1.Mozus
gr., 32 nodaļa
23
Un tai pašā naktī viņš piecēlās, paņēma abas savas sievas un abas savas
kalpones, un savus vienpadsmit dēlus un cēlās pāri Jabokas upes braslam.
24 Tad viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, tāpat visu, kas tam pašam piederēja.
25 Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.
26 Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu.
27 Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi."
28 Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs."
29 Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis."
30 Un Jēkabs jautāja un sacīja: "Pasaki jel savu vārdu!" Bet tas sacīja: "Kādēļ tu man prasi manu vārdu?" Un Viņš to tur svētīja.
31 Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību."
32 Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja garām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ.
33 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla.
24 Tad viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, tāpat visu, kas tam pašam piederēja.
25 Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.
26 Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu.
27 Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi."
28 Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs."
29 Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis."
30 Un Jēkabs jautāja un sacīja: "Pasaki jel savu vārdu!" Bet tas sacīja: "Kādēļ tu man prasi manu vārdu?" Un Viņš to tur svētīja.
31 Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību."
32 Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja garām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ.
33 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla.
Kā
gan cilvēks var pieveikt visvareno Dievu? Un kāpēc lai Dievs vēlētos cīnīties
ar cilvēku? Kādu gudrību Dievs vēlas mums dot šai stāstā- darīt visu, lai
cīnītos ar Viņu un mēģināt Viņu uzvarēt?
Liels paldies par jautājumu.
Aplūkosim, ko saka Bībeles komentārs. Vispirms komentāru autori saka, ka viss
fragments ir jāskata kopumā, 32.nodaļa no 23-33.pantam. Šajā teksta materiālā
mēs varam atrast trīs svarīgas etimoloģiskas norādes: tiek izskaidrota Izraēla
vārda nozīme (29.pantā), konkrētai vietai tiek dots vārds Pniēla (31) un redzam norādi uz gūžas cīpslas nelietošanu uzturā
(33). Cīņa ar noslēpumainu „vīru” joprojām paliek noslēpumaina, jo nav zināms,
kurš šajā cīņā uzvarēja. Šī rakstu vieta ir it kā pretēja tam, jo Jēkabs
izdarīja, kad ar viltu ieguva svētību Ēzava vietā. Šeit ir cīņa. Bet nav
pilnīga skaidrība, vai tas tiešām bija Dievs, ar ko Jēkabs cīnījās. Vairākoms
komentātoru saka, ka iespējams, tomēr tā ir paša Jēkaba izjūta, jeb
interpretācija. Ir svarīgi, ka šī cīņa notiek starp rakstu vietām, kas norāda
cīņu starp Ezavu un viņu. Visa Izraēla vēsture ir cīņa ar Dievu, kas mijās ar
nepaklausību un ilgām pēc Mesijas. Visa Vecā Derība ir jāskata Jaunās Derības,
Jēzus Kristus atnākšanas gaismā. Jēkaba – Izraēla cīņa ar Dievu norāda uz
nemitīgo grēka drāmu, kāda pastāv pasaulē līdz pat mūsdienām.
Kāpēc
priesteri tiek saukti par “tēviem” un Pāvests “Svētais tēvs”, kad Matejs 23:9
saka:
Un
nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas ir debesīs.
Priesteri netiek saukti par tēviem.
Parasti par tēviem Baznīcā tiek saukti mūki, un šī tradīcija tiek saistīta jau
ar Ēģiptes tuksneša mūkiem, jeb tēviem. Arī pirmo gadsimtu Baznīcas rakstnieki
un teoloģiskās domas veidotāji tiek saukti par Baznīcas Tēviem un arī tie
bīskapi, kuri piedalās koncilos tiek saukti par koncila tēviem un arī pāvestu
mēs saucam par svēto tēvu. Tomēr visas šīs „tēvišķības” ir dziļi saistītas ar
Dieva „Tēvišķību”, ko Viņš mums atklāj savā Dēlā un caur priesterības
sakramentu šī Dieva „Tēvišķība” atklājas. Bībelē Jēzus vēlējās mūs sargāt no
elkdievības, ja mēs kādu citu cilvēku vai lietu liktu Dieva vietā. Bet Baznīcā
ikviens garīgais tēvs reprezentē pašu Jēzu Kristu, nevis ieņem Viņa vietu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)