Kristību vārdi. Saraksts, ko izvēlas bērnam kristībās (no "Slavējiet Kungu")
KRISTĀMVĀRDU SARAKSTS
(biežāk sastopamie vārdi)
Adaļberts (Voiceks), 23. apr.
Ādams, 24. dec.
Adele, 30. jūn.
Ādolfs, 29. aug.
Agata, 5. febr.
Agnese, 21. janv.
Alberts, 15. nov.
Albins, 1. martā
Aleksandrs, 3. maijā
Aleksejs, 17. jūl.
Alfrēds, 28. okt.
Alfons, 1. aug.
Aloizijs, 21. jūn.
Alvins, 26. maijā
Ambrozijs, 7. dec.
Amālija, 10. jūl.
Anastāsija, 25. dec.
Anatolijs, 20. martā
Andrejs, 30. nov.
Andžela, 27. janv.
Anna, 26. jūl.
Anzelms, 21. apr.
Antoņina, 3. maijā
Antonijs, 13. jūn.
Antons, 13. jūn.
Apolinārs, 23. jūl.
Apolonija, 9. febr.
Arkādijs, 12. janv.
Arnolds, 18. jūl.
Artūrs, 1. nov.
Astrīda ,
10. aug.
Atanāzijs, 2. maijā
Augustīns, 28. aug.
Aurēlija, 25. sept.
Reliģija un izglītība
Reliģisko organizāciju likuma 6.pants:
6. pants. Reliģiskās organizācijas un izglītība
(1) Ikvienam ir tiesības apgūt ticības mācību gan individuāli, gan kopā ar citiem reliģisko organizāciju mācību iestādēs.
(2) Valsts un pašvaldību skolās kristīgās ticības mācību var mācīt personām, kuras rakstveidā izteikušas vēlēšanos to apgūt. Nepilngadīgās personas iesniegumu par vēlēšanos apgūt kristīgās ticības mācību iesniedz ar vecāku vai aizbildņu rakstveida piekrišanu. Ja nepilngadīgā persona ir jaunāka par 14 gadiem, tās vietā iesniegumu iesniedz šīs personas vecāki vai aizbildņi.
(3) Kristīgās ticības mācību māca pēc Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātas mācību programmas evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku un baptistu konfesiju pedagogi, ja skolā ir vismaz 10 skolēnu, kuri vēlas apgūt attiecīgās kristīgās konfesijas mācību. Pedagogus izvirza konfesijas vadība, un tos atestē Izglītības un zinātnes ministrija.
(4) Valsts un pašvaldību pārziņā esošajās nacionālo minoritāšu skolās, ievērojot skolēnu un viņu vecāku vai aizbildņu vēlēšanos, Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktajā kārtībā var pasniegt arī attiecīgajai nacionālajai minoritātei raksturīgās ticības mācību.
(5) Kristīgās ticības mācības un ētikas mācīšana tiek finansēta no valsts budžeta.
No Izglītības likuma:
10.pants. Izglītība un reliģija
(1) Izglītības sistēma nodrošina apziņas brīvību. Izglītojamie pēc izvēles apgūst kristīgās ticības mācību vai ētiku vai arī kristīgās ticības mācību un ētiku vienlaikus.
(2) Izglītības iestādes un reliģiskās organizācijas attiecības regulē Reliģisko organizāciju likums.
10.1 pants. Izglītība un tikumība
(1) Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene.
(2) Izglītības iestāde, izņemot augstskolas, aizsargā izglītojamo no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst šā likuma mērķī ietvertajai izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai.
21.pants. Sabiedrības līdzdalība izglītībā
(1) Sabiedrība piedalās izglītības organizēšanā un attīstībā, popularizējot visu veidu izglītību, veicot izglītošanu un sekmējot izglītības kvalitātes uzlabošanu, veidojot izglītības programmas, aizsargājot izglītojamo un pedagogu tiesības un intereses izglītības ieguves un darba procesā, veidojot izglītības un izglītības atbalsta iestādes, biedrības un nodibinājumus.
