1) Piektdienās ir atteikšanās no gaļas. Es to nespēju. Kā rīkoties?
Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver: "Ceturtais bauslis ("Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un ievērot gavēni") nodrošina laiku askēzei un gandarīšanai par grēkiem, lai sagatavotos liturģiskajiem svētkiem; tas palīdz arī valdīt pār mūsu instinktiem un iegūt sirds brīvību." (KBK 2043) Katoliskās Baznīcas Latvijā teritorijā bīskapu konference ir lēmusi par piektdienas atturību no gaļas ēdieniem, ar zināmiem izņēmumiem. Ir citas Baznīcas provinces, citās teritorijās un valstīs, kur bīskapi ir devuši izvēli cilvēkam gaļas vietā izvēlēties kādu citu atturības līdzekli. Tomēr Latvijas teritorijā mums ir jāpieturas pie šiem likumiem, jo tie veicina mūsos gandarīšanas garu, palīdz atcerēties par Kristus ciešanām un radina mūsos paklausību Baznīcai. Atcerēsimies, ka tieši šajā laikā kristieši mirst par savu ticību, piemēram Irākā. Un mēs nevaram tik mazu lietu paveikt. Padomāsim par to.
2) Kā raudzīties uz karu starp Ukrainu un Krieviju. No vienas puses zinam, ka Dievs ir žēlsirdīgs, bet no otras "pilna bībele" ar "asinīm un slepkavošanu". Tāpat vecajā derībā varam izsekot līdzi izredzētās tautas liktenim: "asinis un karš" ... Krievija savā karā piesauc Dievu, tajā pat laikā visa pasaule lūdzas par mieru... Ko mums māca karš? Vispār kā saglabāt veselo saprātu un kā uz to visu raudzīties? Varbūt karš ir Dieva plāns? Tad kāpēc mēs lūdzamies par mieru?
Tāpat mani uzrunāja Zbigņeva teiktais raidījumā 1/1. Viņš teica, ka mūsdienu cilvēks nav gatavs artdot dzīvību par dzimteni. Es jau labprātāk esmu par bēgšanu, ja sākas karš :) , bet mums ir jābūt gataviem mirt tikai tāpēc, lai aizsargātu savu zemi - brīvību? Vai zeme svarīgāka par dzīvību?
Uff - ceru, ka domu var saprast....
Karš nav no Dieva un pat ja katehisms pieļauj taisnīga kara iespējamību, tad pāvests Francisks pavisam nesen teica, ka taisnīgs karš mūsdienu apstākļos nav iespējams un jebkura karadarbība ir pretrunā Dieva gribai. Bībele daudzās situācijās ataino vēsturisko situāciju un grēka skarto cilvēci un tās drāmu, attiecībā uz šīm šausmām. Bet tas nenozīmē, ka Dievs būtu nežēlīgs un netaisnīgs. Dievs pieļauj ļaunuma eksistenci, kas daudzkārt ir saistīta ar cilvēkam doto brīvību izvēlēties labo un ļauno. Mums ir tiesības aizsargāt savu dzimteni, bet tas nekādā gadījumā neattaisno karu un vardarbību.
3) Par lūgšanu... Vajadzību ir tik daudz, ka būtu jāpavada visa diena uz ceļiem. Kā lūgties dienas aizņemtībā - kad pavisam nav laika atvēlēt lūgšanai.
Jēzus aicina mūs lūgties bez mitēšanās. Iesaku izlasīt svētās Avilas Terēzes darbus par lūgšanu un svētā Ignācija no Lojolas darbus. Lūgšana vispirms nav mūsu vajadzību izprasīšana no Dieva, bet vispirms divu mīlošu Personu/personu saruna klusumā un siržu saskarsmē. Kad kāds Kādu mīl, tad bieži vien vārdi kļūst lieki. Lūgšana - tā ir nemitīga atrašanās Kāda - Dieva klātbūtnē. Un to mēs mācamies visu dzīvi. Iesaku sameklēt labu garīgo vadītāju, kurš palīdzēs šajā ceļā. Ir daudz arī klosteru garīgās skolas, kas var būt labs ceļvedis šajā ceļā.
4) Ir priesterības sakraments un ir Laulības sakraments un, protams, citi. Nesen aizdomājos, ka klostermāsām ir tikai solījumi. Viņas nesaņem sakramenta svētības kā piemēram, priesteris. Tā ir? (salikās, ka klostermāsu mīlestība ir pilnīgāka... :) un tajā pašā laikā viņām vieglāk salūzt zem krusta...)
Klosterļaudis dodās pa evaņģēlisko padomu - nabadzības, paklausības un šķīstības ceļu. Tas ir īpašs ceļš, savukārt ordinācijas sakramenta ceļš arī ir īpašs, bet cits ceļš. Laulības ceļš ir skaists un arī īpašs ceļš. Katrs ceļš, pa kuru vada Dievs ir īpašs. Tas ir skaists un arī grūts ceļš, jo ir gan priecīgi brīži, gan arī savi krustiņi. Bet svarīgākais - vai es mīlu Jēzu un vai es atļauju Viņam mīlēt mani? Ja atļauju un man ir mīlestības pilnas attiecības ar Viņu, tad viss pārējais atrisināsies. Svarīgi ir iet šo aicinājuma ceļu un sekot Jēzum.
5) Laulātie, pateicoties Laulības sakramentam, kļūst par vienu miesu. Ja pieņemam, ka miesai vajadzīgs arī gars, tad kas notiek ar to? vai arī tas kļūst viens?
Kristietība, atšķirībā no dažādām filozofijām, īpaši platonisma, cilvēks veido kopumu, kurā satiekas dvēsele un miesa. Līdz ar to cilvēks ir nedalīts veselums, kurā nevar atsevišķi nodalīt dvēseli, miesu un garu. Cilvēks ir viens veselums. Laulāto vienotība sakņojas Kristū. Tomēr laulāto vienotībā laulātie, būdami saistīti ar laulības saitēm un būdami viena miesa, tomēr saglabā katrs savu unikalitāti un netiek unificēti un nepazaudē savu individualitāti. Tieši otrādi. Kristū viņi kļūst aizvien vienotāki, tomēr saglabājot savu individualitāti un nemēģinot otru pārtaisīt pēc sava tēla un līdzības. Tas ir liels noslēpums, bet to var saprast, ja uzlūkojam Kristus un Baznīcas vienotību. Iesaku izlasīt apustuļa Pāvila vēstuli Efeziešiem, 5. nodaļu.
