Doktrinālā deklerācija Fiducia supplicans, kas dod tiesības svētīt pārus, kas dzīvo neregulārās attiecībās
Saskaroties ar divu cilvēku lūgumu tikt svētītiem, pat ja viņu stāvoklis kā pārim ir "neregulārs", ordinētais kalpotājs varēs piekrist, taču neļaujot šim pastorālās tuvības žestam saturēt rituālam kaut attāli līdzīgus elementus, kas līdzinātos laulības sakramenta svinēšanai.
Dokuments nodala liturģiskās un svētību rituāla svētības no spontānām svētībām, kas vairāk līdzinās tautas dievbijības žestiem. Tieši šajā otrajā kategorijā ir iespēja pieņemt arī tos, kuri nedzīvo saskaņā ar kristīgo doktrīnu, taču kuri pazemīgi lūdz tos svētīt.
Dokuments Fiducia supplicans sākas ar TDD prefekta kardināla Viktora Fernandesa ievadu, kurā viņš skaidro, ka šis dokuments padziļina svētību pastorālo nozīmi, ļaujot paplašināt un bagātināt to klasisko izpratni, balstoties uz pāvesta Franciska pastorālo redzējumu. Tās ir pārdomas, kas iezīmē spēcīgu attīstību, saistībā ar to, kas līdz šim ir teikts par svētībām, tostarp iespēja svētīt pārus neregulārās situācijās un viendzimuma pārus, oficiāli neapstiprinot viņu statusu vai jebkādā veidā mainīt Baznīcas mūžseno mācību par laulību.
Dokumentā tiek atkārtoti uzsvērts, ka saskaņā ar nemainīgo Katoliskās Baznīcas doktrīnu par pieļaujamām tiek uzskatītas tikai seksuālās attiecības Baznīcas svētītā laulībā starp vīrieti un sievieti.
Kardināls atgādina, ka no strikti liturģiskā viedokļa svētība prasa, lai tas, kas tiek svētīts, būtu saskaņā ar Dieva gribu, kas ir izteikta Baznīcas mācībā. Kad konkrētā liturģiskā rituālā tiek piesauktas noteiktu starppersonu attiecību svētības, ir nepieciešams, lai tas, kas tiek svētīts, atbilstu Dieva Radītāja plānam. Tāpēc Baznīcai nav tiesību dot liturģiskas svētības viendzimuma pāriem, vai tiem, kas dzīvo kopā nelaulāti. Tomēr ir jāizvairās no riska samazināt svētību nozīmi tikai līdz šim skatījumam, pieprasot vienkāršai svētībai tādus pašus morālos nosacījumus, kādi nepieciešami sakramentu pieņemšanai.
Ikviens, kurš lūdz svētību, parāda sevi tiem, kam nepieciešama Dieva glābjoša klātbūtne savā dzīvē, jo viņš izsaka lūgumu Dievam pēc palīdzības un lūgumu pēc iespējami labākas dzīves. Šis lūgums ir jāsaņem un jānovērtē ārpus liturģiskā ietvara, kad tas ir lielākas spontanitātes un brīvības vidē. Raugoties uz tām no tautas dievbijības viedokļa, svētības ir jāvērtē kā dievbijības akti. Tāpēc, lai tos nodrošinātu, nav nepieciešams kā priekšnoteikums pieprasīt iepriekšēju morālo pilnību.
Dokumentā ir teikts, ka šāda veida svētība tiek piedāvāta visiem, neko neprasot, radot cilvēkiem sajūtu, ka viņi paliek svētīti, neskatoties uz savām kļūdām un ka debesu Tēvs joprojām vēlas viņu labumu un cer, ka viņi beidzot atvērsies labestība.
Ir dažādi gadījumi, kad cilvēki spontāni nāk lūgt svētību, vai nu svētceļojumu laikā, svētnīcās vai pat uz ielas, satiekot priesteri, un šādas svētības tiek adresētas ikvienam, nevienu nevar izslēgt. Tāpēc, saglabājot aizliegumu uzsākt procedūras vai rituālus šajos gadījumos, ordinētais kalpotājs var pievienoties to lūgšanām, kuri lai gan attiecībās, kuras nekādā veidā nevar salīdzināt ar laulību, vēlas uzticēt sevi Kungam un Viņa žēlsirdībai, lai ar Viņa palīdzību tiktu vadīti pie Viņa mīlestības un patiesības plāna labākas izpratnes.
Deklarācijas trešā nodaļa paver iespēju saņemt šīs svētības, kas ir žests pret tiem, kuri atzīst sevi par Dieva nabagiem un kuriem vajadzīga Viņa palīdzība, un kuri paši nepretendē uz sava statusa likumīgo atzīšanu. bet lūdz, lai viss patiesais, labais un cilvēciski svarīgais viņu dzīvēs un attiecībās tiktu apskauts, dziedināts un piepildīts ar Svētā Gara klātbūtni. Šādām svētībām nevajadzētu kļūt par normu, bet tās būtu jāuztic praktiskai izšķiršanai konkrētā situācijā. Lai gan svētīts ir pāris, nevis savienība, Deklarācija svētībā ietver divu personu likumīgās attiecības: īsā lūgšanā, kas var būt pirms šīs spontānās svētības, ordinētais kalpotājs var lūgt mieru, veselību, pacietības, dialoga un savstarpējas palīdzības garu, kā arī Dieva gaismu un spēku pilnīgai piepildīšanai Viņa gribā. Tiek paskaidrots, ka, lai izvairītos no jebkāda veida apjukuma un skandāla, kad neregulāri vai viendzimuma pāri lūdz svētību, tas nekad netiks veikts tādā pašā kontekstā kā civilās savienības rituāli vai pat saistībā ar tiem. Un ne laulībai atbilstošā apģērbā, žestos un vārdos.
No Vatican News poļu redakcijas sagatavotā raksta brīvs priestera Ilmāra Tolstova tulkojums. (https://www.vaticannews.va/pl/watykan/news/2023-12/deklaracja-doktrynalna-otwiera-mozliwosc-blogoslawienia-par-nie.html)
Kādas lūgšanas lūgsies 2.novembrī, mirušo piemiņas dienā?
Astronomija vai astroloģija?
Vispirms jāsaka, ka Baznīca nav "grieķu orākuls" un nenosaka cilvēkam, kas ir gŗēks un kas nav. Katra cilvēka sirdsapziņa ir tā "vieta", kurā cilvēks atpazīst labo un ļauno. Bet Dievs, dodot 10 baušļus, Bībeli un Baznīcu, mūsu sirdsapziņai palīdz atpazīt kas ir labs, un kas nav labs. Izejot no tā mēs paši saprotam, ka sir grēks un kas nav. Labo paturam un uz to tiecamies, no ļaunā vairāmies un to atmetam.
Horoskopi izriet no astroloģijas. Astronomija ir zinātne, kas pēta kosmosu, zvaigznājus, u.t.t. Astroloģija ir pseidozinātne, kas robežojas ar okultismu un ezotērismu. Zodiaka zvaigznāji nav ļauni, jo astronomijā ar šīm tiem apzīmē noteiktas zvaigžņu kopas, jeb zvaigznājus. Pašas par sevi zvaigznes un zvaigznāji, jeb to kopas nav ļaunas. Problēma sākas tad, kad mēs, izmantojot zvaigznes (citos gadījumos kafijas biezumus, spoguļus, svārstus, u.t.t.) sākam pareģot nākotni vai vērsties pie kādiem okultiem spēkiem.
Neoficiāls "Traditiones Custodes" tulkojums, kas skar ekstraordinārās svētās Mises lietojumu Baznīcā
Uzmanību! Privāts tulkojums, paredzēts privātai lietošanai. Atsaucoties, norādīt kā neoficiālu tulkojumu!