51.pants. Pedagoga vispārīgie pienākumi
6) sadarboties ar izglītojamā ģimeni izglītības jautājumos;
57.pants. Vecāku (personu, kas realizē aizgādību) tiesības bērna izglītošanas nodrošināšanā
Vecākiem (personām, kas realizē aizgādību) ir tiesības:
1) izvēlēties izglītības iestādi, kurā bērns iegūst izglītību;
2) piedalīties mācību procesa pilnveidē un izglītības iestādes padomē;
3) slēgt ar izglītības iestādi līgumu par bērna izglītošanu un aprūpi izglītības iestādē;
4) sniegt un saņemt informāciju par jautājumiem, kas saistīti ar bērna audzināšanu un mācībām;
5) ierosināt veikt pārbaudes izglītības iestādē;
6) īstenot citas normatīvajos aktos noteiktās tiesības bērna izglītošanas nodrošināšanā.
6. pants. Reliģiskās organizācijas un izglītība
(1) Ikvienam ir tiesības apgūt ticības mācību gan individuāli, gan kopā ar citiem reliģisko organizāciju mācību iestādēs.
(2) Valsts un pašvaldību skolās kristīgās ticības mācību var mācīt personām, kuras rakstveidā izteikušas vēlēšanos to apgūt. Nepilngadīgās personas iesniegumu par vēlēšanos apgūt kristīgās ticības mācību iesniedz ar vecāku vai aizbildņu rakstveida piekrišanu. Ja nepilngadīgā persona ir jaunāka par 14 gadiem, tās vietā iesniegumu iesniedz šīs personas vecāki vai aizbildņi.
(3) Kristīgās ticības mācību māca pēc Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātas mācību programmas evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku un baptistu konfesiju pedagogi, ja skolā ir vismaz 10 skolēnu, kuri vēlas apgūt attiecīgās kristīgās konfesijas mācību. Pedagogus izvirza konfesijas vadība, un tos atestē Izglītības un zinātnes ministrija.
(4) Valsts un pašvaldību pārziņā esošajās nacionālo minoritāšu skolās, ievērojot skolēnu un viņu vecāku vai aizbildņu vēlēšanos, Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktajā kārtībā var pasniegt arī attiecīgajai nacionālajai minoritātei raksturīgās ticības mācību.
(5) Kristīgās ticības mācības un ētikas mācīšana tiek finansēta no valsts budžeta.
No Izglītības likuma:
10.pants. Izglītība un reliģija
(1) Izglītības sistēma nodrošina apziņas brīvību. Izglītojamie pēc izvēles apgūst kristīgās ticības mācību vai ētiku vai arī kristīgās ticības mācību un ētiku vienlaikus.
(2) Izglītības iestādes un reliģiskās organizācijas attiecības regulē Reliģisko organizāciju likums.
10.1 pants. Izglītība un tikumība
(1) Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene.
(2) Izglītības iestāde, izņemot augstskolas, aizsargā izglītojamo no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst šā likuma mērķī ietvertajai izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai.
21.pants. Sabiedrības līdzdalība izglītībā
(1) Sabiedrība piedalās izglītības organizēšanā un attīstībā, popularizējot visu veidu izglītību, veicot izglītošanu un sekmējot izglītības kvalitātes uzlabošanu, veidojot izglītības programmas, aizsargājot izglītojamo un pedagogu tiesības un intereses izglītības ieguves un darba procesā, veidojot izglītības un izglītības atbalsta iestādes, biedrības un nodibinājumus.
51.pants. Pedagoga vispārīgie pienākumi
6) sadarboties ar izglītojamā ģimeni izglītības jautājumos;
57.pants. Vecāku (personu, kas realizē aizgādību) tiesības bērna izglītošanas nodrošināšanā
Vecākiem (personām, kas realizē aizgādību) ir tiesības:
1) izvēlēties izglītības iestādi, kurā bērns iegūst izglītību;
2) piedalīties mācību procesa pilnveidē un izglītības iestādes padomē;
3) slēgt ar izglītības iestādi līgumu par bērna izglītošanu un aprūpi izglītības iestādē;
4) sniegt un saņemt informāciju par jautājumiem, kas saistīti ar bērna audzināšanu un mācībām;
5) ierosināt veikt pārbaudes izglītības iestādē;
6) īstenot citas normatīvajos aktos noteiktās tiesības bērna izglītošanas nodrošināšanā.
Jautājums par sirdsapziņu un moralitāti
Jautājums: "Saistībā liberālo "vērtību" integrēšanu mūsdienu sabiedrībā man ir vairāki jautājumi par morāli un sirdsapziņu, kuri varētu būt aktuāli arī citiem. 1) Vai morāli un sirdsapziņu ir iespējams aptvert bez atklāsmes? 2) Vai morāle un sirdsapziņa ir pakļautas cilvēkam, vai arī tas nav cilvēkam pakļauts? 3) Vai morāle un sirdsapziņa ir atkarīga no reliģiskās piederības? (Ja "jā" tad vai tās nav mainīgs lielums, kaut kas tāds, kas nav pastāvīgs?) 4) Kāda nozīme likumu izveides procesā ir morālei?"
