piektdiena, 2015. gada 31. jūlijs

Piektdiena 31.jūlijs, –Priekuļi - Ģikši

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu.

1.Ievads (1,1-4)

Šis pats formulējums tika lietots 1 Kor 10,1, līdz ar to vēstule adresēta gan jūdu kristiešiem, gan pagānu. Atgriešoties pie Kristus - Ābrahama pēcteča, pagāni tiek iekļauti garīgā Izraēļa kopienā (Gal 3,29). Autors runā par visiem Vecās Derības praviešiem, ne tikai par tiem, kuru vārdi ir minēti Bībelē. Reizē ar Kristus nākšanu ir iestājušies pēdējie laiki, īpaši caur Kristus nāves upuri. Kristū norisinājās mūžīgā atpestīšana. „Kristus ir pēdējais Dieva Vārds, kurš ir dots pasaulei, Viņā atklāsme tika piepildīta, tas notika galīgi un vienreizēji” (Moffatt, Hebrews 2). Dēls pilda atpestītāja lomu un ir radīšanas starpnieks, jeb vidutājs. Saistība ar Filipiešu 2,6-11. Dēls jau eksistēja pirms Viņš kļuva redzams tautām. Caur Viņu Dievs radīja visu. Daži Bībeles pētnieki domā, ka 1,3-4 ir sena kristiešu liturģiskā himna. Liela līdzība ar Kol 1,15-20. Jēzus pie Dieva Tēva troņa labās rokas – 110,1 Psalma piepildījums. Paaugstināšana ir tieši saistīta ar augšāmcelšanos. Vēstules Ebrejiem autors, kā lielāko atšķirību starp Veco un Jauno Derību norāda, ka Jaunajā Derībā ir augstākā priesterība un ka tās avots neatrodas šeit uz zemes, bet debesīs. Pasvītrojot Jēzus priesterības pārākumu pār eņģeļiem, autors norāda uz vēstules galveno tematu – Jēzus priesterība debesīs. Šie Ebreju vēstules ievada panti līdzinās Filona vēstulēm, kuros Logos ir Dieva attēls (eikon) un „līdzeklis”, ar kura palīdzību tika radīta pasaule un visums.

1. Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem.
2. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu, kuru Viņš iecēlis visam par mantinieku, caur ko Viņš arī radījis pasauli.
3. Viņš, būdams godības atspīdums un Viņa būtības attēls ar savas varas vārdu nes visu un, izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, sēd pie Majestātes labās rokas augstībā.
4. Par eņģeļiem Viņš cēlāks tik daudz, cik pārāku par tiem Viņš mantojis vārdu.

Dēla pārākums pār eņģeļiem (1,5-2,18)

Dēla intronizācija (1,5-14)

Lai parādītu Jēzus pārākumu pār eņģeļiem, autors izmanto septiņu citātu sēriju no Vecās Derības (Ps 2,7; 2 Sam 7,14; Deut 32,33 un Ps 97,7; Ps 104; Ps 45,7; Ps 102,26-28; Ps 110,1). Daži zinātnieki uzskata, ka arī šis teksts ir bijis kā himna, līdzīgi kā Flp 2,9-11 vai 1 Tim 3,16. Tekstos ir atrodama literārā līdzība ar Tuvo Austrumu karaļu intronizācijas kārtību, tikai šeit ir laicīgā karaļa vietā Jēzus, kā Karalis – Jēzus paaugstināšana kā Dieva Dēls, Viņa mūžīgās valdīšanas pasludināšana un intronizācija.

5. Jo kuram no eņģeļiem Viņš kādreiz teicis: Tu esi mans Dēls; šodien es Tevi esmu dzemdinājis? Vai atkal: Es būšu Viņam Tēvs, un Viņš būs mans Dēls? (Ps 2,7; 2 Ķēn 7,14)
6. Un kad atkal ieved Pirmdzimto pasaulē, Viņš saka: Un visi Dieva eņģeļi pielūgs Viņu. (Ps 97)
7. Un eņģeļiem Viņš saka: Kas savus eņģeļus dara par vējiem un savus kalpus par uguns liesmu. (Ps 103,5)
8. Bet Dēlam: Tavs tronis, Dievs, mūžīgi mūžos; un taisnības zizlis ir Tavas valsts zizlis.
9. Tu mīlēji taisnību un ienīdi netaisnību; tāpēc Dievs, Tavs Dievs Tevi svaidīja ar prieka eļļu vairāk par Taviem līdzdalībniekiem. (Ps 44,6-7)
10. Un: Sākumā Tu, Kungs, dibināji zemi, un debesis ir Tavu roku darbs.
11. Tās zudīs, bet Tu paliksi, un tās visas sadils kā drēbes.
12. Un kā drānas Tu tās mainīsi, un tās pārvērtīsies, bet Tu esi tas pats, un tavi gadi nebeigsies. (Ps 101,26-28)
13. Jo kuram no eņģeļiem Viņš kādreiz teicis: Sēdies pie manas labās rokas, kamēr es Tavus ienaidniekus likšu par pameslu Tavām kājām? (Ps 109,1)
14. Vai tie visi nav kalpotāji gari, kas sūtīti kalpošanai to labad, kas iemantos pestīšanas mantojumu?


Darbā izmantots:
Katolicki Kommentarz Biblijny. Raymound E.Brown, Joseph A. Fitzmyer, Roland E. Murphy. Oficyna Wydawnicza "Vocatio", Warszawa. 2001.


Svētceļojuma laikā pa dienu neizmantošu nekāda sakaru ierīces vai sociālos tīklus. Būšu pieejams pa telefonu 26382125 un sociālajos tīklos vakaros.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru