Svētceļojums uz Skaistkalni - Iesaku!

Pieteikšanās svētceļojumam Jelgava - Skaistkalne 2016

Svētceļojums Jelgava - Skaistkalne. Pieteikšanās internetā būs iespējama līdz 23. aprīlim mājaslapā www.jelgavaskatedrale.lv
Svētceļojumam ir gandarīšanas raksturs. Tēma: "Esiet žēlsirdīgi kā Tēvs". Maršruts: Jelgava-Staļģene-Bauska-Ozolaine-Skaistkalne.
Svētceļnieku sapulce 23. aprīlī plkst. 17:00. Dalības maksa 10€. Iziešana 28. aprīlī pēc rīta Sv. Mises.

_________________________

Maija mēneša pirmā svētdiena tradicionāli ir Skaistkalnes Dievmātes - Ģimeņu karalienes svētki. Tāpēc, arī šogad dosimies svētceļojumā ar kājām uz Skaistkalni, lai lūgtos par ģimenēm un aicinājumiem uz ģimenes dzīvi.

Tieši tāpat kā pagājušajā gadā, ceļu sāksim Jaunjelgavā.
Ja nav iespēja iet piektdien, droši var pievienoties arī sestdien.

Pievienojies! Pieteikties: pr. Renārs 28688843


Sv. Anselms no Kenterbērijas

Dzimis 1033.gadā Aostā, Itālijā. Miris 1109.gadā Kenterbērijā. Baznīcas doktors (doctor magnificus), filozofs, teologs.

1060.gadā iestājās Benediktīņu klosterī Normandijā, ātri kļuva par prioru, abatu un 1093.gadā tika nominēts par Kenterbērijas arhibīskapu. Nonāca konfliktā ar Anglijas karali par investitūras jautājumiem, tomēr pāvests Pashalis I atbalstīja svēto Anzelmu cīņā pret karali. Trīs gadus pavadīja trimdā. Pēc nāves svētā Anselma kults sāka izplatīties XIII gs., to vēlāk apstiprināja pāvests Aleksandrs VIII 1690 gadā. 1720. gadā sv. Anselmu pasludināja par Baznīca doktoru.

Sv. Anselms studijās īpaši pievērsās sv. Augustīna mācībai, sarakstīja vairākus darbus (Monologion, Proslogion u.c.) par Dieva esamību un Viņa dabu. Vissvarīgākais filozofiskais darbs – Dialogus de veritate (1080-83), kurā viņš uzrakstīja vispārēju patiesības definīciju. Patiesība ir tā, kuru var aizsniegt tikai ar prātu. Dievs ir visaugstākā patiesība, ar kuru var virzīt un atklāt visas citas patiesības. Sv. Ansemlam ir arī taktāts par brīvo gribu un gramatiku. Sv. Anselms mēģināja saistīt fides quarens intelectum ar credo, ut intelligam. Viņš mēģināja ar metafizisko spekulāciju palīdzību skaidrot ticības patiesības, tomēr atzina, ka reliģiskās patiesības ir kā izejas punkts visiem cilvēka metafiziskiem meklējumiem. Prāta uzdevums ir tikai racionāli mēgināt pamatot dievišķi atklātās patiesības, bet ne tās kritizēt, un atrast pietiekami racionālu pamatojumu un dziļāku to izpratni. Darbā „Cur Deus homo“ (Kāpēc Dievs tapa cilvēks) izmantoja dialoga principu: „radīja” sava veida oponentu tikai tāpēc, lai parādītu, par ko īsti ir runa (līdzīgs pamatprincips bija jau Platona Dialogiem - saruna palīdz noskaidrot jautājuma būtību, un valoda ir vairāk nekā tikai loģiska saspēle, par ko jāvienojas katram pašam ar sevi).

Sv. Anselms turpināja attīstīt sv. Augustīna Dieva esamības pamatojumus. Norādīja, ka raugoties no pasaulē esošā labuma un arī radītās pasaules pozīcijām, var nonākt pie Visaugstākā un nebeidzamā Labuma, kas ir pats Dievs. Sv. Anselms izveidoja ontoloģisku pamatojumu Dieva eksistencei, izskadrojot, ka izpratne par Dievu jau ir pamatojums Viņa reālajai eksistencei. Tāpat arī viņš rakstīja traktātus par dvēseles nemirstību, pirmdzimto grēku, atpestīšanu. Sv. Anselms ir sarakstījis skaistas humnas Vissvētākajai Jaunavai Marijai, veltot Viņai šādus titulus – Mater Misericordiae, Mater Dei un Mater nostrae. Viņš, izmantojot Jēzus vārdus sv. Jānim “Lūk, tava Māte” (Jņ 19,27) attīstīja Marijas garīgās mātišķības teoloģiju. Sv. Anselmu mēdz saukt arī par lielo mariānisko doktoru. Rakstīja arī teoloģiski – aksētiskus darbus.

Līdzīgi kā svētais Anselms, vēlamies lūgt: Kungs, „iemāci man meklēt Tevi un atklājies tam, kas Tevi meklē, jo es nevaru Tevi meklēt, ja Tu mani nepamāci, un nevaru Tevi atrast, ja Tu man neatklājies.”

Izmantoti avoti:

- http://vesture.eu/index.php/Anselms_no_Kenterberijas
- Encyklopedia katolicka. TNK-KUL. Lublin. 1997. T. 1, s. 734-735.

Rīgas arhibīskapa-metropolīta vēstījums Labā Gana Lieldienu svētdienai

„Es esmu labais Gans; es pazīstu savas avis, un manējās pazīst mani,” tie ir pirmsevaņģēlija dziedājuma vārdi.

Mūsu aicinājums ir līdzdarboties ar Dieva žēlastību, lai ieietu šajā pazīšanā. Ticība māca, ka katra cilvēka dzīvība, sākot ar ieņemšanas brīdi, ir dāvana no Radītāja, apveltīta ar bezgalīgu vērtību Viņa acīs. Visi cilvēki ir radīti pēc Dieva attēla un līdzības, ikvienam ir dots aicinājums un mērķis, kas noslēgumā piepildās aiz šīs zemes dzīves kopībā ar Trīsvienīgo Dievu. Kaut kādā noslēpumainā veidā esam savienoti ar visiem cilvēkiem, mūsu darbības un izvēles sekas skar ne tikai mūs, bet arī citus; dzīves beigās mūs izvērtēs pirmām kārtām pēc mūsu attieksmes pret trūcīgākajiem brāļiem un māsām.

Tieši ģimenē būtu jāapgūst šīs patiesības, bet mūsdienu sabiedrība ir tik ļoti pārņemta ar ikdienas dzīves rūpēm, ka dzīve parasti netiek skatīta garīgā perspektīvā, tas traucē atklāt patiesību par savu aicinājumu. Kā gan bez lūgšanas gara un pārdomām varam izšķirt Dieva gribu attiecībā uz mums, pievērsties Viņam paklausībā un mīlestībā, šādi piedzīvojot laimi un mieru, kuriem Viņš mūs ir radījis? Kā gan bez lūgšanas spējam būt par avīm, kuras klausa labā Gana – Jēzus Kristus balsij (sal. Jņ 10, 27)?

Tāpēc ir svarīgi nemitīgi lūgties (sal. 1 Tes 5, 17), sevišķi ģimenēs, pazemīgi pateicoties par visu, ko Dievs savā labestībā ir veicis mūsu labā. Ik dienas lūgties, lai Viņš palīdz palikt uzticīgam tam aicinājumam, kuru mums devis Kristū. Nav jābaidās nest Viņa priekšā visas savas ieceres, rūpes un vajadzības. Vecāki, lūdzaties par saviem bērniem, lai tie pieaugtu jaunajā dzīvē, kuru saņēma kristībā! Bērni, lūdzaties par vecākiem, jo arī jūs varat sekmēt viņu svētumu! Lūdzaties vienotībā ar Kristus Miesu visā pasaulē par visas cilvēces vajadzībām: par slimiem un apspiestiem, par tautu vadītājiem, taisnības un miera, veselīgas vides veicinātājiem, lūdzaties par visiem, kuri kaut kā pagodina Dievu, pazemīgi kalpojot tuvāko vajadzībām. Visu darbu veltiet Dievam kā patīkamu upuri, tādējādi sagatavojot Viņa valstības atnākšanu.

Jo sevišķi šajā Labā Gana svētdienā aicinu jūs lūgties par aicinājumiem uz priesterību un konsekrēto, Dievam veltītu dzīvi. Mēs esam “dzīvie akmeņi” (sal. 1 Pēt 2, 5) garīgā celtnē, kas spožumā pārsniedz visu, ko vien māksla vai izdoma var izplānot. Svētais Gars aicina uz sadarbību vārdos un darbos atbilstoši kristīgam aicinājumam, atbilstoši mūsu vietai Baznīcā, kas, kā atgādina pāvests Francisks vēstījumā šai dienai, ir aicinājumu māte.

Katram ticīgajam, draudzei, vietējai Baznīcai būtu sev jāuzdod jautājums: kā Latvijā iedzīvināt Evaņģēlija dziedinošo un atjaunojošo spēku? Kādos veidos Kristus vēlas būt klātesošs indivīdu un sabiedrības dzīvē? Ko vēl var darīt, lai sirdsapziņas darītu Jēzus – Labā Gana balsi uztverošas, lai Evaņģēlijs izgaismotu cilvēciskās un sociālās problēmas? Kā Gara dāvanām skaidrāk izpausties Baznīcā citu labā? Kā mums būt prieka un Svētā Gara pilniem līdzīgi mācekļiem pirmajā lasījumā dzirdētajā aprakstā?

Lai Dievs Tēvs vienmēr “apgaismo mūsu gara acis, ka mēs redzētu, kādu cerību vieš viņa aicinājums” (sal. Ef 1, 18-19). Tik daudziem vēl jākļūst Dieva žēlastības “apgaismotiem”, lai atzītu visu, kas neatbilst Dieva bērnu cieņai. Kad zaudējumu cieta materiālistiskās ideoloģijas, kas centās atņemt cilvēkam jēgpilnu dzīvi un cieņu, tad to vietu ieņēma praktiskais materiālisms, jauna veida elkdievība, kas arī apdraud cilvēka garīgo dzīvi. Cik ļoti kristiešiem vajag būt Kristus “apgaismotiem”, lai noraidītu jauno patēriņa kultūru, kas ir nesavienojama ar īstu cilvēka brīvību un cieņu, izceļ baudu kā pašmērķi bez atsauces uz morālo likumu un galu galā noliedz arī mūsu solidaritāti ar trūkumcietējiem.

Jēzus mīlestības pilnais skatiens aptver visus. Viņš kā Jērs mūs gana un aizved pie dzīvības ūdeņu avotiem – atgādina otrais lasījums. Vienīgi nesavtīga mīlestība un žēlsirdība izskaidro Jēzus vārdus un darbus, sevišķi Viņa nāvi uz krusta. Dievs tik ļoti mūs mīl, ka atdeva par mums savu vienīgo Dēlu, lai mums būtu dzīves pārpilnība, mūžīgā dzīve. Ticēt Jēzum nozīmē ne tikai runāt, interesēties par Viņu. Ticība prasa dāsnu atbildi, ar visu dzīvi brīvi veltoties Kristum un Viņa vēstij. Lūgsimies, lai šādu atbildi sniegtu arī mūsdienu jaunieši, izsakot gatavību kalpot kā ordinēti priesteri, lai sludinātu Evaņģēliju un izplatītu Dieva valstību.

Šo vēsti raksturo prieks, kas izriet no ticības un atdeves, uzupurēšanās. Prieks pārņem katru sirdi, kas dzīvo, uzticīgi vienota ar Jēzu. Taču mīlestība prasa upuri. Arī mūsdienu situācijā nav viegli palikt uzticīgam Kristum. Mīlestību mūsdienās diezgan daudzi neizprot, reducē tikai uz jūtu līmeni, pielīdzina egoistiskām vēlmēm. Bet īsta mīlestība ir vienmēr saistīta ar patiesību, tā izpaužas dāsnā kalpošanā citiem. Īsta mīlestība izvirza mums prasības, liek izpildīt baušļus. Tāpēc Jēzus teica: “Ja jūs mani mīlēsiet, jūs pildīsiet manus baušļus.” (sal. Jņ 14, 23)

Pēterim nācās paust savu mīlestību uz Kristu kalpošanā citiem Baznīcā. Jēzus uzrunā mūs šodien, gaida mūsu mīlestību. Lai nekad nenovēršamies no Kristus! Ja ticam Kristum, pieņemam Viņa vārdus un arī upurus, kādus Viņš pieprasa, tad būsim pildīti ar prieku – tādu prieku, kādu pasaule nevar dot.

“Pļaujas lauks ir liels,” saka Jēzus (Mt 9, 37). Tas nozīmē, ka cilvēki savās sirdīs ilgojas pēc Dieva, ilgojas pēc vadības, kas norādītu ceļu, ilgojas pēc vēsts, kas ir vairāk kā tikai vārdi, cerot, gaidot pēc mīlestības, kas pieņemtu un uzturētu cilvēkus visā mūžībā. “Strādnieku ir maz!” (Mt 9, 37)

“Lūdziet pļaujas Kungu sūtīt strādniekus.” (Mt 9, 38) Tas nozīmē, ka pļauja ir gatava, bet Dievs vēlas palīgus, kas to savāktu. Dievam vajag tos, kas teiktu: Jā, esmu gatavs palīdzēt, lai kalpotu cilvēku labā ar Vārda sludināšanu, svēto sakramentu dalīšanu un ticīgo vadīšanu garīgumā un svētumā.

Mēs, cilvēki, nevaram vienkārši “piešķirt” aicinājumus: tiem jānāk no Dieva. Priesterība nav kā citas profesijas. Mēs nevaram vienkārši piesaistīt cilvēkus ar publisko attiecību stratēģijām. No Dieva sirds nākušam aicinājumam vienmēr jāatrod atbilde cilvēka sirdī. Bet tam ir vajadzīga mūsu sadarbība, vispirms ar lūgšanu gan individuāli, gan mūsu draudzēs.

Aicinu lūgties, lai Dievs izraisa entuziasmu un prieku par Evaņģēliju jauniešu sirdīs, lai tie izprastu, ka nav lielāka dārguma par to, kas, savulaik atklāts, ir jānodod tālāk. Lūgšanas vārdiem jāpārvēršas darbos, lai lūdzošā sirdī atraisās prieks Dievā un Evaņģēlijā, iekvēlinot arī citu sirdīs gatavību teikt “jā”!

Lūdzoties pildīti ar Dieva gaismu, lai pievēršamies citiem un iekļaujam viņus mūsu lūgšanā, Dieva klātienē. Dievs vienmēr darbojas. Kopā ar Viņu lūgšanā mēs varam uzrunāt citus. Atbilstoši savam nolūkam Dievs tad attīstīs viņu “jā”, viņu gatavību atbildēt.

Pēterim trīskārt apliecinot: “Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu” (Jņ 21, 17), Jēzus viņam uzticēja ganīt savas avis. Latvijai ir vajadzīgi cēli, pašaizliedzīgi un Mīlestības gara likuma vadīti Dieva kalpi, kas varētu ganīt Kunga avis “zāļainās ganībās”, mudinot tās sekot Baznīcas sludinātajiem dzīvības vārdiem un tās svētdarot caur līdzdalību Dieva noslēpumu svinēšanā. Tāpēc lūgsim pļaujas Kungu, lai Viņš, ieguldot mūžības klētī sirdīs nobriedinātos zelta graudus, pulcētu krietnus priesterus, kas šos graudus atkal sētu garīgi atjaunotai un plaukstošai Latvijai!

+Zbigņevs Stankevičs,
Rīgas arhibīskaps-metropolīts

2016. gada 17. aprīlī (no www.katolis.lv)

7 maldīgi priekštati par katoļiem!

Nereti katoļiem pārmet daudzas lietas, kuras īstenībā viņi nemaz nedara un kam netic. Aplūkosim tās:

1. Katoļi netic, ka Romas pāvests ir bez grēka. Katoliskā Baznīca māca, ka Romas bīskaps, pāvests nevar maldīties ticības un morāles jautājumos, tikai tad, ja pasludina kādu dogmatisku patiesību "ex Catedra", kopībā ar visas Baznīcas ticību. Visos citos jautājumos viņš var kļūdīties.

2. Katoļi nepielūdz Jaunavu Mariju un svētos. Katoļi godina Jaunavu Mariju un svētos un lūdz viņu aizblidniecību. Katoļi pielūdz tikai Dievu. Godināt - tas nozīmē cienīt, izrādīt cieņu un godu, ņemt piemēru, bet ne pielūgt.

3. Katoļi netic, ka viņi tiks glābti, vaicot kādus labus darbus. Katoliskā Baznīca māca, ka glābšana, pestīšana - tā ir nepelnīts Dieva žēlastības darbs, ko cilvēkam ticībā ir jāpieņem, tomēr ticībai vajag parādīties ticībā un mīlestībā viektajos darbos, jo ticība bez darbiem ir nedzīva (sk. Jēkaba vēstuli)

4. Katoļi netic, ka visi, kas sevi sauc par kristiešiem tiks vienādi izglābti. Katoliskā Baznīca māca, ka Kristus Baznīca savā pilnībā atrodas, pastāv (subsistit in) Katoliskajā Baznīcā un tieši Katoliskajā Baznīcā ir visi, cilvēka pestīšanai nepieciešamie līdzekļi. Citās Baznīcās vai kristīgās kopienās, kas nav Katoliskās Baznīcas sastāvā, Kristus Baznīca eksistē, jeb pastāv nepilnīgā, daļējā veidā. Tas, kā citu konfesiju kristieši var tikt glābti, atrodas Dieva apredzības ziņā.

5. Katoļi netic, ka visās reliģijās var atrast pestīšanu. Balstoties uz Svētajiem Rakstiem, varam teikt, ka tie, kas dzīvo pēc savas sirdsapziņas var tikt glābti Dievam vien zināmā veidā (sal. Rom 2,13-16). Tomēr pašas nekristīgās reliģijas vēl nedod iespēju cilvēkam tikt pestītam.

6. Katoļi netic, ka vienkārši aizejot uz grēksūdzi, var saņemt grēku piedošanu. Katoliskā Baznīca māca, ka lai saņemtu grēku piedošanu grēksūdzes sakramentā ir jāizmeklē sirdsapziņa, sirsnīgi jānožēlo grēki un pa īstam ir jāvēlas mainīt savu dzīvi. Garīdzniekam ir jāizstāsta visi savi grēki, neko neslēpjot, un izpildot pēc tam noteikto gandarījumu.

7. Katoļi netic, ka grēku piedošanu var nopirkt. Katoļu Baznīcā eksistē indulgences, jeb atlaidas. Tomēr atlaidas ir nevis grēku izpirkšana, bet gan grēka seku, jeb ietekmes ko atstājis grēks, dziedināšana. Lai saņemtu atlaidas, ir jāiet pie sakramentālās grēksūdzes un jāpieņem svētā Komūnijas un jālūdzas pāvesta nodomā, kā arī jāveic ar atlaidu saņemšanu saistītās darbības.


Pēc: catholicnews.org.ua un www.katolik.ru materiāliem

Dieva žēlsirdības svētdiena (no "Vatikāna radio)

Kristus ir Augšāmcēlies! Šodien Baznīca svin Kunga Žēlsirdības svētdienu, kuru svētais pāvests Jānis Pāvils II iedibināja pavisam nesen, atsaucoties uz svētās Faustīnes Kovaļskas lūgumiem un norādēm viņas atstātajā garīgajā dienasgrāmatā. Šogad šī svētdiena ir īpaša ar to, ka atrodamies pāvesta Franciska izsludinātajā Kunga Žēlsirdības ārkārtējā jubilejas gadā. Šīsdienas pārdomām izmantošu gan svētās Faustīnes Dienasgrāmatu, gan arī pāvesta Franciska dokumentu „Misericordiae Vultus”, veltītu šim jubilejas gadam.

„Pirmo reizi par šo svētku iedibināšanu Kungs Jēzus runāja 1931. gadā Plockā, kad izteica savu vēlēšanos par svētgleznas veidošanu. Viņš teica māsai Faustīnai: (…) Es vēlos, lai būtu Žēlsirdības svētki, lai attēls, kuru tu uzgleznosi ar otu, tiktu svinīgi iesvētīts pirmajā svētdienā pēc Lieldienām. Šai svētdienai jākļūst par Žēlsirdības svētkiem.

Šo svētku lielums saistās ar Jēzus Kristus dotajiem brīnumainajiem apsolījumiem. Kurš šajā dienā tuvosies Dzīvības avotam, - teica Jēzus Kristus, - tas iegūs pilnīgu grēku piedošanu un izglābšanu no soda (Dienasgr. 300). Šajā dienā ir atvērti manas žēlsirdības dziļumi, Es izleju veselu jūru žēlastību uz dvēseli, kura tuvojas manas žēlsirdības avotam; (…) lai neviena dvēsele nebīstas tuvoties Man, pat ja viņas grēki ir kā purpurs (Dienasgr.699).

Lai iegūtu šīs lielās žēlastības, jāizpilda Dieva žēlsirdības pielūgsmes noteikumi (paļāvība uz Dieva labestību un darbīga mīlestība uz tuvāko), jābūt Dieva žēlastības stāvoklī (pēc grēksūdzes) un cienīgi jāpieņem Svētā Komūnija. Neviena dvēsele neiegūs taisnošanu, kamēr pilnīgā paļāvībā nevērsīsies pie manas žēlsirdības, paskaidroja Jēzus Kristus, un šim nolūkam pirmajai svētdienai pēc Lieldienām jākļūst par Žēlsirdības svētkiem, un garīdzniekiem šajā dienā jāstāsta par manu lielo un neizmērojamo žēlsirdību (Dienasgr. 570)”

Kā katolim attiekties pret privātajām atklāsmēm un Medžugorji?

Pēdējā laikā aizvien vairāk parādās dažādi garīdznieki un ticīgie, kas Baznīcas iekšienē izplata visādas privātās atklāsmes, vizionāru liecības un biedējošus pareģojumus par pasaules galu, kas iesēj lielu apjukumu ticīgajos. Tā kā "atklāsmju" jautājums ir svarīga fundametālteoloģijas disciplīnas daļa, sniegšu savu komentāru.

1. Kādēļ Dievs pieļauj, ka ārpus vai pēc Kristīgās Atklāsmes Jēzū Kristū (piem. Islāms) vēl notiek parādības un vīzijas?

Mums līdz galam nav saprotams Dieva plāns un nav skaidrs, kādēļ vēl, ārpus Kristus un Viņa Baznīcas notiek dažādas vīzijas un "atklāsmes". Vienīgais, ko mēs kā kristieši zinām, ka Jēzus Kristus atnestā Atklāsme ir vispilnīgākā un galīgā un ka citas Atklāsmes nav un vairs nebūs. Visas pārējās "atklāsmes" un vīzijas ir vai nu ciešā vai pakārtotā saiknē šai Pilnīgai Atklāsmei, vai nu arī pretējas tai. Uzdevums un svaidījums izšķirt šīs privātās, beb pakārtotās "atklāsmes" un vīzijas, vai tās ir no Dieva vai nav, pieder Katoliskās Baznīcas maģistērija autoritātei

2. Vai katolim ir jāpieņem privātās vai publiskās atklāsmes?

Nē. Katolis var arī neticēt Dievmātes parādīšanās brīnumiem Lurdā, Fatimā, u.c., jo šīs atklāsmes neko ne pieliek ne atņem tai vienīgai Atklāsmei, ko Dievs mums atnesa caur Jēzu Kristu. Mūsu ticības "saturu" veido Svētie Raksti un Baznīcas Tradīcija. Tomēr Dievmātes parādības Lurdā un Fatimā ir atzinusi Baznīcas autoritāte, ar to pasakot, ka šajās atklāsmēs paustā vēsts nav pretrunā dievišķajai Atklāsmei Jēzū Kristū. Tieši otrādi - šīs atklāsmes izceļ dievišķās Atklāsmes kādu būtisku aspektu.

