Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Dārgie Vatikāna radio klausītāji. Šodienas evaņģēlija
lasījumā mēs dzirdējām, kā Jēzus dodas kalnā kopā ar trim saviem uzticamākajiem
mācekļiem, lai tiktu Dieva godības apskaidrots.
Lielākajā vairumā reliģiju kalns simbolizē vietu, kur
debesis satiekas ar zemi. Līdz ar Kristus atnākšanu Vecās Derības vissvētākā
vieta - Siona kalns pārstāj būt par „zemes centru”, jo Dievs vēlas lai Viņu
pielūgtu ne tajā vai citā kalnā, bet gan Garā un patiesībā (Jņ 4, 20-24) Vecajā
Derībā kalni bija praviešu dzīves liecinieki, un tie tika
saukti pat par „mūžīgajām augstienēm”. Kādreiz kalni, izceļoties virs
līdzenumiem bija par patvēruma vietu Latam, kad viņš bija briesmās. „Un notika,
kad tie bija viņu izveduši ārā, kāds sacīja: "Izglāb savu dzīvību,
neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, ka tu
netiktu iznīcināts." (Rad 19,17). Tomēr šim taisnīgajam pareizi ir
jāizprot kalna simbolika: skatoties uz kalna patvērumu, viņš savā būtībā patvērumu
var gaidīt tikai no Jahves, kurš radījis debesis un zemi. Daži kalni, pat ja
viņi kā visas citas radības paredzēti pilnīgām izmaiņām, ir ieguvuši senu un
ilgstošu garīgu nozīmi, piemēram Dieva kalns Horebs Sinajā, Karmela kalns,
Gerazima kalns, Sionas kalns, Golgātas kalns, u.t.t. Arī Jēzus savu sprediķi
saka kalnā un evaņģēlijos mēs pazīstam Kalna svētības. Arī šodienas notikumi
kalnā aicina mācekļus, arī mūs katru pacelties augstāk, virs ierastās ikdienas,
līdzīgi kā svētās Mises liturģijā mēs dzirdam: „Uz augšu sirdis!”
Tomēr šajā kalnā mācekļi ierodas ar Vecās
Derības ticību, ar saviem priekšstatiem par Dievu. Tā bija tāda ticība, kurai
grūti bija saprast, ko nozīmē „augšāmcelties no miroņiem.” Nekas tāds līdz šim ne
mācekļu, ne visas Izraēļa tautas dzīvē nebija noticis un arī pēc tam nekas tāds
vairs nebūs. Tabora kalna notikumi atklāj Jēzus unikalitāti un dievišķību. Visā
Jēzus dzīves laikā, Viņa „ikdienišķībā” un vienkāršībā šādi teofāniskie, jeb
Dieva godības atklāšanās „zibšņi” notiek dažas reizes un pilnībā vēl nespēj
atklāt Jēzu, kā Godības Kungu. Pilnīgā Jēzus atklāšanās notiks pie krusta
Golgātas kalnā un augšāmceļoties. Jāņa evaņģēlija 12.nodaļas 16.pantā
evaņģēlists komentē Jēzus ieiešanu Jeruzalemē ar šādiem vārdiem: „To visu Viņa
mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem
ienāca prātā, ka tas par Viņu bija rakstīts un ka tāpēc tie Viņam to bija
darījuši.” Kad Jēzus saviem mācekļiem stāstīja par savu ceļu uz Jeruzalemi, par
savām ciešanām un nāvi, apsutulis Pēteris vēlējās Jēzu atrunāt no šī ciešanu
ceļa. Pēteris nesaprot un vēl nav izpratis patieso Jēzus misiju, tādēļ arī
Jēzus viņu nosauc par sātanu un kategoriski noraida izkropļoto Mesijas tēlu,
kāds tanī laikā valdīja gan Izraēļa tautā, gan mācekļu prātos.
Ko nozīmē: „Nevienam nestāstīt?” Kādēļ
tāda noslēpumainība? Jēzus vēlas pasargāt savus sekotājus un visus pārējos
cilvēkus no izkropļotiem, nepareiziem priekšstatiem par Mesiju un tā misiju.
Tikai Lieldienu notikumu gaismā ir iespējams līdz galam saprast, ieticēt, izdzīvot
Jēzu tādu, kāds Viņš ir patiesībā – mirušais un augšamcēlušais Kungs! Tādēļ arī
mēs esam aicināti šajā gavēņa laikā attīrīt savu prātu un sirdi no visiem tiem
uzslāņojumiem, piesārņojumiem, mītiem un priekšstatiem, kādi mums ir par Jēzu
un Viņa Baznīcu. Būtu labi, ja mēs katrs individuāli, arī savās ģimenēs,
draudzēs, kopienās regulāri lasītu Bībeli, katehismu, lūgtos un pārdomātu savā
starpā, ko nozīmē „augšamcelties no miroņiem.” Svētīgu gavēņa laiku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru