Sākšu ar nelielu citātu no pāvesta Benedikta XVI triloģijas "Jēzus no Nācaretas" III daļas par Jēzus bērnību. (Joseph Ratzinger (Benedykt XVI). Jezus z Nazaretu. Dzieciństwo. Wydawnictwo "Znak". Kraków, 2012, 87-88.) Pāvests uzsver, ka Jēzus ir vēsturiska Persona un, fakti, kuri ir aprakstīti Evaņģēlijos atbilst vēsturiskai patiesībai. Tas nozīmē, ka mums ir skaidrs, ka Jēzus piedzima, ka Viņš piedzima Betlēmē no Jaunavas Marijas. Tomēr mums nav dati, kurā gadā un kurā datumā Viņš piedzima. Mums nav arī zināmi precīzi viņa dzīves citi datumi. Jāsaprot, ka mūs šķir vairāk kā 2000 gadu un tajā laikā nebija ne avīzes, ne interneta. Daudzām vēsturiskām personām, kuras dzimušas daudz agrākos laikos arī trūkst vēsturisku pierādījumu ne tikai viņu dzimšanas dienai, bet pat gadam.
Pirmie kristieši pirmajos gadsimtos nesvinēja Kristus Dzimšanas dienu, bet gan sāka svinēt 6.janvāri, kas bija Epifānijas, jeb Zvaigznes diena. Šajos svētkos svinēja Jēzus publisko parādīšanos tautām. Pirmajos gadsimtos vēl nebija izveidojies plašs un sazarots Baznīcas liturģiskā gada kalendārs. Kā galvenie svētki bija Pasha, jeb Kristus Augšāmcelšanās svētki, kas sakrita ar jūdu Pashu un katra svētdiena, kā "mazās Lieldienas", jeb nedēļas pirmā diena, kā nākamā pēc sabata.
Pirmais, kurš mēģināja precīzi noteikt Jēzus dzimšanas datumu bija mūks Dionīzijs Mazais (miris ap 550 gadu), kurš visdrīzāk nokļūdījās par dažiem gadiem. Vairākums vēsturnieku ir vienisprātis, ka Jēzus ir dzimis vai nu 4 vai divus gadus agrāk. Tas pamatojas uz vēsturiskiem faktiem par Romas imperatora Augusta veikto tautas skaitīšanu.
Vai kristieši melo, svinot Jēzus dzimšanu 25.decembrī? Nē, jo mūsu liturģiskais kalendārs nebalstās precīzos vēsturiskos datumos, bet gan teoloģiskajā koncepcijā un kristiešu svētku dienas kalendārā ir izvietaotas, balstoties nevis hronoloģijā, bet gan teoloģijā. Lieldienu datums katru gadu mainās, jo tas tiek piemērots mēness fāžu kalendāram, kaut Jēzus nāvi pie krusta precīzi varētu noteikt, jo tas notika Jūdu Lieldienu priekšvakarā, kas atbilst konkrētam jūdu mēnesim un mēnes fāzei. 25.decembris tika izvēlēts tādēļ, ka tā ir gada visīsākā diena un simboliski norāda uz gaismas uzvaru pār tumsu. Izejot no šī daruma, 25.martā Baznīca svin Kunga Pasludināšanas svētkus (9 mēneši pirms 25.decembra), kad eņģelis Gabriēls pasludina Jaunavai Marijai, ka Viņa kļūs par Pestītāja Māti. 8.septembrī mēs svinam Jaunavas Marijas dzimšanas dienu, bet 8.decembrī (9.mēnešus iepriekš) svinam Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētkus. Baznīcas liturģijā ir svarīga svētku teoloģiskais izkārtojums un tā nozīme, ne tik daudz pieturēšanās pie datumiem un gadiem. Gadsimtu gaitā arī Baznīcas liturģiskais kalendārs mainās, jo Baznīca, cauri gadsimtiem mēģina aizvien labāk izteikt Jēzus Kristus dzīves, nāves un Augšāmcelšanās noslēpumu. Baznīcas liturģija un svētki nav statisks, "muzejisks" vai "arhivārisks" relikts, bet gan dzīva Jēzus Kristus dzīves, nāves un Augšamcelšanās svinēšana. Tātad, mēs 25.decembrī svinam notikumu, ka Jēzus ir piedzimis, bet teoloģiski un liturģiski nebūtu pareizi teikt, ka Jēzus piedzima tieši 25.decembrī. Kad tieši piedzima Jēzus mums pat nav svarīgi, jo mums neinteresē precīzi kurā dienā, bet gan fakts kā tāds un tas pestīšanu nesošais labums, ko šis fakts un notikums mums ir atnesis.
8.decembris - Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 26-38)
Tajā laikā Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete, pie Jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida cilts. Un Jaunavas vārds bija Marija.
Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi!” Viņa izbijās par šiem vārdiem un domāja, kas tas varētu būt par sveicienu. Bet eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu un Viņu nosauksi vārdā Jēzus. Viņš būs liels, un Viņu sauks par Visaugstā Dēlu, un Kungs Dievs Viņam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.”
Tad Marija sacīja eņģelim: “Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?” Un eņģelis, viņai atbildot, sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas piedzims, tiks saukts par Dieva Dēlu. Lūk, Elizabete, tava radiniece, vēl savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un šis ir sestais mēnesis tai, kuru sauc par neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams.”
Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” Un eņģelis no viņas aizgāja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
8.decembrī Katoliskā Baznīca svin Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētkus. Dogma par Marijas Bezvainīgo Ieņemšanu tika pasludināta 1854.gadā: "Svētlaimīgā Jaunava Marija kopš paša pirmā savas ieņemšanas brīža, pateicoties īpašai visvarenā Dieva žēlastībai un labvēlībai, cilvēces Pestītāja Jēzus Kristus dēļ ir tikusi pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa." Arī vēlākie notikumi mazā Francijas ciematiņā Lurdā apstiprināja šī svarīgā fakta patiesumu.
Bet kāpēc mums ir jāsvin šie lielie svētki un ko tie nozīmē?
Vispirms jāsaka, ka šie ir Jaunavas Marijas svētki, bet cieši saistīti ar Jēzu Kristu. Jēzus Kristus – patiess Dievs un patiess Cilvēks, nāca šajā pasaulē Jaunavas Marijas miesās. Bet lai Viņš, kurš ir Dieva Dēls un absolūti svēts varētu ienākt cilvēka - sievietes - Marijas miesās, bija svarīgi, lai šīs miesas būtu svētas un pasargātas no iedzimtā grēka traipa. Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver: „Lai Marija kļūtu par Pestītāja Māti, Dievs viņai piešķīra dāvanas, kas piemērotas viņas tik cildenajam uzdevumam. Pasludināšanas brīdī eņģelis Gabriēls sveicina viņu kā "žēlastības pilno". Patiešām, lai Marija varētu ticībā brīvi piekrist pasludinātajam aicinājumam, bija nepieciešams, lai viņu pilnībā vadītu Dieva žēlastība.” (KBK 490) Kā zinām, pēc Ādama un Ievas pārkāpuma visi cilvēki ir iedzimtā grēka skarti. Kristības sakramentā mēs tiekam atbrīvoti no šī grēka. Bet Jaunava Marija nevarēja saņemt kristības sakramentu, jo kristības devējs - Jēzus vēl tikai nāca. Tādēļ Dievs izdarīja "korekciju" dabiskajā lietu kārtībā un tajā brīdī, kad Marija ienāca Annas (Jaunavas Marijas mātes) miesās, Viņa, Marija jau tika atbrīvota no iedzimtā grēka un arī visas savas dzīves laikā no jebkura padarītā grēka. Tādējādi tika "aizsargāta" Jēzus dievišķība un Viņš varēja nākt tīrā, neskartā traukā - Jaunavas Marijas miesās. Svinot šos svētkus, mēs svinam un apbrīnojam Dievu, kuram ir tik brīnišķīgs plāns Marijas un katra mūsu dzīvē. Daudzi protestanti nesaprot katoļu un, savā veidā, arī pareizticīgo teoloģijas stingro nostāju, attiecībā uz Jaunavas Marijas lomu Dieva plānā. Caur Jaunavas Marijas godināšanu, mēs uzsveram gan Jēzus dievišķību gan cilvēcību un „uzturam šīs proporcijas” pareizā līmenī. Tiklīdz kā tiek noliegta Jaunavas Marijas loma pestīšanas plānā, tā momentāli sākas visa cilvēciskā noliegšana kristīgajā ticībā. Marijas godināšana nemazina Kristus unikālo starpniecību. Tieši otrādi - to uzsver, nostiprina un norāda, ka Kristū ir klātesoša pilnīga cilvēcība un pilnīga dievišķība. Katehisms uzsver, ka „šo "absolūti unikālā svētuma" spožumu, ar kuru viņa tikusi bagātināta kopš pirmā savas ieņemšanas brīža, visā pilnībā viņa saņem no Kristus: viņa ir atpirkta izcilā veidā sava Dēla nopelnu dēļ. Viņai, vairāk nekā jebkurai citai radītajai personai, Tēvs "Kristū ir devis ikvienu garīgo svētību debesu lietās" ( Ef 1, 3). Dievs "izredzējis" Mariju "pirms pasaules radīšanas", lai viņa "mīlestībā" būtu svēta un nevainojama "Viņa priekšā" ( Ef 1, 4).” (KBK 492)
Baznīca 8.decembri ir pasludinājusi par lieliem svētkiem, un ticīgajiem ir obligāti jāpiedalās šajos svētkos kā svētdienā. Ja darba vai citu apstākļu dēļ tas nav iespējams, tad vismaz vakarā mēģināt aiziet uz svēto Misi.
Sprediķis II adventa svētdienā (Vatikāna radio)
 |
| 4.decembrī Antona draudzē uzstājās mūziķis Goran Gora (Jānis Holšteins-Upmanis) |
Dārgie Vatikāna radio klausītāji. Šodien svinam II adventa svētdienu, kurā sv. Jānis Kristītājs aicina mūs uz atgriešanos. Viņš sauc: „“Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu!” Varam teikt, ka arī Latvijā ir noslēdzies 50 gadus ilgais „advents” un 10.decembrī būsim sagaidījuši Vatikāna II koncila dokumentu oficialā latviešu valodas izdevuma atvēršanas svētkus. Kāda ir Vispārējā koncila nozīme Baznīcā. Jau no pašiem kristietības pirmsākumiem Koncils bija augstākais Baznīcas mācīšanas līdzeklis, ko mēdz saukt arī par ārkārtējo. Pavisam Baznīcā ir noticis 21 koncils, kuros parasti piedalās vairākums visas pasaules bīskapu. Lai šāds koncils varētu notikt, to ir jāsasauc pāvestam un arī tā dokumentus apstiprina pāvests. Tomēr paša koncila laikā bīskapi autonomi var izteikt savu viedokli par ticības un morāles jautājumiem un lai dokuments varētu tikt pieņemts, ir jāsaņem 2/3 koncila tēvu balsis. Vatikāna II koncilu sauc arī par Svētā Gara pavasari Baznīcā un jaunu soli pretī pasaulei, ko spēra Baznīca. Var teikt, ka Koncilā tika piedzīvota Dieva Valstības klātbūtne Baznīcā, jo caur visas pasaules bīskapiem runā Svētais Gars un ir klātesošs Kungs. Koncilā realizējās pravieša Isaja pravietojums: „Tajā dienā Jesses atvase kļūs par zīmi tautām. Viņu meklēs pagānu ciltis, un viņa atdusas vieta būs godības pilna.” Koncilā baznīca vēl vairāk atvērās uz pasuali un pasauli vairs neredzēja kā ienaidnieku, bet gan kā sadarbības partneri un vietu, kur sludināt Evaņģēliju.
Kādi bija Vatikāna II koncila galvenie „atskaites punkti”?
1. Jau pieminētā atvērtība uz pasauli;
2. Dziļas pārdomas par pašu Baznīcu. Baznīca, vairs ne tikai kā institūcija vai svēta, ekskluzīva sabiedrība, bet gan kā tā, kurā pastāv Kristus dibinātā Baznīca;
3. Sadarbība ar citām konfesijām un reliģijām – Vienīgās, Kristus dibinātās Baznīas neredzamie elementi ir atrodami arī citās konfesijās un pat reliģijās. Ir iespējams dialogs ar tām.
4. Liturģiskā atjaunotne, dievkalpojumi tautas valodā, Dieva tautas iesaistīšanās liturģijā. Apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem raksta: „Ka jūs saderīgi vienā balsī slavētu Dievu un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu.”
5. Laju lomas apzināšanās un laju apustulāta aktivizēšana Baznīcā
6. Dievišķās Atklāsmes izpratnes padziļināšana un Svēto Rakstu, Bībeles centrālās vietas Baznīcā apzināšanās. Arī sv. apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem raksta: „Brāļi, viss, kas agrāk ir rakstīts, ir rakstīts mūsu pamācībai, lai ar pacietību un iepriecinājumu, ko nes Raksti, mēs uzturētu cerību.”
7. Visu Baznīcas struktūru piemērošanu Evaņģēlijam un pārskatīšanu Baznīcas Tēvu un Tradīcijas gaismā. Šīsdienas Evaņģēlijā Jēzus saka: „tātad ikviens koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts un iemests ugunī.”
Kādi tad bija Vatikāna II koncila augļi? Pēc Koncila strauji pieauga dažādu katolisko kustību un kopienu skaits. Var teikt, ka piepildījās sv. Jāņa Kristītāja vārdi šodienas Evanģēlijā: „Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni.” Baznīcā uzplauka harismātiskās kopienas un aizvien vairāk katoļu sāka apzināties savu ekleziālo identitāti un piederību Baznīcai. Jā, pēc koncila sekoja dziļa krīze Baznīcā, tomēr, kā uzsver tādi teologi kā Īvs Kongārs un Karls Rāners, tad „Koncils tika sasaukts laikā, kad Baznīcai gāja labi. Tomēr tieši Koncils bija tas, kurš palīdzēja Baznīcai tikt pāri vēlākajai krīzei. Krīze būtu bijusi tapat, tika bez Koncila Baznīca zaudētu daudz vairāk.” Tādi pāvesti, kā Pāvils VI, Jānis Pāvils II, Benedikts XVI un Francisks turpināja un turpina realizēt Vatikāna II koncila idejas un reformas Baznīcas un sabiedrības dzīvē. Kā viens no redzamākajiem Koncila augļiem ir Katoliskās Baznīcas Katehisms, kas latviski tika izdots 2000.gadā. Un pat ja šķiet, ka ir pagājuši jau 50 gadi kopš koncila noslēguma, varbūt tikai tagad mēs tā pa īstam spējam novērtēt un arī dzīvē iemiesot tās idejas, ko Dievs caur Svēto Garu mums vēlas dot. Pāvests Francisks, savā dokumentā Misericordiae Vultus, atklājot Dieva Žēlsirdības ārkārtējo Jubilejas gadu, citē pāvestu Pāvilu VI, kurš par Koncilu saka tā: „Nevis nomācoša diagnoze, bet iedrošinoši līdzekļi; nevis ļaunas nojautas, bet uzticības vēstījumi izceļoja no Koncila pretī mūsdienu pasaulei; tā vērtības bija ne tikai respektētas, bet cienītas, tā centieni atbalstīti, tā vēlmes attīrītas un svētītas.”
Rīgas evaņģelizācija!
Jau ilgāku laiku briedu uzrakstīt šo rakstu. Domāju, kā realizēt evaņģelizācijas "plānu" Rīgā, kurā koncentrējas pat puse no visiem Latvijas iedzīvotājiem? Kāda ir reālā situācija?
1. Diagnoze
Rīgā ir apmēram 13 draudzes. Tomēr jau kopš padomju laikiem pastorālā darbība Rīgā ir veidota pēc lauku draudžu parauga. Kāda tā ir? Prāvests, priesteri atrodas savā dievnamā, ir daudz svētās Mises un tautas dievbijības prakses. Visa pastorālā darbība aprobežojas ar sakramentālo aprūpi. Tas nav slikti, jo svētā Mise un citu sakramentu dalīšana ir svarīga, tomēr ar to ir daudz par maz. Katru reizi, kad tiek uzcelta jauna baznīca Rīgā, pārējos dievnamos cilvēku skaits sarūk. Kādēļ? Tādēļ, ka mēs aprūpējam tikai esošos ticīgos, nedomājot par tiem, kas uz baznīcu nenāk, vai to dara ļoti reti, vai arī izmanto Baznīcu tikai kā sakramentu pakalpojumu sniegšanas vietu.
Kāda ir Rīgas specifika?
Atšķirībā no laukiem un mazpilsētām, Rīgā ir ļoti liela anonimitāte. Cilvēki, ja viņi pārceļas no laukiem, tad viņiem ir mazs kontakts pat ar saviem kaimiņiem un viņi pat nezina, ka piemēram, Purvciemā, Deglava ielā, ir katoļu baznīca. Daudzi domā, ka tā ir kāda sekta.
Daudzās draudzēs Rīgā nav informācijas stenda ārpusē, par aktivitātēm kas notiek draudzē. Trūkst informācijas par dievkalpojumu norisēm un citām draudzes aktivitātēm.
Rīgā nav strikti noteiktas draudžu robežas, līdz ar to cilvēki klejo no draudzes uz draudzi, vai nu sekojot priesterim, vai arī meklējot ērtāko draudzi, kur "izklausīt Svēto Misi".
Rīgas draudzēs nav sadraudzības kristiešu starpā un bieži vien jaunpienācējs jūtas tajās nepieņemts un pat atstumts. Prāvesti ir tik noslogoti un aizņemti, ka praktiski parastam "ierindas" ticīgajam nav aizsniedzami.
Ko darīt?
Katrā Rīgas draudzē ir nepieciešama draudzes padome, kurā darbojas laji un katrā draudzē ir vajadzīgas tā saucamās "diakonijas", jeb nozares, kurā laji no draudzes varētu iesaistīties. Dažās draudzēs jau šī sistēma sāk darboties, bet uzskatu, ka tā vēl jo projām nav efektīva. Piemēram, draudzes padomē varētu būt 12 cilvēki, un šai padomei būtu konsultatīvs raksturs. Šī padome palīdzētu prāvestam lēmumu pieņemšanā un katrs no tās locekļiem pārstāvētu kādu draudzes laju kalpošanas nozari - jauniešus, bērnus, ģimenes, pensionārus, karitatīvo jomu, slimniekus, u.t.t.
Ir svarīgi, lai draudzes locekļi labāk viens otru pazītu un atbalstītu. Ļoti svarīgas ir lūgšanu grupas, jeb mājas kopienas, kurās draudzes locekļi varētu tikties nedēļas vidū un šaurā lokā pārspriest kādu Bībeles tekstu, dalīties, slavēt un aizlūgt. Forma varētu būt dažāda, bet mājas grupas atbildīgais tiek prāvesta apstiprināts un regulāri tiekas ar prāvestu, lai neveidotos sava veida "sektantisms".
Pēc kristību un pirmās Komūnijas reģistra ir jāapzvana "remdenie" katoļi, aicinot viņus uz aktīvāku draudzes dzīvi. Ir jāatjauno draudzes locekļu vizitācijas. To var darīt prāvests vai arī aktīvākie draudzes locekļi.
Draudzēs ir jāveido lielāka atvērtība pret citiem cilvēkiem, turot dievnamu atvērtu, padomājot par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ierīkojot bērnu stūrīšus, jauniešu dievkalpojumus, u.t.t. Veidi, kā darboties ir daudz, tikai tie ir jāmēģina īstenot. Ticu, ka Rīgā iestāsies jauns evaņģelizācijas pavasaris.
1. Diagnoze
Rīgā ir apmēram 13 draudzes. Tomēr jau kopš padomju laikiem pastorālā darbība Rīgā ir veidota pēc lauku draudžu parauga. Kāda tā ir? Prāvests, priesteri atrodas savā dievnamā, ir daudz svētās Mises un tautas dievbijības prakses. Visa pastorālā darbība aprobežojas ar sakramentālo aprūpi. Tas nav slikti, jo svētā Mise un citu sakramentu dalīšana ir svarīga, tomēr ar to ir daudz par maz. Katru reizi, kad tiek uzcelta jauna baznīca Rīgā, pārējos dievnamos cilvēku skaits sarūk. Kādēļ? Tādēļ, ka mēs aprūpējam tikai esošos ticīgos, nedomājot par tiem, kas uz baznīcu nenāk, vai to dara ļoti reti, vai arī izmanto Baznīcu tikai kā sakramentu pakalpojumu sniegšanas vietu.
Kāda ir Rīgas specifika?
Atšķirībā no laukiem un mazpilsētām, Rīgā ir ļoti liela anonimitāte. Cilvēki, ja viņi pārceļas no laukiem, tad viņiem ir mazs kontakts pat ar saviem kaimiņiem un viņi pat nezina, ka piemēram, Purvciemā, Deglava ielā, ir katoļu baznīca. Daudzi domā, ka tā ir kāda sekta.
Daudzās draudzēs Rīgā nav informācijas stenda ārpusē, par aktivitātēm kas notiek draudzē. Trūkst informācijas par dievkalpojumu norisēm un citām draudzes aktivitātēm.
Rīgā nav strikti noteiktas draudžu robežas, līdz ar to cilvēki klejo no draudzes uz draudzi, vai nu sekojot priesterim, vai arī meklējot ērtāko draudzi, kur "izklausīt Svēto Misi".