3. Vai katolis drīkst doties uz Medžugorji?

Jā, katolis individuāli drīkst braukt uz Medžugorji un arī uz citām vietām, jo Baznīca nav vardarbīga "organizācija", kas ierobežo mūs vai arī nosaka, kur un kad mēs kā cilvēki drīkstam doties. Tomēr Baznīca stingri nosaka, ka draudzes nedrīkst organizēt svētceļojumus uz Medžugorji, jo Baznīca šobrīd aktīvi pēta šo fenomenu un kamēr nav pateikts gala slēdziens, nedrīkst šo vietu uzskatīt par svētvietu, Dievmātes parādīšanās vietu, u.t.t. Tas gan nenozīmē, ka nedrīkst organizēt grupas un braukt uz Medžugorjes Romas katoļu draudzi vai pie Franciskāņu tēviem, kas apkalpo šo draudzi. Es pats esmu bijis vienu reizi Medžugorjē un varu teikt, ka tā vieta nes daudz bagātīgus augļus. Gandrīz visu nakti uzklausīju grēksūdzes, cilvēki spēcīgi lūdzas, adorē un daudzi atgriežas pie Dieva. Pēc šī brauciena Rīgas svētā Jēkaba katedrālē ieviesu rekolekcijas klusumā ar maizi un ūdeni, kuras nesa daudz augļus. Tomēr ir jābūt paklausīgiem Baznīcai un draudzēs nevajadzētu izvietot plakātus, ar aicinājumiem doties svētceļojumos uz Medžugorji.

4. Kā ir ar Vassulu?

Vassula Rīdena pieder pie pareizticīgo Baznīcas un Vatikāns ir atzinis viņas tekstus kā privātu meditāciju par garīgām tēmām ,bet neko vairāk. Katoļu Baznīcai Latvijā ar Vassulu Rīdenu nav nekā kopīga, tādēļ viņas grāmatas, audio un video ierakstus nedrīkst izplatīt draudžu dievnamos un draudžu ēkās, kā arī t.s. "Vassulas lūgšanu grupas" nedrīkst tikties draudžu baznīcās un telpās. Privāti nevienam nav aizliegts lasīt šīs pareizticīgo kristietes darbus.

5. Kāda ir Katoliskās Baznīcas Atklāsmes izpratne?

 "Daudzkārt un daudzējādi Dievs ir senāk runājis uz mūsu tēviem caur praviešiem. Beidzot šinīs dienās Viņš ir runājis uz mums caur Dēlu." (Ebr 1, 1-2)

Kristus, par cilvēku tapušais Dieva Dēls, ir vienīgais, pilnīgais un nepārspējamais Tēva Vārds. Viņā Tēvs izsaka visu, un netiks dots neviens cits vārds, kā šis. Sv. Jānis no Krusta, uz ko atsaucas Katoliskās Baznīcas katehisms, tāpat kā daudzi citi pirms viņa, to tik skaidri izsaka, komentējot Ebr 1, 1-2:

"No tā brīža, kad Dievs mums ir dāvājis savu Dēlu, kas ir Viņa vienīgais Vārds, Dievs ir izteicis visu šajā vienā Vārdā un Dievam vairāk nav ko teikt. [..] Tiešām, to, ko Viņš kādreiz pa daļai bija teicis praviešiem, Viņš visā pilnībā izteica savā Dēlā, dāvādams mums visu, proti, savu Dēlu. Tie, kas, ņemot to vērā, vēl gribētu izjautāt Kungu un lūgt no Viņa vīzijas vai atklāsmes, ne tikai rīkotos nesaprātīgi, bet arī atklāti apvainotu Dievu, jo tādējādi nepievērstu savu skatienu vienīgi Kristum, bet meklētu kaut ko citu vai kādu jaunumu."

"Kristīgā pestīšanas kārtība, proti, jaunā un galīgā derība, nekad nebeigsies, un mums nav jāgaida vairs nekāda jauna publiska Atklāsme pirms mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanās godībā." Kaut arī Atklāsme ir noslēgusies, tomēr tās saturs nav pilnīgi izklāstīts; kristīgās ticības uzdevums ir pakāpeniski gadsimtu gaitā izprast visu tās plašumu.

Gadsimtu gaitā bijušas tā saucamās "privātās atklāsmes", dažas no tām atzinusi Baznīcas autoritāte. Taču tās nepieder pie ticības mantojuma. To loma nav "uzlabot" vai "papildināt" galīgo Kristus Atklāsmi, bet gan palīdzēt to pilnīgāk izdzīvot noteiktajā vēsturiskajā laikmetā. Baznīcas maģistērija vadīta, ticīgo izjūta spēj izšķirt un pieņemt to, kas šajās atklāsmēs ir patiess Kristus vai Viņa svēto aicinājums Baznīcai.

Kristīgā ticība nevar pieņemt "atklāsmes", kas pretendē pārspēt vai labot Atklāsmi, kuras piepildījums ir Kristus, kā tas notiek dažās nekristīgajās reliģijās un arī dažās jaunajās sektās, kuru pamatā ir šādas "atklāsmes". (KBK 65-67)

"Brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicināja Kristus žēlastībai, uz citu evaņģēliju; Bet cita nav; ir tikai daži cilvēki, kas jūs mulsina un grib sagrozīt Kristus evaņģēliju. Bet ja arī mēs vai eņģelis no debesīm sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko mēs jums pasludinājām, lai tas top nolādēts! Kā agrāk jums sacījām, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds sludinātu jums citu evaņģēliju nekā to, ko esat saņēmuši, tas lai top nolādēts!" Apustulis Pāvils Galatiešu draudzei, 1, 6-9

Kāpēc būtu svarīgi garīdzniekam viesoties mūsu mājās?

