Mainīt apkārtējos vai mainīties pašiem?
Pēdējā laikā manī raisās pārdomas par kristiešu lomu sabiedrībā. Arvien vairāk lasot Baznīcas Tēvus no pirmajiem gadsimtiem manī nostiprinās stingra pārliecība par to, ka kristiešiem nav jācenšas ar varu pierunāt sabiedrību kļūt kristīgai. Bieži vien mēs domājam, ka ar spēku vai ar protestiem panāksim vajadzīgo rezultātu. Protams, vajag skaidri un noteikti paust savu pārliecību, nevajag kautrēties no savas ticības. Tam es piekrītu. Tomēr vislielākais, visspēcīgākais arguments par labu tam, ka kristīgā ticība ir ticama, uzticama, ir mīlestība. No vienas puses ir skaidrs, ka neticīgos cilvēkus uzrunā pats Dievs ar savu neredzamo žēlastību. Svētais Gars darbojas ikviena cilvēka sirdī. Tomēr Dievs vēlas lai arī mēs, kristieši dotu uzticamu un patiesu liecību par Dievu. Tātad. Ir svarīgi izplatīt publiskus paziņojumus. Ir svarīgi iziet ielās. Ir svarīgi runāt par morāli. Tomēr pats svarīgākais, lai mūsu katoļu draudzes būtu tik spēcīgas ticības un mīlestības kopienas, ka visā apkārtnē - pilsētās un ciemos visi, arī neticīgie savā starpā runātu: "Paskatieties, kā viņi viens otru mīl! Varbūt arī mums vajadzētu uz turieni iet?" (Jņ 15,17; Rom 12,10; Ef 4,2; 1 Pēt 1,22) . Ir skumīgi dzirdēt par skaudību, tenkām, naidu, mantkārību, varaskāri, vienaldzību un citām lietām katoļu draudzēs. Lai tas viss ir tālu no mums. "No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā"."Jņ 13,35, Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. 1 Jņ 4,7; Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga. 1 Jņ 4,12; Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu. Jņ 15,17, Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, Ebr 10,24.
Katoliskās Baznīcas Katehisma studijas - 40.nodarbība (1877-1948)
Urā, urā, urā! Kā biju solījis, atsakam katehisma studijas. Sāksim studēt 3 daļu, kas saucās - Dzīve Kristū. Pirmajā daļā pārdomājām par to, kam mēs ticam (Es ticu), pēc tam par to, kā ticību svinam (sakramenti) un tagad par to, kā šo ticību izdzīvojam ikdienā.
Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com
Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/
http://failiem.lv/down.php?i=ssktszc&n=katehisms-40.MP3
Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com
Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/
http://failiem.lv/down.php?i=ssktszc&n=katehisms-40.MP3
Visu svēto diena Valmierā, 1 un 2.novembris
Sestdien, 1.novembrī
7.30 - svētā Mise Visu svēto godam
19.00 - Visu svēto dienas vesperes
19.40 - lekcija - elle, šķīstītava un
debesis - kāda perspektīva? Vada pr. Ilmārs Tolstovs
20.30 - rožukronis
22.00 - adorācija, sirdsapziņas
izmeklēšana, gandarīšanas liturģija, grēksūdzes iespēja,
00.00 - svētā Mise Visu svēto godam, pēc
tam procesija - lūgšana par mirušajiem un adorācija visu nakti.
Svētdien, 2.novembrī
Sedā sv. Mise plkst. 8.00
Valmierā sv. Mise 11.00 un procesija par
mirušajiem
Rūjienā svētā Mise 14.00
Jautājumi un atbildes: iestiprināšana, gnosticisms, svētītais ūdens, ordinācija, svētības, ekumēnisms
Ļubļinas Garīgā Semināra kapela - baznīca |
Lūdzu
pastāsti par iestiprināšanas sakramenta nozīmi. Kāpēc arī tā saņemšanai ir
nepieciešams krusttēvs un krustmāte? Tie taču kā "garīgi pavadoņi"
cilvēkam jau ir līdzās, saņemot kristību.
