Betlēmes māsu klostera kapela Lietuvā |
Dievs ir pieļāvis ciešanu esamību, lai mācītu mūs mīlēt vienam otru, mācītu izrādīt tuvākmīlestību. Daudzos gadījumos nav iespējams novērst ciešanas vai nāvi, bet ir iespējams palīdzēt tam, kas cieš. Kristietības ietekmē cilvēki sāka būvēt slimnīcas un veco ļaužu namus. Arī vēstulē Diognetam ir detalizēti aprakstīts, ka kristieši tā laika Romas impērijā izcēlās tieši ar savu īpašo dzīves veidu[8]. Tieši kalpojot viens otram, Kristus sekotāji atvieglo ciešanas cilvēkam, kas cieš, bet, no otras puses, caur šo kalpošanu paši kalpotāji pieaug mīlestībā pret tuvāko un mīlestībā pret Dievu.
Ir liela problēma, kad parādās vēlme ciešanas izstumt no indivīda un sabiedrības apziņas. Tā vietā, lai „cīnītos” ar ciešanām, nogalinot vecus un slimus cilvēkus, kristieši, sekojot Kristus piemēram, ir aicināti parādīt līdzjūtību un žēlsirdību tiem, kas cieš. Arī apustulis Pāvils aicina mūs uzņemties citam cita nastu[9]. Pāvests Jānis Pāvils II piebilst, ka daudzās vietās Bībelē ir norādīts uz sirmgalvjiem un slimiem cilvēkiem, kuru viedums un pieredze tiek atzīti kā unikāls ģimenes un sabiedrības bagātināšanās avots[10]. Var jau teikt, ka arī nekristieši veido sociālos aprūpes centrus un kalpo slimniekiem, tomēr mūsdienās sabiedrība bauda kristīgās ticības ietekmes sekas. Pirmajos kristietības gadsimtos tieši kristīgā ticība bija tā, kas veicināja rūpes par slimniekiem un mirstošajiem.
Mūsdienās, kad saasinās diskusijas par eitanāziju[11], vēl jo vairāk ir svarīgi parādīt kristietības īpašo devumu, uzsverot katra cilvēka vērtību, arī tāda, kurš ir smagi slims vai atrodas nāves priekšā. Pāvests Jānis Pāvils II savā enciklikā „Evangelium vitae” norāda, ka mūsdienu dekristianizētais kultūras klimats absolūti nesaprot ciešanu jēgu, uzskata tās par ļaunuma iemiesojumu, kurš jāiznīcina jebkuriem līdzekļiem, lietojot eitanāziju kā „viltus žēlsirdību”[12]. Pāvests uzsver, ka daudziem, kas nepazīst ticību, dzīves vērtību nosaka tikai iegūtais prieka daudzums un labklājības pakāpe. Tiem ciešanas šķiet kā neizturams šķērslis, no kā jāatbrīvojas par katru cenu[13].
Tikai Kristū ikviens cilvēks var pilnībā izprast nāves un ciešanu dziļo noslēpumu visā tā nepievilcīgākajā veidolā. Šo domu uzsver arī Jānis Pāvils II, sakot, ka pat sāpes un ciešanas iemanto jēgu, ja tās piedzīvo ciešā saistībā ar dāvātu un gūtu mīlestību”[14]. Bez Jēzus Kristus krusta nāves un augšāmcelšanās ir ļoti grūti vai pat neiespējami saprast ciešanas un nāvi. Jēzus Kristus, nākot šajā pasaulē īpašā veidā ir savienojies ar katru cilvēku, ir ņēmis ikviena nastu, ciešanas un nāvi uz sevis.
No savas kalpošanas pieredzes vairākās Rīgas slimnīcās, varu teikt, ka no vienas puses, mums ir jālūdz Dievs par slimniekiem, lai slimība atkāptos un cilvēks ātrāk izveseļotos, jo slimība nav nekas labs, tā ir un paliek ļaunums. Tomēr no otras puses, mums, kā ticīgiem cilvēkiem ir dāvāta cerība Kristū, kas dod mieru un paļāvību arī tad, ja mūsu lūgšanas paliek bez atbildes, kad no Dieva puses ir milzīgs klusums. Tad mums paliek tikai paļāvība un noslēpumaina savienošanās ar Kristus Krustu. Visiem cietējiem visvairāk ir vajadzīgs atbalsts, klātbūtne un iepriecinājums.