Lieldienu dievkalpojums Skrīveru katoļu baznīcā, 2014.gadā
2012.gads bija Ticībai veltīts gads, līdzīgi, kā tagad mēs svinam Dieva Žēlsirdības gadu. Ticības gadam speciāli izdotajos Ticības Mācības Kongregācijas norādījumos, bija aicinājums izplatīt Katoliskās Baznīcas Katehismu ne tikai draudzēs, bet arī garīdzniekiem apmeklēt ticīgos mājās. “Draudzēs nepieciešama atjaunota apņemšanās izplatīt un izdalīt Katoliskās Baznīcas Katehismu vai citus piemērotus palīglīdzekļus ģimenēm – patiesajām mājas baznīcām un primārajām ticības tālāknodošanas vietām. Tas var notikt, piemēram, svētījot mājas, kristot un iestiprinot pieaugušos, laulībās. Tas varētu sekmēt katoliskās doktrīnas apliecināšanu un padziļināšanu „mūsu mājās vai mūsu ģimenēs, jo ikviens jūt stipru vajadzību labāk pazīt un nākamajām paaudzēm tālāknodot ticību, kas pastāv vienmēr” (Nota ar pastorālajiem norādījumiem, http://www.catholic.lv/main.php?parent=5070)

Katoliskajā Baznīcā Polijā ir īpaša pastorālās darbības forma, ko saudz par kalendām, kad reizi gadā, vai reizi divos gados priesteris apmeklē visu draudzes locekļu mājas, tās svētot, vadot lūgšanas un arī katehizējot. Šī prakse ir ļoti svētīga, jo šādi māju apmeklējumi palīdz ģimenes locekļiem veidot dzīvāku, personiskāku saikni ar draudzi un Baznīcu. Vienīgā problēma Latvijā ir tāda, ka priesteru nav tik daudz, lai visus cilvēkus varētu apmeklēt un tādēļ daudzi garīdznieki vispār neveic šo praksi, aizbildinoties ar laika trūkumu. Tomēr, ja kāds ticīgais lūdz pasvētīt māju, tad priesteris parasti neatsaka. Kāds labums no šādas vizītes?

1. Mājas pasvēte ir svarīga, jo vide kurā mājo kristietis tiek svētīta un šī svētība palīdz kristietim vēl vairāk tuvoties Dievam. Nevajadzētu pārprast, domājot, ka šī pasvētīšana ir kā tāds maģisks rituāls, kas aizvieto sakramentu pieņemšanu vai laulības dzīves sakārtošanu, vai regulāru grēksūdzi. Manā priestera praksē ir bijuši gadījumi, kad mani lūdz pasvētīt māju, bet cilvēki, kuri dzīvo šajā mājā paši nav laulāti, sen nav bijuši pie grēksūdzes. Un ja cilvēki negrib mainīt savu dzīvi, tad šī svētība nav iedarbīga, jo Dievs nevar svētīt grēku.

2. Priestera apmeklējums ir svarīgs tiem mājiniekiem, kuriem saikne ar Dievu un Baznīcu ir pavājinājusies. Cilvēks, kas ir attālinājies no Baznīcas ir pilns ar aizspriedumiem un maldiem par ticību un Baznīcu. Parasti šādās tikšanās reizēs atskan šādi izsaukumi: “Patiešām!”, “Es to nezināju!”, “Vai tiešām Baznīca tā domā?”, “Nu ja tas ir tā, tad vajadzēs kādu reizi uz to baznīcu aizstaigāt!”, u.t.t. Tā ir iespēja viņiem uzdot arī āķīgus, nepopulārus un “smagus” jautājumus garīdzniekam nepiespiestā atmosfērā, ko varbūt ikdienā viņi kautrētos jautāt.

3. Daudzi pēc šādām vizītēm nolemj kristīt bērnus, laulāties un sakārtot savu garīgo dzīvi, jo nokrīt baiļu un aizspriedumu “plīvurs”. Cilvēki pēc šādas vizītes saka: “Nedomājām, ka priesteris var būt arī normāls cilvēks.”

Noslēgumā vēlos ikvienu iedrošināt piezvanīt vai elektroniski uzrakstīt savas dzīvesvietas teritorijā tuvāk esošās draudzes prāvestam vai kādam citam priesterim un ielūgt viņu pie sevis mājās. Ja nezināt priestera telefonu, tad interneta vietnē www.katolis.lv ir atrodami visu Latvijas katoļu draudžu un garīdznieku telefoni un saziņas informācija. Drukātā veidā tā ir pieejama Katoļu Kalendārā.

Ak, Kristus krusts! Pāvesta uzruna krustaceļa noslēgumā Kolizejā!

„Ak, Kristus Krusts,” šādi lūgšanas vārdi ik pa brīdim atskanēja pāvesta teiktajā uzrunā pēc Lielās piektdienas Krustaceļa Romas Kolizejā. Iepazīstināsim ar to mūsu klausītāju un lasītāju auditoriju:

„Ak, Kristus krusts, dievišķās mīlestības un cilvēciskās netaisnības simbols, visaugstākā mīlestības upura un visekstrēmākā egoisma ikona, nāves ierocis un pestīšanas ceļa instruments, paklausības zīme un nodevības emblēma, vajāšanu ešafots un uzvaras zīmogs!

Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam paceļamies mūsu nogalinātajās māsās un brāļos, kas ir sadedzināti dzīvi, noslaktēti un barbariskiem zobeniem nocirstām galvām. Un to visu pavada ģļēva klusēšana.

Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam vārdu un nevis gara, nāves, nevis dzīvības doktoros, kas tā vietā, lai mācītu žēlsirdību, notiesā un pakļauj nāvei taisnīgo.

Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam neuzticīgos kalpos, kas tā vietā, lai atteiktos no savām ambīcijām, atņem cieņu nevainīgajiem.

Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam akmens cietajās to cilvēku sirdīs, kas ērti iekārtojušies, tiesā citus, kas ir gatavi ar akmeņiem nomētāt savu tuvāko, bet nemāk apzināties savus grēkus un vainas.

Ak, Kristus krusts, redzam tevi kādas reliģijas sekotāju fundamentālismos un terorismā. Viņi profanē Dieva vārdu un izmanto to, lai attaisnotu savu neiedomājamo vardarbību.

Ak, Kristus krusts, tu esi redzams arī tajos, kuri cenšas tevi noņemt no sabiedriskām vietām un izslēgt no publiskās dzīves kāda laiciska pagānisma vārdā, vai pat vienlīdzības vārdā, ko tu pats mums esi mācījis.

Ak, Kristus krusts, redzam tevi varenajos un ieroču tirgotājos, kas ar nevainīgu brāļu asinīm kurina karu krāsni.

"Lielās piektdienas" reakcijas :)


Lielā piektdiena! Kāpēc Dievs pieļauj ciešanas?