Oficiālais teksts pieejams šeit: https://www.vatican.va/content/francesco/en/motu_proprio/documents/20210716-motu-proprio-traditionis-custodes.html
Viņa Svētības pāvesta Franciska
Apustuliskā vēstule Motu Proprio
“Traditionis
Custodes”
Saistībā ar Romas liturģijas, pirms
1970.gada reformas, lietošanu
Bīskapi, būdami tradīcijas sargi (traditionis
custodes), vienotībā ar Romas bīskapu, ir vienotības redzamais princips un
pamats savās partikulārajās Baznīcā. [1]. Svētā Gara vadībā , sludinot
Evaņģēliju un svinot Euharistiju, viņi vada sev uzticētās partikulārās Baznīcas
[2].
Lai pavairotu Baznīcas saskaņu un vienotību, ar tēvišķām rūpēm par tiem,
kuri dažos reģionos ir pieņemuši tādas liturģiskās formas, kādas bija pirms
reformas, kādu vēlējās Vatikāna II koncils, mani Cienījamie Priekšteči –
svētais Jānis Pāvils II un Benedikts XVI atzina un noregulēja normas, kuras
noteica Romas Misāles, kuru izdeva svētais Jānis XXIII 1962 gadā, lietošanu [3].
Tādā veidā viņi vēlējās „atvieglot ekleziālo vienotību tiem katoļiem, kuri
izjūt piesaisti dažādām senās liturģijas formām”, bet ne citiem [4].
Saistībā ar mana Cienījamā Priekšgājēja Benedikta XVI iniciatīvu, lai
rosinātu bīskapus novērtēt Motu Proprio Summorum
Pontificum pielietošanu, trīs gadus pēc tā publicēšanas. 2020.gadā Ticības
Doktrīnas Kongregācija veica plašu konsultāciju ar bīskapiem, kuru rezultāti
tika cītīgi analizēti šo trīs gadu iegūtās pieredzes gaismā.
Šobrīd, ņemot vērā episkopāta izteiktās ierosmes un uzklausot Ticības
Doktrīnas Kongregācijas viedokli, vēlos ar šo apustulisko vēstuli vēl vairāk turpināt
tiekšanos pēc ekleziālās vienotības. Saistībā ar to, atzinu par nepieciešamu
noteikt sekojošo:
1. Liturģiskās grāmatas, kuras ir pāvestu Pāvila VI un Jāņa Pāvila II
apstiprinātas, saskaņā ar Vatikāna II koncila dekrētiem, ir vienīgā Romas Rita lex orandi izteiksmes forma.
2. Diecēzes bīskapa, kā partikulārās Baznīcas visas liturģiskās dzīves
moderatora, virzītāja un sarga[5] uzdevums ir liturģiskās dzīves regulācija
savā diecēzē[6]. Tādēļ viņa īpašā kompetnece ir atļaut lietot diecēzē Romas
Misāles 1962.gada izdevumu, saskaņā ar Apustuliskā Krēsla vadlīnijām.
3. Diecēzēs, kurās šobrīd ir klātesoša viena vai vairākas grupas, kuras
celebrē, atbilstoši Misālei, kura izdota pirms 1970.gada reformas, bīskaps:
a) lai pārliecinās, ka šīs grupas neizslēdz liturģisko reformu, kuras noteica
Vatikāna II koncils un pāvesta Maģistērijs, svarīgumu un patiesumu;
b) lai nosaka vienu vai vairākas vietas, kurās ticīgie, kuri pieder pie šādām
grupām var pulcēties, lai svinētu Euharistiju (tikai ne draudzes baznīcās un
lai netiktu veidotas jaunas personālās draudzes);
c) lai noteiktā vietā nosaka dienas, kurās ir atļauta euharistiskā
celebrācija, izmantojot Romas Misāli, kuru aprobējis svētais Jānis XXIII
1962.gadā [7]. Šajās celebrācijās lasījumi lai tiek lasīti tautas valodās,
izmantojot Svēto Rakstu tulkojumu, kuru apstiprinājusi vietējā Bīskapu
Konference;
d) lai nozīmē priesteri, kurš kā bīskapa delegāts būs atbildīgs par celebrāciju
un šo ticīgo grupu garīgo aprūpi. Priesterim ir jābūt atbilstošam un jāspēj
kalpot, izmantojot Romas Misāli, izdotu pirms 1970.gada reformas, viņam ir
jāzin latīņu valoda tādā līmenī, lai pilnībā spētu saprast liturģiskos tekstus
un rubrikas, viņam ir jābūt ar dzīvu pastorālu mīlestību un Baznīcas vienotības
izjūtu. Viennozīmīgi, šim atbilstošajam priesterim ir jārūpējas ne tikai par
cienīgu liturģisku svinēšanu, bet arī jārūpējas par konkrēto ticīgo garīgo un
pastorālo aprūpi;
e) lai personālajās draudzēs, kuras ir kanoniski eriģētas šo ticīgo
labumam, tiek veiktas atbilstošas pārbaudes, lai pārliecinātos, kādu garīgās
izaugsmes labumu tās nes un bīskaps lai izlemj, vai tās saglabāt, vai nē;
f) lai rūpējas par to, ka netiek veidotas jaunas šādas ticīgo grupas.
4. Priesteri, kuri tiek iesvētīti pēc šī Motu Proprio publicēšanas un kuri vēlas celebrēt, atbilstoši Romas
Misāles, kura izdota 1962.gadā, tiem ir jāvēršas ar formālu lūgumu pie diecēzes
bīskapa, kurš, pirms dot šādu atļauju, konsultēsies ar Apustulisko Krēslu.
5. Priesteri, kuri jau celebrē, atbilstoši 1962.gada Romas Misālei, lai
lūdz diecēžes bīskapa atļauju turpināt celebrēt pēc šīs Misāles.
6. Konsekrēto Dzīves Institūti un apustuliskās dzīves kopienas, kuras ir
izveidotas, saskaņā ar Pāvesta komisiju Ecclesia
Dei, tiek nodotas Konsekrēto Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu
kongregācijas kompetencē.
7. Dievišķā Kulta un Sakramentu Disciplīnas Kongregācija un Konsekrēto
Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu Kongregācija, savu kompetenču
ietvaros, izmantos Apusuliskā Krēsla varu, lai rūpētos par šo noteikumu
ievērošanu.
8. Visas iepriekšējās normas,
instrukcijas, atļaujas un ieradumi, kuri nav saskaņā ar šo Motu Proprio, tiek atcelti.
Nosaku, lai viss, kas tika izteikts
šajā apustuliskajā vēstulē, Motu Proprio
formā, tiktu ievērots pilnībā, neņemot vērā nekādus pretargumentus, pat ja tam būtu
cienījams iemesls, un lai viss šeit teiktais tiktu nopublicēts laikrakstā L’Osservatore Romano, stājoties spēkā
nekavējoties un lai reizē tiktu nopublicēts Apustuliskā Krēsla oficiālais
komentārs Acta Apostolicae Sedis.
Izdots Romā, pie svētā Jāņa Laterāna,
2021.gada 16.jūlijā, Karmela Dievmātes liturģiskajos svētkos, mana pontifikāta
devītajā gadā.
FRANCISKS
[1] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const.
Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 23: AAS 57
(1965) 27.
[2] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const.
Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 27: AAS 57
(1965) 32; Conc. Œcum Vat. II, Decr. de pastorali Episcoporum munere in
Ecclesia Christus Dominus, 28 octobris 1965, n. 11: AAS 58 (1966)
677-678; Catechismus Catholicae Ecclesiae, n. 833.
[3] Cfr. Ioannes Paulus II, Litt. Ap.
Motu proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988: AAS 80 (1998) 1495-1498;
Benedictus XVI, Litt. Ap. Motu proprio datae Summorum Pontificum, 7 iulii 2007: AAS 99 (2007) 777-781;
Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesiae unitatem, 2 iulii 2009: AAS 101 (2009) 710-711.
[4] Ioannes Paulus II, Litt. Ap. Motu
proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988, n. 5: AAS 80 (1998) 1498.
[5] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. De
sacra liturgia Sacrosanctum Concilium, 4 decembris 1963, n. 41: AAS 56 (1964)
111; Cæremoniale Episcoporum, n. 9; Congregatio de Cultu Divino et
Disciplina Sacramentorum, Instr. de quibusdam observandis et vitandis circa
Sanctissimam Eucharistiam Redemptionis Sacramentum, 25 martii 2004, nn. 19-25: AAS 96
(2004) 555-557.