Atbilde: "Liels paldies par jautājumiem. Jāsaka, ka tie ir ļoti plaši un katrs no tiem aptver ļoti plašu tēmu un nav tik vienkārši uz tiem atbildēt. Ļoti labi šos jautājumus izskaidro Katoliskās Baznīcas Katehisms, kuru arī izmantošu, lai atbildētu uz šiem jautājumiem. 1. Sirdsazpiņa ir dota katram cilvēkam un "cilvēka sirdī esošā morāliskā sirdsapziņa vajadzīgajā brīdī mudina viņu darīt labu un izvairīties no ļaunā. Tā spriež arī par kādas konkrētas izvēles pareizību, piekrītot tai, ja tā laba, noraidot, ja tā ir slikta. Tā apliecina patiesības autoritāti, atsaucoties uz augstāko Labumu, kura pievilcība ietekmē cilvēku un no kura viņš saņem baušļus. Gudrs cilvēks, ieklausoties morāliskajā sirdsapziņā, var saklausīt runājam Dievu." (KBK 1777) Jau bez dievišķās Atklāsmes cilvēks saprot, ka viņam ir sirdsapziņa, viņš "jūt" tās darbību (grauž sirdsapziņa) un arī neticīgs cilvēks, pat ateists var būt morāliski labs cilvēks. Tomēr dievišķā Atklāsme Jēzū Kristū palīdz cilvēkam saprast visu savu morālo darbību jēgu un mērķi, kā arī dot cilvēkam iespēju sasniegt mūžīgo dzīvi.
2. Sirdsapziņa dod spriedumu par kādu rīcību, tomēr tā nav nekļūdīga. Sirdsapziņa var būt maldīga, tādēļ ir svarīgi sekot Jēzum un būt ciešās attiecībās ar Jēzu un Baznīcu, lai cilvēks visu laiku "sinhronozētu" savus spriedumus un morālās vērtības, ar tām, kuras ir atklātas Bībelē, Dieva Vārdā un Baznīcas Tradīcijā.
3. Sirdsapziņa ir katram cilvēkam, tomēr tieši ticība ir tā, kura palīdz cilvēkam savā sirdsapziņā pieņemt pareizus lēmumus. Katram cilvēkam ir sava "sirdsapziņa" un katrs cilvēks veido savu uzskatu par to, kas ir labs vai slikts. Tomēr eksistē objektīvas morālās normas, kuras ir balstītas Dieva dotajā dabiskajā un dievišķajā Likumā. Dieva dotā Atklāsme, kas nav pretrunā dabiskajam Likumam palīdz cilvēkam "precizēt" savus uzskatus par to, kas ir labs un ļauns un visu laiku aicina cilvēku pieskaņot savus privātos un individuālos uzskatus tam, kā labo un ļauno redz Dievs, kurš to mums ir atklājis caur Jēzu Kristu un Baznīcu.
4. Likumdevējs likumus izdod, balstoties uz taisnīguma un patiesības mērauklas. Katram likumam, vai tas būtu dabiskais vai pārdabiskais, ir jābūt balstītam uz patiesību, taisnīgumu un arī morāliskumu.
Atbilde: "Liels paldies par jautājumiem. Jāsaka, ka tie ir ļoti plaši un katrs no tiem aptver ļoti plašu tēmu un nav tik vienkārši uz tiem atbildēt. Ļoti labi šos jautājumus izskaidro Katoliskās Baznīcas Katehisms, kuru arī izmantošu, lai atbildētu uz šiem jautājumiem. 1. Sirdsazpiņa ir dota katram cilvēkam un "cilvēka sirdī esošā morāliskā sirdsapziņa vajadzīgajā brīdī mudina viņu darīt labu un izvairīties no ļaunā. Tā spriež arī par kādas konkrētas izvēles pareizību, piekrītot tai, ja tā laba, noraidot, ja tā ir slikta. Tā apliecina patiesības autoritāti, atsaucoties uz augstāko Labumu, kura pievilcība ietekmē cilvēku un no kura viņš saņem baušļus. Gudrs cilvēks, ieklausoties morāliskajā sirdsapziņā, var saklausīt runājam Dievu." (KBK 1777) Jau bez dievišķās Atklāsmes cilvēks saprot, ka viņam ir sirdsapziņa, viņš "jūt" tās darbību (grauž sirdsapziņa) un arī neticīgs cilvēks, pat ateists var būt morāliski labs cilvēks. Tomēr dievišķā Atklāsme Jēzū Kristū palīdz cilvēkam saprast visu savu morālo darbību jēgu un mērķi, kā arī dot cilvēkam iespēju sasniegt mūžīgo dzīvi.