Betlēmes māsu klostera kapela Lietuvā
Apustulis Pāvils raksta Kolosas draudzei: „Tagad es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesā papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par Viņa miesu, kas ir Baznīca”[1]. Pāvests Jānis Pāvils II uzsver, - ja lūkojamies Bībelē, tad ir redzams, ka tā ir liela grāmata par ciešanām. Bībele par ciešanām runā ar lielu nopietnību, ir redzama līdzjūtība tam, kas cieš. Cilvēks cieš tad, kad viņš piedzīvo kaut kādu ļaunumu[2]. Vecajā Derībā nebija atsevišķa vārda, lai apzīmētu ciešanas, tādēļ visu, kas saistījās ar ciešanām, tā apzīmēja kā ļaunumu un kā sodu par cilvēku grēkiem[3]. Savukārt Jaunajā Derībā, arī kristietībā, parādās uzskats, ka eksistence savā būtībā ir laba, ka labs ir viss, kas pastāv. Cilvēks cieš ļaunuma dēļ, kas ir kaut kāds labā trūkums, ierobežojums vai izkropļojums[4]. Vispatiesāko atbildi uz jautājumu par ciešanām Dievs ir devis Jēzus Kristus krustā. Vispirmām kārtām, Jēzus ņēma ciešanas uz sevis, Viņš cieta labprātīgi un nevainīgi, bet, tieši pateicoties šādām nevainīgā Jēra – Jēzus Kristus ciešanām, notiek visu cilvēku atpestīšana. Pāvests Jānis Pāvils II uzsvēra, ka līdz ar Kristus ciešanām visas cilvēku ciešanas atrodas jaunā situācijā. Kristus krustā ne tikai atpirkšana notika caur ciešanām, bet arī pašas cilvēka ciešanas tika atpirktas[5]. Ciešanu noslēpums ir ietverts Lieldienu noslēpumā. Kristus ciešanu liecinieki vienlaicīgi ir arī Viņa augšāmcelšanās liecinieki[6]. Pāvests uzsver: „Katrā cilvēkā, kurš dzīvo vai mirst, mēs redzam Dieva attēlu, mēs svinām šo godību katrā cilvēkā, kurš ir dzīva Dieva zīme, Jēzus Kristus ikona”[7].

Dievs ir pieļāvis ciešanu esamību, lai mācītu mūs mīlēt vienam otru, mācītu izrādīt tuvākmīlestību. Daudzos gadījumos nav iespējams novērst ciešanas vai nāvi, bet ir iespējams palīdzēt tam, kas cieš. Kristietības ietekmē cilvēki sāka būvēt slimnīcas un veco ļaužu namus. Arī vēstulē Diognetam ir detalizēti aprakstīts, ka kristieši tā laika Romas impērijā izcēlās tieši ar savu īpašo dzīves veidu[8]. Tieši kalpojot viens otram, Kristus sekotāji atvieglo ciešanas cilvēkam, kas cieš, bet, no otras puses, caur šo kalpošanu paši kalpotāji pieaug mīlestībā pret tuvāko un mīlestībā pret Dievu.

Ir liela problēma, kad parādās vēlme ciešanas izstumt no indivīda un sabiedrības apziņas. Tā vietā, lai „cīnītos” ar ciešanām, nogalinot vecus un slimus cilvēkus, kristieši, sekojot Kristus piemēram, ir aicināti parādīt līdzjūtību un žēlsirdību tiem, kas cieš. Arī apustulis Pāvils aicina mūs uzņemties citam cita nastu[9]. Pāvests Jānis Pāvils II piebilst, ka daudzās vietās Bībelē ir norādīts uz sirmgalvjiem un slimiem cilvēkiem, kuru viedums un pieredze tiek atzīti kā unikāls ģimenes un sabiedrības bagātināšanās avots[10]. Var jau teikt, ka arī nekristieši veido sociālos aprūpes centrus un kalpo slimniekiem, tomēr mūsdienās sabiedrība bauda kristīgās ticības ietekmes sekas. Pirmajos kristietības gadsimtos tieši kristīgā ticība bija tā, kas veicināja rūpes par slimniekiem un mirstošajiem.

Mūsdienās, kad saasinās diskusijas par eitanāziju[11], vēl jo vairāk ir svarīgi parādīt kristietības īpašo devumu, uzsverot katra cilvēka vērtību, arī tāda, kurš ir smagi slims vai atrodas nāves priekšā. Pāvests Jānis Pāvils II savā enciklikā „Evangelium vitae” norāda, ka mūsdienu dekristianizētais kultūras klimats absolūti nesaprot ciešanu jēgu, uzskata tās par ļaunuma iemiesojumu, kurš jāiznīcina jebkuriem līdzekļiem, lietojot eitanāziju kā „viltus žēlsirdību”[12]. Pāvests uzsver, ka daudziem, kas nepazīst ticību, dzīves vērtību nosaka tikai iegūtais prieka daudzums un labklājības pakāpe. Tiem ciešanas šķiet kā neizturams šķērslis, no kā jāatbrīvojas par katru cenu[13].

Tikai Kristū ikviens cilvēks var pilnībā izprast nāves un ciešanu dziļo noslēpumu visā tā nepievilcīgākajā veidolā. Šo domu uzsver arī Jānis Pāvils II, sakot, ka pat sāpes un ciešanas iemanto jēgu, ja tās piedzīvo ciešā saistībā ar dāvātu un gūtu mīlestību”[14]. Bez Jēzus Kristus krusta nāves un augšāmcelšanās ir ļoti grūti vai pat neiespējami saprast ciešanas un nāvi. Jēzus Kristus, nākot šajā pasaulē īpašā veidā ir savienojies ar katru cilvēku, ir ņēmis ikviena nastu, ciešanas un nāvi uz sevis.

No savas kalpošanas pieredzes vairākās Rīgas slimnīcās, varu teikt, ka no vienas puses, mums ir jālūdz Dievs par slimniekiem, lai slimība atkāptos un cilvēks ātrāk izveseļotos, jo slimība nav nekas labs, tā ir un paliek ļaunums. Tomēr no otras puses, mums, kā ticīgiem cilvēkiem ir dāvāta cerība Kristū, kas dod mieru un paļāvību arī tad, ja mūsu lūgšanas paliek bez atbildes, kad no Dieva puses ir milzīgs klusums. Tad mums paliek tikai paļāvība un noslēpumaina savienošanās ar Kristus Krustu. Visiem cietējiem visvairāk ir vajadzīgs atbalsts, klātbūtne un iepriecinājums.

Gatavojoties Lieldienām! Lielā ceturtdiena!


Šodien kopā ar Jēzu esam sapulcējušies Pēdējo vakariņu telpā. Šajā dienā svinam divu sakramentu – priesterības un Euharistijas iedibināšanas dienu. Rīta pusē garīdznieki visā pasaulē pulcējas ap savu diecēžu bīskapiem, lai atjaunotu savus priesterības solījumus lai tādējādi stiprinātu un apzinātos ciešo saikni kāda ir savā starpā priesteriem un arī katram no mums ar savu bīskapu, kas ir redzama vienotības saikne ar Kristu Baznīcā.

Redzama vienotība ir būtiska evaņģēliskās ticamības zīme. Baznīcā pastāv divu veidu vienotība – vertikālā un horizontālā. Vertikālā ir mūsu katra saikne ar Dievu, bet horizontālā ir vienotība mūsu satrpā. Evaņģēlista Jāņa uztverē, abas šīs dimensijas izriet no Atklāsmes Jēzū Kristū. Patiesa vienotība neizriet no savstarpējās mīlestības emocionāla piedzīvojuma kopienā, vai no mākslīgiem un cilvēciskiem ekumēniskiem centieniem, bet tieši no vienotības, kāda pastāv starp Dievu Tēvu un Dievu Dēlu. Jebkuras patiesas vienotības pamatā ir tieši vienotība, kāda pastāv Svētajā Trīsvienībā – starp Tēvu un Dēlu un Svēto Garu.

Jēzus ir tas, kas ieved mācekļus vienotībā ar Tēvu, Svētajā Garā, mācekļus, kuri bija izgājuši cauri Lielās Piektdienas šausmām un nodevībām, kuri bija šķīstīti caur milzīgiem pārbaudījumiem, kādas bija Jēzus ciešanas Lielajā Piektdienā. Un tad, piedzīvojuši Jēzus Augšāmcelšanos, viņi ir gatavi sagaidīt Vasarsvētkus.

Pasaule ieticēs evaņģēlija vēstij tikai tad, kad redzēs lielu mīlestību Baznīcā, kristiešu starpā. „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jņ 13,35) Jo sašķelti, kašķīgi, aizdomu, skaudības un nenovīdības pilni kristieši nespēj dot autentisku liecību pasaulei. Tomēr bez Svētā Gara palīdzības nav iespējams apvienot mūs, kas esam tik dažādu raksturu, vecumu, tautību, domāšanas veidu. Svētais Gars, kuru gaidām, kuru saucam ir Tas, kurš var palīdzēt šo vienotību veidot. Svētais Gars vieno arī caur neērtām situācijām, caur melu atmaskošanu, caur patiesības atklāšanu par mums pašiem.

Pirms dažām nedēļām Baznīcā tika ievēlēts jezuītu tēvs, pāvests Francisks. Mūsu jaunais pāvests nebeidz pārsteigt. Un viens no šiem pārsteigumiem ir kāju mazgāšana Lielajā Ceturtdienā Casal del Marmo nepilngadīgo izolatorā. Ko šis un citi jaunā pāvesta žesti mums parāda? To, ka Jēzus, Lielajā Ceturtdienā, mazgājot saviem mācekļiem kājas, un tā nebija tikai izrāde, parādīja patiesas vienotības ceļu. Euharistija tikai tad var būt vienojoša, ja pirms tam, atstājuši savu upurdāvanu pie altāra, esam aizgājuši, un izlīguši ar savu brāli vai māsu. Pāvests mums māca, ka Baznīcas liturģija, ja viņa nav iesakņota mūsu reālajā dzīvē, ja liturģiskie žesti un kristīgā dzīve neparādās pēc tam mūsu dzīvē mīlestības piepildītos darbos, tad patiesībā tie ir tukši un neauglīgi. Lieldienu svētki, tie ir arī mūsu iekšējās transformācijas, pārveides svētki. Tie ir svētki, kad varam iziet pretī kādam, kuram ikdienā pieiet klāt ir grūti.

Mēs esam aicināti ar dziļu ticību izdzīvot visus Triju svēto dienu liturģiskos dievkalpojumus un žestus, lai tādējādi ticība mūsu dzīvē nebūtu, pāvesta Benedikta vārdiem runājot tikai informatīva, bet performatīva. Mēs katrs, mazgājuši viens otram kājas, gājuši ar Jēzu krustaceļā, miruši vecajam cilvēkam, Lieldienu svētajā naktī varam atjaunot savu ticību, atjaunot savus kristībā dotos solījumus. Kā uzsver pāvests Benedikts XVI, tad katrs cilvēks kristību brīdī dzirdēja jautājumu: „Ko tev dod ticība?” Atbilde skan: „Mūžīgo dzīvi.” Lūgsim, lai šajos Lieldienu svētkos mūsu ticības dzirkstele, kas mūsu sirdīs gruzd, aizdegtos ar jaunu liesmu un mūsos vēl vairāk pieaugtu ilgas pēc mūžības, ilgas pēc Debesu Valstības, ilgas pēc dzīves kopā ar Jēzu ikdienā, līdz pat pasaules beigām.

Vatikāna Radio www.radiovaticana.org

Klusās nedēļas un Lieldienu dievkalpojumi Valmierā un apkārtnē

Lielā Ceturtdiena 24. marts

18.00 Sv. Mise Valmierā (pr. Ilmārs, kopā)

Lielā Piektdiena 25. marts

11.00 Pilsētas Krusta ceļš
15.00 Ciešanu Dievkalpojums (pr.Lauris)

Lieldienas 27. marts
Sestdienas vakarā

18.00 Sv.Mise Valmierā (pr.Ilmārs, kopā)
14.00 Sv. Mise Raunā (pr.Lauris)

Svētdien

8.00 Seda (pr.Ilmārs)
11.00 Valka (pr.Ilmārs)
8.00 Valmiera (pr.Lauris)
11.00 Mazsalaca (pr.Lauris)
14.00 Rūjiena (pr.Lauris)


Otrās Lieldienas 28. marts

11.00 Valmiera (pr.Ilmārs, kopā)

Pirmā katoļu spēle Latvijā - "ticības dārgumi"