Par Iestiprināšanas sakramentu plaši ir aprakstīts
Katoliskās Baznīcas Katehismā http://www.catholic.lv/katehisms/d2s2n1.html#a2),
savukārt Kanonisko Tiesību Kodeksa, 893 kanonā ir teikts: „ieteicams, lai
iestiprināšanas tēvs vai māte būtu tas pats krusttēvs vai krustmāte.” Tas
nozīmē, ka Iestiprināšanā var būt tas pats krusttēvs vai krustmāte kas
kristībās, bet ja tas nav iespējams, tad var izvēlēties citus. Tomēr ar tādiem
pat nosacījumiem, kādi ir kristību krustvecākiem. Kanoniskais Likums saka: „cik
tas ir iespējams.” Ja nav iespējams, tad Iestiprināšanā var arī nebūt
krustvecāki, ja ir tāda situācija.
Kāda
ir mūsdienu katoļu baznīcas attieksme pret gnosticismu?
Gnosticisms (gr. gnostikos – tas, kurš zin, pazīst) – ir duālistisks
reliģiski – filozofisks virziens, kas aptver ļoti dažādas domāšanas sistēmas un
virzienus, kuri parādījās galvenokārt II gs. pēc Kristus. Šo virzienu pārstāvji
atsaucās uz kādām apslēptām zināšanām – gnozi un uzskatīja, ka tiem ir kādas
speciālas, apslēptas zināšanas, kuras nav pat apsutuļiem un viņu pēctečiem. Šis
domāšanas veids izraisīja asu Baznīcas reakciju. Galvenie gnosticisma
apkarotāji bija Baznīcas tēvi, un pateicoties šai polemikai daudz spēcīgāk tika
izstrādāta Baznīcas mācība. Sīkāk šeit neanalizēšu šo virzienu, jo tas ir ļoti
plašs. Tomēr mūsdienās gnosticisms paralēli vai pat pašas kristietības ietvaros
atdzimst tieši saistībā ar Bībeles subjetīvi – alegorisko skaidrošanu, neņemot
vērā esamības un ticības analoģiju un uzskatot, ka vēl ārpus Dieva Atklāsmes ir
pieejams kāds ezotērisks pašizziņas un Dieva iepazīšanas ceļš. Šis gnosticisma
paveids visciešāk ir saistīts ar panteistiskiem
un duālistiskiem Absolūtā uztveres veidiem. Ļoti izplatītas, arī Latvijā
ir antropozofiskās un teozofiskās skolas, ar Rēriha biedrību priekšgalā. Arī
rožkrustieši, spiritisti, Scaintalogu baznīca, u.t.t.
Ar
draugiem luterāņiem runājām par ticības jautājumiem un konfesiju atšķirībām.
Viņu viedoklis / jautājums bija - kāpēc jums, katoļiem,
"nepieciešama" Dievmāte. Ir Svētā Trīsvienība, un kāpēc jums vajag
"starpnieku" - Jaunavu Mariju, lai sarunātos ar Jēzu?
Sīkāk par šo jautājumu var atrast šajā rakstā: http://www.katedrale.lv/index.php?id=17769
Kāpēc
Jēzus sēž pie Tēva labās rokas? Kāpēc ne kreisās?
Katoliskās Baznīcas Katehisma 663 un 664 numuri,
citējot svēto Jāni Damaskieti, uzsver: „Ar Tēva labo roku mēs saprotam
dievišķības godu un slavu, kur Tas, kurš eksistēja kā Dieva Dēls jau no
mūžības, kā Dievs, kā Tāds, kuram tā pati daba, kas Tēvam, ir miesiskā veidā
ieņēmis savu vietu pēc iemiesošanās un Viņa miesas pagodināšanas. Sēdēšana pie
Tēva labās rokas nozīmē Mesijas valdīšanas sākumu un pravieša Daniēla vīzijas
par Cilvēka Dēlu piepildījumu: "Viņam tika dota vara un gods, un
valdīšana; un visas tautas, ciltis un valodas Viņam kalpoja: Viņa vara ir
mūžīga vara, kas netiks atņemta, un Viņa valstība neiznīks." ( Dan 7,
14) No šī brīža apustuļi kļuva par valdīšanas, kurai nebūs gala, lieciniekiem.”
Lūdzu
pastāsti par tradīciju ar krusta zīmi apzīmēt pieri, lūpas un sirdi pirms
Evaņģēlija lasījuma Sv. Mises laikā.
ZInātniska konference LU, 7.novembrī. Iesaku!
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte
Lietuvas – Latvijas jezuītu province
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte
Lietuvas – Latvijas jezuītu province
Zinātniskā konference
Jezuītu kultūrvēsturiskais mantojums Latvijā
Konference veltīta jezuītu ordeņa darbības
atjaunošanas 200. gada dienai
Jezuītu kultūrvēsturiskais mantojums Latvijā
Konference veltīta jezuītu ordeņa darbības
atjaunošanas 200. gada dienai
Piektdiena, 7. novembris, 18.00
LU bibliotēkas telpās
Kalpaka bulvārī 4
LU bibliotēkas telpās
Kalpaka bulvārī 4
Pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma
“Evangelii Gaudium” (Evaņģēlija prieks)
latviešu izdevuma atvēršanas svētki
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vad. pētnieces Dr.phil. Solveigas Krūmiņas – Koņkovas uzruna
Latvijas Romas Katoļu Baznīcas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna
Lietuvas – Latvijas jezuītu provinces provinciāļa Gintara Vitkus, SJ uzruna
“KALA Raksti” izdevniecības vadītājas Aijas Balode uzruna
Grāmatas tulkotāja prof. Ēvalda Ikaunieka uzruna
Pasākumu vada Dr.hist. Inese Runce
“Evangelii Gaudium” (Evaņģēlija prieks)
latviešu izdevuma atvēršanas svētki
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vad. pētnieces Dr.phil. Solveigas Krūmiņas – Koņkovas uzruna
Latvijas Romas Katoļu Baznīcas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna
Lietuvas – Latvijas jezuītu provinces provinciāļa Gintara Vitkus, SJ uzruna
“KALA Raksti” izdevniecības vadītājas Aijas Balode uzruna
Grāmatas tulkotāja prof. Ēvalda Ikaunieka uzruna
Pasākumu vada Dr.hist. Inese Runce
Baznīcas mācība par šķīstītavu
“Visi tie, kas mirst Dieva žēlastībā un draudzībā, bet nav pilnībā
šķīstīti, lai gan viņiem ir nodrošināta mūžīgā pestīšana (resp. viņi nekad
nenonāks ellē), izcieš pēc nāves šķīstīšanu, lai iegūtu svētumu, kas
nepieciešams ieiešanai debesu priekā. Katoliskā Baznīca ar vārdu šķīstītava
(lat. purgatorium) apzīmē šo izredzēto galējo šķīstīšanu, kura pilnīgi
atšķiras no soda, kas jāizcieš pazudinātajiem ellē. Baznīca ir definējusi
ticības doktrīnu par šķīstītavu, tas notika galvenokārt Florences un Tridentas
koncilos. Baznīcas Tradīcija, atsaucoties uz dažiem Svēto Rakstu tekstiem (1
Kor 3,15; 1 Pēt 1,7), runā par šķīstīšanās uguni.
Kas attiecas uz viegliem pārkāpumiem (ikdienišķiem grēkiem), tad ir jātic,
ka pirms tiesas pastāv šķīstīšanās uguns, saskaņā ar Jēzus Kristus, sacītajiem
vārdiem, ka tad, ja kāds ir zaimojis Svēto Garu, tas viņam netiks piedots ne
šajā, ne nākamajā pasaulē (Mt 12, 32). No šī teikuma mēs varam saprast,
ka dažas kļūdas var tikt piedotas šajā pasaulē, bet dažas citas – nākamajā.”
(sal. KBK 1030-1031)
Ir skaidri jāsaprot, ka šķīstītava nav kāda vieta, bet ir dvēseles
stāvoklis. Patiesībā, tā dvēsele, kas ir škīstītavā nekad nenonāks ellē, jo
Dievs ikvienu dvēseli vēlas glābt, nevis pazudināt. Daudzi kristieši, kaut arī
ir kristīti, tomēr nedzīvo pēc Dieva un Baznīcas likumiem, nemīl Dievu un tādēļ
nāves brīdī vēl nav pilnībā izlīguši ar Dievu. Dievs, kas ir absolūts Labums,
Mīlestība un Svētums nevar pie sevis ņemt kaut ko, kas vēl pilnībā nav
šķīstījies, tādēl ir nepieciešams šķīstīšanās process.
Dievs dod visus nepieciešamos līdzekļus, lai mēs būtu šķīsti pēc nāves. Ja
cilvēks nav šķīstījies šeit virs zemes un mirst ar viegliem (ikdienišķiem)
grēkiem, tad ir nepieciešama šķīstīšanās pēc nāves.