Rīgas draudzēs nav sadraudzības kristiešu starpā un bieži vien jaunpienācējs jūtas tajās nepieņemts un pat atstumts. Prāvesti ir tik noslogoti un aizņemti, ka praktiski parastam "ierindas" ticīgajam nav aizsniedzami.
Ko darīt?
Katrā Rīgas draudzē ir nepieciešama draudzes padome, kurā darbojas laji un katrā draudzē ir vajadzīgas tā saucamās "diakonijas", jeb nozares, kurā laji no draudzes varētu iesaistīties. Dažās draudzēs jau šī sistēma sāk darboties, bet uzskatu, ka tā vēl jo projām nav efektīva. Piemēram, draudzes padomē varētu būt 12 cilvēki, un šai padomei būtu konsultatīvs raksturs. Šī padome palīdzētu prāvestam lēmumu pieņemšanā un katrs no tās locekļiem pārstāvētu kādu draudzes laju kalpošanas nozari - jauniešus, bērnus, ģimenes, pensionārus, karitatīvo jomu, slimniekus, u.t.t.
Ir svarīgi, lai draudzes locekļi labāk viens otru pazītu un atbalstītu. Ļoti svarīgas ir lūgšanu grupas, jeb mājas kopienas, kurās draudzes locekļi varētu tikties nedēļas vidū un šaurā lokā pārspriest kādu Bībeles tekstu, dalīties, slavēt un aizlūgt. Forma varētu būt dažāda, bet mājas grupas atbildīgais tiek prāvesta apstiprināts un regulāri tiekas ar prāvestu, lai neveidotos sava veida "sektantisms".
Pēc kristību un pirmās Komūnijas reģistra ir jāapzvana "remdenie" katoļi, aicinot viņus uz aktīvāku draudzes dzīvi. Ir jāatjauno draudzes locekļu vizitācijas. To var darīt prāvests vai arī aktīvākie draudzes locekļi.
Draudzēs ir jāveido lielāka atvērtība pret citiem cilvēkiem, turot dievnamu atvērtu, padomājot par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ierīkojot bērnu stūrīšus, jauniešu dievkalpojumus, u.t.t. Veidi, kā darboties ir daudz, tikai tie ir jāmēģina īstenot. Ticu, ka Rīgā iestāsies jauns evaņģelizācijas pavasaris.
Abonē "Katoļu Baznīcas Vēstnesi" un "Mieram tuvu" 2017.gadam
Ir ļoti svarīgi būt vienotībā un kopībā ar Katolisko Baznīcu Latvijā un pasaulē. Laikraksts "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" palīdz, mūsdienu individuālistiskajā sabiedrībā nenoslēgties sevī, bet būt atvērtam visam tam, ko Dievs dara Baznīcā un pasaulē. Izmanto šo iespēju. Arī izdevums "Mieram tuvu" palīdz ikdienā būt kontaktā ar Dieva Vārdu. Abonē Latvijas Pasta nodaļās vai internetā šeit: www.pasts.lv
Abonējot laikrakstu, tu:
1. Ietaupi savu laiku, stāvot rindā pie grāmatu galda Baznīcā;
2. Tu atbalsti izdevējus, kuriem abonenti ir ļoti svarīgs stabilitātes atbalsts;
3. Tev ir iespēja regulāri "sajust vietējās un universālās Baznīcas pulsu".
Vatikāna II koncila dokumenti tagad arī latviešu valodā
Sestdien, 10. decembrī, Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē notiks Vatikāna II koncila dokumentu latviešu izdevuma atvēršana. Svinības sāksies ar Svēto Misi pl. 11, ko vadīs apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Pedro Lopess Kintana. Pēc tam klātesošie tiks iepazīstināti ar izdevumu, kuru latviešu valodā ir sagatavojusi izdevniecība “Vox Ecclesiae”.