2. Sirdsapziņa dod spriedumu par kādu rīcību, tomēr tā nav nekļūdīga. Sirdsapziņa var būt maldīga, tādēļ ir svarīgi sekot Jēzum un būt ciešās attiecībās ar Jēzu un Baznīcu, lai cilvēks visu laiku "sinhronozētu" savus spriedumus un morālās vērtības, ar tām, kuras ir atklātas Bībelē, Dieva Vārdā un Baznīcas Tradīcijā.
3. Sirdsapziņa ir katram cilvēkam, tomēr tieši ticība ir tā, kura palīdz cilvēkam savā sirdsapziņā pieņemt pareizus lēmumus. Katram cilvēkam ir sava "sirdsapziņa" un katrs cilvēks veido savu uzskatu par to, kas ir labs vai slikts. Tomēr eksistē objektīvas morālās normas, kuras ir balstītas Dieva dotajā dabiskajā un dievišķajā Likumā. Dieva dotā Atklāsme, kas nav pretrunā dabiskajam Likumam palīdz cilvēkam "precizēt" savus uzskatus par to, kas ir labs un ļauns un visu laiku aicina cilvēku pieskaņot savus privātos un individuālos uzskatus tam, kā labo un ļauno redz Dievs, kurš to mums ir atklājis caur Jēzu Kristu un Baznīcu.
4. Likumdevējs likumus izdod, balstoties uz taisnīguma un patiesības mērauklas. Katram likumam, vai tas būtu dabiskais vai pārdabiskais, ir jābūt balstītam uz patiesību, taisnīgumu un arī morāliskumu.
Jautājums: vai nekatolis var pieņemt svēto Komūniju Katoļu Baznīcā un otrādi?
Sakraments ir Kristus un Baznīcas darbība caur Svēto Garu. Sakramentu administrēšana konkrētai kopienai ir zīme viņu ticības, kulta un kopienas vienotībai. Sakramenti, īpaši jau Euharistija, ir arī kristiešu kopienas vienotības avots un arī avots tās garīgajai dzīvei un attīstībai. Viennozīmīgi, Euharistiskā Komūnija ir cieši saistīta ar pilnīgo ekleziālo (Baznīcas) komūniju, jeb vienotību un tās redzamo izpausmi. Līdz ar to, Katoliskā Baznīca māca, ka pateicoties derīgai kristībai citu Baznīcu un ekleziālo kopienu pārstāvji atrodas reālā, tomēr nepilnīgā komūnijā, jeb kopībā ar Katolisko Baaznīcu. Euharistija kristītajiem ir garīgā barība, kura palīdz viņiem cīņā ar grēku un ved uz dzīvu vienotību ar Kristu. Šo divu pamatpostulātu gaismā (Euharistija kā vienotības zīme un garīgā barība) Katoliskā Baznīca, vispārējā veidā pieļauj dot Euharistisko Komūniju un arī grēksūdzes sakramentu un slimnieku sakramentu tiem, kuri paliek ticības, kulta un ekleziālās dzīves vienotībā (kristītiem katoļiem, kas regulāri iet pie grēksūdzes). Tieši tāpat Katoliskā Baznīca, zināmos apstākļos, kā izņēmumu, pieļauj šo sakramentu dalīšanu tiem, kas nepieder pilnīgai vienotībai ar Katolisko Baznīcu. Šie izņēmumi ir:
Slimības, ciešanas, nāve!
Slimība, ciešanas un nāve. Kādēļ, Dievs? Kalpojot slimnīcās, šo jautājumu esmu saņēmis no daudziem jo daudziem cilvēkiem. Situācijā, kad mūs skārusi smaga slimība, vai nāves brīdī teoloģiskas lekcijas par ciešanu jēgu ir liekas. Ir nepieciešama mīlestība un līdzjūtība. Tomēr jautājums paliek – vai mēs ciešam par saviem vai citu grēkiem? Kādēļ Dievs pieļauj nevainīgu cilvēku ciešanas?
Abonēt:
Ziņas (Atom)