Katoliskās Baznīcas Katehisms turpina: “Koncilu mācība balstās arī uz
lūgšanu praksi par mirušajiem, par kuru ir jau runāts Svētajos Rakstos:
"Lūk, kāpēc viņš (Jūdass Makabejs) ir sniedzis šo izpirkšanas upuri par
mirušajiem: lai viņi tiktu atbrīvoti no viņu grēkiem." ( 2 Mak 12,
46) Jau no pašiem pirmsākumiem Baznīca godināja mirušo piemiņu un aizlūdza par
tiem, īpaši - euharistiskajā Upurī, lai šķīstīti viņi varētu sasniegt
svētlaimīgo Dieva skatīšanu. Baznīca iesaka arī žēlsirdības dāvanas, atlaidas
un gandarīšanas darbus mirušo labā.” (KBK 1032)
Kristieši ar lūgšanām un atlaidu praksi var palīdzēt mirušajām dvēselēm.
Nevaram arī domāt, ka mēs ar saviem spēkiem kaut ko paveiksim, jo Kristus ir
izlējis savas asinis par katru cilvēku un visu spēku mēs saņemam no Viņa. Šajā
gadījumā, mēs, lūdzoties par mirušajiem bērēs, kapusvētkos, mirušo piemiņas
dienā (2.novembrī), sv. Misē lūdzam Kristum palīdzēt mirušajiem šķīstīties no
visiem grēkiem (“mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs”).
Tomēr Baznīca mūs aicina jau šajā dzīvē izmantot visus Dieva žēlastības
līdzekļus – sv. Misi, sakramentus, Stundu liturģiju, sv. Rakstus, lūgšanu
dzīvi, u.t.t., lai mēs jau šajā dzīvē, šķīstīti no visiem grēkiem sasniegtu
Dieva Valstību. Ka teica viens teologs: “Daudzi katoļi savā dzīvē apmierinās ar
šķīstītavu un bieži “nošauj garām” un trāpa ellē. Vajag mērķēt uz debesīm, un
tad, ja kaut kas nesanāk, kā rezerves gadījums ir šķīstītava. Izmantosim arī
Baznīcas piedāvāto atlaidu praksi, jo atlaidas dzēš mūsu laicīgo sodu par
grēkiem. Jebkuram grēkam ir dubultas sekas. Mūžīgo sodu par grēkiem mums dzēš
Izlīgšanas, Gandarīšanas sakraments, bet laicīgo sodu, grēka sekas mums palīdz
izlīdzināt atlaidu žēlastības. Lai mīļais Jēzus mums palīdz dzīvot svētu dzīvi,
lai mēs jau šajā dzīvē ik dienas piedzīvotu Dieva Valstību, kad pieņemam sv.
Komūniju un 24 stundas diennaktī atrastos svētdarošā žēlastības stāvoklī (bez
nāvīga grēka) un tiektos uz svētumu.
Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 39.nodarbība (1803-1876)
Urā, urā, urā! Kā biju solījis, atsakam katehisma studijas. Sāksim studēt 3 daļu, kas saucās - Dzīve Kristū. Pirmajā daļā pārdomājām par to, kam mēs ticam (Es ticu), pēc tam par to, kā ticību svinam (sakramenti) un tagad par to, kā šo ticību izdzīvojam ikdienā.
Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com
Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/
http://failiem.lv/down.php?i=muvllsv&n=katehisms-39.MP3
Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com
Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/
http://failiem.lv/down.php?i=muvllsv&n=katehisms-39.MP3
Jautājumi un atbildes - Bībele, kristīgais radio, lāsti, svētītās lietas, piektdienas gaļa
Kā cilvēkam ir jāizturas, ja viņam sejā skatoties,
kāds viņu nolād- esi nolādēts, vai- štob ti zdoh!? Ko katolim uz to
atbildēt? Teikt, ka kaķa lāsti debesīs nekāpj, un par to pavisam
neuztraukties (paļaujoties uz Dieva žēlsirdību), vai tomēr aizdomāties, ņemt
vērā?
Vai Dievs nosaka lāsta iedarbību? Kā lādētājs
var “atcelt” (un vai var) savu lāstu? Un ko darīt cietušajam? Ņemsim
sliktāko variantu, nolādētais ir nāvīgā grēkā?
Viens priesteris man teica, ka cilvēks, kurš nolādēja
citu, to varēja pateikt tikai dusmās ("paspruka ārā"), bet vēlāk (kad
nāk “pie prāta") ļoti nožēlot- tādā veidā, tas neieskaitīsies.
Nu nevar tak būt tā, ka jucis prātā vai piedzēries
visus lādē pa labi, pa kreisi, bet citiem jācieš! Jābūt tak kādai
taisnībai. Tad kā tas īsti ir?