[6] Cfr. CIC, can. 375, § 1; can. 392.
[7] Cfr. Congregatio pro Doctrina
Fidei, Decr. Quo magis de approbatione septem novorum praefationum
pro forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020, et Decr. Cum sanctissima de celebratione liturgica
sanctorum in forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020: L’Osservatore
Romano, 26 martii 2020, p. 6.
Salaspils baznīcas remonti (3.oktobris)
Reģ. Nr. 90000470778
konts: LV41UNLA0050000010880
Vai Baznīcai ir nākotne?
Dārgie draugi. Šodien Polijas pilsētā Pelpinā, netālu no Gdaņskas pulcējās visi vadošie Polijas apoloģēti, t.i. tie, kas ir aicināti aizstāvēt kristīgo ticību. Arī es esmu šīs asociācijas biedrs, tādēļ piedalos šajā ikgadējā konferencē. Šī gada tēma ir "Vara Baznīcā". Kādi jautājumi tiks aplūkoti šajā konferencē? Kādi ir Baznīcas "reformas" augļi pēc Vatikāna II koncila, raugoties uz ekleziālajām struktūrām? Baznīcas institucionāli-garīgā struktūra un tās maiņa gadsimtu gaitā. Vai Baznīcai mūsdienās ir pienācis gals? Kāpēc Baznīcai sinode un sinodalitāte? Vara Baznīcā, balstoties uz t.s. Vācijas sinodālo ceļu. Baznīcas struktūras misiju zemēs. Sievietes loma Baznīcas ekleziālajās struktūrās. Par iegūtajām atziņām dalīšos ar jums. Lai Svētais Gars vada šo fundamentālās teoloģijas konferenci
Gaidāmie pasākumi Salaspils katoļu draudzē 2023.gadā
(saraksts nemitīgi var mainīties)
Septembris
24.septembris – pēc svētās Mises 12.00 tikšanās iestiprināšanas sakramenta kandidātiem, pēc svētās Mises 14.00 Aglonas svētceļnieku salidojums.
Oktobris
1.oktobris – pēc svētās Mises 14.00 iepazīšanās ar Dievmātes komandām.
1.oktobris – 18.00 draudzes aktīvistu tikšanās, aktivitāšu plānošana un pārrunas.
6.oktobris – Draudzes svētku sākums. 18.00 svinīgās Vesperes, 19.00 svētās Trīsvienības draudzes slavēšanas grupas slavēšana, nakts lūgšanas baznīcā klusumā.
7.oktobris – svētā Mise 8.00, Rožukroņa Karalienes svēki, pēc svētās Mises kopīgi lūgts rožukronis.
7.oktobris – 14.00 – 18.00 Salaspils Sakrālās mūzikas svētki. Pēc tam sadraudzība.
8.oktobris plkst. 11.00 Rīgas palīgbīskapa Andra Kravaļa vizitācija, Iestiprināšanas Sakramenta dalīšana, procesija un himna “Dievs mēs Tevi slavējam”.
11.oktobris plkst. 19.00 – sākas “Alfa kurss”, ievads kristietībā vieglā un aizraujošā veidā.
15.oktobris plkst. 13.00 – sākas svētdienas skola bērniem, kas vēlas gatavoties uz Pirmo Svēto Komūniju.
22.oktobris – Misiju svētdiena. Ziedojumi tiek vākti vispasaules misiju atbalstam.
31.oktobris – 18.30 svētā Mise Visu svēto godam. Pēc tam Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana adorācijai līdz pusnaktij. Slavēšana un festivāls “The Holy wins” (Svētie uzvar).
Novembris
1.novembris – Visu Svēto diena. Svētās Mises 8.00 krievu valodā, 18.30 latviski. Pēc vakara dievkalpojuma aizlūguma procesija par mirušajiem.
2.novembris – visu ticīgo mirušo piemiņas diena. Svētās Mises 8.00 krievu valodā, 11.00 un 18.30 latviski. Pēc latviešu dievkalpojumiem aizlūguma procesija par mirušajiem.
