Pēc tik daudziem dievkalpojumiem, tikai tagad varu mazliet atvilkt elpu un dažas rindiņas uzrakstīt. Vispirms vēlos pateikties visiem, kurus šo svētku laikā satiku - māsām Kalponēm Ķīpsalā, draugiem Gaiļezerā, Vecbebru, Kokneses, Aizkraukles, Skrīveru, Valmieras, Limbažu, Saulkrastu un Kadagas draudzes ticīgajiem. Jūs man devāt stiprinājumu un cerību, ka Kungs ir klātesošs un darbojas mūsdienās. Ja runā par Lieldienu sprediķi, tad šos uzrunu kopsavilkums ir šāds:
1. Tukšais kaps viens pats vēl nav pietiekošs Kristus augšāmcelšanās pierādījums, jo arī mūsdienās Jeruzalemē var aizbraukt un ieiet tukšajā kapā, bet ieiešana tajā, vai automātiska atrašanās baznīcā mūs nepadara automātiski ticīgus.
2. Zināšanas par Dievu ir svarīgas, bet ar zināšanām vien nepietiek. var zināt par Dievu, bet neticēt. Ir informatīva un performatīva ticība (Benedikts XVI, Spe Salvi). Performatīva ticība, ir tā, kurā cilvēks ir saticies ar Personu - Augšāmcēlušos Kungu. Līdz par Kunga Jēzus Debeskāpšanas svētkiem mācekļi satiekas ar Kungu;
3. Arī mēs varam satikties ar Jēzu katru svētdienu sakramentos, ikdienā - lūgšanā.
4. Dievs mūs aicina kļūt par Viņa nāves un Augšāmcelšanās LIECINIEKIEM. Bet liecība nenozīmē propagandu. Liecība nozīmē, to, ka mēs savu ikdienu izdzīvojam autentiskā saiknē ar Kungu un šī mūsu ciešā vienotība ir tik ļoti redzama un jūtama apkārtējiem, ka viņi tiek šīs saiknes aizgrābti, aizrauti un izsaka vēlmi mums pievienoties. Dievam nepieciešami nevis daudz ticīgie, bet tādi, kuri ir dzīvās un personiskās saiknēs ar Kungu.
5. Līdz Vasarsvētkiem būtu ieteicams izlasīt Apustuļu darbus. Un vēlams, pat vairākas reizes.
Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies!