Liels paldies par jautājumu!
Tas cilvēks, kurš ir kristīts, regulāri pieņem svētos Sakramentus, iet uz
Baznīcu, lūdzas, lieto sakramentālijas – svētīto ūdeni, sveces un citus
svētītos priekšmetus, tam nekādi lāsti neko nevar izdarīt. Jautājums paliek –
vai mēs tam visam pievēršam uzmanību un ļaujam ļaunumam ienākt mūsos. Jēzus ir
uzvarējis sātanu un līdz ar to ļaunajam vairs nav vara pār mums. Mums vajag tam
ticēt un arī dzīvot pēc šī ticības patiesībām. Ja arī dažreiz jūtam, ka varētu
būt kaut kāda ietekme no cilvēkiem, kuri mums vēl ļaunu, mūsu uzdevums ir sekot
Jēzus vārdiem: „Bet Es jums saku:
mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā.” (Mateja
5,44). Mīlestība uzvar naidu un ļaunumu. Lietosim visus garīgos līdzekļus,
lūgsim un mīlēsim.
Kas skan Kristīgajā
Radio. Un ko no tā visa katolim klausīties?
Kristīgajā radio skan kristīgā vēsts, ko pauž Tālivaldis Tālbergs kā
privātpersona. Šis radio ir viņa privātais projekts un arī atspoguļo viņa
privāto viedokli, ko viņš dažkārt cenšas uzspiest gan klausītajiem, gan arī
viesiem, kuri pie viņa viesojas. Šim radio ir mazs sakars ar Romas Katoļu Baznīcu
Latvijā un cik zinu arī ar citām vadošajām konfesijām Latvijā.
Par
Bībeli:
Kāda tulkojuma Bībeli pats lasat
latviski un kādu iesakat citiem. Kas ar jauno tulkojumu, labs vai tomēr
pieturēties pie vecā?
Es lasu ļoti
dažādus tulkojumus gan latviski gan daudzās citās valodās. Jauno Derību dažreiz
salīdzinu ar grieķu valodas tekstu. Uzskatu, ka privāti ikviens var lasīt
jebkuru tulkojumu un ir pat ieteicams salīdzināt dažādus Bībeles tulkojumus.
Jaunais Latvijas Bībeles Biedrības tulkojums ir ļoti labs, šī tulkojuma
izstrādāšanā kopsadarbojās dažādu konfesisju, arī katoļu labākie egzegēti, jeb
Bībeles pētnieki. Tomēr arī šajā tulkojumā atradu dažas vietas, kuras nesaskan
ar grieķu tekstu, līdz ar to var teikt, ka ikviens tulkojums, kā cilvēku roku
darbs nevar būt pilnīgs. Bībeles tulkojumi nav jāskata konfesionālā griezumā,
bet gan raugoties no profesionālā viedokļa – cik lielā mērā šis tulkojums
izsaka senebreju vai sengrieku „oriģināltekstā” ietverto domu.
Svētais Jāni Pāvil II, lūdz par mums!
Svētais Jānis Pāvils II, pāvests, liturģiskā piemiņas diena 22.oktobris
Karols Jozefs Vojtila (1920–2005) piedzima Vadovicē, Polijā, 1920. gada 18. maijā un tika kristīts 20. jūnijā. Karols jau agri saskārās ar dzīves skarbumu – deviņu gadu vecumā viņš zaudē māti, dažus gadus vēlāk slimība atņem dzīvību viņa brālim Edmundam, bet 1941. gadā mirst tēvs. Turklāt ģimenes traģēdijas noris ārkārtīgi smagā vēsturiskajā kontekstā – 1939. gadā Polija zaudē savu neatkarību un pēc Otrā pasaules kara paliks komunistiskā totalitārisma pakļautībā līdz pat 1989. gadam.