Vatikāna II koncils bija un joprojām ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta notikumiem Katoliskajā Baznīcā. Tas notika no 1962. līdz 1965. gadam. Izdevniecības “Vox Ecclesiae” vadītāja Žanete Narkēviča, stāstot par latviešu izdevuma tapšanas vēsturi, norāda: “Doma par koncila dokumentu tulkošanu ir bijusi dzīva piecdesmit gadu garumā. Atskatoties uz šo laiku, viļņveidīgajā tulkošanas procesā varam iezīmēt vairākus posmus. Uzreiz pēc atgriešanās no koncila bīskaps Julijans Vaivods uzticēja tulkot šos tekstus Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas māsai Klārai Emanuēlai (Kornēlijai Springovičai), un tā vairāki dokumentu tulkojumi rokrakstu veidā nonāca Rīgas Garīgajā seminārā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, gaidot pāvesta vizīti Latvijā 1993. gadā, radās iecere sagatavot Vatikāna II koncila dokumentu tulkojumu latviešu valodā. Projektu vadīja toreizējais semināra rektors priesteris Andris Marija Jerumanis, tajā piedalījās semināra studenti - Jānis Priede, Pauls Kļaviņš u. c. Savukārt 2007. gadā priestera Paskala Marijas Jerumaņa vadībā tika izdots Vatikāna II koncila pamatdokumenta par dievišķo Atklāsmi “Dei Verbum” tulkojuma zinātnisks izdevums latviešu valodā ar paralēlo tekstu latīņu valodā.”
Savukārt aktīvs darbs pie izdevuma, kurš pie lasītājiem nonāks jau šomēnes, sākās 2012. gadā. Toreiz tika izveidota darba grupa, kurā iesaistījās Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Ž. Narkēviča, priesteri: Pauls Kļaviņš, Andris Marija Jerumanis, Modris Lācis, Mihails Volohovs, kā arī Baiba Brūdere, māsa Otīlija Kovaļevska BVJMK un Jānis Evertovskis.
“Vox Ecclesiae” sagatavotajā vairāk nekā 1000 lappuses biezajā izdevumā lasītājiem būs iespēja lasīt Vatikāna II koncila dokumentus latīņu oriģināltekstā un to tulkojumu latviešu valodā Ž. Narkēviča skaidro, ka līdz ar to dokumenti būs pieejami gan tiem, kas grib vienkārši iepazīties ar Katoliskās Baznīcas mācību, gan arī tiem, kas studē teoloģiju un vēlas izsekot oriģinālajai terminoloģijai. Izdevumā būs P. Kļaviņa izvērsts ievads par Vatikāna II koncilu un pirms katra dokumenta neliels priekšvārds, kas palīdzēs izprast konkrētā dokumenta galveno domu. To autori ir P. Kļaviņš, A. M. Jerumanis un M. Volohovs. Tāpat lasītājam var būt noderīgs avotu un tematiskais rādītājs grāmatas beigās.
“Vatikāna II koncilu pāvests Francisks nosauca par jauniem Vasarsvētkiem Baznīcā,” norāda izdevniecības vadītāja un turpina: “Arī koncila latviešu izdevuma priekšvārdā Z. Stankevičs uzsver Svētā Gara iedvesmu koncila norisē. Tāpēc grāmatas noformējumam tika izvēlēta olīvzaļā krāsu gamma. Dalītais krāsu tonis uz grāmatas vāka simboliski norāda uz pagātnes un nākotnes laika dimensiju, kā arī bilingvālo latīņu-latviešu teksta izkārtojumu. Bernīni Svētā Gara dūjas vitrāžas tēls atgādina par Svētā Pētera baziliku, kurā norisinājās Vatikāna II koncils.”
Izdevuma literārie redaktori bija Astra Feldmane un Anna Stafecka, maketētājs - Arturs Hansons, māksliniece - Līga Krēže. Ž. Narkēviča pateicas arī visiem, kas ar savu tulkošanas, rediģēšanas un lekciju darbu ir palīdzējuši Vatikāna II koncila tekstiem un idejām ienākt Baznīcā Latvijā.
Grāmatu publicēšanai sagatavoja izdevniecība “Vox Ecclesiae”, un tā tiek drukāta Jelgavas tipogrāfijā. Grāmatas atvēršanas dienā to varēs iegādāties par izdevīgāku cenu - 20 eiro, dāvanā saņemot nelielo grāmatiņu “Vatikāna II koncils – 20. gadsimta vislielākā dāvana Baznīcai”, kurā ir Z. Stankeviča raksts par Vatikāna II koncila nozīmi Baznīcā Latvijā šodien un O. Kovaļevskas raksts par Latvijas bīskapu piedalīšanos Vatikāna II koncilā ar vēsturiskām fotogrāfijām no Rīgas Metropolijas kūrijas arhīva.
LRKB IC, pārpublicēts no www.katolis.lv
Abonēt:
Ziņas (Atom)