4.novembris – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – “Saļmes” par mirušajiem latgaliešu valodā. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja.
18.novembris plkst. 8.00 - Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai veltīta svētā Mise.
26.novembris – Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētki. Ziedojumi tiek vākti Starpdiecēžu Garīgā Semināra uzturēšanai.
Decembris
2.decembris – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – slavēšana. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja.
7.decembris, svētā Mise 18.30. Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki.
8.decembris, svētās Mises 8.00 krievu valodā, 18.30. latviski. Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki.
24.decembris – 4.adventa svētdiena. Svētās Mises 9.00 krievu valodā, 11.00 latviski. Ziemassvētku vigilija, svētās Mises 16.00 un 18.00 latviski.
25.decembris – Kristus Dzimšanas svētki. Svētās Mises 9.00 krieviski, 11.00 latviski un 15.00 Baldones katoļu draudzē.
Kā intepretēt pāvesta teikto, dažādās tikšanās reizēs?
Vispirms jāsaka, ka šie pāvesta vārdi tika izteikti spontāni, ne no iepriekš sagatavotas uzrunas, līdz ar to, tos var vērtēt kā viņa personīgos izteikumus. Pāvests nāk no Latīņamerikas, kurā dzīvojošajiem cilvēkiem ir mazs priekšstats par vēsturisko situāciju, kādu mēs pazīstam Eiropā daudzu gadsimtu garumā. Pāvests, uzrunājot krievu jauniešus, vēlējās viņus iedvesmot uz lielām un celām lietām, atsaucoties uz viņu pašu vēsturi un to mantojumu. Tas, ka šobrīd Krievijā valda diktatūra un putinisma režīms, vēl nenozīmē, ka visa Krievijas vesture būtu ļauna un krievu tauta nolādēta vai nosodāma. Šī kara apstākļos mums ir tendence uz lietām skatīties melnbalti un, nosodot Krievijas agresiju Ukrainā, mēs ļoti ātri varam sākt nosodīt krievu cilvēkus, kultūru, mākslu, tās sasniegumus. Arī es regulāri saņemu pārmetumus, ka Salaspilī svinu dievkalpojumus krievu valodā un komunicēju ar krieviski runājošiem viņu valodā. Vēlos atgādināt, ka Baznīca, kura ir Jēzus Kristus dibināta, stāv pāri cilvēciskajiem dalījumiem, politiskajām ietekmēm un tautu naidam. Baznīcas uzdevums, arī šajā smagajā situācijā, ir aicināt saglabāt cilvēcību, mieru, sekmēt piedošanu un izlīgšanu. Tas, ka karš turpinās, ir liels ļaunums un Baznīca vēlas darīt visu, lai šo ļaunumu mazinātu.
Vatikāna preses dienesta vadītājs Matteo Bruni, komentējot pāvesta Franciska izteikumus 25.augustā, uzsvēra, ka pāvesta spontāni izteiktais aicinajums krievu jauniešiem, ir aicinājums uz garīgu pamošanos, lai viņi sargātu un veicinātu to, kas ir pozitīvs lielajā Krievijas garīgajā un kultūras mantojumā. Pāvests nekādā gadījumā nevēlējās slavēt imperiālistisko loģiku un vadītājus, kurus pieminēja, tikai lai atsauktos uz konkrētiem vēstures periodiem.
“Pāvests, Romas bīskaps un Pētera pēctecis, ir pastāvīgs un redzams vienības princips un pamats, kas savstarpēji vieno gan bīskapus, gan ticīgos. Patiešām, Romas pāvestam kā Kristus vietniekam un visas Baznīcas virsganam pār Baznīcu ir pilnīga, augstākā un universālā vara, ko viņš vienmēr ir tiesīgs brīvi pielietot, (Katoliskās Baznīcas Katehisms, 882).
Mans personīgais viedoklis!