1942. gadā, apzinoties aicinājumu uz priesterību, Karols uzsāka mācības pagrīdes seminārā Krakovā un 1946. gada 1. novembrī tika iesvētīts par priesteri. Drīz pēc tam Karols Vojtila nokļuva Romā, kur 1948. gadā ieguva doktora grādu ar disertāciju par ticības tēmu svētā Jāņa no Krusta darbos. Atgriezies Polijā, Vojtila bija vikārs vairākās draudzēs Krakovā, kā arī universitātes kapelāns līdz 1951. gadam, kad atsāka filozofijas un teoloģijas studijas. 1953. gadā Vojtila aizstāvēja disertāciju Lubļinas katoļu universitātē, vēlāk kļūstot par Krakovas semināra un Ļubļinas teoloģijas fakultātes morālteoloģijas un sociālās ētikas profesoru. 1958. gada 4. jūlijā pāvests Pijs XII iecēla Karolu Vojtilu par Ombi bīskapu un norīkoja pildīt Krakovas palīgbīskapa pienākumus – viņu konsekrēja 1958. gada 28. septembrī Vavelas katedrālē. 1964. gada 13. janvārī pāvests Pāvils VI nominēja Vojtilu par Krakovas arhibīskapu, bet jau 1967. gada 26. jūnijā iecēla viņu par kardinālu. Kardināls Vojtila piedalījās Vatikāna II koncilā, dodot svarīgu ieguldījumu konstitūcijas Gaudium et spes izstrādē.
Ievēlēts par pāvestu 1978. gada 16. oktobrī, Karols Jozefs Vojtila pieņēma Jāņa Pāvila II vārdu.
Neviens cits pāvests vai valsts vadītājs nav ticies ar tik daudziem cilvēkiem kā Jānis Pāvils II – vairāk nekā 17 600 000 svētceļnieku ir piedalījušies trešdienu vispārējās audiencēs, vairāk nekā 8 miljoni svētceļnieku piedalījās Lielās Jubilejas (2000. gadā) pasākumos, un vēl miljoniem ticīgo pāvests satika savu pastorālo vizīšu laikā Itālijā un visā pasaulē. Mīlot jauniešus, viņš iedibināja Pasaules Jauniešu dienas. 19 šādas grandiozas jauniešu tikšanās ar pāvestu viņa pontifikāta laikā pulcēja miljoniem jauniešu no visas pasaules. Rūpējoties par ģimenēm, 1994. gadā viņš aizsāka Pasaules Ģimeņu tikšanās.
Jānis Pāvils II ir vadījis 147 beatifikācijas ceremonijas, 1338 cilvēkus pasludinot par svētīgiem, un 51 kanonizācijas ceremoniju, pasludinot 482 svētos.
1993. gada 8.–10. septembrī svētais pāvests apmeklēja Latviju.
Jānis Pāvils II aizgāja mūžībā 2005. gada 2. aprīlī, Žēlsirdības svētdienas priekšvakarā.
2011. gada 1. maijā pāvests Benedikts XVI viņu pasludināja par svētīgu, bet šā gada 27. aprīlī pāvests Francisks iecēla svēto kārtā.
(no www.mieramtuvu.lv)
Karols Jozefs Vojtila (1920–2005) piedzima Vadovicē, Polijā, 1920. gada 18. maijā un tika kristīts 20. jūnijā. Karols jau agri saskārās ar dzīves skarbumu – deviņu gadu vecumā viņš zaudē māti, dažus gadus vēlāk slimība atņem dzīvību viņa brālim Edmundam, bet 1941. gadā mirst tēvs. Turklāt ģimenes traģēdijas noris ārkārtīgi smagā vēsturiskajā kontekstā – 1939. gadā Polija zaudē savu neatkarību un pēc Otrā pasaules kara paliks komunistiskā totalitārisma pakļautībā līdz pat 1989. gadam.
1942. gadā, apzinoties aicinājumu uz priesterību, Karols uzsāka mācības pagrīdes seminārā Krakovā un 1946. gada 1. novembrī tika iesvētīts par priesteri. Drīz pēc tam Karols Vojtila nokļuva Romā, kur 1948. gadā ieguva doktora grādu ar disertāciju par ticības tēmu svētā Jāņa no Krusta darbos. Atgriezies Polijā, Vojtila bija vikārs vairākās draudzēs Krakovā, kā arī universitātes kapelāns līdz 1951. gadam, kad atsāka filozofijas un teoloģijas studijas. 1953. gadā Vojtila aizstāvēja disertāciju Lubļinas katoļu universitātē, vēlāk kļūstot par Krakovas semināra un Ļubļinas teoloģijas fakultātes morālteoloģijas un sociālās ētikas profesoru. 1958. gada 4. jūlijā pāvests Pijs XII iecēla Karolu Vojtilu par Ombi bīskapu un norīkoja pildīt Krakovas palīgbīskapa pienākumus – viņu konsekrēja 1958. gada 28. septembrī Vavelas katedrālē. 1964. gada 13. janvārī pāvests Pāvils VI nominēja Vojtilu par Krakovas arhibīskapu, bet jau 1967. gada 26. jūnijā iecēla viņu par kardinālu. Kardināls Vojtila piedalījās Vatikāna II koncilā, dodot svarīgu ieguldījumu konstitūcijas Gaudium et spes izstrādē.
Ievēlēts par pāvestu 1978. gada 16. oktobrī, Karols Jozefs Vojtila pieņēma Jāņa Pāvila II vārdu.
Neviens cits pāvests vai valsts vadītājs nav ticies ar tik daudziem cilvēkiem kā Jānis Pāvils II – vairāk nekā 17 600 000 svētceļnieku ir piedalījušies trešdienu vispārējās audiencēs, vairāk nekā 8 miljoni svētceļnieku piedalījās Lielās Jubilejas (2000. gadā) pasākumos, un vēl miljoniem ticīgo pāvests satika savu pastorālo vizīšu laikā Itālijā un visā pasaulē. Mīlot jauniešus, viņš iedibināja Pasaules Jauniešu dienas. 19 šādas grandiozas jauniešu tikšanās ar pāvestu viņa pontifikāta laikā pulcēja miljoniem jauniešu no visas pasaules. Rūpējoties par ģimenēm, 1994. gadā viņš aizsāka Pasaules Ģimeņu tikšanās.
Jānis Pāvils II ir vadījis 147 beatifikācijas ceremonijas, 1338 cilvēkus pasludinot par svētīgiem, un 51 kanonizācijas ceremoniju, pasludinot 482 svētos.
1993. gada 8.–10. septembrī svētais pāvests apmeklēja Latviju.
Jānis Pāvils II aizgāja mūžībā 2005. gada 2. aprīlī, Žēlsirdības svētdienas priekšvakarā.
2011. gada 1. maijā pāvests Benedikts XVI viņu pasludināja par svētīgu, bet šā gada 27. aprīlī pāvests Francisks iecēla svēto kārtā.
(no www.mieramtuvu.lv)
Jautājumi un atbildes kā no pārpilnības raga. Paldies!
Vai
cilvēks, kas nav saņēmis (un pagaidām kad ierobežojuma dēļ vēl nevar saņemt)
Kristības Sakramentu, var iet pie grēksūdzes?
Kamēr cilvēks nav saņēmis kristības
sakramentu, viņš vēl nav kristietis un nekādas sakramentālās žēlastības viņš
saņemt nevar. Tas gan nenozīmē, ka Dievs negādā par šo cilvēku. Svētais Gars
darbojas visos un ikvienu aicina kļūt par Dieva bērnu. Es pats personīgi
nevienu cilvēku neatraidu no grēksūdzes un uzklausu ikvienu, kurš atnāk pie
biktskrēsla. Bet protams, ka šajā gadījumā tā nebūtu grēksūdze, bet saruna,
kurā cilvēks izstāsta savas problēmas, jo grēku piedošanu nav iespējams saņemt,
kamēr netiek nodoršināti grēku piedošanas saņemšanai nepieciešamie nosacījumi.
Un
vēl - par lūgšanu grupu. Vai to tikšanās reizēs nebūtu jābūt klāt arī
priesteriem, kas Svētos Rakstus ir studējis? Vai lasot un pārrunājot (līdz ar
to - neizbēgami interpretējot) nepastāv risks nomaldīties?
Pēdējā laikā, pārlasot dažādus Baznīcas
dokumentus, īpaši svētīgā pāvesta Pāvila VI dokumentu „Evangelii nuntiandi” un
svētā pāvesta Jāņa Pāvila II encikliku „Redemtoris missio”, u.c. atrodu spēcīgus
mudinājumus draudzēs dibināt mazās kopienas, jeb lūgšanu grupas, kuras tiktos
mazākā lokā un dalītos ar Dieva Vārdu un lūgtos. Tomēr šīs grupas nedarbojas
atrauti no draudzes, bet tieši otrādi – ciešā kontaktā ar draudzes prāvestu un
pārējo draudzi. No savas pieredzes, kalpojot Rīgā, svētā Jēkaba katedrālē varu
teikt, ka priesterim nav iespējams būt klāt visās lūgšanu grupās un kopienās un
viņam arī tur nav jābūt. Lūgšanu grupai var būt vadītājs, kurš regulāri tiekas
ar prāvestu un pārrunā visas problēmas. Jāsaka, ka lūgšanu grupas uzdevums nav
Bībeles studiju grupa. Lūgšanu grupa nav intelektuāļu saiets. Lūgšanu grupa ir „vieta”,
kur runā Dievs un mēs mēģinām klausīties. Dievs uz mums runā caur savu Vārdu.