Baznīcas zvanu nozīme kristietībā un sabiedrībā
Atkal šis Salaspils zvans! Ar lielāku vai mazāku regularitāti Salaspilī no jauna uzvirmo diskusijas un neapmierinātība par Salaspilī esošo dievnamu zvanu skanēšanas skaļumu un intensitāti. Tādēļ vēlējos mazliet paskaidrot baznīcas zvanu zvanīšanas nozīmi kristietībā un sabiedrībā.
Vēsturiski senākie zvani atrasti 3 g.t. p.m.ē. Ķīnā. Rietumu Baznīcā zvani parādījās un izplatījās 4. — 9.gs., savukārt Austrumu Baznīcā 9. — 12.gs. Sākotnēji zvani tika uzskatīti tikai par līdzekli informācijas nodošanai, tādēļ kristietībā netika izmantoti. Sākotnēji zvaniem (tostarp dievnamos) bija signalizācijas funkcija, ar tiem izsludināja darba uzsākšanu un beigšanu, trauksmi, ja tuvojās kāda dabas stihija, ugunsnelaimi, sveša karaspēka uzbrukumu. Pēc tam jau baznīcu zvaniem sāka piedēvēt svinīgi ceremoniālu lomu — iezvanīja dievkalpojuma sākumu, atzīmēja reliģiskus svētkus, svarīgus notikumus draudzes locekļu dzīvē, piemēram, kāzas, kā arī izvadīja aizgājējus. Vēlāk, attīstoties zvanu lējēju meistarībai, zvani kļuva par mūzikas instrumentiem. Ar laiku ir mainījušās arī zvanu formas: tie bija apaļi, biķera vai kausaveida, cauruļveida, bet populārākie ir tulpjveida formas. Latvijā pirmoreiz zvani tiek minēti Indriķa hronikā, vēstot par Jersiku 1209. gadā. Arī Livonijas hronikā minēts, ka 1209. gadā, kuršiem uzbrūkot Rīgai zvanīts ar lielo zvanu. Indriķa hronikā visbiežāk minētais skaņu rīks ir – campanas, saukti arī par kara zvaniem (izmantoti, lai signalizētu par ienaidnieka uzbrukumu, savukārt lielais zvans bija karaspēka pulcēšanās signāls). Vislielākais (13 128 kg smags) zvans Latvijā atrodas Kristus Piedzimšanas Pareizticīgo katedrālē bet senākais zvans Latvijā ir Sabilē, luterāņu baznīcas tornī — tas liets 1450. gadā.
Kad tiek iesvētīti baznīcas zvani un novietoti zvanu tornī, un kad iesvētītais zvans sāk skanēt, tad baznīca iegūst ne tikai savu ārējo, bet arī iekšējo balsi. Šī baznīcas balss tagad dzirdama visiem apkārtējiem iedzīvotājiem. Salaspils katoļu baznīcas zvans ir liets Vācijā, un tas sver 360 kg, tas ir no bronzas un uz šī zvana, latīņu valodā ir uzrakstīts: “Instaurare Omnia in Christo” (“visu atjaunot Kristū”, apustuļa Pāvila vēstule Efeziešiem, 1,10). Šis zvans ir veltīts kādreizējam pāvestam Pijam X.
Kādēļ zvans neatrodas Salaspils katoļu baznīcas torņa augšdaļā? Jāsaka, ka katoļu baznīca Salaspilī netika pilnībā uzcelta pēc projektēšanas biroja “Graf X” un arhitektes Rūtas Krūzkopas ieceres. Dievnama projekta pasūtītājs bija Salaspils Novada dome, tomēr vēlākā tā projekta realizācija nenotika atbilstoši projektam. Katoļu baznīcas tornis ir tikai pagaidu variants, pēc kura vajadzēja būvēt īsto torni, tādēļ arī zvans netika pilnībā uzcelts līdz torņa augšdaļai un šobrīd draudze neredz tādu nepieciešamību šo zvanu pārvietot.
Vēl izskan jautājums, kādēļ ir jāzvana tik bieži? Baznīcas zvani netiek zvanīti nakts laikā, kad cilveki guļ, bet dienas laikā zvani iezvana svarīgākos dievkalpojumus un dienas stundas, kurās ir paredzētas lūgšanas. Regulāri no LR Aizsardzības Ministrijas un citām valsts iestādēm un sabiedriskām organizācijām saņemam lūgumus zvanīt baznīcu zvanus, Latvijai svarīgos notikumos, piemēram 11 un 18.novembrī u.c pasākumos. Katru dienu, pēc senas tradīcijas, kuras pirmsākumus var atrast jau agrīnajos Viduslaikos, baznīcās tiek iezvanīti lūgšanu laiki 12.00 un 18.00, kā arī tiek zvanīts pirms katra dievkalpojuma. Katoļu Baznīcā dievkalpojumi notiek katru dienu, bet lielos svētkos, ja tie iekrīt darbadienās, pat divi un vairāk dievkalpojumi dienā. Svētdienās katoļu baznīcā Salaspilī tiek svinēti trīs dievkalpojumi: 9.00 krievu valodā, 11.00 un 14.00 latvieešu valodā un pirms katra no šiem dievkalpojumiem tiek zvanīti baznīcu zvani. Daudziem radās jautājums par Lieldienām, jeb Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, kādēļ tik agri ir jāzvana zvani? Katoļu Baznīcā, jau vairāk kā 1000 gadus, Lieldienu rītā notiek svinīgā Augšāmcelšanās procesija, kuras laikā kristieši iet apkārt dievnamam trīs reizes un visa šī gājiena laikā tiek dziedātas dziesmas un zvanīti zvani. Šim dievkalpojumam ir jānotiek pēc iespējas agrākā laikā, jo Jēzus augšāmcēlās agrā Lieldienu rītā, gaismai austot. Līdz ar to, ir jārēķinās, ka dzīvojot dievnama tuvumā, zvani skanēs Lieldienu brīvdienā un arī svētdienas rītos. Pareizticīgo Baznīcā zvani tiek zvanīti pusnaktī, pirms Lieldienu dienas, tādējādi iezvanot pašu Lieldienu dienu un svinīgi iesākot Jēzus Augšāmcelšanās svētkus.
Ja aplūkojam
islāmticīgo pasauli, tad, dodoties ekskursijā uz jebkuru valsti, kurā vairākums
ir musulmaņi, tad ir jārēķinās, ka tiksim modināti ļoti agros rītos, kad aust
saule, jo tad no minaretiem, jeb lieliem augstiem torņiem, blakus mošejām,
atskanēs īpaši musulmaņu dziedājumi, jeb Korāna recitācija arābu valodā. Un
nevienam nav tiesību šos dziedājumus apturēt, vai kā citādi ierobežot, jo to
Allāhs jau tālajā 610 gadā noteica pravietim Muhamedam.
Noslēgumā
vēlos teikt, ka mūsu Salaspils katoļu draudze ar katru gadu kļūst aizvien lielāka.
Adventa un Gavēņa laikā visos trīs dievkalpojumos svētdienās mūsu dievnamā pūlcējas
pat 400 cilvēku. Draudzē darbojas divi lielie kori un bērnu ansamblis un notiek
dažādas aktivitātes, kursi bērniem, pusaudžiem, pieaugšajiem un ģimenēm. Par
mūsu draudzes aktivitātēm var izlasīt draudzes mājaslapā www.salaspilsdraudze.lv. Dievnama zvana zvanīšana nav vienkārša “trokšņošana”
Salapsilī, bet gan integrāla mūsu kristīgās un katoliskās ticības sastāvdaļa un
mēs nevaram atteikties no zvanu lietošanas, jo tas pieder pie mūsu dziļākās
ticības būtības. Lai mūsu trīs vadošo konfesiju dievnamu zvanu skaņas atgādina
mums visiem par Dieva klātbūtni un palīdz mūsu skaisto pilsētu un novada
padarīt vēl īpašāku un pievilcīgāku.
Salaspils Romas
katoļu draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs, dr. theol.
Rakstā izmantoti
wikipēdijas, www.pareizticiba.lv un Katoļu
enciklopēdijas avoti.
Raksts publicēts Rīgas Apriņķa avīzē, 14.07.2023.