Dieva Vārds ir dzīvs, kurš Pats runā. Un ja lūgšanu grupas dalībnieki regulāri
piedalās svētajā Misē, klausās sprediķus, lasa katehismu, dzīvo draudzes dzīvi,
tad viņi nenomaldīsies. Un pat ja laika gaitā rodas jautājumi, tad vienmēr var
palūgt priesteri uz šiem jautājumiem atbildēt.
Kāds
Jēzum raksturs? Kad atgriezos, šķita, ka viņš ass savos izteikumos un nesaudzīgs. Vēlāk salikās, ka tomēr labs un
nosvērts, lai gan kà vīrietis nav kautrējies no emocijām. Gribu saprast kas
mūsdienu vīrietim kopīgs ar Jēzu.
J Jēzus Kristus attēlu vispilnīgākā
veidā atklāj Svētie Raksti un dzīvā Baznīcas Tradīcija. Jau esmu rakstījis, ka
pastāv Dieva Attēls, kādu to mums ir atklājis Jēzus Kristus un kuru vispilnīgākā
veidā atspoguļo Baznīca, interpretējot un sludinot šo Atklāsmi, kas mums
atklājas Svētajos Rakstos un Tradīcijā. Bet! Eksistē arī mūsu katra
individuālais Jēzus attēls, kas katram no mums ir neatkārtojams un arī tas ir
ļoti vērtīgs. Tomēr, lai mēs nesāktu „pielūgt elkus”, jeb pašu izveidoto Dieva
attēlu, mūsu individuālajam „Jēzum” jātiek „sinhronizētam” ar Baznīcas piedāvāto
Dieva attēlu.
Vai
var mainīt krustvecàkus, ja viņi nepilda savus pienākumus pret bērnu?
Nē, nevar. Bet krustvecāki nav vienīgie,
kuri gādā par bērna garīgo attīstību. Tas protams ir skumīgi, ka tā ir noticis,
tomēr realitāte ir tāda, kāda tā ir. Kad bērns pieaugs, viņam tik un tā pašam
vajadzēs pieņemt savas dzīves fundamentālo lēmumu, jeb izvēli par labu Jēzum.
Maza piezīme rakstam par intencijām
Gribēju vēl no savas puses piebilst kādu lietu. Katram priesterim Baznīca iesaka katru dienu svinēt svēto Misi. Obligāti tas nav, jo obligāti priesterim ir jāpiedalās svētajā Misē svētdienās un lielajos svētkos, kā ikvienam katoļticīgajam. Tomēr lielākā daļa priesteru cenšas svinēt svēto Misi katru dienu. Un katru svēto Misi priesteris svin kādā īpašā nodomā, kā jau tika paskaidrots rakstā par svētās Mises svinēšanu. Tomēr es zinu draudzes, kuras skaitliski ir samērā lielas, tomēr priesteri atzīst, ka viņi svētās Mises svin savos privātajos nodomos, jo cilvēki nenāk un nelūdz svinēt sv. Misi savos nodomos. Tādēļ vēlos iedrošināt ikvienu, īpaši gados jaunākos, lai mēs nebaidamies pēc svētās Mises aiziet uz zakristeju (telpu, kurā notiek sagatavošanās svētajai Misei) un palūgt svinēt svēto Misi gan par aizgājušo (varbūt kādam no mūsu tuviniekiem ir miršanas gadadiena) vai par kādām savas dzīves problēmām vai situācijām. Varbūt tā ir arī pateicības svētā Mise par saņemtajām žēlastībām. Tādējādi mēs izmantosim tās žēlastības, kuras Dievs mums vēlas dot ar Baznīcas starpniecību un arī personīgi, pildot 5 Baznīcas bausli, arī finansiāli atbalstīsim garīdznieku. Dažās draudzēs ir situācija, ka svētās Mises jau ir pieteiktas vairākus mēnešus uz priekšu. Arī tad droši varam doties pieteikt svēto Misi, jo tādā gadījumā priesteris lūgs nosvinēt svēto Misi jūsu nodomā kādam citam priesterim, kurš atrodas mazākā draudzē un kuram nav tik daudz šo svētās Mises intenciju.
Abonēt:
Ziņas (Atom)